Jaunā Gaita nr. 7, 1957. g. januārī, februārī

 

Krasta kundze pārlaida galdam apmierinātu skatu − sidraba galda piederumi, vēl Latvijas brīvvalsts laika ražojums, rūpīgi līdzvākti visus tālos ceļus, spīdēja un laistījās novakara saulē. Vācijas porcelāna šķīvji skaisti izcēlās uz beļģu linu galdauta. Viss taču bija labākā kārtībā − viņi varēja nākt kaut kuŗu brīdi. Saules stars, atstarots sienas spogulī, itin kā izkusa kundzes kuplajā matu rotā, kas brīdi visa bāli iemirdzējās, kā sacensties gribēdama ar ģimenes vecā sidraba mirgu; tik daudz bija kundzes matos šo sīko dzīves sarmas pavedienu.

Krasta kundze šodien gaidīja viesus. Kad bērni ir pieauguši un dibina savas dzīves, vecāki bieži paliek itin kā pabērnu lomā. Istabās noklust skaņā balsu čala, noklust ciemiņu un draugu balsis sestdienas novakarēs, un kaktos iegulstas klusums un skumjas. Nava vairs neviena, kas būtu uzbarams par vēlu mājās nākšanu vakaros, par nemācīšanos vai simts citiem ikdienas sīkumiem. Neviena, kam pakārt mēteli vai steigā nevietā nomestu kleitu, un daža māte, jau muti vērtu labai pamācībai vai maigam rājienam, skumji nopūšas atminēdamās, ka nemazgātais zeķu pāris vai cits sīkums būs pašas vakar darba nogurumā aizmirsts, jo rājamā jau sen virina citas sētas durvis.

Bērnu atnākšana ciemos kļūst vecāku lielās svētku dienas un šādiem laikus pieteiktiem ciemiem tiek cepts un vārīts, berzts un mazgāts, kā kādu lielu un svarīgu personu gaidot. Un kad gājēju soļi jau sen noklusuši un spēkrati ducinot aizrāvuši ciemiņus viņu dzīves gaitās, aiz loga vēl ilgi māj kāda cieta un sastrādāta roka, kā pateikdamās un svētīdama par to mazo laika sprīdi, ko ciemiņš bija veltījis savai kādreizējai auklētājai...

Nevarētu sacīt, ka Krasta kundze būtu gluži tik pamesta. Vēl viņas pēdējais pastarītis, Vilnis, nebija māju gluži atstājis. Būdams pirmā gada students, viņš gan pašreiz dzīvoja augstskolas internātā, taču daļa Viļņa mantu mājās vienmēr atgādināja, ka dēls vēl nekur nav palicis un viņa prombūtne ir tikai laika jautājums.

Arī vecākais dēls Jānis patiesībā nebija tālu jāmeklē. Kopā ar nelaiķa tēvu viņi bija uzcēluši lepnu māju, kuŗas vienu pusi apdzīvoja Jānis ar savu sievu un brašajiem dēliem, bet otrā pēc vīra nāves klusi dzīvoja Krasta kundze. Un tomēr šis pats Jānis bija arī tas, kuŗa dēļ kundzei dažu reiz iesmeldzās sirds un lūpas vērās klusai nopūtai.

Kā bijušajam kaŗavīram Jānim šīs zemes malu bija lemts redzēt apmēram pāra gadus vēlāk nekā vecajiem Krastiem. Liels bija ģimenes prieks toreiz tiekoties, taču Jānis vairs nebija viens − līdzi sev viņš atveda arī sievu, vācieti un mēnešus četrus vecus dēlus − dvīņus.

Vēl Vācijā būdams Jānis bija iemācījies mūrnieka amatu. Tā kā mūrnieka darbs rādījās Amerikā labi atmaksāts, Jānis pie tā arī palika, jo uz augstām skolām viņam nenesās ne gars, ne ģimenes apstākļi atļāva. Ar laiku iestrādājies, viņš nodibināja pats savu arteli, uzņemdamies darbus no lielākiem uzņēmējiem. Tā ienākumi vairojās, un vietējā sabiedrība teica Jāni turīgu esam.

Krasta kundze nežēlojās par dēla izvēli un ar jauno vedeklu satika itin labi, taču reizi pa reizei viņa klusi vīram nopūtās: „Vai tad nu Jānis akurāt latvieti dabūt nevarēja. Nav jau ne tik briesmīgi smuka, nekā...”

