Jaunā Gaita nr. 70, 1968

 

Andrejs Irbe

 

 

 

MĒS DZĪVOJAM
ZIEMEĻOS

Temata variāciju
fragmenti

 

 

 


I

 

Divi laivas ir piestājušās un peld viena otrai blakām.

No aiŗiem, kas izvilkti no ūdens

pil

caur

spī

gas

ūdens

lāses.

Un kad viņi, kas laivās, ielūkojas, malai pārkārušies,

savos

viegla vēja saviļņotā

ezera līmeņa

un no aiŗiem pilošo lāšu

šķērsām pār ūdens glunkstešanu izmestajos lokos

atspoguļotos

attēlos,

pasaule tiem rādās esam tālu projām. Un viņi savās laivās.

ir

kaut kur

starp divām debesīm, kas abas mūžību dziļas,

putnu lidojumu un zivju ceļu pa dzelmi izalotas

nebūtības.

 

 

II

 

Šogad bija agrs pavasaris:

Maijā meža tērcēs ūdens vairs nelocījās gar atkalainu sniegu,

solidaritātes svētkos nepārsloja, un snigums

nepārvērta sarkanos karogus par punktainiem.

Ap piecpadsmito

ābelēm visos zaros bija mazi sarkani ziedu purniņi,

kas sūkstījās uz sarkanas saules pusi,

kad tā grima aiz ezeriem ziliem dūmiem līdzīgos mežu lokos.

Sarkanais Maijs!

 

Bet gaiļpieši bija tikpat zeltaini,

un iekām tie bija paspējuši sazināties ar sauli,

piekalnēs un mežmalās

zilie vizbuļi bija izgājuši ielās -

visi,

neviens nebija palicis mājās, lai snaustu zem kūlas

uz sava siltā, pērngad no galdnieka pārnestā čiekuru dīvāna.

Vizbuļu Pilsētās vizbuļi demonstrēja,

bezbailīgi izkliegdami savas prasības, lai maijs,

kad viņiem tajā jāiekāpj pār nomīdīto aprīļa slieksni,

būtu

Zilais Maijs,

Sīkumos ielūkojoties,

maijs šogad rādījās parasti raibs:

sarkans

zils

balts

dzeltens

mēļš

iepelēks

brūns (murķeļi!).

 

Bet no kalna, kur briesmu brīžos priekš tūkstoš gadiem

iekūra uguni par zīmi visiem, ka nu vairs nav labi,

viss rādījās labi:

 

Maijs bija zaļš!

 

 

 

 

III

 

Mēs dzīvojam ziemeļos.

Bērzi šeit plaukst turpat vai mēnesi ilgi.

Ziemu saule netiek augstāk par līko priedi,

un tāpēc mēs to redzam rakstainu - caur zariem.

 

Ap Jāņu laiku tikpat kā vairs nav nakts.

Bet no gaišajiem purviem plūst

sen mirušu ziemeļbriežu vectēvu saltā elpa,

un pīles ved savus bērnus peldēties ledainā ūdenī,

kad aiz tumšziliem pakalniem saule -

zem polārās zvaigznes mozdamās -

laiski vēdina dzērveņu sārtos palagus.

 

Normāli pa pilsētu ielām ledus lāči nestaigā,

bet mums ir nātru kolonijas pilsētas izpriecu parkā,

un pa mežu takām var klaiņot basām kājām,

ja pārāk nebaidās no odzēm un šķautnainiem akmeņiem,

kam pieder šī zeme.

 

Tā ir akmeņaina.

 

Bet tai pāri šļūcis ir arī ledus laikmeta šlūdonis:

tādēļ tā ir stumdīta un grūstīta,

un daudz kas vairs nav savā vecajā vietā.

Mēs esam bijīgi, kad ir runa par lediem,

un ilgojamies saules, kas tos izkausētu.

Tās ir ilgas, kas piepildās tikai daļēji.

