Jaunā Gaita nr. 7, 1957. g. januārī, februārī

 

Dr. A. Spekke

LAIKU MAIŅĀ

Tautu dzīves atbildīgās un vadītājas vietas arvien vairāk sāk ieņemt tās paaudzes locekļi, kas dzimuši laikā starp abiem pasaules kaŗiem, it sevišķi šī gadu simteņa 20. gados. Austrumeiropai tas nozīmē, ka laikus pirms pirmā pasaules kara šie pārstāvji vairs nepazīst no pašu pieredzes, bet var par tiem spriest tikai teorētiski no vecāku cilvēku nostāstiem un no grāmatām.

Sākot ar 2. pasaules kaŗu, Austrumeiropas tautas viena pēc otras pazaudēja savu ilgi loloto un grūti izcīnīto brīvību, atkrītot atpakaļ lielinieku jūgā. Chronoloģiski tas nozīmē, ka lielinieku vara sastapa šos tagad jau polītiski un administratīvi nobriedušos darbiniekus Austrumeiropā kā bērnus vai kā pusaudžus, bet tādus, kas līdz ar matēs pienu sevī bija iesūkuši brīvības garu. Pašā Krievijā turpretim lielinieku nepārtrauktā indoktrinācija ilgst jau turpat četrdesmit gadu, aptuveni rēķinot, pusotras paaudzes ilgu laiku.

Kad padomju vara no jauna nodibinājās t.s. satellītu valstīs desmit vai vairāk gadu atpakaļ, kā nu kuŗā vietā, lielinieku „smadzeņu skolotāji” bija nolēmuši vislielāko uzmanību pievērst visjaunākajiem gadu gājumiem, jo ar vecākajiem, viņu izteicienos, nekas neesot iesākams, un arī tie, kuŗus viņi sastapa sākumā pusaudžu gados, neraugoties uz visiem solījumiem un reāliem labumiem (stipendijas un komandējumi u.t.t.), nekad nebija viņiem īsti droši.

Savu idejiskās pārskološanas darbu lielinieku varas vīri uzskatīja kā vienu no pirmajiem uzdevumiem, un šis aprēķins likās no viņu viedokļa pilnīgi pareizs esam, lai nodrošinātu sev savu rītdienu, resp. izaudzinātu sev uzticīgus un, ja nu ne pavisam uzticīgus, tad vismaz pakalpīgus kadrus. Metodes bija izdomātas cauri līdz galam, lai ietekmētu jauniešu prātus. Ja kam ir gadījies redzēt lielinieku skolas grāmatas, arī no Latvijas, tad tas var gan teikt, ka vienmēr un visur ir jūtama un redzama tendence — reizēm līdz smieklīgumam — iekalt skolēniem vienpusīgi dogmatisku redzēšanu un pasaules parādību izprašanu. Un kur nu vēl pārējais: komsomola organizācijas, bez kuŗām nav ceļa tālāk, visādi „stūrīši” visāda veida sabiedriskā propaganda, favorizētās denunciācijas ieskaitot, u.t.t., u.t.t. Viss tas, no malas vērojot, likās mērķtiecīgs un neatlaidīgs esam, vēl jo lielā mērā pastiprināts ar jauniešu prātu pēc iespējas hermētisko noslēgšanu no ārējiem „kaitīgiem” iespaidiem.

Šī nesaudzīgā indoktrinācija atstāja stipru iespaidu t.s. brīvajā pasaulē. Bieži bija dzirdamas valodas, ka tur − aiz dzelzs priekškara augot pavisam jauna, pasaules līdzšinējām tradīcijām sveša paaudze, kas neko citu neesot varējusi redzēt un vērot, kā vienīgi komunisma praksi un teoriju, un ka tādā kārtā lieliniekiem viņu rītdiena esot droša, bet brīvajai pasaulei tas nozīmējot pirmos kapa zvanus.

Viss bija izrēķināts visos sīkumos. Tikai vienu lietu lielinieku politiskie paidagogi bija aizmirsuši, vienu pavisam vienkāršu lietu, proti to, ka paidagoģijas, īstās un labās paidagoģijas, t.i. tādas, kas atbild par saviem rezultātiem, būtība ir cieņa un mīlestība pret cilvēka personību, tā cilvēka, kas pēc gudrā teiciena ir „dabīgi kristīgs” (naturaliter christianus), nevis naids un šauro egoistisko interešu sludināšana.

Iznākumi lielinieku paidagogiem bija negaidīti. Viņiem negaidīti. Izrādījās, ka viņi bijuši ļoti slikti paidagogi, apbrīnojami slikti. Viņi gribējuši panākt paliekamus rezultātus ar pretdabīgu un ļaunu principu palīdzību. Ikvienam, kam bijušas darīšanas ar audzināšanu, būs laikam radusies atziņa, ka cieta piespiešana tāpat kā pretīga izlaidība nekad nenes tos augļus, kuŗus šādu principu lietotājs vai paudējs ir gribējis panākt. Galvenais, ko viņš panāk, ir opozīcijas gara vai nicināšanas − vai abu kopā − izsaukšana audzināmos, vienalga kādos apstākļos.