Vecais Krasts tādās reizēs sievu aprāja teikdams, ka dzīvotājs būšot Jānis pats, un ja jau dēlam šī sieviete bija laba diezgan, tad arī mātei nevajadzētu zūdīties. Taču arī tēva balsī nebija pārliecības, un māte gluži labi zināja, ka viņš vairāk runāja pašas runāšanas pēc. Būdama taisnīgas dabas, Krasta kundze tomēr bija spiesta atzīt, ka kā sieva šī vāciete nebija paļājama . Vīru un bērnus viņa apkopa labi, ar naudu apgājās taupīgi, pret vīra vecākiem izturējās ar pienācīgo godu − vārdu sakot, kundzei nebija ļauna vārda, ar ko savu vedeklu pieminēt.

Tad darbā notika nelaimes gadījums, kur smagi ievainoja veco Krastu...

Sapratis, ka šinī saulē viņš vairs ilgi nedzīvos, Krasts tad nebija tērējis laiku velti, īsos vārdos noteicis, kā sadalāms mantojums, no kura lielāka daļa tika novēlēta jaunākajam dēlam skolas nobeigšanai un kundzei iztikai, Krasts lika sievai svēti zvērēt, ka tikko dzimtene būs brīva, viņa ar bērniem atgriezīsies mājās un pārvedīs arī saimnieka pārpelnotos kaulus, lai tie varētu atdusēties mierā savu senču zemē. Visu to padarījis, Krasts tad mierīgi aizvēra acis uz mūžu, kā aizmieg saimnieks pēc labi paveikta dienas darba. Jānis mātes atstāstīto tēva pēdējo testamentu pieņēma bez iebildumiem. Uz mātes pašas lūgumu viņš arī uzņēmās rūpēties par jaunākā brāļa mantojuma daļas izdevīgu ieguldīšanu, lai nauda brālim nestāvētu dīkā, bet nestu krietnus augļus. Vienīgi galīgi nenokārtots palika lielās mājas jautājums. Kaut gan māja bija uz Jāņa vārda, tā tika uzskatīta par visas ģimenes kopīpašumu, kur mātei tika ierādīts labākais dzīvoklis.

Tā Krasta kundze dzīvoja viena lielās mājas vienā galā. Arī darbu viņa bija atradusi kādā mazā uzņēmumā, tā kā garlaicība kundzi nemocīja, nedz spieda trūkums. Ar darba biedriem satikšana bija laba, par darba grūtumu viņa nesūdzējās, taču valodas laba nezināšana lika sevi brīžiem rūgti manīt. Gadiem aizejot, valodas zināšanas gan uzlabojās, bet Krasta kundze droši zināja, ka šo zemi viņa par savu dzimteni saukt negribēja. Pacietīgi viņa gaidīja laiku maiņu, pazemīgu prātu pieņemdama visas likstas un grūtumus kā Dieva sūtītu pārbaudījumu tiem viņa izredzētiem, kam pēcgalā bija nolemta viņu labā alga.

Un nu šie laiki bija mainījušies ... Sen bija aizducinājuši kaŗa pērkoņi, un cīnītāju kaulus jau palēnām sāka pārklāt pelēkas kapu smilgas. Jau kuŗu mēnesi vietējā latviešu avīzē dažādas ceļojumu sabiedrības piedāvāja kuģu kartes uz visām lielākām Baltijas ostām. Tiesa, gan daži aizbraucēji rakstīja atpakaļ bēdu pilnas vēstis, daži pat atgriezās atpakaļ, taču ļaužu lielākā daļa ar steigu centās nokārtot savas saistības šinī pusē, un mājās braukšana bija visu mutē. Tā arī Krasta kundze ielūgdama bērnus šodien pusdienās patiesībā gribēja pārrunāt mājās braukšanu, jo gaidīts un atlikts jau bija gana.

Trepju telpā nodunēja nācēju soļi un līdz ar īsu klauvējienu istaba piebira jautru bērnu čalu. Nāca Jānis ar savu ģimeni. Kaut arī māte bija cieši pieteikusi gaidīt iekšā aicinājumu, durvis atveŗot, brašajiem dvīņiem tā likās gaužām garlaicīga izdarība, ciemojoties pie vecmāmiņas. Klauvēt gan viņi klauvēja vienmēr, bet bieži gadījās, ka abi brāļi jau sen bija labi istabas vidū, līdz durvīs noklusa pēdējais klauvējiens.

