un iespiestā vārda
brīvība, kuŗai praktisku robežu, izņemot pornografiju un nepatiesus
apvainojumus, nebija. Jā, arī atklāta kūdīšana ar varas līdzekļiem
iznīcināt mūsu "franču" parauga demokratiju (nedomāju pašreizējo
Degollu) skaitījās aizliegta, bet aizklātu un proporcionālu vēlēšanu
kārtībā savus piecus sešus deputātus Saeimā allaž ieguva arī komūnisti,
(No 100 brīvi vēlētiem dažādu partiju un tautību pārstāvjiem.)
Šais pirmajos, grūtajos,
bet arī priecīgākajos
Latvijas brīvības gados pēc manas atmiņas Rīgā iznāca šādi humoristiski
satiriski nedēļas izdevumi: Svari - visumā mākslinieciski
izturētākais, arī viens no polītiski neatkarīgākajiem žurnāliem. Tā
atjaunotāji bija kādreizējie revolūcionārie izdevēji 1906.gadā: Zarriņš,
Tillbergs u.c. Līdzstrādnieki bija Jaunsudrabiņš, Vainovskis, Vecozols,
Gruzna un daudzi citi. Atceros, ka aplama pārpratuma dēļ Svaros
par kādu Rīgas desinieku (domāju Gūtmani) bija parādījusies karikatūra,
par ko desinieks Svarus iesūdzēja tiesā un atbildīgajam
redaktoram Tillbergam piesprieda nelielu cietuma sodu. Svaros tad
parādījās titullapas zīmējums, kuŗā Tillbergs aiz aizrestota loga, bet
apvainotais desinieks tam no ārpuses caur restēm bāž milzīgu desas
likumu... Tā toreiz mācēja pasmieties arī par savām kļūmēm. Visvairāk
jau mēdza amizēties par lielo un mazo "p". Tā laikam bija likumos
pieņemts, ka valsts prezidenta tituls jāraksta ar lielo "P", bet
ministru prezidenta ar mazo "p". Par mazo "p" varēja ņirgt cik uziet,
alga viena, kādas kuŗo reizi partijas tas bija, pret lielo "P" vajadzēja
būt uzmanīgākam, jo te nebija svarīga viņa partija, bet valsts augstākā
pārstāvja cieņa un bijības mīts. Taču viegli neklājās arī valsts
prezidentam, ne Jānim Čakstem, ne Gustavam Zemgalam...
 |
 |
|
"Inteliģento bezdarbnieku"
delegācija pie Latvijas Valsts prezidenta 18. novembrī. (Civis'a
karikatūra) Viļums, Bermonts, Niedra, Stučka u.c.: "Darbu un
maizi!" Cīņā "par Latviju" esam nonākuši galīgā trūkumā.
|
Saeimas sesija atklāta un partiju līdeŗi uzsāk marijāžu. (Civis'a
karikatūra) Ulmanis (Rudevicam): "Klausies, kaimiņ, nešķielē
manās kārtīs."
Skujenieks: "Jā, bet ko tad Bergs visu laiku dara?!"
Cielēns (Skujeniekam pie auss): "Spēlē droši, Bergam nav trumpis!" |
Laikam gan nebija ne tāda ministra, ne Saeimas deputāta, kas savā
laikā nebūtu vai nu feļetona, vai karikatūras veidā iekļuvis Svaros.
Grūti vairs no gadu tālumiem pasacīt, kuŗi bija tie "nelaimīgākie"?
Liekas, latgaļu dzīrotāja Saeimas deputāta Opincāna ģīmis bija bieži
redzams. Bet ne mazum parādījās arī zemnieku savienības Ulmanis,
Celmiņš, Klīve, demokratiskā centra Breikšs, sociāldemokratu Veckalns,
Brūno Kalniņš, Dermanis, tāpat labā spārna Bergs un galēji kreisā
(komūnistu) "īlenu" Balodis, Slaugotnis u.c. Kad Jēkaba baznīcu piešķīra
Latgales katoļu reprezentācijai Rīgā, tad bija karikatūra, kur, Jezups
Trasuns uzrāpies gandrīz torņa galā, atplētis muti un sauc:
"ļuturu naškeistīs geils izdāj svātū katuļu ticeibas ūli"...
