S T I L S
Pjērs Eliots Trudo - jaunu ceļu gājējs polītikāStils, ne solījumi deva Pjeram Elitam Trudo (Trudeau) un viņa vadītai Liberāļu partijai vairākumu parlamentā (155 no 264 deputātiem) Kanadas parlamenta šāgada 25. jūnija vēlēšanās. Polītisku pretinieku aprindās patlaban valda klusums. Tiem negribas lāgā ticēt, ka valdības groži Trudo rokās nākamos 4 gados. Solot tikai darbu un piepūli („Valdība nav Ziemsvētku vecītis. Nav maģisku atrisinājumu.”), Trudo lauza visas vecās nepiepildītu konkrētu solījumu tradīcijas, kas ierasto polītikas stilu jau bija padarījušas par izsmieklu. Piemēra pēc varētu minēt, ka bagātiem prēriju lauksaimniekiem viņš negarantēja labības pārdošanu, bet gan pieprasīja atbalstu trūcīgākiem rajoniem. Un tomēr prērijās salūza konservatīvās partijas dzelzs disciplīna. Tur vēlēšanās zaudēja pat ilggadīgais Džona Dīfenbekera (Diefenbaker) konservatīvās partijas kabineta lauksaimniecības ministrs, labības lielpārdevējs Alvins Hamiltons (Hamilton) un bijušais Manitobas premjers Dafs Roblins (Roblin), sekmīgākais kandidāts partijas vadītāja postenim pēc Roberta Stenfīlda (Stanfield).
Trudo personīgais magnētisms un fascinēšanas spēja daudzus pievilka liberāļu partijai jau partijas vadītāja izvēlēšanas sanāksmes laikā. Pēc tam, gatavojoties federālām parlamenta vēlēšanām, partijā notika pārkārtošanās. Tika upurēti par divi kabineta ministri, neiegūstot nomināciju parlamenta vēlēšanām! Abos gadījumos ‘jaunie’ liberāli vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja konservatīvos pretiniekus. Visnopietnākā veidā Trudo centās pārliecināt visus kanadiešus, arī bieži neapmierinātos kvebekiešus, par turēšanos kopā. „Nepastāv ne likums, ne Dieva dota burvība, kas apsola valsts nesaskaldīšanos. Mūsu valsts, kas ir liela valsts un var būt vēl lielāka, var pastāvēt un augt tikai, ja izšķiŗamies par vienotību,” sacīja Trudo. Tomēr viņa pārliecinošā uzvara Kvebekā nebūt vēl neliecina, ka šī province samierinājusies ar sīkumiem, ko līdz šim izkaulējusi no federālās valdības Otavā. Kvebekā tikpat neatlaidīgi kā līdz šim arī uz priekšu visiem līdzekļiem cīnīsies par franču valodu un franču kultūras mantojumu. Arī Trudo grib šo mērķi īstenot, bet visas Kanadas mērogā, sekojot divkultūru un divvalodu komisijas ieteikumiem. Tāpēc jāpatur prātā, ka Trudo uzvara Kvebekā nepauž atteikšanos no prasībām pēc vienlīdzības, bet gan izaicina jauno ministru prezidentu demonstrēt pieteiktās tiesīgās sabiedrības paraugu ar darbiem.
Varētu rasties jautājums, vai trudomanijas uzvara nozīmē, ka visu tautu (pareizāk sakot divas tautas un daudzas etniskās grupas) apmānīja plaši publicētā neļķe Trudo zobos, viņa zaļais ādas mētelis, ‘romantiski’ bakurētainā, ‘pieredzes pilnā’, gandrīz askētiskā seja, Mercedes sporta vāģis, sandales parlamenta telpās, jaunu meiteņu skūpstīšana? Vai tas viss, kas veidoja šī vīra ‘stilu’? Varbūt steidzāmies atbalstīt polītisku kandidātu, kas nebija ne mazpilsētas veikalnieks, advokāts, ne Toronto financists, bet jauna, nepazīstama, bezkompromisu seja, – pārmaiņa? Ko īsti domājām par tieslietu ministru, vēlāk ministru prezidentu, kas izrādījās samērā romantisks vecpuisis ar raibu pagātni, kas nekaunējās parādīties atklātībā interesantu cilvēku un skaistuļu pavadībā? Un vai šaubījāmies par savu jūtu aizrautību līdz pat 24. jūnija vakaram, kad, demonstrētāju pudeļu apmētāts, Trudo strupi atteicās pamest St. Jāņa Baptista parādes pieņemšanas estrādi Montreālā. Vai ‘stils’, tātad, ir tikai publikas izdoma, preses un atbalstītāju ražojums?