Skaņās balsīs viens otru pārkliegdami, viņi centās reizē vecmāmiņai pavēstīt, ka arī Vilnis nule iebraucis sētā. Tad noklaudzēja durvis, un, indiāņu kaŗa saucieniem atskanot, brāļi metās atbraucējam pretim.

Vilnis bija sevišķs bērnu mīlulis. Par pāra simts dolāriem viņš bija nopircis kādu veca modeļa sporta mašīnu, pie kuŗas labošanas, uzlabošanas un pārlabošanas viņš pavadīja visus savus brīvos brīžus ... Dvīņi tad drīkstēja pienest eļļas kannu, padot vai nolikt motora daļas vai izdarīt kādu citu sīku pakalpojumu. Ar lielu lepnumu dvīņi sarunājās tikai par mašīnām, pieminēdami visus no Viļņa noklausītos techniskos nosaukumus, tā kā ir vecmāmiņai, ir mātei bija brīžam negals izprast augsto valodu, kādā viņām tika izskaidrota mašīnai notikusī nelaime vai pieliktais uzlabojums.

Protams, šāda runāšana tad nu iznāca tāda pusangliska, puslatviska buldurēšana, kur latviešu vārdi dažubrīd bija krietni mazākumā. Sākumā Krasta kundze bija stingri centusies saglabāt bērnu valodas tīrību, bet drīz arī viņa bija spiesta kapitulēt, kad bērni sāka apbērt vecmāmiņu dažādiem techniskiem nosaukumiem, prasot latviskos tulkojumus lietām, ko kundze nebija ne redzējusi, ne dzirdējusi. Arī Vilnis pats mātes pārmetumus atvairīja, pus īgni atrūkdams: „Un kā tad lai es zinu, kā viņus sauc latviski? Techniskā literatūra latviski nav rakstīta.”

Tā, dēla un mazbērnu draudzībai nostiprinoties, viņu savstarpējā valoda, sevišķi Viļņa mašīnas tuvumā, kļuva arvienu svešāka vecmāmiņas ausij. Brīžam viņi pat runāja angliski labu laiciņu, lai tad atkal atgrieztos pie latviešu valodas, bieži vecmāmiņas dzēlīgas piezīmes pamudināti.

Krasta kundze gan cerēja, ka svešās valodas ietekme, dzimtenē atgriežoties, izzudīs, taču drošības dēļ viņa gribēja šādu atgriešanos pasteidzināt.

„Hai, māt,” teica Vilnis, ienācis istabā. „Hai, Helen,” viņi uzsmaidīja brāļa sievai, kas pašreiz līdzēja uzlikt galdā ēdienu. Aiz Viļņa muguras, vaigus piepūtuši, dvīņi iestiepa istabā Viļņa somu. Zēni kādreiz bija dzirdējuši vecmāmiņu sakām, ka tik smagu somu tikai vīrietis var atļauties piepakāt − − viņa jau tādu ne kustināt nevarētu. No tā laika šī somas nešana bija kļuvusi kā sevišķi iespaidīgs dvīņu vīrišķības pierādīšanas veids, ko nevarēja atturēt ne Viļņa liegšana, ne mātes bāriens. Somu varēja panest tikai vīrieši, un lai nu visi skatās, vai brāļi tādi nebija!

Pēc īsas sarokošanās un parastajiem jautājumiem par ceļa labumu un veselību, Krastu dzimta sasēdās ap mātes klāto pusdienu galdu. Krasta kundze kādreiz paziņu pulkā bija teikta kā laba saimniece, un šodien viņa bija sevišķi centusies. Vīrieši ēzdami runāja maz, un labu laiciņu istabā varēja dzirdēt tikai vedeklas uzmanīgās, bet ļoti mērķtiecīgās piezīmes par atsevišķā ēdiena sevišķi delikāto garšu vai labumu, un kā, lūk, viņa nekad nespēja Jānim pagatavot viņa mīļākos ēdienus tā, ka tie varētu izvilināt no vīra visvairāk gaidīto komplimentu: „Tu jau vāri tik pat labi kā mana māte.”

Vedekla bija sapratīga sieviete, kas prata sēt laipnību, lai pļautu saticību.

