Pauls Ludvigs, Mūsu
Latvijas ūdeņi. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1967. 319. lp.
Ikšķiles
mācītāja atvases Harija Marnica 1966. gadā publicētās atmiņas par Mūsu
balto Daugavu ar tās laivām, laiviniekiem, straumēm, sēkļiem, krācēm,
pārceltuvēm un tiltiem ievadīja neseno "bagātīgi illustrēto" Latvijas ūdeņu
aprakstu paisumu. Gadu vēlāk parādījās zvejniecības speciālista Ludviga
spraigais izsekojums Latvijas "lielāko ūdens tvertņu" attīstībai, zvejas
ļaužu dzīvei, kuģošanas gaitām no senās pagātnes līdz mūsdienām ar
iesniegšanos tālā nākotnē. Kuģu kāzas, smilšu plūdi, ilgi svinētā
kurzemnieku Pateicības diena18.februārī (kad hercogs Jēkabs ielūzis Liepājas
ezera ledū ar visu savu sešu zirgu pajūgu, bet tomēr laimīgi izglābies no
noslīkšanas), dzintara drudzis, svētītās olas, Kuršu kāpu latviski runātāji
zvejnieki (kam vēl 1930.gadā nav bijusi ne mazākā jausma, ka Latvijā tanī
laikā mituši ļaudis, kas arī runājuši "kursiski"), zaļā Dundagas jaunava,
lībiešu ķēniņš Uldriķis, Vitāliešu brāļi, plūdi Doma baznīcā ("juku jukām
tur peldējuši soli, zārki un izskaloti līķi"), ņurņiki, zelta laivas,
svētais Alandes Pērkonakmens, Slīteres tornis un aplam "aizmāršīgie" angļu
valdības vīri - vēl līdz šai dienai neesam saņēmuši ne sikspensu par sešiem
pirms 320 gadiem Ventspilī būvētiem kuģiem, kas bijuši bruņoti ar 256
lielgabaliem (tātad konfiscētas ne tikai 5.803.122 mārciņas!). Šādi un vēl
daudzi citi pikanti fakti, visneiespējamākie notikumi, mutvārdu nostāsti,
agrāko laiku apraksti, folkloras materiāli saistoši sarindojušies no lapas
lapā. Tekstu papildina visumā teicams illustrātīvais materiāls. Turklāt,
autora krūtīs ar neapslāpējamu liesmu kvēl ilgas pēc dzimtās puses, kas
laiku pa laikam izteiktas visai smeldzīgos savirknējumos, piem., citās
pasaules malās nav "tik balta smilts kā Rīgas jūrmalā.... nav tādu zivju kā
Daugavā, tur nav tādu krāču.... nav Gaujas līču, ievas ziedu un - Carnikavas
nēģu taču!" Vismaz daļēji Ludviga grāmata pieder pie "mīļo, veco atmiņu" vai
"Baltijas jūŗas viļņu šļakatu" žanra, un šādiem sacerējumiem, liekas, par
interesentu trūkumu nav jābaidās. To zina arī mūsu izdevēji.
Atzinīgi novērtējot Mūsu Latvijas ūdeņus kopumā, nevar neminēt
atsevišķas kļūmes. Grāmata - tā autors paskaidro - domāta kā atspirdzinājums
plašākām lasītāju aprindām resp. visiem tiem, "kas kādreiz dzīvojuši pie
Latvijas ūdeņiem, braukuši pa tiem vai arī tikai vērojuši šo ūdeņu zilgmi".
Tai pašā laikā autors par savu uzdevumu uzskata dot zinātnisku informāciju.
Bet darba "zinātnieciskums", diemžēl, ne vienmēr izdevies.
Lai gan grāmatai pievienots izmantotās literātūras saraksts, faktus
dokumentēt nav izdevies. Nekur nav minētas avotu publikāciju lappuses, un
daļa izrakstu vai nu nemaz vai arī tikai nepilnīgi pamatota ar tādām
vārdkopām kā "chronists pastāsta, ka", "kā ziņo citi Padomju Savienības
izdevumi", "daži autori jau agrākos gados sameklējuši pierādījumu" u.tml.
Dažs labs lasītājs vēlēsies zināt, kur tad īsti Sakse Gramatiķis stāsta par
jūŗas laupītājiem Kursā, un kā autors zina, ka Kuldīgas iecirknis zvejas
ierīču uzstādīšanas talkas svinībām devis tieši 4 mucas alus, 1 vērsi, 1
mārc. spāņu sāls, 2 siekus miežu putraimu un 4 pūrus miltu?
Pēdējos vairāk nekā 25 gados daudz kas pārveidojies un izaudzis ap
Latvijas ūdeņiem, bet ziņas kopš II pasaules kaŗa samērā trūcīgas. Nebūtu
bijis par ļaunu izlietāt vairākus nozīmīgus un ne pārāk grūti pieejamus
darbus, piem., Jāņa Endzelīna monumentālā pētījuma Latvijas PSR vietvārdi
iznākušos sējumus (A-J, 1956; K-0, 1961). Ļoti būtu noderējis
alfabētisks personu un tematiskais rādītājs grāmatas beigās, ko vairums mūsu
izdevniecību kā svešatnē, tā Latvijā vēl joprojām uzskata par nevajadzīgu
luksa lietu. Stāstījumu un valodas lokanību un dzidrumu dažviet traucē
nevajadzīgi vispārzināmi konstatējumi ("pasaules plašumā atrod daudz ūdeņus:
okeanus, jūŗas, ezerus, kanālus, strautus, dīķus"; "visumā ūdeņu pat
ievērojami vairāk nekā sauszemes.... bet gandrīz nekur šie ūdeņi nav
vienādi") un tādi vārdi kā "elefants", "faktorija", "Carlzs II". Vietām
rakstīšanas maniere tuvojas "mazputnēnu" prozai, piem., apraksts par ledus
iešanu Daugavā (229). Par daudziem grumbuļiem jāvaino ne visai tālredzīgie
izdevniecības darbinieki. Arī daudzās iespieduma kļūdas liecina par to, ka
viņi nav godam veikuši savu uzdevumu. Dažas no tām pavisam uzjautrina.
Uzzinām arī visādas brīnumu lietas: 1964. gadā iecelts īpašs pērļu
inspektors, kam bijis jāuzmana, lai katra kroņa muižu ūdeņos atrastā pērle
nonāktu kroņa īpašumā; 1963. un 1964. gadā pie Ķengaraga ierīkoti
aizsargvaļņi, kas gan "drīz pēc tam esot izārdīti" (laikam pēc "kukurūzas
kulta" izbeigšanās).
Jāsecina, ka ne Rīgā vien daudz neprecīzitāšu un paviršību izdošanas
kultūrā. Atliek cerēt uz kvalitātīvām pārmaiņām.
Rolfs Ekmanis