Tāpēc mums asinīs ir kaut kas no pieneņu sulas:

jo to dienu ir daudz un tās gaŗas,

kad saule

mums spīd no pienenēm grāvmalās,

ne no debesīm.

 

Tāpēc,

runādami

par šo zemi ar matiem turpat vai polāros ledos, 

nemētājieties ar akmeņiem –

 

Akmeņu tāpat šeit ir gana.

 

 

 

IV

 

Debesbraukšanas dienā

augstā kalnā

kāpām pa taku

mēs

bet iekām

sākās tā

kalnup kāpšana

bija jālaižas

lejup

                                           l

                                           ī                                          

                                           d

                                           z

stāvam

kas puspagrabā:

vienā pusē

granīta ieži,

otrā -

tādi laukumi

kur Lieldienas

ir visu gaŗu

vasaru

 

Piekalnes ieplakās bija ūdens. Ap tām mellenāju druvas ziedā,

                          sū

                             cās

                               un

Un starp               vie

klinšu bluķiem           tām

tik lieliem                      b

ka tikai velns                   u                  tā varējis

                                      r                tos saspārdīt

                                         b             vienu otram

                                      u               šķērsām pāri

                                    l

                                  ē

                                    d

                                    a

                                    m

                                    a

                                  uz

                                  leju

                                      k

                                      r

                                      i

                                      ta

                                         r

                                           ā

                                              v

                                                aina

                                                       akmeņtērce

 

Sūnās starp brūkleņu mētrām un baltiem vizbuļiem

atradām

nokritušu debess gabaliņu: sniegu.

 

 

 

V

 

Te ir tādi meži, kuŗus šķērsojot piesūcas ar vientulību.

Tā izkāpj no ložņātajiem sūnekļu bērziem,

nomēza ezeru acīm, kam lācenāju skropstas,

no ķērpjiem uz aploka kārts

un no ganu būdām.

 

Tajā nenomazgājas, kā nomazgājas kalnu strautā,

Tajā nomazgājas, kā nomazgājas atpestīšanas ezerā.

 

Un tad –

pēkšņi –

vientulība ir asinīs, kaulos un smadzeņu šūnās.

 

Un vienlaicīgi cauri šaujas divējādas vēja pūsmas:

 

     B

        r

          i

          e

             n

               bēdz!!

                 z

                      i

                        ļ

                           ā

                              k

                                 !

Pēdējo reizi, kad tur biju -

bēgu.

Lai ilgotos atpakaļ.

 

 

 

 

VI

 

Kāpēc?

 

Tāpēc, ka te ir tādas pilsētas, pa kuŗu ielām

jūnija naktīs

staigā gaisma un pulksteņu zvani,

atnākuši no mežiem,

mežu pļavām

un gremojošām govīm pie ganu būdām.

 

Pulksten sešos no rīta

tos sabrauc kravas mašīna.

 

 

 

VII

 

Tad kalni.

Tie ir bīstami.

Ne tāpēc, ka varētu iekrist aizā,

bet tāpēc, ka tiem pāri laižas mākoņu ēnas-

it kā skriedamas pa priekšu,

it kā saukdamas dziļāk,

tālāk

mežā, kas nebeidzas pie apvāršņa,

nākošā kalnā,

pie nākošā ezera,

pie nākošā strauta;

Vēlreiz iebrist kāda sūnekļu bērzu

smaržojošā cerā,

 

Dziļāk

mākoņu atspīdumos

ezerā

sūnekļa vidū

klusumā

 

 

 

VIII

 

vēlreiz paskatīties uz akmeņiem zem ziedošiem ķērpjiem

vēlreiz dzirdēt smilgu piesitamies pie pelēka zārdu koka

vēlreiz notvert sauli uz sarkanas granīta muguras jūŗā

iekām tā nozūd aiz tālās melnās krasta līnijas vakaros

 

stari krīt slīpi tikko skardami ūdens virsmu

kaiju ēnas vilnis aiznesis šūpoties apvāršņa malā

 

 

 

 

 


 

Valda Dreimane

 

 

 

VASARA

 

 
 

 

Skudras rāpo pār rokām,

bite dzeļ muti,

un zāle, zāle--

mani zaļie mati aizstiepjas līdz mežam,

un visi sapinas, kas staigā pāri.