Kad ēsts un dzerts bija gana un parastās valodas uz brīdi noklusušas, Krasta kundze nevērīgi ieprasījās: „Jāni, vai tu pēdējo latviešu avīzi esi lasījis?”

„Šorīt tā drusku apskatījos,” teica Jānis, nogriezdams sev krietnu gabalu cepeša, „ko tu gribēji?”

„Redzi, tur atkal sākusi sludināties viena jauna kuģu sabiedrība no Zviedrijas. Sola izceļotājiem speciālus tarifus, ja braucot grupās, bērniem puscena lai”, kundze teica un, pasniegdamās no kamīna malas pacēla tur nolikto avīzi, kas ar gudru zinu jau bija atlocīta ar sludinājumu virspusē.

„Kā tu domā − vai arī mums nevajadzētu taisīties?”

Jānis svarīgi nolika galdā pusizdzerto glāzi, tad teica: „Laika gana, māt. Tagad nāk rudens virsū, nāk jūrā vētras laiks. Redzēsim citu pavasari. Varbūt pa to laiku arī cenas būs drusku nokritušās. Vēl jau viņi visi prasa bezgodīgi daudz.”

Krasta kundze pazina savu Jāni. Tā jau viņš runāja vienmēr, ja ko negribēja darīt. Pavasarī teicās negribam nokavēt būvju sezonu un vēl drusku iepelnīties, tagad atkal rudens vētras. Jānis vienkārši bija drusku kūtrs uz katru jaunu vēl nespertu soli. Negribēja sākt rīkoties.

„Kas nu tās vētras,” viņa vēlīgi smaidīja, „lieliem kuģiem jau viņas nekā nevar padarīt. Ja mēs tagad sāktu rakstīt kuģu sabiedrībām, tā ir ziema paietu, kamēr visu te nokārtos. To māju arī nebūs tik viegli pārdot par puslīdz labu cenu.”

Uz šķīvja malas atsizdamās, noskanēja dakšiņa. Pārsteigta Krasta kundze ievēroja, ka vedekla vairs neēda. Viņa sēdēja izslējusies ļoti taisni. Roka, kas turēja dakšiņu, manāmi trīcēja.

Jānis brīdi klusēja. Varēja redzēt, ka saruna viņam nepavisam vairs nepatika.

„Cik Jānis jau kļuvis vecs,” domāja Krasta kundze. „Pat mati gar ausīm palikuši gluži sirmi.”

„Redzi, māt,” viņš tad lēnām teica, „es tā nemaz īsti nezinu. Puikas jau skolu sākuši − gribētu lai viņi vismaz šo ziemu te pabeidz. Vismaz iemācīsies kārtīgi angļu valodu. Ar to māju es arī pavisam nezinu −− tik lielu un jaunu māju būs grūti pārdot. Varbūt varētum izīrēt...”

Tēva runu pārtrauca dvīņi, kas, uzmanīgi klausījušies lielo sarunas, noprata, ka runa ir par tālo ziemeļu zemi, no kurienes šurpu bija atbraukuši tēvs un vecmāmiņa.

„Brauksim uz Latviju, tēt! Lūdzu, tēt! Mēs jau valodu sen protam un skolā mums arī negribas iet,” viņi sauca.

„Brauksim ar lielu kuģi,” sauca viens. „Varbūt mēs arī redzēsim valzivis kā vecmāmiņa šurpu braucot!”

„Es nopirkšu šauteni un iešu Latvijā medīt lāčus,” priecājās otrs. „Mums skolā teica, ka Eiropā vēl ziemeļos esot lāči.”

„Paņemsim onkuļa Viļņa mašīnu un brauksim cauri mežiem,” priecājās pirmais. „Kuru lāci ieraudzīsim, tūliņ bang bang − cah, cah...”

Un patiesā mednieka priekā mazā roka vicināja dakšiņu ar tādu sparu kā Saša Ziemelis savu slaveno šķēpu džungļu filmā.

„Nē, lāčus vien nē! Ja ieraudzīsim, šausim ari tīģerus un apvilksim mašīnas sēdekļus ar tīģera ādu!”

„Dumjais,” sauca otrs. „Latvijā tīģeļi nemaz nedzīvo. Onkulis Vilnis teica, ka nedzīvo. Vai nē, Vilni?”

„Bērni,” istabā neparasti nervozi noskanēja mātes balss. „Ejiet laukā spēlēties, ja esat paēduši. Cik reizes es jums neesmu teikusi, ka lielo sarunās nedrīkst iekšā maisīties.”

