SUBJEKTIVITĀTE UN AIZLAIKI
Velta Sniķere, Piesaukšana. Dzejoļi. Kopenhagenā: Imanta, 1967. 32 lp.
Šī dzejoļu izlase sākas un beidzas ar vārsmām, kuŗās apdzejotas indiešu dievības. Nāk prātā T.S.Eliota The Waste Land, kur starp citu pavīd kaut kas no indiešu reliģijas. Taču Sniķere nav visumā radnieciska Eliotam: viņas dzejas pamatievirze daudz tuvāka tām īpašībām, kas pēc kāda britu dzejnieka un kritiķa domām atbilst "angliskajai sensībilitātei"; tā atšķiŗas no "eiropiskās ("kontinentālās") sensībilitātes" ar relātīvu novēršanos no deskriptīvas, kultūras vērtībām cieši piesaistītas, klasicismam tuvākas pieejas un ar pievēršanos subjektīvākai, būtiski romantiskākai, no valodas īpatnībām vairāk atkarīgai dzejai, kāda nav raksturīga Eliotam.
Citiem vārdiem, Sniķere atrodas tālāk "tīrās" dzejas virzienā nekā Eliots vai - mūsu literātūrā - Virza, Tauns, Ermanis, Saliņš, varbūt arī Astrīde Ivaska. Sniķere samērā radnieciskāka Skalbem vai - no "jaunajiem" - Bičolei. Tādēļ no Sniķeres nav gaidāms nekas sevišķi līdzīgs Virzas franču galminieku rotaļām un kavalkādēm, parkiem ar grieķu dievu skulptūrām, konkrētam Lielupes plūdu vai siena vezumu tēlojumam un Tauna stilizētajām, bet īstenībai tuvām modernās lielpilsētas vai mirušu civīlizāciju ainām; nekas līdzīgs Rilkes t.s. "Dinggedichte" vai Lekonta de Lila deskriptīvajām vārsmām. Sniķeres pasaule šķiet dažā ziņā gandrīz aizpasaulīga, it kā mazliet miglaina, subjektīvo ieviržu dominēta, piem., dzejolī "Daba":
Ziedi sabira upē
Ūdenim plūstot pār plaukstu
Jūt asinis skārienu aukstu.
Kā lai saprot
Ja nav ar ko saprast -
Kamēr nogrozās galva
Lai saceļas prāts kā spalva. (23)
No konkrētas dabas šeit nesalīdzināmi mazāk nekā Virzas tēlotajos plūdos vai krēslainajā jūlija ainavā ar siena vezumiem. Sniķere izvēlas dažas no īstenības kopsakara stipri attālinātas jutekliskās uztveres gleznas resp. fragmentus un izlieto tos savas nostājas izgaismošanai. Šī nostāja ir "pretzinātniska": dabu nevar dziļumos izprast intellektuāli, tādēļ labāk paļauties uz fantazijas lidojumu ("Lai saceļas prāts kā spalva."). Šeit dominē dzejnieces nostāja pret dabas "saprašanu", un viņa to pauž ļoti īpatnējā, pagrūti atšifrējamā izteiksmē, kas savā ziņa atgādina neparastu, glītu, bet gandrīz nesalasāmu rokrakstu. No pašas dabas šeit pāris fragmentu; ap tiem - tukšums vai migla...
To, cik lielā mērā Sniķeres pamodinātais dzejiskais rosinājums atkarīgs no valodas sīkdaļām - nevis, teiksim, no spilgtām, jūtīgi un reālistiski skatītām ainām -, var it skaidri manīt kaut vai dzejolī "Sadalaities". Citēšu raksturīgākos pantus:
Dalaities durvis
Saskaldaities
Griezieties
Dzelzs atslēgas!
Griezieties atslēgas
Virpuļojiet,
Satecēs soļi.
