VALODAS VIJĪBA UN JAUNRADE ANŠLAVA EGLĪŠA JAUNĀKAJĀ GRĀMATĀ
Anšlavs Eglītis, Tiesa nāk. Zvērinātā piezīmes. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1967. 235 lp.
Lielais stila meistars Anšlavs Eglītis mums dāvinājis grāmatu, kas viņa paša darbu virknē ieņem īpatu vietu, jo attēlo pirmo reizi mūsu literātūrā Amerikas zvērināto tiesu darbību. Turklāt šī grāmata ir īpata piedeva romānam Nav tak dzimtene, jo rāda epizodus šī romāna tapšanā; reizē tā ir variācija par temu Neierastā Amerika, jo turpina spilgti un trāpīgi atainot Amerikas paražas, ļaudis to dažādās amerikāniskās situācijās un viņu mentālitāti. Iepinot romāna Nav tak dzimtene tapšanas gaitu pa tiesas sēžu laiku, kad var mēģināt tipu galerijā meklēt vielu latviešu romānam, autors var izmantot iespēju ironizēt par latviešu lasītāju gaumi un tai pašā laikā dot darbam Tiesa nāk kompozīcijas logatu. Autors savas zvērinātā piezīmes, ko skicējis 32 tiesas dienās, izveidojis grāmatā par vienpadsmit stāstiem vai tēlojumiem. Tie visi izcili ne vien ar tipu un raksturu košumu, bet arī ar vijīgu un veiklu latviešu valodu. Raksturīgi autora paša darināti jaunvārdi un jaunas vārdu nozīmes nianses, kā tas jau vērojams visās Eglīša iepriekšējās grāmatās.
Autors iesāk grāmatu ar kādas Moljēra lugas ainas attēlojumu Dailes teātrī Rīgā, ar to ievadot teātrālo gaisotni, kas diezgan bieži valda tiesas sēdēs, kuŗās apsūdzētie cenšas notēlot pēc iespējas nevainīgos, aizstāvji iežēlinat, apjucināt un izklaidēt pretinieku, bet tiesneši spīdēt ar asprātībām un citiem iespaidīgiem valodas līdzekļiem.
Tēlotās personas, gan tipi, gan individi, vienmēr ir īpatnēji izgaismotas kā spilgti laikmeta portreti ar mūžīgi nemainīgo vājību iezīmēm. Raksturīgākais no tipiem ir šarmantais tērzētājs daiļrunīgais Hugo Farels un priekšsēža amata tīkotājs Alans Ešlijs. Raksturi, kas ar savu cilmi un dzīves īpatnībām dod visspilgtāko krāsainību: skots Dž.Kreglokharts, tiesnesis Higinss, kas uz nevienu neraugās nopietni, un dāmas - prasīgā Holdena kundze un bridža meistariene Ādāma kundze.
Raksturojumi ir ātri un veikli, piem., tiesnesi Higinsu autors raksturo šādi: "Viņa strupajā rokā labāk iederētos alus kauss nekā tiesas sēdes vadītāja āmurs. Viņš nepārtraukti dīdās un snaikās sēdeklī, brīžam atgāžas tik tālu, ka no viņa sejas saredzami tikai melnie nāsu caurumi, brīžam sabrūk pār pulti un brauka abām plaukstām strupi apcirptos pelēkos matus vai plucina ausis. Īpaši gaŗlaikotā izklaidībā viņš sāk izvaicāt žūrijas kandidātus" (27).
Pat viens vienīgs teikums spēj labi noraksturot amerikāņu sievieti: "Holdena kundze pagriež man muguru. Saprotams, viņa nicina cilvēkus bez prasībām" (94).
Daži raksturi, pilnīgi neparādoties, tomēr smalki izveidoti un rada iespaidu gan tad, kad ir īsti, gan arī tad, kad uzlikuši situācijai piemērotu masku. Spēcīgi ir autora lietotie salīdzinājumi, kas raksturo personas un situācijas, nostādot blakus divi gleznas un radot asociācijas, kas izgaismo. Žūrijas loceklis - rēķinvedis "likās iegrimis darba ekstazē tikpat pilnīgi kā indiešu svētais samadhi transā. ...Ja skaitļotājam piedurtu karstu dzelzi, viņš droši vien to nejustu" (12); "kā milzīgs sikspārnis ...uzplandās tiesnesis"(187) vai "viņa ziemeļnieciski dzestrais un skaudrais skatiens, kas, likās, spēja durt kā tērauda iesms, iegrima un izkusa Marsijas De Pāras dienvidnieciski tumšajās acīs" (223).