Pēdējos demokratijas gados, pirms Ulmaņa apvērsuma, Svaros jau
darbojās jaunāka humoristu un karikatūristu paaudze. No vecākajiem
zīmētājiem visuzticīgākais palika Indriķis Zeberiņš un pa retam arī vēl
Zarriņš un Tillbergs. Jaunāko bija saradies pulka: īpatais šaržists
Nemme, karikatūristi: Rirdans, Cielavs, Civis-Civinskis, Linde, Kalniņš,
Titāns, Drekslers, bet kad es, sava obligātā kaŗadienesta laikā vistuvāk
ar Svariem iepazinos, tad tur parādījās pavisam savāds jauneklis
ar neparasti tvertiem sociāli sabiedrisko problēmu kariķējumiem
mākslinieciski augstvērtīgos zīmējumos - mākslinieks nelaiķis Kārlis
Padegs. Toreiz Svaru redaktors jau bija mūsu neatkarības laika
sirsnīgākais un labsirdīgākais humorists Ačuks (Arnolds Ruberts).
Parasti piektdienās, kad Svari iznāca, redakcijā Merķeļa ielā 19
salasījās līdzstrādnieki, lai dabūtu sava honorāra mazumiņu. Cik tur nu
bija, pieci, desmit, labākā gadījumā trīsdesmit latu, bet tad jau
vajadzēja būt vai vāka bildei, vai rakstam pāri divām lappusēm.
Parasti Ačuks mani kā jaunāko un "zaldātu" "aizkomandēja" pēc pāris
puslitriem "ulmanīša" un tikpat "jaktsdesu" kilogramiem, bet grāmatvedis
un kases turētājs Kārkliņš ar nepārdotiem Svariem iekūra uguni
krāsnī. Dažreiz jau no honorāra pāri palika tikai paģiras, jo man gultas
vieta un maize bija Abrenes ielas kazarmās, vēl pat sešus latus mēnesī
piemaksāja... Taču tādiem kā Padegam Rīgā viegli nevarēja klāties.
Aizklīstu patālu no temata, bet no šīm "piektdienām" manā personiskajā
atmiņu kontūrējumā vistiešāk iešnāpušies četri: vitālais dzīrotājs
Nemme, augumā lielais, bet garā skumjais Ačuks, kas feļetonus rakstīja
tikai, lai aizmirstu grūtsirdību, tad Rirdans, kuŗa karikatūrisko
latviskuma pasauli neviens nespēj pārsniegt un Padegs, kas ārēji tēloja
"spāni", lai iekšēji savos meklējumos justos donkichotiskāks. Ačuks ne
reizi vien viņu satramdīja: "Ej, ej, Padeg, kam tev tā mellā ūte, kam
tev tā baltā šalle, kam tev tādas jaunpiedzimuša jēra acis, kam tu
mūžīgi zīmē kropļus un maukas, jau tā vairs Svariem lasītāju
nav..."
Šinī laikā Svaros vēl darbojās dzejnieks Fridrichs Gulbis (Don
Frederico) Dzintarnieks-Ošlapiņš (Trakā Dore), Strauchs (Kokains, Lingu
Laidis), Cālītis (Cicero), arī vēl Pāvils Gruzna (Pe-Ge), Vainovskis
(Sukuburs) un citi.
Otrs iezīmīgs kreisā vai progresīvā spārna izdevums bija Ho-Ho.
Tā redaktors bija Valdis Grēviņš, (Dr. Orientacijs). Ho-Ho bija
ar asu satirisku līniju pret pilsonību, tās polītiskajiem trūkumiem. Bez
nenovīdības jāatzīst, īstā demokratijā nepieciešams izdevums. Arī
kariķējumi tur bija "modernāki", lai gan līdz ar to vienmuļāki, it kā
visus būtu zīmējis tikai Suta vai Skulme... Taču satiriskajā plāksnē
Ho-Ho bija augstu vērtējams izdevums, asiem, dziļiem cirtieniem
pašapmierinātās pilsonības snaudā, tikumos un par "mūžīgām pieņemtās
patiesībās". Šinī sakarībā gribu pieminēt arī izcilāko kreisā spārna
feļetonistu Dolāru (Liepiņš), kas visvairāk publicējās
Sociāldemokratā. Manā atmiņā viņš ir un paliek kā asākais satiriķis,
dažreiz nekaunīgs, sarkastisks, bet spriedumos pats savs un brīvs. Kur
viņa ceļi izgaisa pēc 15.maija, nezinu. Esot it kā bijis uz laiku
"izolēts" sociāldemokratu "pāraudzināšanas" nometnē Liepājā, bet arī
vēlāk, Staļina gadā, viņš vairs neparādījās. Ne sarkaniem, ne
melniem, ne zaļiem vadoņiem, laikam nespēja kalpot bez
savu domu brīvības.