Te jāpaliek.

Šo vasaru nevar ņemt līdzi,

tai smejot jāatdodas.

 

*

Kad līst,

vaigi tik slapji, ka liekas,

nekad, nekad, arī citreiz

mēs nebūtu raudājuši.

Pielipuši

zāle un mati un smilgas un āda

zemei, kā mīlot,

puķu kausos un delnās ezeri smeļas --

Mūs paņems lietavas:

varavīksnas mute ir tuvu,

debesu durvis stāv atviru.

 

*

Uz sliekšņa starp lietu un sauli

mostam--

krāsas un smaržas kā maigām jostām

mūs sien

pie zāļu stiebriem, koku galotnēm, ziedlapām --

Te jāpaliek.

Šo vasaru nevar ņemt līdzi,

tai jāatdodas.

 

 


 

Ivars Lindbergs

 

 

VĒSTULE ŠVEIKAM
NO GRĀFA MIĶEĻA
AMĀLIJAS DĒLA

 

 

 

 

 

 

Esi sveicināts, brašo kareivi Šveik,

Sajās dižajās "šanas" dienās,

Nodošanas, nokaušanas, apspiešanas,

Muldēšanas, lādēšanas,

Pilns kad saindētais gaiss.

Šajā,

It kā labākajā no visām pasaulēm,

Tanki ielās,

Tanki kājās,

Tanki galvās,

Tanki sirdīs.

Traki, ja cilvēkam vairāk nav vietas,

Vīna vietā asinis kausos lietas,

Traki suņi mēness naktī

Savu naidu kauc.

Daudz drupu un rētu,

Daudz bāŗa bērnu,

Daudz varoņu,

Daudz varoņu vadoņu,

Bet dzīvo tā pamazāk.

Tērauds pret akmeni,

Akmens pret tēraudu,

Gars pret varu.

Paceltā dūre nesveic nevienu,

Bet teic

Pret varu

Un katru caru,

Kas salauzt grib

Brīvu vīru garu,

Celsim jaunu kaŗu

Un Šveiku par ģenerāli.

Ar stekiem,

Ar stēkiem,

Ar zelta rungām,

Ar caurām bleķa bungām

Aplauž dumpja domām ragus,

Bet lai stikla kalnā kāptu,

Nevajag asu nagu,

Pietiks

Ar bērna smaidu,

Ziedu vaļējos matos,

Sapņi atvērtās acīs

Un Šveiku par ģenerāli.  

Ir tādi tilti,

Kuŗus tikai basām kājām

Pāriet drīkst.

Nevar apklusināt saucienu šo

Ne tanki,

Ne soģi,

Ne dzīvi veļi,

Ne lodes izšāviens,

Apvienosimies,

Visu zemju Šveiki, apvienosimies

Un ieiesim aplenktās pilsētās,

Segušies svētā ārprāta smiekliem kā bruņām,

Ar puķotiem brīvības karogiem rokās

Un Šveiku par ģenerāli.

 

 


 

Gunars Saliņš

 

 

PUISIS STIPRINIEKS

1968. gada vasarā

 

 



 

Vidū Ņujorkas

uz akmeņa

puisis stiprinieks.

Ko gan viņš nebūtu paguvis:

kādus kalnus gāzis!

kādus kokus rāvis!

jūŗu nesis pār kamiesi!

pilsētas padusē!

Bet nē!

Taisni neticami:

viņš sēd

uz izžuvušas strūklakas grodiem Greničas Vilidžas parkā

un strinkšķina

ģitari.

 

Mēs viņu pazīstam:

trimdā dzimis un audzis,

bet skolojies labākās tradīcijās -

gaišiem ganu puikas matiem, mīlīgu vaigu –

 

vienā plēsienā

jaudāja pārplēst

lāci pa vidu

pušu -

bet ko tas līdz:

zvēru dārzā lāči viņu mīlē,

ēd no rokas...

