ĀRPUSNIEKS- IDEĀLA HUMĀNISMA PAUDĒJS
Mārtiņš Zīverts, Nauda. Kriminālnovele 5 ainās. Sidnejā: Salas apgāds, 1967. 76 lp.
Drāmatiķis Mārtiņš Zīverts nenoliedzami trimdā ir ne tikai spējīgākais, bet arī raženākais latviešu lugu rakstnieks. Ir jāapbrīno viņa uzticība savai mākslai, it sevišķi laikā, kad mūsu svešuma drāmas ansambļi, darbodamies diezgan nenormālos apstākļos, ir noslīdējuši aktīvitātes un spēles kvalitātes ziņā uz ļoti zema līmeņa. Protams, ir arī daži izņēmumi. Ansambļi bieži darbojas tikai, lai iegūtu līdzekļus citām organizācijām, darbojas nerēgulāri un repertuāros izvēlas tikai tādas lugas (vai nelugas), kuŗas "patīk" skatītājiem. Izrāžu skaits parasti ir niecīgs, un autora honorārs bieži pat "piemirstas". Mūsu labāko drāmatiķu darbiem, lai nonāktu drāmas cienītāju rokās, bieži vienīgā iespēja ir zaudēt savu svarīgāko - skatuves interpretācijas - dimensiju un tapt izdotiem grāmatas formā, kļūstot par lasāmu literātūru.
Latviešu apvienības Austrālijā Kultūras fonds, turpinot pasākto Mārtiņa Zīverta lugu izdošanu, 1967. g. izdevis kriminālnoveli (autora paša apzīmējums) Nauda. Šīs lugu serijas iespiedumdarbus veic Salas apgāds Sidnejā un līdz 1968.g. jūlijam ir izdotas 20 lugas. (Zīvertam sarakstītas pāri par 40). Lugas saņem tikai serijas abonenti.
Nauda nepieder pie Zīverta pēdējos gados sarakstītām lugām, tā uzrakstīta jau 1942.g. beigās un pirmo reizi izrādīta 1943. g.martā Nacionālajā Teātrī Rīgā ar J.Sābertu galvenajā lomā. Atceros, ka pirms dažiem gadiem Austrālijā daži ansambļi meklēja šīs lugas tekstu, bet tāda nebija pašam autoram. Tagad tas nu ir sameklēts un izdots grāmatā.
Zīverta lugas ir galvenokārt problēmu lugas, kuŗās bieži par galveno personu darbojas ideālists-ārpusnieks, kas nonāk konfliktā ar materiālistisko "īsto" dzīvi, kuŗa pulsē un rit ap viņu. Diemžēl, man nav bijusi iespēja iepazīties ar visām Zīverta lugām, it sevišķi vēl priekškaŗa gados rakstītām, un ir pagrūti spriest par Zīverta pamatideju chronoloģisko attīstību. Katrā ziņā šis ārpusnieka temats Naudā jau ir spilgti iezīmēts, un to dažādās variācijās Zīverts ir risinājis tālāk savās svešumā rakstītās lugās. Ārpusnieki - ideāla humānisma paudēji ir Melnais Žanis Lugā Pēdējā laiva, Kāds - Kāds, kura nav, Klauns Fiasko - Fiasko, Antiņš - Kurrpurrū, profesors Kristofers - Rūdā, Raiskums - Kā zaglis naktī, un pat Minhauzens pieder pie šīs Zīverta radītās ārpusnieku galerijas. Šajā galerijā iederas arī Naudas galvenais varonis, vecais lupatlasis kapteinis Piķurgs, kam ir fantasta acis un kas dodas ar sapņu kuģi dzīves jūŗā "līdz Labās Cerības Ragam un atpakaļ" (12). Ķīnietis viņam ir brālis (11), un lamāties viņš neprot (28). Pats Zīverts Piķurgu pieskaita savai Antiņu tipu galerijai. "...Dzīves gudro ignorēts un allaž nicināts, viņš iet cīņā pret pasaules ļaunumu un vienmēr uzvar, pats to nemaz nezinādams. Muļķis viņš liekas tāpēc, ka tic labajam cilvēkā un pasaulē - tātad kaut kam pārdabiskam..." (autora piezīmes par lugu Kurrpurrū). Naudā mūsdienu Antiņš staigā pa Rīgas sētām (lugas darbību autors datējis ap 1930.gadu) un sauc: lupatas, lupatas-pudeles, pudeles, pa reizei stāstot bērniem savus brīnišķīgos piedzīvojumus pasaules jūŗās. Šim lupatlasim no kāda nama loga izmet žaķeti, kam pilnas kabatas ar naudas zīmēm. Kāds laupītājs atbrīvojas no pierādījumiem, jo kriminālpolicija jau zvana pie durvīm, bet lupatlasim ir skaidrs, ka pats Dievskungs viņam nometis naudu no debesīm, lai reiz arī nabaga cilvēks varētu sēsties pie dzīves galda. Piķurgs liek restorānā sev