KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
AKMENS PORTRETS
Londonā, „Leighton House Art Galleries” telpās, no š.g. 20. maija līdz 1. jūnijam notika Rūdolfa Kronberga gleznu skate ar 59 gleznojumiem un 3 krilografijām. (Crylography – mākslinieka oriģināltecnnikā darinātas krāsu grafikas).
Visos darbos mākslinieks rādījis minerālus, devis plašu akmens portretu klāstu. Kronbergu vienmēr saistījusi pārlaicīgā daba. 1961. g. viņš pēkšņi pārtrauca savus „labi ejošos” jūŗas gleznojumus, jo bija ievērojis, kā pirmatnējais dzīvības auklētājs ūdens viļņo klinšu gultnē. Klints, akmens, kristalls senāki par organiskajām formām, laika sākumiem tuvāk stāvoši. Tiem tad nu pievēršas mākslinieks.
Iežu īpatnības pētījot, iedziļinoties to raksturā, atklājas agrāk neievērota jauna pasaule ar veidolu, noziedu un struktūras daudzveidību. Arī akmeņi ir dzīvi, tie aug, veidojas, sadrūp, nozied kā puķes, tikai laika sprīži mērījami – ar citām dimensijām nekā organiskajā dabā. Katrā drumslā valda kādi neizdibināmi struktūras likumi, ko mākslinieks sajūt kā kosmisku normu.
It īpaši Kronbergu saista likumības nemainība, kas tā pati visniecīgākā akmens daļā. Viņš meklē ceļus šīs domas parādīšanai vizuāliem līdzekļiem. Izstādītie darbi ir tikai norāde šai virzienā, ne atrisinājums. Bet Kronbergs it sevišķi jūtīgs materiāla rakstura uztverē (kas gleznojumā atrisināma problēma, jo tīri vizuāla) un tāpēc tādu izjūtu izteiksmei sekmīgi pielieto neparastas, bet nolūkam atbilstošas technikas.
No izstādītiem darbiem redzam, ka, piemēram, „Amfibole” (Amphibole) izaug no gleznas plaknes ar masīviem, sveķotas stikla vates reljefā veidotiem radžu stariem, kam plienakmens paisums, talka vaskainā virsma, smilšainu, vāri rožainu zvirgzdu sarmu pārbirusi.
Raksturā citāds ir darbs „ Melnā granāta graudi”, kas stiklaini laistās sausā, kaļķainā gultnē, Te mākslinieks droši ievedis jaunu elementu: spodro virsmu pret matēti sauso, lietojot lakas un nespodras saistvielas, – ļoti līdzīgas tām, ar kuŗām pirms gadiem 20 pierādījās Van Mēgerena briljantā krāsu technoloģijas izpratne, un ‘oficiālo’ mākslas autoritāšu jēgas trūkums vienkāršā stila jautājumā (Van Mēgerena „Vermēros”),
Kronbergs neapstrīd aizrādījumu par naturālu vieias rakstura interpretāciju, un pats atzīst pat zināmu dekoratīvu ievirzi dažos gleznojumos, kas, piemēram, varētu būt attiecīgā minerāla slīpētā plāksne. Taču šādu viņa pieeju noteikusi intensīvā materiāla izjūta, vēlēšanās paturēt akmens portretā attiecīgā minerāla īpatnību, „seju”. Šī iemesla dēļ dažiem darbiem lietots ne tikai pats iezis kā pigments, bet gleznots arī ar krāsvielu, kas zaigo intensīvā krāšņumā tikai „melnās gaismas” –ultravioletā viļņa plūsmā, jo tieši šī noslēpumainā radiācijas spēja ir attiecīgo kristallu identitāte, viņu iekšējā gaisma. Parīzes izstādē franču mākslas publika Kronberga šādu gaismas avotu pielietojumu novērtējusi atzinīgi. Angļu mākslas vērtētāji, visai lepni uz saviem telpas gleznotājiem, saprotamā kārtā drīzāk reaģē uz „spērienu kājstarpī” (kick in the crotch) nekā uz tonālām niansēm un tāpēc atturīgi šai ziņā izteikties.
Jaunākais mākslinieka veikums, starp citu, ir parvelits – sava atklājēja igauņu zinātnieka vārdā nosauktais retais, nezināma sastāva akmens.
Katrs, kas bērnībā visā nopietnībā darbojies grants kaudzē, atcerēsies, kā pasaule atklājās brīnumainos akmeņos – krams, vizla, kaķu zelts, zvirgzdi, baltā siltā smilts, kas plūda caur pirkstiem kā laiks.
