JUMS, KRITUŠIE, LAI MŪŽAM SLAVA
Tie nav varoņi, tās nav personības −
tauta ir vēstures dzinējspēksI.E. Petrovs
9. 7. 1953.Lai labs jaunais gads!
Šie vārdi gadmijā lido no zemes uz zemi un savā saturā ir bezjēdzīgi un nenozīmīgi kā visas nodrāztas frazes. Ja jau tiem būtu kāda jēga, tad mēs būtu varējuši pacelt glāzi un atbildēt ar tiem arī biedram Vorošilovam pēc viņa radio runas Kremlī 1956. gada 31. decembrī − un tieši tad mēs sajutām, ka šai formulai nav satura. Mēs nevēlam labu jauno gadu bezpartejiski − šim vēlējumam tātad nav vispārējas nozīmes.
Tādēļ lai izpaliek arī šajā vietā šie vārdi. Varbūt vēl vairāk tāpēc, ka aizgājušajā gadā mēs no jauna esam mācījušies saprast: laba vēlējumi ir tik bezgala, bezcerīga nodarbošanās, ka labāk iztikt bez tiem. Tajā pašā laikā esam vērojuši, ka notikumi nāk no aktivitātes, kas nobriedusi un rod sev izpausmi. Un mēs esam arī pašos sirds dziļumos sajutuši, ka šādai aktivitātei mēs varam atbildēt tikai ar aktivitāti; pat tad tāda atbilde ir vērtīga, ja mūsu darbošanās ir ierobežota un sīka salīdzinājumā ar notikumiem, kuŗus neglābjami paturēs vēstures lappuses.
Cilvēki, kas vienmēr pieder savam laikam, parasti mēdz sava laika notikumiem piešķirt gigantiskāku nozīmi, nekā to dara vēsture. Lai tā būtu! Bet metot skatu atpakaļ uz nule aizgājušo 1956. gadu, mēs nevaram atbrīvoties no sajūtas, ka šā aizgājušā gada oktobŗa un novembŗa mēnešos mēs esam saskārušies ar vēsturi, kas runā − pasaules mērogā − no 1789. gada un − Austrumeiropas mērogā − no 1905. gada lappusēm. To dienu lieciniekiem notikumi pārauga pāri galvām; šodien jājautā, vai mēs visi − un visos sīkumos − pat tā īsti zinām, kas notika šajos gados. Jo pie šo gadu devuma mēs esam pieraduši, dzīvodami tā atstātā mantojuma radītajā vidē. Tāpat mūsu bērni varbūt tikai kā sausu vēstures datu atcerēsies 1956. gada 23. oktobri − to dienu, kad ilgi rūgušais revolūcijas vīns izsita spundi un pārgāja pāri malām, applūdinādams vienu no Kremļa vīna pagrabiem. Šoreiz tas bija tokajietis. 23. oktobrī runāja Ungārijas tauta.
Patiesībā ar ungāra muti runāja viss 20. gadu simteņa tautu cietums. Ungārijas revolucionāri − Ungārijas tauta pateica to, ko domā visi Kremļa sabradātie, apspiestie un piemuļķotie. Un šodien nav iespējams pasacīt, kas būs nākamais, kas trieks griestos aizturēto spēku, beidzot pārvarēto mucas spundi, bet dēļu čīkstēšanu mēs dzirdam − arī Maskavā. Lepnajā Maskavas dvēseļu inženieru pilī arī rūgst kāds vīns, jo tajā ir jaunu vīnogu sula, kuŗā, varbūt, ir iekritis piciņš jauna rauga. Kaut kas no tokajieša...
Pametot skatu atpakaļ, mēs redzam, ka viena otra koncepcija ir jāpārvērtē, kaut arī ar piesardzību. 1956. gadā mēs iegājām, sajuzdami gaisā vēsmojam t.s. koeksistences vēsmas, un jaungada menu saturēja vairākus ielūgumus no austrumiem uz rietumiem − un otrādi. Februāris atnesa svētību no trim austrumzemes gudrajiem šām vēsmām. Plāni bija tālejoši. Par tiem nerunāsim. Bet plānus sajauc kaut kāds radinieks mūsu iespiedkļūdu velniņam, jo plāniem blakus vienmēr atrodas neaprēķināmais lielums − cilvēks. Tādēļ arī Kremļa izsludinātā pareizā teze par dažādu polītisko sistēmu mierīgu līdzās pastāvēšanu, slēpa sevī ne tikai tās briesmas, no kā mēs bijāmies − un dažreiz nonācām pesimismā − briesmas, ka brīvā pasaule ļausies sevi piemuļķot, bet arī kādas citas, ar adresi: Kremlī, Maskavā, PSRS. Liekas, ka baiļu pārņemti, mēs neesam saskatījuši šīs divējādās adreses pareizos proporcionālos lielumus.
Vai šodien brīvajā pasaulē ir jaužama spraigāka polītiska pretestības spēja komūnistiskai diktatūrai? Liekas, ka jā. Tātad − brīvo pasauli B&K šarma ofensīva lielā mērā atstājusi neievainotu. Bet citādi ir ar lielās spēles otru partneri − šarmētāju pašu. Domājot par šīm problēmām, mēs nevaram apstāties tikai pie briesmīgā un traģiskā, mums jāredz arī lietu objektīvā puse. Un tā vēstī, ka PSRS 40-gadīgajā vēsturē 1956. gads nesis kaut ko, ko tā nav piedzīvojusi − aktīvu pretestību miera laikā. 1941. g. sacelšanās, vāciešiem ielaužoties Padomju Savienības territorijā, nav skatāma tādā nozīmē kā − apmēros varbūt daudz mazākā − pretestība, ko saklausām šodien. Toreiz tā bija latentas masas sakustēšanās uz ārēju spēku radītas inerces pamata (pie kam šie ārējie spēki piemuļķoja šo godīgo sakustēšanos visnejēdzīgākā kārtā). 1956. gada kustības neierosināja ārēji spēki, tās izaugušas uz vietas, tāpēc tām piešķiŗama daudz gigantiskāka nozīme.