Pa desmit jūdzēm

mācēja izšaut

odam kreiso

aci -

kāpt par snaiperi uz jumtiem

lielpilsētu grautiņos?

 

Mācēja pārvērsties,

kad vien vajag,

par zirgu, balodi

vai par zivi -

tas noderētu spiegu dienestā -

bet kam lai spiego? ko lai spiego?

 

Pa stundu bij nieks viņam

ūdeni atnest

no avota, kuŗā

saule lēc-

tad ņemties maratonu skriet

olimpiskās spēlēs Meksikā?

 

Un azotē viņam

divi duči

paša kautu

velnu mēļu-

varētu runāt un dziedāt kā velns...

 

Bet tagad? Tagad pat puķu meitenes nesaprot,

ko ar šo iesākt. Viņš lūko - liekas, viņš lūko

 

uz stīgas pa desmit

jūdzēm izšaut

ūdenim kreiso

aci -

vai kaut ko tamlīdzīgu...

 

Uz stīgas oda

sīcienu pārplēst

taisni pa vidu

pušu -

jāšaubās, vai tas maz iespējams...

 

Uz stigas ar vienu

strinkšķi notvert

zivi, balodi

un pats sevi ---

 

Bet tad mēs redzam: viņam kāds kaut ko pačukst-viņš pārtrauc spēli.

Viņš pārtrauc spēli.

Viņš slienas kājās.

Viņš slienas un sliedamies

izslienas

     milzīgs:

VIŅŠ IR LIELĀKS PAR PARKA KOKIEM.

VIŅŠ IR LIELĀKS PAR TUVĀKIEM DEBESSKRĀPJIEM.

VIŅA GALVA IR TUVU SAULEI.

VIŅŠ IZSTIEPJ ROKU - JĀ, VIŅŠ APTUR

LIDMAŠĪNU, KAS LIDO PĀRI –

VIŅŠ TUR TO DIVOS PIRKSTOS AIZ SPĀRNA KĀ SPĀRI.

VIŅŠ SAUC, VIŅŠ PILOTAM SAUC, MĒS SKAIDRI DZIRDAM, VIŅŠ SAUC: „UZ PRĀGU!”

MIRKLI KLUSUMS.

 

„AK, NEVAR?” VIŅŠ PĀRJAUTĀ.

----------------------------------

„AK, TĀ NAV MŪSU DARĪŠANA?”

 

----------------------------------

„AK, MĒS VARAM LŪGT TEPAT - LŪGT DIEVU PAR VIŅIEM?”

BRĪDI, MILZĪGU BRĪDI

STĀV VIŅŠ KĀ APMĀTS.

 

TAD REDZAM: VIŅŠ SAGUMST PLECOS.

VIŅŠ ATLAIŽ LIDMAŠĪNU NO PIRKSTIEM.

VIŅŠ SALĪKST

VIŅŠ LĒNĀM

LAIŽAS

ATPAKAĻ

SĒDUS.

            VĒL VIŅA GALVA PĀR DEBESSKRĀPJIEM.

     VĒL GAIŠIE GANU PUIKAS MATI PLĪVO PĀR PARKA KOKIEM.

BET TAD MĒS SKAIDRI REDZAM:

VIŅŠ SĒZDAMIES

RŪK –

 

m a z ā k s –

m a z ā k s –

mazāks-


 un tad
viņš sēd jau mums priekšā uz beigtās strūklakas grodiem, kāds pirmīt.

Viņš paņem ģitari klēpī.

Viņš piešķiebj pret stīgām galvu.

Viņš meklē - ilgi meklē pirmo skaņu

 

kā lai nu atsāk,

kā lai atsāk

šo spēli?

 

Un puķu meitenes nesaprot,

kā viņam līdzēt –

 

vidū Ņujorkas

uz akmeņa

puisis stiprinieks.