Savā laikā viens no izcilākajiem kreiso humoristu pulkā bija
Sudrabkalns (īstā vārdā Arvīds Peine, krodzinieka dēls), kas ar
Olivereto pseudonimu sacerēja visai asprātīgas, bet dažkārt pat
"smalkpilsoniskas" vārsmas, kuŗas ar prieku var lasīt arī vēl šodien.
Visneatkarīgākais pašu Latvijas jokdaŗu izdevums bija Sikspārnis.
Iznāca vienreiz nedēļā, ne žurnāla, bet avīzes formātā, un kā sacīts:
"Rītos kad gaiļi dzied..." Redaktors Klenderis (A.Krēsliņš) bija ne vien
"klenderis" - dzīrotājs, bet arī savā iedabā tā veidojies, ka, ja vien
mūsu neatkarība un demokratija būtu ilgāku mūžu sadzīvojusi, viņš būtu
noorganizējis Latvijas brīvo humoristu, satiriķu un citu ģeķu
arodsavienību ar Sikspārni kā "oficiozu", un kas zina, vai pāris
deputātu, piemēram Ačuks un Klenderis pats, netiktu ievēlēti arī Saeimā?
Un šie nebūtu tie blēdīgākie tautas pārstāvji!
Sikspārņa īpatākā daļa bija viņa sludinājumi. Ne jau īstie,
nopietnie, bet tādi, kas izsmēja visāda veida reklāmas. Kādreiz
Klenderis aizgājis pie Marijas ielas drēbju bodnieka Šmūškina, lai dodot
Sikspārnim sludinājumu, būšot uz pusi lētāk nekā Jaunākās
Ziņās. Šmūškins tomēr nebijis tāds nezinātnieks, kā Sikspārņa
redaktors to iedomājies: "Tev Klenderem iekš Siksparnem dzeje par mane
smalke bukstine es par velte nedod, ej pie mulke Grobine..." (Tas bija
otrs Marijas ielas drēbju tirgotājs - sludinājumu "dzejnieks").
Sikspārnim visumā bija tie paši līdzstrādnieki kas Svariem,
un arī iznākšanu pārtrauca tie paši notikumi.
 |
 |
|
Amerikāņu kapitālistu grupas priekšstāvis
Klopštoks paziņo, ka ar SPRS noslēgtais līgums traucējot viņa
sarunas. (Civis'a karikatūra) Amerikas onkulis: "Ja pie viņa iesi
- tad ne kaila santiņa pūrā nedabūsi!"
(Pēdējā Brīdī, 1927.g. martā) |
No SPRS komūnistu partijas izslēgti opozicijas vadoņi Trockis,
Sinovjevs, Kameņevs un citi. (Civis'a karikatūra) Trockis
(tuvodamies opozicijas tronim, atkārto veco revolūcionāro motīvu):
"Tev, tev, tu varmāka, uz troņa."
(Pēdējā Brīdī, 1927. g. novembrī) |
Rūgtās Drapes savu eksistenci vairāk balstīja uz polītisko
partiju makiem, īpaši Zemnieku savienības. Redaktors Mellups
(Dr.Pigors), nebūdams, kā saka, "zemē metams" smējējs, tomēr bija
spiests meklēt izlīgumu ar tiem, kas tur "iztrūkuma daļu", un līdz ar to
arī "jāpārdod" daļa (mazākais daļa) savas neatkarības, kaut arī
pārliecība visumā saskanētu ar mecenātiem. Rūgto Drapju
iznākšanas beigas īsti neatceros, bet laikam tā dēvētos "krizes gados",
kad sviests (eksportā uz Angliju) maksāja vairs tikai 36 santimus
kilogramā, bet laba, importēta ratu smēre - 45 santimus, tad Zemnieku
savienība atskārta, ka ar Rūgtajām Drapēm nekas nebūs, lai
nepazaudētu sēdekļus Saeimā, ir nepieciešamas valsts piemaksas zemnieku
ražojumiem...