Bērni trokšņodami izgāzās priekšnamā. Vēl pagalmā varēja dzirdēt viņu iedomātās lāču medības.

„Bang, bang, cah, cah...”

„Idiot, you can't use a six−shooter. Got to have a rifle.” „No, I dont like rifle. I kill them with spear...”

Krasta kundze zināja, ka dzelzs kaļama kamēr tā vēl karsta. „Tā skola jau nu bērniem tik un tā neko daudz nedos,” viņa teica. „Un cik tad ilgi mēs te vārgsim? Jo ātrāk pārbrauksim, jo labāk.”

„Bet, māt,” galda otrā galā ierunājās Vilnis. „Es taču tā nevaru pamest skolu gada vidū!”

„Labi, labi, Vilni,” kundze teica. „Tava skola man ir tikpat tuvu kā tev. Līdz šī semestra beigām mēs tā vai tā mājās nepārbrauksim.”

Viņai nepatika bērnu vilcināšanās. Galu galā viņa taču bija vīram solījusies par bērniem rūpēties. Un tagad viņi te gudroja un spriedelēja, kad vajadzēja darīt un rīkoties!

„Tu zini, Jāni,” kundze teica cieti, „es tēvam solījos viņa pelnus dzimtā pusē pārvest, un šo solījumu es gribu pildīt. Arī tavi bērni iemācās svešo valodu labāk nekā paši savu. Saki man tagad skaidri, vai tu esi braucējs, vai nē? Man tāda vilcināšanās vairs nepatīk.”

Jānis drusku piesarka, gribēja ko sacīt, tad savaldījās un rāmi teica: „Mieru, māt, mieru. Es taču tā uz zila gaisa aizbraukt nevaru. Man te ir savs artelis, strādnieki, savas saistības. Tai tēva urnai arī nav nekādas steigas. Mēs vēl runāsim ar sievu un tad.”

Krasta kundze klusēja. Pēkšņi viņa skaidri saprata Jāna dīvaino izvairīšanos dot skaidras atbildes un vedeklas jocīgo izturēšanos. Tā bija Jāņa sievas gudrība vilkt un vilcināties. Jānim vēl te bija jārunā ar sievu itin kā mājās braukšana būtu kāds ledus skapis vai cita lieta, kuŗas pirkšana vai nepirkšana atkarīga no acumirkļa patikas vai izdevīgiem maksāšanas noteikumiem.

„Ja nu tev ar sievu vēl tik daudz runājams, brauksim mēs ar Vilni vieni,” viņa skarbi teica. „Esi tad nu tik labs un pasaki, kad es varēšu saņemt savu un Viļņa mantojuma daļu, ko es Tev aizdevu.”

„Jums, māt, gan nevajadzētu pārsteigties,” arī vedekla iejaucās sarunā. „Katrā ziņā Vilni gan jums nevajadzētu maisīt iekšā šinī afērā. Viņam taču vēl nav pavalstniecības. Kā viņš tiks atpakaļ, ja kādreiz gribēs?”

Krasta kundze piesarka. Kas gan bija saucis šo svešo sievieti uzmesties par aizstāvi viņas bērniem? Vai nepietika ar to, ka Jānis jau locījās pēc sievas prāta!

„Jāni,” viņa teica, „pasaki savai sievai, ka manu bērnu darīšanās viņai nav nekāda maisīšanās. To es necietīšu.”

„Es tavās lietās gan esmu daudz mazāk maisījusies nekā tu manās,” arī vedekla pacēla balsi. „Kas stāsta maniem bērniem, ka viņi nedrīkst klausīt skolotājus, kuŗi māca, ka katrs atbraucējs ir piederīgs lielajai Amerikas nācijai? Kas viņus rīda pret visu amerikānisko kā ko nelabu un zemu? Kas viņus baro ar tām pasaciņām par piena un medus zemi pie Baltijas jūras, kuŗai ne Amerika nevar līdzināties? Tu to dari! Tu viņiem iemāci, ka viņi te neiederas, tu viņus padari nelaimīgus, liec viņiem apzināties, ka viņi ir itin kā kas cits nekā citi viņu draugi. Tu saposti viņu bērnību!”