 

 


 

Benita Veisberga

 

 

 

ČECHOSLOVAKIJA

1968.gada septembrī

 

 

 

 

Spēki, stiprums, gudrība, gaisma,

eņģeli, rūķi, labi gari -

viss lai tagad.iet uz Čechoslovakiju,

no visām malām lai plūst uz turieni,

iespaido viņus, stiprina un sarga.

Milzīgie nezināmie likumi un spēki,

ko cilvēki vēl nav atklājuši un pakļāvuši sev -

lai negaida, bet izņēmuma kārtā,

šais brēcošas vajadzības dienās lai atraisās no nebūtības

un pavisam iespējamām sliedēm, caurulēm, ceļiem un vadiem

lai plūst uz turieni un darbojas

pretī dzelžiem,

negaram.

 

Lai iet, iet, ātri, aumaļām lai veļas uz turieni.

Ir nepieciešams. Viņiem vajag.

Lai apņem cilvēkus kā aizsargājoša kārta, iespiežas viņos,

matos, drānās, strādnieku seju rievās.

Pusaudžu skropstās.

Prāgas rudenīgos kokos.

Lai iekļaujas namu kaktos, pažobelēs, mūŗu plaisās,

uzglūn un saļoga apspiedēju soļus un prātus.

Lai piesātina visu.

Viss gaiss lai ir pilns un gluži blīvs

ar garīgiem spēkiem un strāvām,

kas ir tik gatavi, pārpilni un nobrieduši,

ka saskares brīdī - brīnumaini, bet īsti -

vēršas par vielisku spēku;

lai kļaujas pret tankiem, šauteņu stobriem, miekšķē un irdina,

lai ieķeras zobratu ķēdēs un attiecīgos brīžos tās apstādina,

īsi izvijas cauri varmāku kājstarpēm un paceļas par pēkšņiem vairogiem

tiem, ko šais dienās un naktīs vajā

... brīvības un patiesības ilgu dēļ –

 

Lielos daudzumos lai ir ap Dubčeku

gaisma, spēks, viedums, palīdzība.

Lai nepiemirst, ka viņa gaŗais deguns arī

ir taisni laba vieta, jā, noderīgs, kur uzmesties

visādiem neredzamiem palīgiem, aizsargiem, gudriem rūķiem un padomdevējiem,

stipriem stariem,

kam cirsties pret nokāvējiem.

Un

ja viņi jūs--

Šaudami viņi jūs vairs nevar nošaut, ne tankiem saberzt.

Jūsu devums jau ir iedots,

aizmetis saknes, pumpurains.

Uz laiku laikiem jūs kļuvuši daļa, dzīvs posms

skaistajā, mūžīgajā

cilvēcīguma un gara dzīvības pavedienā.

 

 


 

Juris Mazutis

 

 

 

NAKTS BRAUCIENS

 

 
 

 

Slīd gaŗam savādi tālas gaismu salas

-Ēdiens, benzīns –

Neredzamas nakts ceļotāju cilts nepieciešamību izkārtnes

-Brīvas dušas ceļiniekiem –

Nokāpis no pacietīgiem riteņiem, nomazgājis prātu, riposi tālāk.

Naktī šeit satiekas un sapazīstas tie, kas dienā būtu svešinieki,

Un tumsas īpatnā ielenkuma brālība tuvredzīgus saista vientulībā:

Jo ceļinieks redz tikai citus ceļiniekus

Tu esi ceļinieks

Katrā ieguvumā gaida zaudējums

Katra ierašanās saka ardievas,

Un tev pieder tikai gaismu salas, piestātnes,

tikai paša gaismas izlobītais nākamais ceļa jūdzes skrējiens.

 

 

 

 

*

 

Pie Čikagas tumšā jumta

Lec, plosās, plok zibeņu saknes

Tu brauksi tam cauri, - svešam, sapampušam slazdam,

Varbūt Deilijs nesaprazdams šauj nēģerus,

Varbūt kāds bezcerīgi šauj Deiliju

Drīz trūks Kingu un Kenediju un

Kas tad kalpos ar savu lielumu kā īgnuma mērķis?