Pasaulē, nevis Kanadā vien, daudzi cilvēki gaida saprāta un intelliģences atmodu. Ir stundas, kad īgnums par Kinga un Kenediju nežēlīgo nāvi māc cerības un gars šaubās par veselā saprāta uzvaru. „Daži cilvēki padodas izmisumam,” Trudo saka, „tāpēc, ka viņi jūt nākotni izslīdam no rokām. Bet es uzrunāju tos, kas zina, ka nākotni nevar garantēt nevienam, ne provincei, ne valstij. Nākotne būs tāda, kādu to veidosim. Tāpēc mums jāzina ko darīt valstī, kuŗu mīlam.” Nebūtu pārspīlēti teikts, ka tamlīdzīgu valodu acīm redzot gaidīja arī nogurušie Kanadas pilsoņi; noguruši nemitīgas nevaras mantojumā, noguruši nenozīmības dievināšanā, noguruši no šķelšanās, noguruši sīkumainībā, noguruši Dīfenbekera gadu pieviltās cerībās un Pīrsona laika nespēkā, noguruši problēmu daudzumā un mērķu trūkumā. Kaut ko no tā nojauta Pjērs Eliots Trudo. „Es ticu, ka kanadiešus patlaban vairāk saista vispārēja virziena nospraušana,” viņš teica, „ne atsevišķas detaļas.” Kandidēt bez solījumiem, tas prasa sava veida pašticību, kas varbūt daudz vairāk liecina par šī cilvēka stilu (raksturu?) nekā nepilngadīgo spiedzēju skūpsti, kas tik un tā nebija realizējami balsīs vēlēšanās.
Varoņus uztur darbi un sekotāju ticība, bet varoņu tapšanai vajadzīga laikmetu vai paaudžu plaisa. Nevaram noliegt, ka ar savu nākotnei pievērsto skatu („Mēs negribam izpirkt pagātni. Mēs nodrošināsim pilnas tiesības visiem šodien, rīt un nākotnē.”), Trudo bija pareizais vīrs pareizā vietā, simboliski krass pretstats konservatīvās partijas vadītāja Stenfīlda rūpīgai, taupīgai, vakardienas stājai. Bet ceļš, kas trīs īsu gadu laikā Trudo noveda parlamentā, tad tieslietu ministra postenī, liberāļu partijas vadībā un Kanadas ministru prezidenta amatā – pēc 25. jūnija vēlēšanām gāja un iet arvien blakus plaisai, kas atdala pilsoņus no polītikas un plaisai, kas pastāv atsevišķu Kanadas rajonu starpā ekonomiski un garīgi. Labums tikai tas, ka Trudo šo ceļu pazīdams, pratis to izmantot savā labā. Nākamo četru gadu laikā viņa valdībai jāparāda skaidrs virziens un droša stāja. Ņemot vērā mantotās grūtās un neatrisinātās problēmas (piem., daudzie streiki, inflācijas draudi etc.) un sagaidāmo opozīciju viņa polītikai, šis ceļš vēl ilgi nebūs drošs.
Paredzams, ka Trudo nevis izvairīsies no problēmām, bet drīzāk radīs jaunas. Lai tikai minam Žanu Maršānu (Marchand), bijušo darba spēka un imigrācijas ministru, kura asā, dinamiskā nostāja pret premjera Daniela Džonsona (Johnson) Kvebekas valdību ir leģendāra. Maršāns uzvarēja Kvebekas pilsētas rajonā, kur konservatīvo kandidātu atklāti atbalstīja paša Džonsona izvēlēta, rutinēta partijas komanda. Šis cilvēks tad nu vadīs vienu no svarīgākajām ministrijām – apgabalu attīstīšanas ministriju.
