IZVADRUNA

 

Roberts Frensis Kenedijs dzimis 1925.g. Jau 1966. g. Galepa institūts konstatē, ka Roberts Kenedijs ir tautā populārāks par Lindonu Džonsonu. 1968. g. aprīlī viņš izvirza savu kandidatūru ASV prezidenta vēlēšanām 1968. g. novembrī. Savās vēlēšanu kampaņas runās arvien uzsvēra, ka Amerikai jāiet citā virzienā, virzienā uz iekšējo problēmu atrisināšanu. Š.g. 6. jūnijā pēc uzvaras Kalifornijas primārās vēlēšanās senators Roberts Kenedijs, tāpat kā viņa brālis prezidents Džons Kenedijs pirms nedaudz gadiem, mirst no atentātā gūtiem ievainojumiem.

Ir visiem zināms, kas Robertam Kenedijam bija dots. Viņš atstāj mums to, ko ir teicis, darījis un aizstāvējis. Un to vislabāk varbūt raksturo runa, ko viņš teica Dienvidafrikas jauniešiem viņu Apliecināšanas dienā 1966. gadā. Es gribētu to tagad nolasīt:

„Pasauli pilda neattaisnojama verdzība, slepkavība un bads. Valdības apspiež tautas; miljoni nespēj izrauties no nabadzības, kamēr valsts bagātība aug; visur ieroči prasa milzu līdzekļus.

Stāvoklis rāda dažāda veida ļaunumu un cilvēka darbības rezultātus. Tas atspoguļo cilvēka ierobežotās tiesības, līdzjūtības trūkumu un neizpratni pret citu cilvēku ciešanām.

Bet varbūt mēs varētu atskārst, – kaut tikai uz īsu brīdi, – ka tie, kas dzīvo ap mums, arī ir mūsu brāļi, ka mēs kopā dalāmies tajā pašā īsajā dzīvības momentā; ka viņi arī – tāpat kā mēs, – cer dzīvot mūžu, kas mērķtiecīgs un pilns prieka, gūstot to gandarījumu un piepildījumu, ko viņu spējas var dot.

Taču šīs saites – kopējā ticība un kopējie mērķi – varētu mums dot kādu mācību. Vismaz mēs varētu mācīties uzlūkot kaimiņus par cilvēkiem. Un mēs noteikti varētu vairāk darīt savstarpējo brūču dziedēšanai, lai tad savās sirdīs spētu atkal būt brāļi un vienas valsts pilsoņi.

Daži domā, ka atsevišķs cilvēks nevar neko panākt pret lielo ļaunumu pasaulē. Tomēr daudzus no pasaules lielajiem apvērsumiem domās un darbos izraisīja viena vienīga cilvēka centieni. Jauns mūks iesāka protestantu reformāciju, jauns ģenerālis paplašināja Maķedonijas impēriju līdz pasaules malai, un jauna meitene panāca Francijas apvienošanu. Jauns itāliešu jūrnieks atklāja Jauno Pasauli, un 32 g.v. Tomass Džefersons izsludināja visu cilvēku vienlīdzību.

Šie vīri lika pasaulei sakustēties, un to varam mēs visi. Tikai nedaudzi būs pietiekami lieli, lai pārveidotu vēsturi, bet ikviens no mums var nedaudz notikumus ietekmēt, un šo mazo darbu kopsumma raksturos šīs paaudzes devumu vēsturei. Cilvēces vēsturi veido neskaitāmu, daudz un dažādu ticības un drosmes brīžu izpaudumi. Katrreiz, kad kāds cilvēks aizstāv kādu ideālu, uzlabo citu stāvokli vai cīnās pret beztiesīgumu, no viņa plūst mazs cerības vilnis, un tiekoties, vienojoties ar citiem maziem viļņiem, kas plūst no neskaitāmiem enerģijas un drosmes centriem, var izaugt straume, kas noārdīs pretestības un apspiešanas varenākos mūrus.

Tikai retais samierināsies ar neapmierinātiem draugiem, kollēgu kritiku, sabiedrības niknumu. Morāla drosme retāk sastopama nekā varonība cīņā vai spēcīga intelliģence. Tomēr tieši tā ir vienīgā nepieciešamā īpašība tiem, kas grib pārveidot pasauli, kuŗa pārveidojas tikai ar vislielākām grūtībām. Bet es ticu, ka tie šīs paaudzes pārstāvji, kas saistīsies morālā cīņā, atradīs draugus visās pasaules malās.

Laimīgos kārdinās vieglais, pazīstamais ceļš, kas ved pretī personiskiem mērķiem un materiāliem panākumiem, kas vilinādami aicina izglītotos un tos, kas spēs izmantot izglītības pārākumu. Bet vēsture nav mums izvēlējusies šo ceļu. Gribot negribot mēs dzīvojam briesmu un neziņas laikmetā. Toties šis laikmets prasa cilvēka radošo enerģiju vairāk nekā jebkad. Visus mūs vērtēs, un ar nodzīvotiem gadiem vērtēsim sevi pēc tām pūlēm, ko esam likuši jaunas pasaules sabiedrības celšanai, kā arī pēc personisku ideālu un mērķu taisnuma.

Nākotne nepieder tiem, kas apmierinās ar šodienu, kam vienaldzīgas kopīgās problēmas un citi cilvēki, kas ir gļēvi un bailīgi tvert jaunas idejas un īstenot teicamus projektus. Nākotne piederēs tiem, kas spēs saliedēt pieredzi, prātu un drosmi, lai ziedotos Amerikas sabiedrības ideāliem un īsteni lieliem pasākumiem.

Mūsu nākotne var dzīvot ārpus mūsu redzes loka, bet tā nav pilnīgi ārpus mūsu kontroles. Amerikas veidošanās dziņu nemainīs vis liktenis, daba vai vēstures bēgumi un paisumi, bet gan mūsu pašu roku darbs līdz ar izdomu un principiem noteiks mūsu likteni. Tādā teicienā ir lepnums, pat ietiepība, bet arī pieredze un patiesība. Vienīgi tā, ne citādi varam pastāvēt un dzīvot.”

Tieši tā arī viņš dzīvoja. Neideālizējiet manu brāli, nepadariet viņu nāvē lielāku nekā viņš bija dzīvē; pieminēsim viņu vienkārši kā labu, patiesu cilvēku, kas redzēja kļūdas un centās tās labot, kas redzēja ciešanas un mēģināja tās mazināt, kas redzēja kaŗu un mēģināja to izbeigt.

 

Fragmentus no senatora Edvarda Kenedija ievadrunas tulkojis Juris Mazutis.