Ziedēs Niksona novītušais kaktuss, baiļu barots aklu cerību tuksnesī.

Varbūt būtu laiks kaut ko darīt, art gara atmatu,

Bet arī retam domu uzliesmojumam aizslīdam gaŗām

Kā nepareizā pagasta ugunsdzēsēji

Ripojam gaŗām pārliecināti, ka zibens mūs neskars.

 

 

 

*

 

Bans novērsīs rūpes par tuvākās sabiedrības apvainošanu:

Laikam tam tic tikai Amerika savā pazemīgā svētumā slēpdamās,

(no tīrības uz ticību un pelnītu dievu labvēlību ir taču tikai mazs solis)

pārliecināta, ka pārvarēs pasaules nesaprasmi, netīrību.

- Ar grūtu sirdi man Jums jāziņo, pilsoņi, ka mūsu misija

pieprasa vēl dažu dolāru un dzīvību ziedojumu, bet zinu, ka

taisnībā un tīrībā mūsu pienākuma sajūtas Bans visu attaisnos.

Folstafs, muļķis, novērsīs nesaprotamas slāpes, un pie tam garīgai veselībai

kalpo ar rundziņbumbas raidījumiem. Pēc minūtes pievienosimies

tiešam raidījumam no frontes, kur šodien cīnīsies ASV jūras kājnieki

un sastādīta vietējo vienība. Puslaikā analizēsim košākos gājienus,

un izolētos uzņēmumos rādīsim terrorā izvarotas mātes, napalmā ceptus

bērnus, sāpēs sastingušus vectēvus, un šis nedēļas vissekmīgāko sādžas

iznīcināšanu, ar kuŗ partizāni izaicināja vietējā kaŗaspēka pret­-

     uzbrukumu. Ja kaut kas notiks Parīzē, tad, protams, varam šeit

pārtraukt un pieslēgties turienes ziņojumam.

Apdrošināšana novērsīs rūpes par nepatīkamu gadījumu norēķinu.

     Lai notiek, kāds jau samaksās. Pret trīsdesmit sudraba gabaliem,

Vai pret pastā pirktu šauteni tomēr varam atdot tikai izbrīnu,

sērīgas šausmas, nākošo mēnešmaksu.

Sludinājumi ir ceļinieku bībeles Jaunā Derība.

 

*

Sauci mani par rīta eņģeli,

Kaut nepalikšu,

Kaut neziņā gribu aiziet kalpot tikai sev.

Esmu solīta skaistumā, un man pieder

Jauna sportstera sarkanlakas laime,

Pusnakts lidojums uz otru vasaru kaut kur rūgstošos dienvidos,

Laimē apēnota māja ar lepnuma pilnu peldbaseinu baltā priekšpilsētā.

Tici man, tas viss iespējams kā sludināts, tev padosies laime,

Esmu viegla kā nesaprastas vainas nasta,

Mani iegūs akls centiens, ne dzeja,

Jo pazīstu tikai to, kas drošs un jau sataustāms.

Manā vārdā

Jaunums ir dievs,

Vecāki cenšas atdarināt bērnus

Ātrumsērga attaisno sašaurinātu skatu,

Kluss trakums valda noliegtas ikdienas kaktā.

Tavas cerības spogulis vai nemiera valdzinātājs,

Domas atvietotajā un uzvešanās paraugs

Sasniedzams ar pirkstgala morālitāti.

Nekas nav neiespējams, tikai pārdošanas nodoklis nav ieskaitīts cenā.

Dziesma dungo pret logu, kuŗā virpuļo pretimbraucēju gaismas,

Iegūsta ausis kā kameņu dūkšana,

Uztur ticību zvārguļos un ritmā, jo tas tā ir šobrīd, un viss cits ir citur.

Laikam tā arī būs, jo piederam tur, kur esam.

 

*

Garš ceļš soļot vai braukt, īss, ja lido pāri.

Būt divās vietās uzreiz nav vairs māksla, bet nepieciešamība,

Kas sargās mūs kamēr guļam, kad uzbrūk miers?

