Dante, Vita Nuova.
Atdzejojuši Vizma Belševica un Jānis Liepiņš. Rīgā: Liesma, 1965.
Patīkami paņemt rokā šo
sējumiņu, kuŗa ārējā apdare veidota ar mīlestību un cieņu pret lielo
dzejnieku. Iespiedums, papīrs un zīmējumi saskaņoti brūnganos, it kā
nodzeltējuša papīra toņos, un teksts iespiests ar zīmētiem burtiem. Iesējums
ir glīta, gaiša audekla. Mākslinieks Gunvalds Elers.
Būsim priecīgi par to, ka Latvijā ir pārtulkots un varējis iznākt šī
"ticības maldos tik dziļi iegrimušā" dzejnieka darbs, kaut arī tas būtu
noticis tikai Dantes 700. dzimšanas dienas atzīmēšanas ietvaros. Tulkojamā
darba izvēle bijusi meistarīga, jo šajā latviešu izdevumā, visumā negrozot
oriģinālteksta nozīmi, nav ne vārda, kas liecinātu par Dantes saskari tieši
ar kristiānisma doktrīnu. Vārds "dievs" lietots tikai vienu reizi, un tad
attieksmē pret Amoru. Lai Danti parādītu šādā gaismā, bijis nepieciešams
izlaist Jaunās dzīves četras kancones, balādi un autora kommentārus.
Jaunās dzīves 25 sonēti tad arī nekādi nenonāk pretrunā ar pēcvārdos
doto interpretāciju par Dantes nozīmi kā humānistu un pāvesta ienaidnieku un
par Jauno dzīvi kā vienīgi un tikai kādas mīlas dēkas dienasgrāmatu.
Šādu Dantes novērtējumu var uzskatīt tikai par visai zema līmeņa
polītiskā ateisma propagandu un dziļu provinciālismu pat Padomju Savienības
mērogā, sevišķi, ja padomājam, ka Maskavā iznākusi bībeles citātu izlase kā
tīri literārs izdevums. Noklusēt Dantes teoloģisko erudīciju un viņa
viduslaiku reliģiozitāti ir noliegt pašu būtisko viņa dzīvē un darbos.
Ignorēt simbolismu un mistiskās analoģijas Jaunajā dzīvē ir
nepiedodama pašapmānīšanās. Par to, kā liekas, šaubu nav bijis arī Jānim
Liepiņam, pēcvārdos atzīstot, ka "priekšstats par viņa dzeju mums vēl ir
nepilnīgs."
Sonetus atdzejojuši Vizma Belševica un Jānis Liepiņš pēc parindeņiem,
kuŗus sagatavojusi italiešu valodas pratēja Laima Akurātere. Tā ir pašreiz
pilnībā grūti saprotama valoda, kuŗā Dante rakstīja, un tādēļ apzināsimies
grūtības, ar kādām jāsastopas tulkotājiem. Visumā šajā plāksnē pret latviešu
izdevumu nevar neko iebilst. Pārāk lielu un neveiklu attālināšanos no teksta
var atzīmēt vienīgi tajās vietās, kur uz to vedinājuši ateistiski apsvērumi,
kā; piemēram, XVI sonetā, kur vārdiskais tulkojums varētu būt šāds:
Tas, kas manu donnu starp citām redz,
Saskata pilnībā katru svētību;
Tām, kas viņai iet līdzās,
Ir jāpateicas Dievam par savu daiļumu.
Bet lasām sekojošo:
Tam sirdī svētlaime vispilnīgākā,
Kas redz, ka citu vidū donna mana
Iet visām līdzīga, kā viņai nākas,
Un ielās atskan laipna runāšana.
Ne vienmēr ievērots arī Jaunās dzīves līdzsvarotais, maigais
tonis, un ne visai atbilstoši dolce stil nuovo grācijai ir šādi
atrisinājumi:
Tu sāpju māte, mīlas ienaidniece - nāve!
Kā netaisnīgam tiesnesim tev stāvēt
Pār ļaudīm gribas, lai tavs aklais spriedums
Kļūst nevainīgām dvēselēm par biedu;
Lai vientuļš ietu
Es savu ceļu, tevi nīstot tā, ka būtu spļāvis
Tev sejā nekrietnā! (VI sonets)
Tiešā tulkojumā pēdējās trīs rindas skan šādi
Tādēļ, ka tu esi likusi ciest manai sāpošai sirdij,
kas mani dara skumju,
mana mēle pūlas tevi nolādēt.
V sonetā, runājot par Amoru, Dante to apraksta kā sadugušu, necilu, bet
tulkojumā tas pārvēršas kā "noplīsis un netīrs".
Kaut arī šai Dantes tulkojumā nemanām īpašu lirismu un personisku
virtuozitāti, tā parādīšanās slavējama. No Dantes darbiem latviešu valodā
vēl izdots Jēkaba Māsēna Dievišķās komēdijas tulkojums, kas gan
iznācis jau 1922. gadā.
Ieva un Agnis Balodis
