Traģēdijai, kas šobrīd norisinās Čechoslovakijā, polītiskajās perspektīvās, mēs, svešniecības latvieši varam aptuveni saredzēt četrus visai atšķirīgus skatījumus.ČECHOSLOVAKIJAS NOTIKUMI
Traģēdijai, kas šobrīd norisinās Čechoslovakijā, polītiskajās perspektīvās, mēs, svešniecības latvieši varam aptuveni saredzēt četrus visai atšķirīgus skatījumus.
Pirmais un pie tam "vissvarīgākais un patiesākais" ir mūsu pašu skatījums, kas iecementēts mūsu svešniecības cīņas "priekštilta pozicijās". To ar nelielām nosliecēm vienā vai otrā ievirzē var izsacīt apmēram tā: Nestāsti man, ka Krievijas komūnismā var kaut kas mainīties; staļinisms atgriezīsies un būs vēl ļaunāk... Kopš krievi otrreiz sabradājuši Cechoslovakiju, šo vīru pareģojumos ielieta jauna "degviela", un tie ar pilnu tvaiku var braukt atpakaļ uz 1941. gadu... Skumjākais gan tas, ka šiem "pravietojumiem" cauri sadzirdams tāds kā Prātnieka, tāds kā Oļiņmātes liekulīga ļaunuma prieks. Cik tālu tas mūs aizvedīs? - Ne jau tālāk par iepirkto kapa vietu svešumā...
Otrs ir Rietumu pasaules skatījums; tās priekšgalā stāv privātās negausības milzis ASV. Šī technokratiskā lielvara, kuŗas mērķis ir globāli savā ražošanas un pārdošanas sistēmā iekļaut cilvēci, lai "progress neapstātos", labprāt pievienotos mūsu "priekštilta pozicijām", ja vien otrā pusē nebūtu tādi paši pašnāvības ieroči kā te. Tādēļ ne čechu, ne rumāņu dēļ ASV neriskēs iznīcināt sevi un tās tirgu zonas, kas šobrīd tām nodrošinātas pēc Jaltas un Potsdamas nolīgumiem. ASV jāviski gudrākās smadzenes joprojām tic, ka dzīves standarts, citiem vārdiem - laicīgais labums un vajadzības - visu cilvēci reiz aizvedīs "kopējā tirgū un valodā"... Kas nāks pēc tam, tā vairs nebūs 20. gadsimta lieta...
Trešais ir Krievijas komūnisma "pareizticības" un slavu (tāpat kā ģermāņu) "telpas" jautājums. Pietiek jau paraudzīties uz Eirāzijas kontinentu, lai šo divu lieltautu ceļus izprastu. Ģermāņu ciltis "slazdā" ielika skandinavi, galli un pat patālo grieķu un romiešu kulturālā un militārā varēšana. Ceļš bija tikai uz "austrumiem"... Krieviem, kas manā (varbūt ļoti aplamā) uztverē ir "jaunāka" slavu tauta - baltu, tatāru u.c. šīs plašās telpas klaidoņu maisījums - Urāli un Sibirijas klimats bija "dabiskais" šķērslis, bet krievu "slāpes" pēc Rietumeiropas jau sen zināmas, sākot ar Pēteŗa Lielā kuģu skolu Holandē, ar franču valodu caru galmā un vāciešu "slepenpadomniekiem" pie cariem. Šodien, kad šī slavu lielvalsts visu kristiānisma paveidu reālās nevarības dēļ kļuvusi par pirmšķirīgu militārās iznīcības spēku, piedevām par savu "sūtību" "pareizticīgi" pieņemdama Ļeņina sakropļotu marksismu, nav jābrīnās, ka šīs māņticības tanki ieripoja Cechoslovakijā... Neviens jau nav tiesīgs minēt, kāds būtu kristiānisma ceļš, ja kristieši paši Husu nebūtu sārtā sadedzinājuši...
Vienīgā gaišā zīme šinīs grūtajās nedēļās un mēnešos bija sociālistiskās (lasi: čechu komūnistu) valdības un tautas nostāja. Tā nenoliedza ne Masariku, ne Benešu - pilsoņus no "kapitālisma" laikiem - bet pēc visu "Varšavas un Maskavas māņu spēku" ieripošanas Čechoslovakijā krievi nespēja sameklēt nevienu "Kirchenšteinu ne Vili Lāci", kaut gan Maskava pa radio zvanīja, ka vaņkas tur ieradušies pēc čechoslovaku "valdības un tautas" lūguma... Ka viņiem būs grūti, ka viņus spiedīs, to katrs, kam vien sajēga, sapratīs. Bet vienu ne Dubčeks, ne Svoboda nesacīja - ka labāk stāvus mirt nekā uz ceļiem dzīvot...
Iespējams, ka dažreiz ir tomēr labāk arī uz ceļiem pārdzīvot savas tautas likteņus un mīlestību nekā svešumā aizbēgušam labi paēdušam un padzērušam lielīties: es stāvu, es palieku, lai šauj!... Kas tevi, velnu, šaus? Pietiek, ja "dzimtenes nebalsī" noķēzī, tāpat kā mēs viņus.
Pēdējās Saules zīmes, kuŗām gribētos ticēt: Džordāno Brūno, Huss, Rīgas raganas un Galilejs... Laikam tomēr Zeme tek ap Sauli?...
Valentīns Pelēcis