Vai seko ticībā ceļa zīmēm, kas norāda nākotni?

Bultiņas bīda kā varas pirkstgali

Pie vienmuļiem vārtiem ceļinieks maksā sirdsapziņas nodokli,

Izvairoties no nepazīstamiem, lēniem sānceļiem

Tuvāk pie gaismas, kungs, pie sastinguma,

Pie klīniskas, labi iezīmētas, celofāna pasaulītes,

Kur uz delnas kūst samaņas ledus,

No aizrādījumos slēgtiem pirkstiem pil līdzjūtības ūdens,

Slacina trūdošo melno zemi, izkaltušo dzelteno tuksnesi,

saplosīto, smokošo meža zaļumu.

Dari to, ko bultiņa tev norāda,

Citādi pazudīsi,

Un nevaram ņemt atbildību

Par neatkarīgu domu, ceļa izvēli bez oficiālas kartes.

Vismaz malēnieši mēģināja gaismu smelt tur, kur tumsa smējās.

 

*

Nu, kā tad iet tava mašīna, tavs uzticīgais ceļa kumeļš?

To eļļo un uzmani, tas tev atlīdz ar paklausību un uzticamību,

Tas tevi nes un nesīs, kamēr spēs.

Protams, kad apnīk, tad smaidošs pārdevējs

Tev ieteiks jaunu modeli, svaigu, drošu, garantētu

Ja kaut kas izbirst, vai tev kāda ne pārāk nopietna kļūme,

Tad noteikti aizklibo tur, kur pirki,

Pieprasi jaunu kāju, vai ko.

Tomēr pa reizei tramdām paklausību

Pieprasām neparastu izturību, vai ātrumu, vai veiklumu,

Un tad, pie valdīšanas un ierīču spēju robežas

Satiekas bailes, izprieca, aizrautība.

Vai nu drīz atjēdzamies grāvī, salauztā, asiņojošā metalla gubā,

Vai arī tiekam sveikā cauri, uzdzenam,

Sasniedzam mazliet augstāku dzīves pakāpi uz brīdi,

Ko vecumā, krogū ar večiem, varam atcerēties:

Kā braucējs un braucamais drāzās un trieca, ai, kā gan.

Jo sīvo mazu brīžu atmiņa ir dzīves sāls.

 

*

Liess vējš svilpo ceļinieka šķirbās,

Savāds mirdzums viļņo nakts vēstnešu acīs, aiztrauc gaŗām,

Riepas dzied, taustot sviedru silto betonu,

Kas it kā klusi varētu šonakt pat sasniegt Rīgas nobrauktuvi.

- Benzīns, ēdiens -

Dziest un liesmo gaismu salas:

Metalla staļļi un steķi, kur savus kungus pacietīgi gaida šķībi pamesti spīdoši kumeļi.

Piestājies, brauc tālāk, piestājies,

Kamēr kusties, diena tevi nesasniedz,
Un naktī, naktī var apstāties, atvilkt elpu,
Kad mazliet vēsāks, vientuļāks,
Tad meklē draugus, ceļiniekus,
Meklē varbūt nespodrā spogulī seju, sajūtu.

 

 

AKAPULKO

 