Lapseni, neraugoties uz "dzēlīgo" nosaukumu, nevaru apzīmēt par
zīmīgi humoristiski satirisku izdevumu, Arī tās redaktoru īsti nespēju
atcerēties. Šķiet, vai nebija Alainis? Tas pats, kas vēlāk darbojās
Zemnieku savienībā, izdeva savu kalendāru un nu svešniecībā -
Rietumvācijā tādu pakroplu propagandas izdevumu - Daugava. Visādi
gadās.
Lapsenē par galveno zīmētāju atceros Apsīti (vārdu esmu
piemirsis). Viņam patika un padevās arī brangas, kailas vai mazākais
puskailas sieviešu figūras. Nu, pēc daudziem gadiem izrādās, ka Apsītis
zīmējis arī izteiksmīgus "lielās" oktobŗa revolūcijas plakātus
Pēterburgā. Strēlnieki ar durkļiem, liesmas un brīvība... Jā, raibi jau
ir ne vien cilvēku, bet pat bizmāriņu un sīko gliemēzīšu ceļi!
Jāatzīstas, ka manos jaunības gados Lapsene mani nesaistīja
savas satiras vai humora pēc, tā tur bija gaužām maz. Apsīša sievietes
bija iekārojamas, labi "būvētas". Arī Lapsenes iznākšana beidzās tanīs
gados, kas sekoja "slapjajai vasarai" (1928. gadā).
Pa to vidu iznāca arī Pūcesspieģelis, žurnāls, liekas,
redaktors bija aktieris un rakstnieks A. Michelsons (Rutku Tēvs). Arī
Pūcesspieģelī labu daļu no zīmējumiem deva Apsītis, bet tur darbojās
arī pazīstamie humoristi un starp tiem kāds, kuŗa īsto vārdu es nezinu,
bet kuŗa laikmetiskie feļetoni bija ļoti trāpīgi, un kas parakstījās ar
vārdu Jumārs. Pēc žurnāla apstāšanās Rutku Tēvs vairākus gadus izdeva
Pūcesspieģeļa kalendāru, kuŗā arī es tiku publicējies.
Tie nu bija mana jaunības laika smieklu un ģeķību izdevumi, kas
vairāk vai mazāk mani pamudināja darboties šinī virzienā. Laikam jau
kāda nerrastīga iedzimtība no kāda aiztēva bija patapusies arī manā ādā.
Bez šiem bija vesela rinda "kalendāru" un visizcilākajā vietā, pēc jau
cara Krievijas laikā iznākušā Zvārguļa Zobgaļu kalendāra brīvajā
Latvijā būtu pieminams Līvu Jurkas (K.Puriņa) kalendārs Rīkstes.
Līvu Jurka, pats būdams piektā gada revolūcionārs un pats pārdzīvodams
svešniecību ASV, bija ar plašāku skatu mūsu tautas sūro likteņu lietās,
Viņa Rīkstes bija gandrīz tikai viņa paša sarakstītas, bet tur
bija "rīmes", kas vēl šodien skan svaigi, piemēram:
Ne būt, ne gaidīt; bet paši lemiet
Un drošsirdīgi visu ņemiet.
Kas melns vai sarkans, to būs taupīt,
Kam cita krāsa - to var laupīt.
Jo tam kam ir, tam atņemts tiks
Un plikadīdu vietā liks!
Tāpat Kārļa Ulmaņa kaitināšanai, kas nekad nespēja atšķirt rakstnieku
Andrievu Niedru no sava polītiskā pretinieka, Līvu Jurka bija sacerējis:
Dažu skaistu ziedu
Dzird vēl tauta dzied -
Niedristi tie visi,
Grābjiet viņus ciet!
Šai parodijai bija vairāki panti un lauku veči prieka brīžos to
mīlēja padziedāt, lai arī Ulmaņa saimniecisko polītiku atzina, bet tādēļ
nejuta vairs vajadzību nīst polītisko spēli pazaudējušo Niedru vai
Stučku.
Kalendāru jau bija tikpat liela bagātība kā žurnālu, un laba puse no
tiem bija humoram veltīti, kā Vecais laika zobs un citi. Pirmās
joku zīmējumu serijas illustrētā žurnālā Atpūta pasāka Drekslers.