Vēl mineraloģijas stundās nācās sastapties ar kvarcu, pirītu, bet tos jau aizmigloja stikla dodekaedri un ikositetraedri ar krāsainu diegu koordinācijas asīm. Vēl, varbūt, vasaras tveicē upes krasta pārkarē kā ledus mirdzēja un pilēja kristalliskā ģipša slānis zem egļu saknēm – un tad saistība ar zemi daudziem izbeidzās, pieaugot un kļūstot civilizētiem.
Kronbergs ar saviem gleznojumiem atgādina šos piemirstos pasaules sākumus, zemes formu un zieda daudzveidību, citus laika mērogus, citas gaismas iespējas.
Viņa kompozīcijā vērojama tieksme paturēt centrālo kodolu, gravitācijas centru. Vai tas kosma likums vai autora nodoms? Katrā ziņā kodols ir individuālā „es”, identitātes apliecinājums – laikā, kad vispārējā relativitātes izjūta dzenā sēnalas un putekļus milzu masās šurpu turpu.
Savai technikai atradis atbilstošu tematiku, Rūdolfs Kronbergs nu latviešu glezniecību bagātinājis ar jūtīgi tvertu akmens portretu.
Imants Bite
„Lai gan rakstnieks aizrāda, ka grāmatā nav aprakstīta neviena īstenībā dzīvojusi persona, lasītājam nenāksiem grūti tur saskatīt arī paša dzīvē sastaptus un novērotus tipus un īpatņus,” teikts apgāda reklāmā uz apvāka. To gan nebūs iespējams attiecināt uz pagaro stāstu „Ndobbo Tumba”, kas šo piezīmju autoram šķitis vissaistošākais eksotiskā temata dēļ; un viņam vienīgi jānožēlo, ka nav to lasījis gadus trīsdesmit agrāk, kad ganu gaitās bija jāiztiek ar tulkotām Tarzāna un līdzīgu džungļu stāstu burtnīciņām. Bet puika vīrietī ir noturīgs rakstura vilciens (ilgas pēc neparastā; ziņkāre, kas aiz nākamā ceļa līkuma), tādēļ jūtos pateicīgs autoram Edgaram Ardensam (1887) par šo iespēju vēlreiz pakavēties eksotiskās absurditātes tagad sarukušajos novados.
Krājuma (Edgars Ardenss, Serafima spārni. Noveles un stāsti, Mineapolē: Tilts, 1967. 336 lp.) pirmajā stāstā „Labirints” autors ļoti nesaudzīgiem triepieniem raksturojis kapitālistisko izsūcēju bezsirdsapziņas cilvēku Ameriku, līdzīgam tematam veltīdams arī krājuma titulstāstu „Serafima spārni”, atgriezdamies vēlreiz pie tāda paša motīva grāmatas pēdējā novelē „Pārāk maigi jūtīgs cilvēks”. „Serafima spārnos” ieskanas arī antiklerikāli motīvi – dvēseļu medīšana arī ar atsegtu jaunas „misionāres” ceļgalu palīdzību. Dzimtenes reminiscences autors kavējies īsajā novelē „Pie Salaksta ezera”, fabulā iepīdams gan ne sevišķi laimīgi padevušos mistikas elementu. Tāds ir arī stāstā „Kazanova un kaķis”, bet fabulas risinājumā tas ieausts pārāk „caurspīdīgi”, kādēļ nespēj ne mazākā mērā saistīt lasītāju, jo jau no pirmās saskarsmes ar „elles kungu” tam ir skaidrs, par ko ir runa.
Ardensa rakstīšanas veids ir īpatnējs – viņš it kā uz papīra fiksējis (reālistiskajos opusos) īsus, tieši kopētus īstenības fragmentus, daudz nerūpēdamies norādīt uz zemteksta aizmetņiem. To atrašana tātad lasītāja ziņā. Tā varētu būt visai efektīva prozas radošā metode, bet to ievērojami traucē apstāklis, ka Ardenss raksta kaut kādā ļoti īpatnējā latviešu valodā, kas šķietami atrodas kaut kur „nevienam nepiederošā zemē” starp variāciju iespējām turpat vai pārbagāto latviešu literāro valodu un kaut kādu latviska varianta jiddisch, kādēļ vietumis grūti saprotama. Cita starpā Ardenss liek saviem varoņiem „aizturēt... taksikabu”, lietot izsaucienu „Tumšais gaiss!” un sastapt dzīvu cilvēku ar „kailu četrstūrainu galvas kausu” (pasvītrājumi recenzenta. G.I.).