Bet tā saucamā brīvā pasaule gadus atpakaļ likās lielinieku neatlaidības un viņu triku pilnīgi apmāta. It sevišķi tas bija Staļina laikos (tos vēsture vēl pieminēs ilgi!. „Monolītiskā” Krievija likās nesagraujami viengabalaina, „tautu tēvs” vispārīgi nespējīgs taisīt kļūdas u.t.t. Nabaga brīvā pasaule! Kad apmēram pirms 150 gadiem franču revolūcijas terroristi un viņu imperiālais skolēns, „mazais korsikānis”, drebināja veco aristokrātisko Eiropu, tad toreiz mēdza teikt, ka šo Eiropu esot pārņēmušas „lielas bailes” (la grande peur). Staļina laikmeta brīvas pasaules bailēm vēl nav izgudrots pienācīgs epitets, lai gan dzīvinoši ierosinājumi bija dzirdami slavenajā komūnistu partijas 20. kongresā.

Bet vecā, gudrā vēsture gāja savu ceļu. Lietas Krievijā bija nonākušas pie tāda absurda, kauču ar materiālās eksistences problēmām, ka vienu labu brīdi „tautu tēvs” bija jāgāž no troņa nost, kas arī varonīgi tika izdarīts viņam jau nomirušam esot, lai tie, kas cenšas turpināt braukt viņa sliedēs, varētu tikt pie elpas. No pastāvīgas „dzīvošanas briesmās” (slavenais Nīcšes teiciens) ļaudis bija tā apdulluši un palikuši apātiski, ka nelīdzēja vairs nekāda draudēšana. Jaunie tādas lietas sajūt pirmie un parasti tie ir arī viņi, kas atklāti to parāda, ja ne citādi, tad nicināšanā un nevīžībā pret saviem audzinātājiem.

Un tad nu nāca tas, ko retais no pasaules gudrajiem bija paredzējis. 1953. gadā jaunekļi − strādnieki ar rungām uzbruka krievu tankiem Berlīnē. Dumpiniekus izputināja ātri. Brīvā pasaule nopūtās. 1956. gadā − tīri no līdzenas vietas, kā teic, Poznaņas jaunieši sāka taisīt tādus „gājienus”, ka brīvā pasaule jau sāka ausīties. Tas bija kas jauns, kādas jaunas vēsmas. Un kad nu beidzot ungāru studenti un strādnieki izdarīja to, ko viņi izdarīja (arī tas paliks vēsturē uz ilgiem laikiem), tad visiem uz reizi kļuva skaidrs, ka nu, lūk, iesācies lielniecisma iekšējais sabrukums. Cik vienkārši! Cik apbrīnojami ātra apstākļu pārvērtēšana! Nāk prātā kodīgais franču teiciens par „trepju telpas asprātību” (l’esprit de l’escalier).

Īsa rakstiņa pāris teikumos nevar izdarīt nekādas analīzes, pietiek ar dažiem vispārinājumiem. Polija un Ungārija nav vienīgās vietas, kur rūgst. Nāk ainas arī no citiem satellītiem, arī no Latvijas, ka tur vecā komunistu gvarde nonākusi komunistu jaunākās paaudzes nicināšanā. Būs vēl citur, jo tādas lietas neapstājas tai vietā, no kuŗas tās iesākušas kustēties.

Visraksturīgākais pierādījums lielinieku paidagoģijai nāk no Krievijas, no pašas Maskavas. Gan vēl tikai pirmo zīmju veidā šobrīd, kad rakstu šīs rindiņas decembŗa mēneša pirmajās dienās. Tā, piemēram, „New York Times” 21. novembŗa numurs, kur atstāstīts Chruščova brīdinājums studentiem, vai „Washington Post” 25. novembŗa numurs, kur stāstīts par Maskavas studentu neapmierinātību par lielinieku presi attiecībā uz ziņām par notikumiem Ungārijā. Tur taču nav bijis 20 brīvības gadu, tur taču vienīgi bijusi 40 gadi nepārtrauktas indoktrinācijas.

Tā nu Eiropā jaunākās paaudzes stāv milzu uzdevumu priekšā: likvidēt vai pārveidot, kā nu kuŗā vietā komūnistiskās doktrīnas un prakses 1 1/2 paaudzes ilgo „eksperimentu”. Ne mazāk atbildīga un grūta uzdevuma priekšā, kāds bija vecākajām paaudzēm: pastāvēt šā eksperimenta laikā, vienreizēja eksperimenta laikā, kuŗu ar baismīgu fanatismu bija iecerējušas un izveidojušas krievu tautas, zināmā mērā pat caru Krievijas tautu revolucionārās aprindas apmēram viena gadu simta laikā, skaitot vismaz no t.s. Jaunās Krievijas „manifesta” 1861. gadā.