klāt varenu dzīru galdu, un pie tā var sēsties ikviens - tikai jāpārlec pār viņa - lupatlaša - spieķi. Cilvēks, kas visu mūžu pazemots, tagad grib pazemot citus. Kad cilvēki, lai tikai spētu sēsties pie bagātīgā galda, lec bez jebkādiem iebildumiem, atriebības prieks zūd, un Piķurgam, šķiet, vairāk žēl pārējo cilvēku nekā pašam nodarītās pārestības. Starplaikā policija, meklējot nozagto naudu, iejauc uz aizdomu pamata naudas zādzībā Piķurgam tuvus cilvēkus. Kārdinājumu pārvarējis, Piķurgs, apliecinot savu patieso cilvēcību un mīlestību pret taisnību, atdod naudu, piebilzdams: "...Bet vienu gan, Kungs Dievs, es tev teikšu. Es tev uzticējos, bet tu mani pievīli. Kā tu vari prasīt, lai cilvēki būtu godīgi, ja pats tāds neesi? Ja tu esi iekārtojis pasauli tā, ka cilvēks var būt laimīgs tikai uz otra nelaimes, ... tad es atsakos - uz visiem laikiem - atsakos no tās laimes, ko tu man vari dot." (76)
Lugā Raķete Zīverts ir nosaucis dzīvi par tirgu. Pats autors it kā stāv malā un vēro, kā cilvēki tirgojas ne tikai ar mantu, bet arī ar savu godu, savu sirdsapziņu un pašcieņu. Arī vecais Piķurgs tiek kārdināts un vēlas piedalīties šajās dzīves izdarībās, liekot tirgū savu vienīgo mantu, kas tam īsti pieder - savu "es". Šī ir vecu vecā cīņa starp materiālistisko un ideālistisko dzīves uzskatu. Individuālists cīnās ar materiālistiskās apkārtnes kārdinājumu, kas būtībā viņa dvēseliskajai patiesībai ir svešs. Kad Piķurgs fantazē, kā būtu, ja viņš pēkšņi būtu bagāts, viņš saka: "...Nevienam es nerautos no ceļa, neviens man nevarētu uzkliegt. Un es viņiem varētu sacīt visu, ko domāju. Lupatas jūs esat, es viniem teiktu. Paskatieties savās dvēselēs, un tur jūs nekā cita neredzēsit kā lēveŗus un skrandas! Jā! Un tad viņi man smilkstētu" (18). Kad sētniece iebilst, lai liktu smilkstēt, ir vajadzīga vara, Piķurgs atbild: "...Bet kas ir vara? Nauda. Bet ja nu man būs nauda, kuŗas man nevajag, bet viņiem tās nebūs un vajadzēs, tad viņi smilkstēs, tici man! Un viņi man lēkās, kad es uzsvilpšu vai saukšu - hop!" (18). Kad šis Piķurga sapņojums piepildās, gaidītā gandarījuma tomēr nav, drīzāk viņš savā cilvēcībā padarīto izjūt ar kaunu. "...piedodiet, ka jums liku lēkt pār nūju. Dzīve mani daudz dancinājusi, un reiz man gribējās padancināt arī citus. Biju iedomājies, ka tas man būs lielākais prieks, kādu vien varētu piedzīvot. Bet kad jūs bijāt lēkuši pār manu nūju, tad man kļuva skumji ap sirdi..." un bija kauns - ne jūsu dēļ, bet pašam par sevi..."(52). Noskumis par savu rīcību, Piķurgs lūdz piedošanu. "...redzi, nauda ir tā, kas cilvēku dara par pēdējo ubagu - kā to, kam tās nav, tā arī to, kam tā ir..." (74)
Kā jau minēju apceres sākumā, Nauda veido sakuma posmu tematam, ko Zīverts vēlāk svešumā ir risinājis tālāk. Stilistiski luga samērā stingri pakļaujas ainu lugas principiem - lugas darbība sadalīta 5 ainās ar diezgan klasisku darbības kāpinājumu un atslābumu. Vēlākos darbos Zīverts šo ainu principu bieži tikpat kā atmet, ļaujot darbībai plūst laikā bez pārtraukuma (Tvans) vai izrādes technisko nepieciešamību dēļ pārtrauc darbību ar starpbrīdi (Pēdējā laiva, Meli meklē meli). Šī gan nav konsekventa Zīverta stila attīstības iezīme, jo arī svešumā viņam sarakstītas ainās sadalītas lugas. Pats Zīverts gan saka savā piezīmē par lugu Vara: "...Manas simpatijas nekad nav bijušas ainu technikas pusē, lai gan tajā pats esmu rakstījis veselu rindu lugu. ...par drāmas ideālformu uzskatāms nēpārtraukts viencēliens ar nepārtrauktu darbības līniju un nepārtrauktu darbības kāpinājumu..." (73).