„Es?” brīnījās Krasta kundze. „Es darot bērniem ļaunu mācīdama, ka viņi ir latvieši? Es viņus padarīšot nelaimīgus? Jāni, vai tev te nekas vairs nav sakāms? Tūliņ uz pēdām apsauc savu bezgodīgo sievu! Es jau redzu, kas te notiek! Tava sieva jau gribētu no ādas izlīst, lai tik paliktu par īstu ameni. Pašai tā mēle vēl lāga nelokās, nu gribēs bērnus par gvalti par amerikāņiem pataisīt!”

„Mierā, mierā!” sauca Jānis. „Kas ar jums abām īsti ir? Tā kā tādi divi gailēni!”

Taču Jāņa sieva vīrā vairs daudz neklausījās. Asarām acīs viņa sauca paliekusies uz Krasta kundzes pusi:

„Skaidrs, ka gribu! Tie ir mani bērni, un par viņu nākotni man ir jādomā. Te es varu droši teikt, ka viņu jaunība ir puslīdz nodrošināta. Te Jānim ir labi samaksāts darbs, te mēs viņus varam sūtīt skolās cik uziet, ja vien paši gribēs. Te viņi būs vienmēr paēduši, bet kā būs citur? Ko Jānis darīs mājās pārbraucis? Varbūt ies kalpot pie kāda saimnieka, un viņa bērni būs gani? Kāda man daļa, vai Jāņa bosu sauc par John Bull vai Jāni Bulli − kungs tas ir un paliek, un viņam mums ir jāstrādā. Ko es saviem bērniem teikšu tai dienā, kad viņi man prasīs: „Māt, kālab tu mūs izrāvi no pārpilnības un visām iespējām un atvedi te?” Ja te ar Jāni kas notiek, viņa bērni tik un tā saņems diezgan, lai viņiem neēdušiem nebūtu jādzīvo, bet vai Tu pati maz zini, kā būs tur?”

Drebošām lūpām, pagriezusies pret vīru, viņa teica klusā balsī: „To es jums visiem pasaku − jūs varat braukt uz kurieni vien gribat, es ar bērniem palieku te!”

Beigusi runāt, viņa itin kā saduga sevī. Vienīgi asaras lēni ritēja caur viņas sastrādātajiem pirkstiem, lielās lāsēs krizdamas uz baltā linu galdauta.

Krasta kundze rūgti smīnēja. „Tad nu es esmu tas ļaunais gars jūsu ģimenē, Jāni? Nu labi, labi. Darait nu kā zināt. Mana sirds svešumu diezgan nesusi. Tikai nepievilies, Jāni, tikai nepievilies.”

Jāņa vaigs bija sadrūmis. Varēja redzēt, ka viņš īsti nezināja, ko lai tagad saka. Bažīgu, drusku žēlu skatu viņš raudzījās sievas sastrādātajās delnās, caur kuŗu pirkstiem lēnām sūcās lielās asaru lāses, drīz mātes vaigā, ko apņēma sidraba cirtu vainags.

„Nu pagaidi taču, nomierinies,” viņš runāja. „Ko tu darīsi viena pati pārbraukusi, kur tev jāskrien? Un to Viļņa daļu es tev arī tā uz reizi nevaru atdot. Pati zini, ka nauda man ieguldīta apbūves gabalos. Pagaidi kādu gadu − es tev visu ar augļu augļiem atlīdzināšu.”

„Ieķīlā māju, ja tev naudas neiznāk,” māte teica. „Kāda daļa taču no viņas arī man pienākas.”

Jānis brīdi klusēja itin kā cīnīdamies pats ar sevi.

„Māt,” viņš tad teica lēni, „tu pati zini, ko mana sieva teica. Arī man jādomā par bērniem. Šo māju es cēlu gan kopā ar tēvu, taču darba stundas mēs atsevišķi neskaitījām. Es par viņu esmu maksājis nodokļus, viņu kopis visus šos gadus. Jūs ar Vilni te esat dzīvojuši, ne centa nemaksādami, un kas uz mani attiecas, jūs varat dzīvot te, cik ilgi vien gribat. Bet tā māja ir uz mana vārda un celta maniem bērniem − viņiem tā arī paliks. − − Pagaidi drusku. Pēc pāra gadiem es būšu desmitkārt atguvis visu, ko šodien esmu ieguldījis. Brauksim tad abi uz Latviju, apskatīsimies. Dievs zina − varbūt mēs vēl visi pārceļamies tur uz dzīvi. Ja man būs nauda, kapitāls, tad var citādi runāt katrā zemē.”