Tekstus viņam sacerēja dzejnieks J. Ziemeļnieks, bet pēc pēdējā nāves
Drekslers pats saviem "komikiem" pielāgoja arī pantus ar atskaņām:
Tirpuļzemes ķēniņš Švakuls,
Kādreiz bijis varens trakuls.
Tagad, kaut jau gados vecs,
Tomēr jaunu sievu prec.
Švakuls mīl ar lielu sparu
Jauno sievu Saldasaru,
Gads no kāzām pāri jau,
Pēcnākamo nav un nav...
Vēlāk šādu "gaŗgabala" joku veidi tika sekmīgi izmantoti arī privātos
tirdzniecības sludinājumos. Labākie bija veļas pulvera Borsil
"stāsti" par Burbuļtēva un Burbuļmātes priekiem un bēdām, kā arī tabakas
fabrikas Maikapar reklāma pirmās šķiras papirosiem "Rīga": kur
palicis Ozoliņš?
Bez šiem pieminētajiem humoram un satirai veltītiem izdevumiem roku
izmēģināja arī citi "vieglāka satura" izdevumi. Tā Arturs Tupiņš ļoti
sekmīgi izvērta Aizkulises. Tur gan nekā cita nebija kā
puspatiesības, pustenkas par mūsu Rīgas "labākās sabiedrības" (vēlāk
nāca ziņojumi arī no lielākiem provinces centriem) tualetēm, veikaliem,
brūtēšanos, laulības pārkāpumiem, ballēm, ārzemju dēkām u.t.t. Taču
patiesība nu bija, ka šī intimās "veļas baļļa" ļaudīm patika un
Aizkulišu metiens pārsniedza visu humoristisko izdevumu koptirāžu.
Sliktāk klājās tādiem žurnālu pasākumiem, kas vēlējās savu eksistenci
nodibināt ar krāsainiem sieviešu plikņu vai pusplikņu attēliem,
attiecīgi "iekārdinātājās" pozēs, pa vidu ievietojot literāras
pikantērijas, pārtulkotas no līdzīga rakstura franču vai vācu
izdevumiem. Arī demokratiskās satversmes laikā izglītības ministrija te
jokus nepazina: Ja uz vāka ir meitene tikai caurspīdīgi rozainā veļā,
žurnāls "ciet", jo tā ir pornografija. Tā kāds uzņēmīgs puisis
H.Rudzītis, (atvainojos, jo domāju, ka tam nav ne sakara, ne radniecības
ar pazīstamo Grāmatu Drauga izdevēju!), izpūlējās ar četriem dažādiem
nosaukumiem: Sensācija, Jaunā Sensācija, Elegance,
Jaunā Elegance, bet cik
 |
|
Lietas stāv ārpus cilvēka, bet stils ir cilvēkā pašā. Bifons
(Ernesta Rirdana zīmējums) |
ilgi mainīsi nosaukumus, ja tālāk par pāris numuriem netiec un "ķepa
virsū". Nu, kad vecumgalā esmu acis pieradinājis amerikāņu izdevumu
bodītēm ielu malās, jāpabrīnās, cik jūtīgi pret plikumiem bijām toreiz?
Bet šī savvaļa pasmieties par sevi un citiem izbeidzās pēc 1934.gada
15.maija. Tos izdevumus, kas valsts vadības "pozitīvajiem mērķiem" šķita
nevajadzīgi, nolikvidēja, bet pārējiem bija jāmaina ģīmis" pēc
administrācijas norādījumiem. Visnevajadzīgākie šinī laikā bija joku
izdevumi, alga viena, kalendāri vai žurnāli. Visiem vajadzēja būt ļoti
sajūsminātiem un reizē godbijīgiem pret valsts varu, sākot no liela "P"
līdz tam vismazākajam "p" kādā lauku pagastā. Ar pavēli bijām kļuvuši
pilnīgi, nemaldīgi, bez cilvēcīgām kļūdām vai smieklīguma. Tādus tad arī
mūs pārsteidza 20. gadu simteņa "vislielākās nemaldības un ģeniālitātes"
tēvs Staļins.