No svešumā rakstītām lugām Nauda bez savām dekorātīvām prasībām (4 dekorācijas) atšķiŗas ar samērā plašo tēlotāju skaitu. Lugā ir 15 lomas plūs statisti krogus skatos. Pēckaŗa posmā Zīvertam dominē t.s. lielie viencēlieni, kas ne tikai vienkāršoti stiliskā apdarē ("...šie viencēlieni palikuši kā rupjiem cirtieniem darināti pusaptesti tēli, jo arī laiks, kuŗā toreiz dzīvojām, bija viena vienīga groteska un brutālā nejēdzība," raksta Zīverts Tvana pēcvārdos.) Vienkāršojums arī redzams tēlotāju skaita ziņā - atmesti gandrīz visi epizodiskie mazākie tēli, vienkāršota arī dekorātīvā lugas apdare, bieži vien apmierinoties tikai ar vienām dekorācijām. Tādējādi vismaz techniski autors ir lugas pielāgojis pieticīgajiem svešuma spēles apstākļiem. To nevar teikt par prasībām, kas autoram ir pret tēlotājiem. Visas šīs lugas īpaši balstītas uz dialogu un iekšējiem pārdzīvojumiem, ko dialogs izraisa tēlos. Drāmatiski koncentrētā viela jāuzņemas mazam aktieŗu skaitam, un visas lomas ir vienādi nozīmīgas lugas pamatidejas risinājumā. Tā no tēlotājiem prasītā skatuviskā gatavība ir augsta un lugas bieži caurmēra amatieŗu ansambļiem nav pa spēkam. Naudas izrādīšanai nepieciešami tikai daži spējīgi rutinēti tēlotāji, un tā šī luga varbūt ir vairāk piemērota amatieŗu ansambļu iestudējumiem. Problēmas gan ir techniskā laukā - dekorāciju maiņās u.t.t.
Dialogi Naudā Zīvertam rit tipiski raiti, filozofēšana vēl nav izvērsta gaŗajos monologos, kuŗus Zīverts lieto savās vēlākā laika lugās. Autora personisko uzskatu sludināšana šķiet daudz veiksmīgāk iepīta lugas skatuviskajā plūdumā. Dažās vēlākā posma lugās Zīvērts-sludinātājs šķietami dominē pār Zīvertu-drāmatiķi. (Dažas prātulas vārdu pa vārdam pat atkārtojas vairākās lugās). Varbūt Naudā mazliet vairāk nekā dažā citā Lugā Zīvertam var pārmest tendenci skatuviskos tēlus veidot mazliet "lielākus kā dzīve", pat ar zināmu ieslieci karikatūrā, piem., kriminālierēdņu tipi. Tomēr šeit jāpatur prātā, ka Zīverts nekad nav bijis "sviedru un asins" skolas reālists, bet gan humānists ar savu pilnīgi savdabīgu pieeju skatuves mākslas formām. Ja var vispār runāt par kādu parallēlismu, tad tāds Zīvertam varētu būt ar beļģu dramatiķi Mišelu de Gelderodi (Michel de Ghelderode). Tiem lasītājiem un skatītājiem, kas mūsdienu teātŗa būtību saskata absurdajā vai simboliskajā teātrī, Zīverts neko jaunu nepateiks. Viņš ir un paliek Zīverts - dedzīgs humānists, kas rādot cilvēka nepilnību, šaubās un cīņās tomēr apliecina savu ticību visam cilvēciskajam un ideālistiskam cilvēka esmē. Tie ir īpatie individuālisti - sava ceļa gājēji - Antiņi, kas vienmēr par jaunu apliecina ticību labajam cilvēkā.
"Šo pēdējo glāzi es paceļu tev, mans brāli cilvēk, kas dzīvosi pēc gadu miljoniem! Kā es tevi apskaužu tavas nākamās cīņas un ciešanu dēļ! Piemini mani, kad būsi kļuvis brīvs un sava vārda cienīgs - cilvēks," saka meistars Valdemārs viencēliena Tvans pirmajā variantā.
Ivars Lindbergs