Vēlīni ceļi
Bez baismu un briesmu
Ciemiņi veļi
Salūdzas dziesmu
Dziesmai, ko sen jau zinās
Un atceras,
Dziedāties ļaušu. (20)
Izjūtas šeit ārkārtīgi cieši sakļaujas ar valodas formām: dominē vārdi un dzejnieces subjektīvitāte. Atklāti sakot, šāda valodas lietošana vietām šķiet jau drusku manierīga - apmēram kā Džerārda Menlija Hopkinsa dīvainākajos dzejoļos. Protams, īstu dzejnieku izteiksmē mēdz būt spilgti individuāla (un visiem viņu dzejoļiem piemīt zināma radniecība pat tad, ja ir ievērojama tematu dažādība un plaša pārdzīvojumu skāla); bet šai ziņā viegli pārcensties, un var gadīties, ka dzejnieks negribot uzraksta pats sava stila parodiju... Šķiet, ka romantiski subjektīvās sensībilitātes (šo apzīmējumu, manuprāt, varētu lietot "angliskās sensībilitātes" vietā) pārstāvjiem šīs briesmas draud visbiežāk. Dzejoļi, kuŗos Sniķeres izteiksme tāla manierei, tomēr nezaudējot individuālitāti, mēdz it sekmīgi iekustināt dzejas pārdzīvojumu, piem., "Svaros":
Jo svaru kausos vārīga un smalka
Bij samērība tik, cik nenorima
Tevis alka:
Kas bija dvaša? Tava tērpa šalka
Kas bija sirds? Tik tavu soļu dima. (30)
Sniķeres skatījums parasti diezgan nemierīgs un dinamisks - te laikam atkal būtu jārunā par romantismu resp. jaunromantismu. Viņa saskata kustību un sparu pat tur, kur cits drīzāk redzētu tikai rāmus veidolus (jāievēro gan, ka šis vērojums illustrē domu), piemēram, "Spoguļu dziesmu" III dzejolī:
Saule sūta savas maldugunis,
Lai var kāda gaismu saskatīt.
Bet gaisma ienirusi spogulī,
Sasitās, sakļāvās un slēdzās virsmas viļņi.
Kas redz?
Ik skats kā izriņķojis bumerangs
Skrien piederīgā acī atpakaļ,
Vien sevi sastapis šai skatījumā. (15)
Tāpat kā Saliņš un Tauns, šīs izlases autore mēdz vienā un tai pašā dzejolī ieveidot gan senatnīgus, gan pavisam modemus priekšstatus, piem., dzejolī "Cakravartinam" (32), kur ir gan indiešu dievība, gan propelleri.
Sniķerei raksturīga kāda nostalģiska vēlēšanās atgriezties pie aizlaicīga "indoeiropisma"; tā paužas starp citu jau minētajos dzejoļos par indiešu dieviem. Te gan, cik var noprast, nav nekā no grāfa Gobino, Haustona Čemberlēna, Medisona Granta, Alfreda Rozenberga absurdajām mācībām par ziemeļu rases pārākumu un kultūras pionieŗu lomu pasaules vēsturē (īstie kultūras pionieŗi drīzāk bijuši ar Vidusjūŗas rases iezīmēm, palaikam ne bez armenoīda piejaukuma). Sniķere laikam spontāni jūt, ka "āriešu" senatne viņai tuvāka nekā, teiksim, seno ebrēju vai grieķu un romiešu civīlizācija. "Āriešu" senatnē sakņojas arī mūsu seno cilšu pagāniskā reliģija, no kuras Sniķere visdrīzāk gaida atpestīšanu. To redzam dzejolī "Atgriezies".
Vēja māte,
Ūdens māte,
Uguns māte -
Atgriez mums
Mūsu debesis, pazemi
Un mūsu zemi. (12)
Šķiet, ka Sniķerei raksturīga arī nevēlēšanās tiešo pārdzīvojumu rūpīgi iesaistīt jebkādā teoloģiskā, filozofiskā, zinātniskā vai (kā tas ir ar Freuda mācībām) "puszinātniskā" kontekstā, piem.:
Nācarietis teica "Dievs ir mīlestība"
Priesteŗi un Freuds "Mīlestība ir velns"
Mīlestība teic "Es esmu". (2)
Ja "izejas punkts" ir mīlestība, nevis, teiksim, reliģija, tad pietiek ar attiecīgo pārdzīvojumu.
Glīti brošētajai un iekārtotajai grāmatiņai atbilstoši rēgains, mazliet "traks", bet gaumīgs Ilgvara Šteina vāks.
Gundars Pļavkalns