Viss darbs Tiesa nāk rakstīts ar Eglītim savdabīgo humoru un ironiju, kas savā vieglumā paceļ katru smagāku emocionālu jautājumu neitrālas novērošanas plāksnē. Piem., vai kādam citam izdevies tik vienkārši un labsirdīgi pazoboties par mūsu ģerboņa zīmējumu (15), Vecās Derības šausmu stāstiem (95), trimdas lasītājiem, bridža spēli (86) un amerikāņu tiesām (141)? Tiesas process pats par sevi ir laba viela ironijai, jo tajā spilgti parādās nesaskaņa starp likuma burtu un dzīves vienreizējām ačgārnībām. Par to pazobojoties, var sacīt, ka "Zvērinātajiem jāraizējas vienīgi par absolūto taisnību", bet "taisnība, kā zināms, ir akla" (31).
Ironija bagātīga personu raksturojumos: "Apsūdzētais, kam draudēja tautas dusmas, bija bikls un bāls meksikāņu jauneklis, kas nepavisam neatgādināja noziedznieku, bet drīzāk nule iesvētītu mūku, kas vēl nebija pārvarējis ceremonijas satraukumus un skatījās pasaulē izbiedētām, vaicājošām acīm kā pārdomādams, vai tikai, atteikdamies no pasaulīgajiem priekiem, nebija izdarījis nelabojamu aplamību?" (120).
Arī savas filozofiskās atziņas autors bieži izteic ar ironiju un asu pretnostatījumu, tā ka rodas aforismi, piem., "Nelaipnība daudzējādā ziņā bija godīgāka lieta (nekā laipnība)" (16), vai- "katram ir tiesība uz savām ģeķībām" (43).
Lai panāktu šādu iespaidu, rakstniekam jābūt suverēnam vārdu mākslas meistaram. Jāizjūt katra vārda īstā vieta, katra teikuma īsuma un gaŗuma mēri un vārdu vijīguma robežas. Anšlavs Eglītis mūs pārsteidz ar ļoti bagātu valodu, izjustu, ik sīkdaļā izkoptu valodas ritmu, vārdu plūdumu. Eglīša izteiksmi lokanu dara arī bieži lietotie divdabju teicieni, kuŗu dēļ viegli plūst arī pagaŗāki teikumi.
Visumā Eglītis lieto katrai situācijai un darbībai iespējami atbilstošāko un īpatāko vārdu - verbu, substantīvu, adjektīvu, otrkārt - viņš lieto parastos vārdus jaunās nozīmēs un beidzot - viņš izgudro jaunvārdus, lai aizpildītu mūsu modernā valodā kādu tukšu robu. Lai izraudzītu īsto vārdu, Eglītis bieži tos aizņemas no izloksnēm, minēšu tikai dažus: kacēt, kacēties, noplāt, samurksnīt, kumšķis, kruknēt, smūdzis, draska, ducīgs vīrs un tā joprojām. Dialektu vārdus Eglītis iestrādā stilā kā organiski nepieciešamus. Vēl vairāk Eglītis izceļas ar savu radošo oriģinālitāti, parastos vārdus lietojot jaunās nozīmēs un darinot jaunus vārdus.
Visbagātākās nozīmju nianses Eglītis piešķiŗ verbiem. Viņa verbi kā aktīvu norišu izteicēji ar jaunām iespējām parādās savienoti ar dažādiem priedēkļiem, kas verbus iedzīvina, tempu paātrina, piem., grasījās vietā viņš lieto sagrasījās ("sagrasījās bargam rājienam")(134), "sagora plecus" (28). Ļoti daudzus verbus Eglītis lieto pilnīgi jaunā sakarā, piem., mēs pazīstam verbu maukt, īpaši ar priedēkli uz- (uzmaukt galvā maisu), no- (nomaukt mizu), bet Eglītis lieto priedēkli ie- un runājot par kādu personu, turklāt atgriezeniskā formā, tā panākdams jaunu izteiksmes iespēju, piem., "policists maucas uniformā", nevis uzģērbj uniformu (202). "sīks, ... vīriņš, iemaucies melnā... uzvalciņā."(25).