Ja arī krievu sarkanarmijas sveši drūmais Staļina disciplīnā
iekaltais pelēcīgums bija redzams katra kareivja sejā jau 1940.gada
17.jūnija rītā, kad šī "atbrīvotāju" armija pārbrida mūsu valsts
neaizsargātās robežas, taču daudzi mēs vēl smīnējām tādu pārākuma
smīniņu, sak', mēs turīgi un gudri, pratīsim ietekmēt jūs... Citi, kam
Ulmanis bija atņēmis vaļu izsacīt savas domas un idejas, naīvi cerēja
sagaidīt, ka Višinskis, Staļina pilnvarots, atjaunos vai mazākais
"atvieglinās" demokratiski pilsoniskās brīvības. Taču nedaudzi arī
zināja, ka līdzi sarkanarmijai nāk ap 3000 čekistu, kas Višinska
improvizētai Kirchenšteina valdībai ieliks "mugurkaulu"... Un kādā veidā
komūnisma "stiprināšana" bija notikusi pašā Padomju Savienībā kopš
Staļina varas, tas nu nebija noslēpums nevienam, kas bija sekojis tur
notiekošām "kaitīgo elementu" tīrīšanām.
No sabiedrisko lietu ministrijas Latvijas preses "pārpresēšanu"
pārņēma komūnistu partijas un čekas funkcionāri. Ir jau pierādījies
vēsturē, ka diktātoriem ļoti vāja humora izjūta, izņemot, ja viņi paši
iedomājas sevi taisām "humoru". Tāpat tas ar dažādu cilvēces māņticību
"funkcionāriem", kas vai nu ideālā naīvumā, aukstā aplēsē vai bailēs no
spaidiem kalpo kādām cilvēka prāta illūzijām, kam varas ceļā izdevies
pierādīt savu "nemaldību".
"Vadlīnijas" uz "brālīgo republiku sociālisma ceļa" bija vēl
žņaudzošākas, un tās ļaunākā gadījumā vis nebeidzās tepat savā zemē ar
"administrātīvā kārtā" uzliktu sēdēšanu vai naudas sodu - bet:
Varen plaša mana zeme dzimtā,
Kur vēl citur cietumnieks tik brīvs?
Kur vēl citur tundrā sūnu krimta
Cilvēks priecīgs, ka vēl tomēr dzīvs!..
Tāpat kā autoritārā pašu režīma laikā, tā arī pirmajā komūnistu
okupācijas gadā radās humora un satiras "pagrīde". Tur vārdos nezināmi
autori palaida visāda veida anekdotus, nostāstus, tāpat kā uzrakstīja
populārām dziesmām citus vārdus.
 |
|
Padomju tautas ceļš uz "Laimīgu Nākotni".
(E. Rirdana zīmējums 1949.gadā) |
Visi šie pagrīdes sacerējumi ātri aptecēja visus Latvijas novadus.
Kirchenšteins tikko bija atgriezies no Maskavas (pēc "lūguma" Latviju
pievienot Padomju Savienībai), kad jau pat manā dzimtajā nomalē Mālupē
kāda mūsu armijas kareivju (ne virsnieku!) grupa, smagajās mašīnās
pārbraukdama no Alūksnes uz Liepnu, pavisam draiski uzdziedāja:
Pie Staļina durvīm stāv Kirchenšteins bāls,
Viņš lūdzas dēļ maizes un lūdzas dēļ sāls,
Bet Staļins brēc bargi: šis vecis ir traks,
Viņš Latvijai maizi no Krievzemes zags!
Protams, vārdi, no mutes mutē iedami, pamazām arī izmainījās un tai
pašai dziesmai no sākotnējā oriģināla, nonākot Latvijas vienā vai otrā
malā, bija varbūt jau atšķirības tekstā, bet ironija visumā palika tā
pati, pie kam smējēja acs bija pat izmantojusi abu fiziskās atšķirības:
Mēs nederam kopā, tu latviets, es krievs,
Es komūnists resnis, tu plutokrats tievs...
Vienīgais, par ko oficiāli smieties atļāva, bija neatkarīgās Latvijas
periods no tā demokratiskajiem sākumiem līdz autoritārā režīma beigām,
bet asprātīgākie jau bija apklusināti kopš gadiem, un nu smieties par
sabiedrisko lietu ministriju ar Bērijas, Serova un Šustina svētību,
spēja tikai "tukšo pērleņu" autori...