Ardensa proza ir ļoti pesimistiska, turpat vai nihilistiska. Viņa cilvēkiem raksturīgais ir spārnu trūkums, ar kuŗiem pacelties virs nožēlojamās eksistences ļaunā pasaulē. Arī laipni piedāvātie Serafima spārni ir tikai māns, viltīgu sektantu veiklas apvārdošanas reklāmas triks.
Gunars Irbe
Ijas Melderes-Dzērves romāna nosaukums Vaska spārni patapināts no pazīstamās teikas par Daidalu, kas pēc ķeizara pavēles Krētā cēlis cietumu nezvēram Minotauram, bet pats ieslodzīts. Izgatavojuši sev spārnus no vaska, Daidals kopā ar dēlu Ikaru izlidojuši no cietuma. Lidodams Ikars pietraucies par tuvu saulei, kas spārnus izkausējusi, nogāzdama lidoni jūŗā.
Bet kuŗš šai darbā (Ija Meldere-Dzērve, Vaska spārni. Romāns. Rīgā: Liesma, 1967, 296 lp.) ir šo vaska spārnu nelaimīgais īpašnieks? „Tēvijas kaŗa” varoņa Pētera Rūduma dēlam autore devusi Ikara vārdu. Viņam tā arī piešķīrusi melodramatisko, galu, iekrišanu kaušļu barā, kur kāds viņu nodur. Taču romāna Ikara pavedienā nav nekur saskatāms, ka viņš būtu pielidojis par tuvu saulei, jā, ka viņš vispār būtu devies uz tās pusi. „Saulei” tuvu turpretī ir Rūdums pats, romāna pozitīvais varonis, deputāts un nosvērts kolchoza vadītājs agronoms, un viņa kritiens atpakaļ dzīves neizskaistinātajā īstenībā – ka attiecības cilvēku, arī vecāku un bērnu starpā vispirms ir cilvēciskas, nevis ideoloģiski stereotipas – ir romāna patiesākais un dziļākais kritiens.
Īstenais kritējs tātad ir Daidals, Krētas cietuma cēlājs, nevis Ikars, kas šim cietumam savus spēkus nav veltījis. Melderes-Dzērves romāns ir vecās teikas moderna spoguļa versija.
Ija Meldere-Dzērve raksta veikli, vieglā valodā un ar zināmu eleganci, taču arī ne soli neatkāpdamās no kvazireālistiskā romāna psīcholoģiskā varianta. Šis kvazireālisms arī šīs autores darbā izpaužas īstenības pakļaušanā rakstnieces filozofijas kauzalitātes konstrukcijai, kuŗā, piemēram, Ikara nāve ir „nepieciešama”, lai panāktu seku sakarības loka noslēgšanos. Bet pārliecību, ka tā tam tiešām būtu jānotiek, autore nedod. Viņa savā tekstā arī ir rūpīga un cenšas neatstāt lasītāja ziņā neko „pārprotamu” – vai katru soli un grimasi viņa apraksta sīki un pamatīgi. Šie sīkie apraksti ļauj ieskatīties dažās vides īpatnībās: ka ir lietas, kuŗas var dabūt tikai „zem letes”, un ne jau kuŗa katra meitene, bet tikai tāda, kam ir nauda un „sakari” vai „laba vieta”. Vispār, Melderes-Dzērves „līgavu medinieki”, ārējās kulises atskaitot, ne ar ko neatšķiras no līdzīgiem citur pasaulē. Šinī ainā ieskaitāms arī augošās paaudzes nemiers ar „pie varas esošo”, ar tās birokrātisko pieeju visam atšķirīgam un savdabīgam: „Visu, kas tiem nav saprotams, viņi uzskata par kaitīgu un ar izbailēm un sašutumu noraida vai sabojā noplicinot un nonivelējot...” Un priekšnieku acis neaizkaŗamo tiesības ieguvušie savukārt „ja grib, atkal drīkst izgāst īsti ‘baigos podus’, un viņiem par to nekas nav”. Daidala liktenis bija neapskaužams – tikt ieslēgtam paša celtā cietumā. Bet Ijas Melderes-Dzērves modernajā versijā viņam jākļūst arī par Ikara likteņa piemeklēto, kad dēlā nesaskata cilvēka un tā cilvēcisko tieksmi – veidot sev pašam savus spārnus. Kaut vai no vaska.
G. I.