Otrs raksturīgs gadījums, kad Eglītis lieto personu darbībai verbu, ar ko parasti izteicam priekšmetu kustības, ir - locīt. Mēs sakām - locīt koku, galvu, ielocīt kaulus u. tml., bet Eglītim ir teikums: "Lēnām un apdomīgi viņš ieloka gaŗos locekļus šaurajā aizgaldā" (66). Līdzīgi: "Trīs melnie vingri izvijas no sēdekļiem" (184). Verba "tēmēt" jauna lietošanas iespēja abstraktā plāksnē: "prokurors pietēmē savu sakāmo viņām" (dāmām) (114). Malšanas verbu autors pārnes no miltiem uz gaisu: "Ar apdullinošu troksni maļas lidmašīnas propellers" (20).
Ne mazāk jaunu nianšu ir Eglīša lietotiem substantīviem. Minēšu pāris ļoti īpatnējus. Mēs ar vārdu "zimza" apzīmējam vai nu skapja malu vai jumta malu, bet Eglītis šo vārdu lieto, aprakstot personas seju: "Ešlijs....valkā izaicinošu melnu ūsu zimziņu uz virslūpas..."(74). Stiliņģis nozīmē nodalījumu zirgu stallī. Šo vārdu Eglītis pielaiko tiesas aizgaldam: "Zūrija sēdēja divās rindās gar sienu, paaugstinātā stiliņā, nodalītā ar zemu barjeru" (9).
Interesanti ir dažu apģērba gabalu apzīmējumi, piem., pūšļa bikses (7) tēlotājiem Moljēra lugā un stabuļu bikses (63) jauniešu pašreizējā modē.
Adjektīvus ar galotni -īgs Eglītis atvasina no substantīviem, piem.: zīdīgi mirdzošs zaļpelēks uzvalks (179), vēderīgs stikla trauks (13), piemineklīgi masīvi pleci (103), dažkārt no šiem adjektīviem darinot arī adverbus: Viņa iegavilējās tīksmi un zirdzīgi skaļi (184). Ja jaunas nianses vārdu nozīmēs visvairāk sastopam verbos, tad jaunvārdu visvairāk ir substantīvos. Daži Eglīša jaunvārdi no iepriekšējiem romāniem un stāstiem ir jau ieviesušies, piem.: piestāklis, spēkrati u.c. Minēšu vēl dažus salikteņus: mazgāšanās sīkdvielītis (89), sīkpilsētas (73), bumbiņrakstāmie (215), ādsvārcis (184), izbāztenis (155), dažus īpatus atvasinājumus - derdzeklis (no - derdzas, Endzelīna vārdnīcā ir dergoņa), pašaizstāvnieks, (221), ļaunacis (44), atomdižgabals (44) u.c. Pollaka gleznu apdari autors raksturīgi dēvē par Pollaka pilinājumu (19).
Rakstnieks pats šai grāmatā attēlo, kā viņš meklē piemērotus vārdus savām domām, gribēdams oriģinālāku izteiksmi vienkāršajam teikumam: "Viņš izkāpa no autobusa" (17-19). Šis gandrīz akrobatiskais valodas vingrinājums pielaikot pareizo vārdu pareizai situācijai domāts ar humoru un pazobošanos pašam par sevi, bet parāda Eglīša labo iejūtu ikvienā situācijas niansē. Tamdēļ nevar pievienoties autora pieticīgajam apgalvojumam, ka "man arvienu pietrūcis pašapziņas jaunu vārdu darināšanai; diezgan grūti bija tikt galā ar tiem pašiem vecajiem" (19). Šī laikmeta technizētajā dzīvē nereti vārdus meklējot, mums var palīdzēt vārdu krājums, ko piedāvā Eglīša darbi.
Grāmatas būtiska sastāvdaļa ir autora illustrācijas, kas grezno 95 no 235 lappusēm. Lieku reizi autors sevi apliecina par izcilu raksturportretu zīmētāju ar to pašu humoru un ironiju, kas tekstā. Vieglajos spalvas zīmējumos katrs sīkāks vilciens kalpo visraksturīgākā izcelšanai, parādot komismu vientiesīgā nopietnībā. Ļoti iespaidīgs ir arī Veronikas Janelsiņas vāka un apvāka zīmējums ar spēcīgu vienkāršu stilizāciju laikmetīgā gaumē.
Magdalēne Rozentāle