PAR SKOLU DZĪVI UN PADOMJU VARU
Jānis Kronlins, 379 Baigā gada dienas. Veiverlī (Waverley): Latvju Grāmata, 1967. 362 lp.
Drīz pēc Griguļa un Sudrabkalna apdziedātajām "jūnijdienām" atskanēja LKP CK sekretāra Žaņa Spures aicinājums skolotājiem un skolēniem "uzsūkt" Marksa-Engelsa-Ļeņina-Staļina mācību tā, "lai tā kļūst ne tikai jūsu ideoloģija, bet arī visa jūsu dzīves būtība, lai jūs ne tikai domātu ļeniniski-staļiniski, bet lai jūs arī tā justu". Tas bija Latvijas skolu, izglītības un audzināšanas iestāžu sovjetizēšanas procesa pats sākums. Lūgumi neko nepanāca. Sekoja draudi, pēcāk terrors. Pirmajā padomju gadā deportēti vai nogalināti 1796 skolēni un 472 skolotāji.
Jau tūlīt pēc vācu armijas iesoļošanas Rīgā bijušais izglītības ministrijas statistikas biroja vadītājs Jānis Kronlins, balstīdamies uz autentiskiem dokumentiem, intervijām un padomju periodikas un citu publicējumu ziņām, pūlējās sistemātiski rekonstruēt zemāko, vidus- un arodskolu, to audzēkņu un audzinātāju likteni 1940.-1941.g. grāmatā, ko izdeva vācu okupācijas laikā un kas drīz vien kļuva par bibliografisku retumu. Tādēļ par otru izdevumu izdevējam un autoram pienākas paldies, bet ne sevišķi sajūsmīgs - pārāk daudz neveiksmju, kas daļēji izskaidrojamas ar neiedziļināšanos modernās grāmatniecības tikumos un zinātniskas pieejas trūkumu šai vēl joprojām aktuālai un līdz šim maz vai arī nemaz nepētītai problēmai. Šeit gribu norādīt tikai uz dažām kļūmēm, jo visas minēt nav iespējams. Ja jau tika nolemts Kronlina aplūkojumu nepublicēt tā pirmatnējā formā, bet gan "pilnīgi jaunā pārlabotā izdevumā", tad to vajadzēja īstenot ar daudz lielāku nopietnību un stingrāku atbildības sajūtu. Tagad grāmata, diemžēl, līdzinās pusartam laukam. Vairums materiālu, kam neapšaubāmi liela izziņas nozīme, palikuši pusapstrādāti, kritiski neizanalizēti. Visam darbam raksturīga informācijas jaukšana ar emociju izpausmē bieži ne pārāk apvaldītām blakus novirzēm un iegalvojumiem, kas piešķiŗ darbam populāri propagandistisku raksturu. Iebildumus izraisa nevajadzīgā noslēpumainība. Kādēļ, piemēram, autors nav saucis vietu nosaukumus, iestādes un personas īstos vārdos, to vietā lietojot tādus apzīmējumus kā "komsorgs P.", "B.pilsētā", "R.pagastā", "J.Skolotāju institūts", "vietējās komjauniešu grupas sekretārs L.L." utt., utt.? Slēpti pat to "bijušo čekistu" uzvārdi, kas izmaiņas laikos bijuši vairākās profesoru katedrās. Turklāt daudzi izraksti, pat veselas runas ievietotas bez jebkādām izmantoto avotu norādēm vai arī norādēm, kas mudžēt mudž ar dažnedažādām paviršībām. Bieži mazsvarīgs autoram licies citēto grāmatu publicēšanas gads un izdevums. Pavisam nav veicies ar krievu vārdu transliterēšanu, piemēram, Kuļturnoje stroiteļstvo SSSR vietā lasām Kuļturnoje stroiķelstvo CCCP un RSFSR vietā PCFCP. Šāda veida darbā nepavisam neiederas autora pārlieku lielā kautrība. No kāda citēta apkārtraksta Liepājas skolām, piemēram, izlaists Aspazijai veltīts apzīmējums - to "nav iespējams atkārtot", jo esot pārāk rupjš. Daudzas ziņas derēja pārbaudīt un nostiprināt kā faktus. Staļina formula "sociālistisks pēc satura, nacionāls pēc formas" tika paziņota atklātībā 1925.g.18.maijā, nevis 1922.g. Marksistu polītiskā avīze Iskra neiznāca tikai 1902.g. Tās pirmais numurs publicēts jau 1900. g. 24.(11.) decembrī Leipcigā, bet pēdējais - 1905.g.10.novembrī (25.oktobrī). Šķiet arī, ka būtu bijis daudz labāk nenodarboties ar malu medniecību literātūrkritikas laukos. Tolstoja manierē uzrakstīto Solochova Kluso Donu diez vai varēs dēvēt par "klasisku sociālistiskā reālisma paraugu literātūrā", jo šī pilsoņu kaŗa romāna lielākā daļa sacerēta jau pirms padomju oficiālās "radošās metodes" proklamēšanas. Nepareizi ir vairāki uzvārdi, piemēram, nevis Batbiss, bet gan Anri Barbiss (Henri Barbusse) kuŗa vārdā pārdēvēja Fraņču liceju. Grūti izdibināt, kāpēc vairākas lappuses ir angļu valodā, jo visa grāmata mūsu pašu mēlē. Katrā ziņā jācer, ka sveštautieši neieskatīsies izdevēja ievadvārdos un "Endnotē", jo par to nevērību nāksies aizsvilt līdz ausu galiem kā mums, tā viņiem. Grāmatai nav ne alfabētisku personu, ne tematisku rādītāju. Atzinīgi jānovērtē izraksti no nopamatotiem dokumentiem vai to fotokopijas, kā arī deportēto, pēc apcietināšanas pazudušo vai nogalināto skolēnu un skolotāju saraksti.
Nākotnē līdzīgās publikācijās - īpaši par tik smagu un nomocošu laiku mūsu tautas dzīvē - jāpaaugstina prasība pēc precizitātes un dokumentālitātes. Pretējā gadījumā par šādu darbu lietderīgumu neatliek nekas cits kā izteikties Ķenča vārdiem: "Labums, kā sacīt jāsaka, būs gan, tik vien nezin kāds".
Rolfs Ekmanis