Pēc Staļina viengadīgas iepazīšanas un deportācijām daudzi Hitlera
iebrukumu un okupāciju saistīja ar cerībām par daļējas neatkarības un
līdz ar to latviski patstāvīgākas preses atjaunošanu. Tas tomēr bija
naīvi cerēts. Čeku nomainīja Gestapo, un latviešu pakalpiņu netrūka
nevienai no tām. Vienīgi karikatūrists Rirdans bez īpaša ļaunuma, bet ar
savu īpati komisko notikumu situācijas izjūtu "izgaismoja bildēs" kā
Staļinu, tā paša komūnisma reālo būtību, jo tas bija atļauts. Dzirdēts,
ka viņš klusām tādā pašā veidā sācis arī kariķēt Hitleru un ģermānu
sugas teorīju, bet šie darbi toreiz bija stipri bīstami, slēpjami. Maz
ticams, ka viņš šādu "koncentrācijas nometnes bagāžu" riskētu ņemt
kontrolēm padotā ceļā uz Vāciju.
Manā apkaimē - malēniešos, atstāju arī dažas dzeršanu reizēs
iedziedātas parodijas, kuŗas no sākuma pat vientiesīgākie Staļina spēka
un gudrības apbrīnotāji dziedāja līdz. Citēšu dažus piemērus:
Prom aizsargi, kas mūsu tautu nīda,
Ar spožām pogām, zelta bimbuļiem,
No tumšiem kaktiem viņi ārā līda
Un rīkles rāva strādniekiem kā korķus pudelēm!
Nu tagad spožu raugām brīves sauli,
Pūš vēji mīlīgi no austrumiem,
Vairs vergu ģikti nejūt mūsu kauli,
Liels gods nu piešķirts locīties ir tautas labā tiem!
 |
|
Dr. P. Norvilis - Ko jūs trakojat ar to Jauno
Gaitu, Zandberg? Mēs esam zemnieku tauta, un mums vajadzīga
zemnieku kultūra.
(Eduarda Keiša karikatūra) Globāla būšana,
autora izdevums, 1966.g., Toronto |
Kāda cita, kas bija pielāgota kādreiz populārā "šlāgera" meldijai
"Reiz bija man viens puķu pods, viens puķu podiņš glīts", starp citu
atceros šādus vārdus:
Ir Staļins mūsu spīdeklis tik ļoti ģeniāls,
Tā gaismā katrs izsūcējs top nevarībā bāls,
Jo: (te sekoja, pēc katra panta nejauki skaļa mūzikas taktī ieturēta
smiešanās.)
Nu maizīte ir redzama un dikti garšo tā,
Lūk, arteļi to cepuši ir saldā krējumā.
Un drīz vien jaunie saimnieki uz desmit hektariem,
Ar vēju ars, ar tankiem sēs un pļaus ar traktoriem,
No lētiem vilnas audumiem jau bodēs plaukti lūst,
Nost plutokratu lupatas, tām kaunā jāsapūst!
Ir Staļins mūsu mēnestiņš, kas tautai naktī spīd,
Lai katrs redz kur soli spert, lai grēkā neiekrīt...
Hitlera okupācijas laikā radās vēl viena parodija, kas ietvēra mūsu
neapskaužamos likteņus starp slavu un ģermānu lielajiem, "gudrajiem un
palīdzīgajiem brāļiem"...
Ar zobenu un krustu tie, pirms gadu simteņiem,
Jau tēvu tēvus skoloja par īstiem cilvēkiem.
Bet ne ar zobenu bij stulbiem večiem līdzēts,
Bij daudzi krustos jāpakaŗ -
Ar karātavām, lūk, to melnās dvēseles,
Ir maigi šūpotas līdz aizsaulei.
Tad nāca Jānis Briesmīgais un Lielais Pēteris,
Tie atkal latvjus šūpoja tās krievu debesīs.
Un ja no Abrenes līdz sirmās Rīgas vārtiem,
Ne gailis nebij sadzirdams -
Tad pateicību mēs lai viņiem izsakām
Par līķiem un par postām mājvietām!...
Šī ziņģe bija pagara, tāds kā mūsu vēstures "īsais kurss", un daži
manu gadu un vecāki ļaudis manas dzimtās puses kolchozā vēl prieka
brīžos mēģinot to padziedāt. Bet tas viss pamazām izbālē. Pasaules
nevaļa ir liela, un ir jau vesela paaudze izaudzināta ar citādu
māņticību, citādām illūzijām par cilvēka jēgu un laimi.