„Un tēva vēlējums, tēva urna?” kundze jautāja sakniebtām lūpām. „Vai tiešām tēva vārds tev jau tā aizmirsies?”

„Laiki ir mainījušies, māt,” teica Jānis. „Pie slimnieka gultas vienmēr piekrīt un apsola visu. Mirušam cilvēkam taču ir vienalga, kādā zemē atdusas viņa pelni. Un Vilni tu tiešām nevari ņemt līdz. Padomā, ko tu viņam dari!”

„Kur tu biji, kad es Vilni dzemdēju un lielu izaudzēju,” Krasta kundze izmeta. „Nu jūs ar savu sievu esat lieli žēlotāji. Ja es jums audzinot padomu neprasīju, nevajaga man viņa arī tagad.”

„Pēc tēva nāves vecākais dēls nāk tēva vietā,” atcirta Jānis. „Tavu iedomu dēļ es nevaru atļaut izputināt brāļa nākotni. Dievs to zin, kā tur ar skolām būs. Lai Vilnis izstudē te, tad būs pilngadīgs, būs arī izglītība − lai tad dara, ko grib.”

„Savas sievas gudrības tu varēji paturēt pie sevis,” Krasta kundze teica. „Saki, kad tu man izmaksāsi Viļņa daļu?”

„Es teicu − kad es varēšu.”

„Es gribu tūliņ!”

„Tūliņ tu viņu nevari dabūt!”

„Tu gribi teikt, ka tu aizturēsi sava brāļa tiesu?”

„Nē,” Jānis teica, „neaizturēšu. Mantojums Vilnim novēlēts skolai, un skolu Vilnis dabūs. Esi droša − es Vilnim viņa daļu atdošu ar uzviju, bet tikai tad, kad puisis būs pilngadīgs.”

„Citiem vārdiem, tu man neuzticies? Tu domā, ka es Viļņa daļu izšķērdēšu?” jautāja Krasta kundze.

„Tā es neesmu teicis,” Jānis pietrūkās kājās. „Pāra minūtes atpakaļ tu mani apsūdzēji brāļa daļas iekārošanā, nu tev būs atkal kāda cita vaina! Katrā ziņā tu pašreiz ne runā, ne arī rīkojies kā pieaudzis cilvēks.”

„Labi,” teica Krasta kundze, „labi, Jāni! Man vēl ir kāds mazumiņš iekrāts − mums ar Vilnīti ceļam pietiks.” Asaras valdīdama viņa piecēlās un sāka nokopt istabu.

Vedekla klusēdama piecēlās un mechaniski sāka palīdzēt, bet, vīra mātes rokas skarbi atstumta, pārsteigta palika stāvam istabas vidū. Jānis klusēdams brīdi noraudzījās mātē, tad, sievu zem rokas paņēmis, atstāja istabu.

Iestājās spiedīgs klusums. Krēslam spalgi nočīkstot, galda galā piecēlās Vilnis.

Krasta kundze pārsteigta pacēla acis.

Viņš stāvēja bāls, plānās lūpas cieši sakniebis, un rokas, atspiestas uz galda malas, bija pirkstiem cieši ieķērušās galdauta stūrī. „Jūs te visi runājat un tirgojaties ar mani, itin kā es būtu kāds mājas kustonis vai lelle. Kā man tas riebjas,” Vilnis rūgti teica. „Arī tu, māt! Kā tev jau viss ir izspriests un izkārtots, kā tu pat naidu cel manā vārdā! Tikai vienu sīkumu tu gan esi aizmirsusi − paprasīt man pašam, ko es gribu darīt!”

Paņēmis somu, Vilnis klusēdams izsoļoja priekšnamā.

Tad ārā ierūcās automašīnas motors, iekaucās riepas, spēji ātrumu piedodot, un ielā noslāpa aizbraucošās mašīnas ducināšana.

Krasta kundze pavērās ap sevi. Viņa stāvēja istabas vidū viena pati. Ārā krēsloja, un dzīvokļa kaktos pamazām biezēja tumsa.

„Viena,” čukstēja vecā sieviete, „gluži viena! Un es taču tā gribēju visiem to labāko!” Izmisušu skatu viņa vērās pelēkā loga četrstūrī − Kādēļ tas viss tā notika? Kuŗā vietā slēpās vaina?...