Jaunā valdība jau iecerējusi dažus projektus. Vispirms Trudo grib reformēt parlamenta likumdošanas darbu. Parlamenta deputātiem būs jākļūst aktīvākiem, arī komisijām, pat opozīcijai jāuzņemas lielāka atbildība. Debates viņš cer paātrināt, pie tam atbrīvojot ministrus no nevajadzīgas klātienes debatēs. Izšķirīgiem lēmumiem jānāk no tautas ievēlētiem pārstāvjiem, ne no algotiem valsts ierēdņiem. Reformēs un modernizēs arī novecojušos likumus. Trudo vēlēšanās, lai valdība un polītika kalpotu šāsdienas, nevis vakardienas kanadietim. Valdība nopietni paredzējusi apsvērt un pārbaudīt NATO un NORAD saistības, kā arī ar lielāku rezervāciju piedalīties Apvienoto Nāciju miera policijas ekspedīcijās. Nav runa par noslēgšanos sevī, kā dažuviet dzirdēts, bet gan par reālāku savu spēku un vajadzību izvērtējumu. Ārlietās Trudo vēlas uzturēt labas attieksmes ar ASV. Ir jau palielināta palīdzība dažām bijušām Francijas kolonijām (liekas, ar to pieliekot punktu Kvebekas Gabonas ekspedīcijai). Domājams, ka tiks pieprasīta korrekta nostāja no Degolla attieksmē pret Kanadu. Iespējama arī diplomātisko attieksmju uzsākšana ar komunistu Ķīnu. Ministru kabinetā, kas vada valsts darbu, rutinēti polītiķi un Trudo ietekmēti jaunie liberāļi. Katrā ziņā nozīmīgs ir fakts, ka delikāto konstitūcijas jautājuma tālāko kārtošanu Trudo ir paturējis pats sev. Parlamenta reformas vadīs Trudo uzskatu piekritējs un domu biedrs Makdonalds (MacDonald), apgabalu attīstību – jau minētais Maršāns, rūpniecību un tirdzniecību enerģiskais Žans-Luks Pepens (Pepin). Jaunais tieslietu ministrs Džons Tērners (Turner) gādās par krimināllikumu modernizēšanu. Dinamiskais kvebekietis Eriks Kieranss (Kierans) domājams, nostabilizēs un tālāk izveidos valsts pasta un telekomunikācijas nozari. Paziņojumā, ka Trudo sagaida kabineta solidaritāti un uzmanīgākas attiecības ar presi, saredzam norādījumu, ka viņš valdīs pār saviem 28 ministriem, liks tiem tuvāk just savu stilu, ļaus pieredzei un jaunai enerģijai sadarboties kabineta sēdēs, cerams tā izvairoties no ārējiem, publiskiem izlēcieniem, kas raksturoja Lestera Pirsona (Pearson) gadus.
Tomēr paliek sajūta, ka aiz Trudo trīs gadu publiskās odisejas slēpjas vīrs, ko vēl īsti nepazīstam. Tā domā opozīcijas vadītājs Stenfīlds. Trudo pats vairākkārt teicis: „Es neatdošu visu, lai kļūtu par ministru prezidentu.” Un tagad, minēto amatu ieguvis, tikai viņš pats zina, vai sev doto solījumu turēs. Protams, konkrēti neko nesolot vēlēšanu kampaņā, Trudo pašreiz nav parādnieks vārdu parastā nozīmē. Toties cerība un paļāvība, kas viņam dota, tāpat kā kādreiz tā bija dota Džonam Dīfenbekeram, ir smagākā nasta, un vilšanās gadījumā sekas būtu asākas.
Vīrs, kas reiz teica: „Vienīgā nemainīgā īpašība, ko varat atrast manās domās, ir pretestība jau pieņemtām idejām,” tagad spēris soli tālāk. Vēlēšanu vakara uzvaras uzrunā, Trudo atzīmēja, ka „Mums visiem šis ir bijis pašatklāsmes ceļojums. Mēs tagad par šo zemi zinām kaut ko, ko nezinājām agrāk. Es domāju, ka kanadiešus visos valsts novados visvairāk ietekmēja vispārējā doma par valsts nākotni.” Šķiet, ka efektivitāte, ar kuŗu Trudo spēs pāriet no oponēšanas un pretestības uz proponēšanu un pārliecināšanu vairāk liecinās par viņa raksturu, par pozitīvo izdomu, par stilu, kas varbūt spēs saistīt arī vienaldzīgos, vairāk nekā visas savārstītās klišejas. Kanadieši pirmo reizi sešos gados ir uzdrošinājušies riskēt.
Juris Mazutis