Sekoja 1944./45. gada notikumi. Dzejnieka Vitauta Ļūdēna vārdiem
runājot, "Liesmu un asaru ceļā posās Sidrabene" (JG 67, 37). Vai
nu tā ir sagadīšanās vai sava nozīme bijusi faktam, ka trimdā ir arī
bijušais sabiedrisko lietu ministrs; kas savā laikā humoru aizliedza,
1944./45.g. latviešu trimdinieki izcēlušies ar ģermānisku nopietnību un
nespēju pasmaidīt paši par sevi, bet allaž atvēzējušies pravietiskās
cīņas pozēs kā Ļeņina pieminekļi Padomju Savienībā. Periodikā publicēts
viens otrs feļetons par starptautiskās polītikas notikumiem. Ernests
Rirdans izdeva karikatūru krājumu par "krusttēvu Džo" un publicēja
virkni feļetonu par trimdas dzīves ēnas pusēm, taču, trūkstot humoram un
satirai veltītam izdevumam, trimdā nav radies neviens izcils "ušņu
dūrējs" Apstājās pat Jaunās Gaitas "Skabargu" nodaļa...
Dzimtenē kopš Staļina kulta nosodīšanas darbojas vesela rinda
karikatūristu, kas nav ar pliku roku ņemami, piemēram - Bērziņš, Osis,
Rasmanis, Zvirbulis, Melgailis, Mežavilks, Zaķis, Vīndedzis, Stankevičs,
Melngailis, Polis, Ošs, Ozoliņš un citi. Divi reizes mēnesī 70.000
eksemplāru metienā iznāk žurnāls humoram un satirai - Dadzis.
 |
 |
|
- Kas ir par lāča ievēlēšanu, lūdzu pacelt ķepu!
|
- Nolaist! (U. Mežavilka zīmējums) (Dadzis, 1966, 18) |
 |
 |
|
- Ei, kur te Gūtmaņa ala!
(I. Melgaiļa zīmējums) (Dadzis, 1967, 16) |
- Vai mēs nevarētu sarīkot vienu atvērto durvju dienu! (E.
Rusmaņa zīmējums) (Dadzis, 1966, 21) |
 |
|
- Ko viņi runā par dabas postīšanu! Es te nekādu
dabu neredzu!
(V. Zaķa zīmējums) (Dadzis, 1967, 15) |
 |
 |
|
- Biedri, jūs atkal esat kunga
prātā...
(G. Bērziņa zīmējums) (Dadzis, 1967, 2) |
- Vairojieties un piepildiet to klēti, lai es
graudus varu norakstīt zaudējumos
(E. Rusmaņa zīmējums) (Dadzis) |
 |
 |
- Kā tu te gadījies! Tev taču
bija tik laba vieta uz plaukta.
- Izēda...
(E. Rusmaņa zīmējums) (Dadzis, 1965, 5) |
- Iekalis esi labi, bet saprast gan nekā nesaproti. (I. Melgaiļa
zīmējums) (Dadzis, 1967, 2) |
 |
- Re, vilkam jauna apkakle!
- Ko nu, tā zaķene jau pati viņam kārās kaklā...
(E. Oša zīmējums) (Dadzis, 1966,
17)
|
 |
 |
|
- Nesīšu tarkšķus uz citu vietu,
nu jau kantorim logi vaļā! (M. Muižules zīmējums) (Dadzis,
1965, 15) |
...Un enģels deva, kas tam bija,
Tam dārgo mantu nebij žēl...
(Ha-Ha zīmējums) (Dadzis, 1965, 24) |
 |
 |
|
G. Vīndedzis. "Bermonta laikā". No cikla
"Kangariāde".
(Zvaigzne, 1968, 6) |
- Re, arī remontētāji pārgājuši uz piecu dienu darba nedēļu... (M.
Ramanes zīmējums) (Dadzis, 1968, 1) |
 |
 |
|
Mini eglīte. (K. Voitkānes zīmējums)
(Dadzis, 1967, 24) |
- Manā jaunībā gan vietu piedāvāja...
- Bet jūsu jaunība jau sen ir gaŗām! ...(G. Vīndedža zīmējums)
(Dadzis, 1968, 3) |
 |
|
-Mašīnu jau nomainīt varētu, bet negribas
sarūgtināt mašīnistu.
(P. Tilberga zīmējums) (Dadzis) |