Šai kustībai nav īpašu varoņu un nav īpašu vadītāju personību. Tā nāk no tautas, un tāpēc tā ir vienreizēji bīstama komūnistiskajam Kremlim. I.E. Petrova vārdi šā raksta ievadā gūst savu attaisnojumu, par kuŗu, laikam, šis padomju vēsturnieks nedomāja, tos sacīdams. 1956. gads deva visdemokrātiskāko revolūciju pasaules vēsturē − bez varoņiem un personībām. Tās atbalsis vēl nav norimušas − arī pašā tautu cietumā nē. Tieši tur nē. Jo tajā ir saskatīta iespēja veidot savu nākotni, negaidot ārēju grūdienu, tajā ir saskatīts vecais revolucionāru simbols − revolūciju romantiskā doma par uzceļamo jauno pasauli. Lielā austrumzeme stāv lielu notikumu priekšā, un tāpat kā boļševisma pirmos pamatus nelika šaura nacionāla, krieviska revolūcija, bet pierobežas tautu ilgi rūgušais naids pret cara patvaldību, arī šajā gadījumā var notikt, ka šo pierobežas tautu taisnīgais sašutums ved uz dziļu sakustēšanos arī pašā serdē.
Jo − arī komjaunietis, padomju jūrnieks un Maskavas vai Ļeņingradas students ir cilvēks. Šos cilvēkus koeksistence izlaida uz brīdi ārpus sprosta. Un ikviena acs ir ierīkota redzēšanai. Ir tiesa − ekskursanti atgriezās un laikrakstos stāstīja par kapitālistiskās pasaules ļaunumu. Vai kāds gaidīja kaut ko citu no šiem oficiōzos iespiestajiem rakstiem? − Bet kas notika aiz oficiālās fasādes − koeksistences rezultātā?...
Vai Maskavas rūpnīcu strādnieku streiki, Ļeņingradas studentu ziņu biļetens un ideoloģiskās intereses trūkums − lietojot padomju kritikas frāzi − nav koeksistences augļi?...
Mēs − pavērsīsim skatu uz to pusi arī − šajā gigantiskajā norisē atrodamies perifērijā. Kāds nesen miris zviedru rakstnieks − Stīgs Dāgermans kādā esejā rakstījis: ...tie, kas ceļ cietumus, formulē sliktāk nekā tie, kas ceļ brīvību. Gribētos šo jau īstenībā redzēto patiesību pārveidot citādāk un teikt − tie, kas ir brīvībā, formulē sliktāk nekā tie, kas atrodas nebrīvībā. Man liekas, tā ir ķecerīga doma, bet − tā ir pareiza, kaut arī zināmās robežās. Ja nu šajā žurnālistiskajā apcerējumā, kuŗš galu galā veltīts 1956. gada varoņiem − ungāru tautai, pieskārāmies arī mums − latviešu emigrantiem brīvajā pasaulē − tad jāsaka, ka uz tiem attiecas Dāgermaņa vārdu parafrazējums. Mūsu mutes un rakstāmmašīnas ir izmetušas tūkstošiem vārdu, kuŗos uzbrukts brīvās pasaules formulējumu neskaidrībai, bet mēs paši esam pilni ar šo brīvībā esošo neskaidrību. Jau otrā, trešā Ungārijas revolūcijas dienā − revolūcijas bez vārdā sauktiem varoņiem un vadoņiem − uz Budapeštu ceļoja desmitiem rezolūciju, kas bija − pēc vismaz 10 gadu ilgas totālas nebrīvības komūnistiskas diktatūras zemē − formulētas tik skaidri un nepārprotami, konkrēti un situācijai atbilstoši, ka ar tām salīdzinot mūsu daudzie saukļi un ticības apliecinājumi izklausās pēc Pītijas muldēšanas dūmiem piekvēpušajā Delfu orākulā. Bet šis asais kontrasts un varbūt satriecošais konstatējums lai reizē ietver arī kādu lielu priecas vēsti − tauta, vēstures veidotājs spēks, revolūcijā un pretestībā formulēs labāk latviešu tautas vēsturiskās prasības, un Latvija ir latviešu tauta − tā, kas šodien ir Latvijā.
Mūsu uzdevums ir atbalstīt šo tautu kustību, mainīties uz augšu, veikt to daļu, kas mūsu rokām uzticēta − lai mēs būtu daļa latviešu tautas, jo vairāk kā daļa mēs neesam un nekad nebūsim.
Pasaule Ungārijas revolūcijas uguņu brāzmā atmodās − kā būs ar mums? Tautu cietums mostas − kā būs ar mums? Formulēsim labāk, strādāsim labāk. Kas nāk, to nezinām, bet jau šodien mēs ar pilnām tiesībām varam likt atskanēt vecā
latviešu revolucionāru sēru marša svinīgajām skaņām − to piemiņai, kas 1956. gada oktobrī pagrieza lietu ritēšanu uz otru pusi un pret jaunu laiku:
Jums, kritušie, lai mūžam slava!−be.