Guļam smiltīs,

Viļņi kājām lēni atgādina, cik tālu jāiet,

Šalcot ar baltu krāgu krastmalā, cik tālu paši nākuši

Zem saules zelta pogas

Mirklī novērstām acīm

Par klīšanu vaicā daiļdejas kaijas,

Kuģu bāreņi, krastmalas sludinātāji

Tveices spiestus sviedrus pavēdina stikla līci paklupis vējiņš

Pamāj zaļa bulvāra palmu sardze to,

Caurlaižot burzmainā, izmētātā tirgus laukumā un

Atpakaļ ar kankarainu čalu, piparsmaržas dāvanu

Iemigušas acis aptausta žvadzošu sudrabkreļļu mirdzuma rotaļu, negrib

Paunām apkrauts puspliks pārdevējs vaļīgi čāpo tālāk

Pazūd baltas jūrmalas smilts kritušā pusmēnesī

Meklēt citus bezbruņu džetlaikmeta konkvistadorus

Vēl mazliet āda ļaus ķermenim pacepties krāsns nekustībā,

Bet vakarā, kad dienā krāto karstumu atdos smilts, ielas, sievu sienu rindas

Iesim meitās uz zona roja, citādas tveices lenkti

Kāpēc esam šeit? Dzert tekīlu,

Smiedamies dziedāt līdz neticami sliktam orķestrim, kas pilnā

Spēlē ikvakarus, vai kāds klausās vai ne, -

Jā, patrakot mazliet, pameklēt ko

Gulēt kādas jūrmalas smiltīs.

 

 

 

 


 

Olafs Stumbrs

 

MOTORLAIVĀ, CEĻĀ
NO LIELUPES UZ
SLOKU

 

 

 

Tagad, kur beidzot esmu

uzskaņots,

uz manis spēlē:

Lielupe spēlē,

krastmalas niedru starpā viens

vīrs zilā kreklā

spēlē,

motorlaiva, ar ko

braucu, priežu zaļums kreisajā

krastā, četras akadēmiskās

airētājas, pat

elektrības torņi,

dziesmiņa, ko pats

dudinu, -

viss bez žēlastības,

ar lielu aizrautīgu,

vēlu

mīlestību

uz manis

spēlē -

un pārmaiņus esmu varen

raudulīga priežu koka

vijole, cinisks, resns motorlaivas

kontrabass,

klarnete ar Lielupes niedres

mēli, siena statiņu pasaules maigākās

bungas -

esmu orķestris,

spēlētāji

visi ir

viens nežēlīgs, saprotošs, prasīgs

mīli!

 

Nu, mīlu jau,

nežēlo mani.

 

 

Šo dzejoli autors uzrakstījis 1968.g.vasarā, apmeklējot Latviju. Dzejolis iespiests Literatūras un Mākslas 1968.g. 13.jūlija numurā.

PAR MEITENĒM

Jūs tiešām gribat zināt - kā?

Labi, Stāstīšu, Kas nu tur liels,

No vecātēva

man zeltīta kabatas pulksteņa ķēde. Pie tās

kā korporēlis (bet ne gluži kā

korporēlis) es

nēsāju karekli - dzīvu lauvu,

dzeltenu Nūbijas bas-baritona lauvu,

un, kad es uz 'ielas pasitu vaļā svārkus,

viņš rēca priekā

par sauli,

Jā, un ķēdes galā

pulksteņa vietā

nēsāju Afriku,

Kad es to, lauvai rēcot,

izvilku no mazās pulksteņa kabatiņas,

gandrīz katrreiz

kāda meitene apstājās jautāt:

„Piedodiet, sakiet, kas Jums tur

ķēdes galā?”

„Afrika,” es sacīju,

„un vai vēlaties aiziet ar mani

uz kino?”

Tā, lūk, es strādāju toreiz –

vienkārši.

 

PLAUKTĀ NEKĀPĒJS

Man jāuzdrīkstas atkal dzejot vāji.

Lai kvalitāte iet lauzt smalko kaklu!

Es rakstīšu ar sirdi varen čaklu

par laimi, tramvaju vai astoņkāji,

vai citu ko, vienalga. Upenāji,

vai kā var, ātri ejot, kādreiz paklupt –

viss viss par dzeju redzīgu vai aklu

kaut kā tiks pārtaisīts. Bet domātāji,

 

- ne parastie, bet ar to lielo „D”,

kas sēž un, grūsno galvu balstot plaukstā,

grib dzeju uzdomāt reiz plauktā augstā,

lai pieņem manu pateicīgo „nē”,

jo ja nu nav, kas lasīt kāpelē?

 

Kaut visi Tevi varen gudru sauks,

No dzejas atšķirsies pēc drauga draugs.

 

Jaunā Gaita