KOKLĒTĀJI

Ja arī tas techniķis, kas mīt katrā mūzikas klausītājā, nebūtu pilnīgi apmierināts ar šīs skaņu plates (Monitor presents the Latvian Folk Ensemble of New York Vol. 2 MFS(C)495). Andrejs Jansons, Musical Director; Juris Zilkalns, Baritone Solo) ieskaņojumu un ievākojumu to mazo paviršību dēļ, kuŗas apskatīsim, tad tomēr jāatzīst, ka mūzikas izvēle, iekārtojums un izpildījums ir augstas kvalitātes. Visvairāk iepriecina atklātā sirsnība, ar kuŗu koklētāju vienība ķērusies pie ļoti vispusīgas programmas izpildīšanas. Ņemot vērā ieskaņošanas tīri techniskās prasības (piem., studijas astoņkāršlentes sagriešana, salīmēšana, saliedēšana stereo iespiežamā produktā, nemaz neskaitot nepieciešamos dziesmu un dziesmu daļu atkārtojumus) liela atzinība par visu jāizsaka Andrejam Jansonam. Ar šo skaņu plati Jansons izvirzās par latviešu mūziķi, kas ne vien atskaņo esošo, bet arī meklē un atrod vērtības latviešu mūzikas bagātos, bieži vien pamestos tradīciju avotos. ‘Cik šāds meklējums var būt interesants, to dzirdam šai skaņu platē.

Runājot par kļūmēm, jāsaka, skaņu plates iespiedums nav izdevies gluži vienmērīgs. Tas īpaši manāms, atskaņojot to klusināti, ar ļoti vieglu (ne vairāk kā 2 g) adatas spiedienu. Liekas, tā nav studijā uzņemtās lentes, bet drīzāk gan nevienāda plates ‘master’ izgriezuma vaina. Daži iespieduma velniņi ieviesušies arī tekstā. Solists vispirms nosaukts par Juri Zilkalnu, bet vēlāk par Juri Zaļkalnu. Visumā Ilzes Šķipsnas aizvāka apraksts izvairās no kokainuma un neveikla dziesmu nosaukumu tulkojuma angļu valodā.

Skaņu platē ieskaņotas 17 dziesmas un dejas. No tām četras izpilda kokļu ansamblis, četrās dzied solists baritons Juris Zilkalns kokļu ansambļa pavadījumā, bet pārējās izpilda Ņujorkas koklētāju un dziedātāju ansamblis ar solistēm Almu Eglīti un Edīti Zeili. Ievērojami rets sasniegums, manuprāt ir uzveduma viengabalainības sajūta. Gribētos gan piebilst šo izjūtu nemeklēt, atskaņojumu klausoties sabiedrisku čalu fonā, bet atskaņot plati netraucēti klusā krēslas stundā. Varbūt tad pamanīsit koklēm savādu, senu atbalsi un auss saklausīs ar muzikālu gaumi lietoto netradicionālo instrumentu gandrīz klasisko nokrāsu.

Instrumentālā daļa pavadījumos un atsevišķos sniegumos nevainojama. Ar greznām tomēr nepārspīlētām variācijām it īpaši izceļas ļoti skaists, izjusts Helmera Pavasara „Es redzēju jūriņā” atskaņojums, ar ko efektīvi nobeidzas plates otra puse. Baritonam Jurim Zilkalnam, jau labi pazīstamam dziedātājam un solistam Montreālas vīru korī „Junda”, šai platē ir pirmais solo ieskaņojums. Viņa sniegums ir tīrs, tikai mazliet aizrauts ātrākās dziesmās un vīrišķīgi sirsnīgs. Ansambļa un tā solistu dziedājumi rūpīgi veidoti. Savu skaidro ‘stāstītājas’ lomu šīs balsis parāda dziedājumos bez pavadījuma, kas gan izliekas bezgala vienkārši, bet pat vismazākā kļūda pilnīgi demolētu īpatnos ritmus un neparastās harmonijas.

Nobeidzot gribētu novēlēt sekmes Andrejam Jansonam, kā arī viņa vadītajam kokļu ansamblim un visiem dziedātājiem viņu turpmākajās muzikālās gaitās.

Juris Mazutis

 

 

 

ŅUJORKAS KOKĻU UN DZIEDĀTĀJU ANSAMBĻA KONCERTI 2. EIROPAS LATVIEŠU DZIESMU SVĒTKOS HANOVERĀ

Jau pēc pirmo Andreja Jansona vadītā Ņujorkas kokļu ansambļa skaņu plašu noklausīšanās nācās atzīt, ka te izveidojies, manuprāt, vislabākais trimdas latviešu mūziķu ansamblis. Dzirdētais koncerts Hanoverā to pilnā mērā apstiprina. Vai visi latviešu vecākās paaudzes mūziķi, ar kuŗiem man bijušas sarunas, vienprātīgi liecina, ka Ņujorkas kokļu ansambļa vadītājs Andrejs Jansons ir labākais latviešu obojas virtuozs, kāds mums bijis. Dažu mūsu intellektuāļu nožēlu, ka Jansons sācis nodarboties ar starptautiskā plāksnē galīgi nenozīmīgo un arī nosodāmo „folkloras traumu”, atspēko kaut vai fakts, ka „jansonieši” ir līdz šim vienīgie latviešu mūziķi, kuŗiem izdevies iespiesties starptautiskajā skaņu plašu tirgū (abas Monitora skaņu plates!), pie tam izkonkurējot okupētās Latvijas ieskaņojumus ar bagātīgu komūnistu propagandas piedevu, ko šī pati firma agrāk izplatīja. Par to lai Jansonam īpašs paldies! −

Etnogrāfiskie pūristi savukārt vēlas daudz primitīvāku, robustāku, senatnīga spēka pārņemtu izpildījumu, kāds, domājams, piemitis mūsu senčiem pirms 100 un vairāk gadiem un ko kā atblāzmu vēl nesen varēja dzirdēt veco suitu un Latgales dziedātāju sniegumos.

„Jansoniešu” priekšnesums esot pārāk izsmalcināts, pārāk nelauciniecisks. Var būt, ka daļēji tas tā arī ir. Bet − vai galvenais kritērijs folkloras priekšnesumam nav tā īstenums, patiesīgums? Ja izpildītāji uzauguši, pilsētu kultūrā un pazīst lauku dzīvi tikai varbūt no īsām atvaļinājumu dienām vai agrās bērnības, kā var no viņiem sagaidīt, lai viņi attēlotu pilnīgi svešu gara pasauli? Tātad − vai nodarbošanās ar folkloru tomēr nav anachronisms? Pretjautājums: mūzikas mīlētājs nereti arī pats grib dziedāt tonālu meldiju laikā, kad tonalitāte, melodija, klasiskās mūzikas formas un taml. dažkārt izsludinātas par mirušām. Kur tādus „meldiņus” lai ņem, ja ne no aizgājušā un tagadējā laika (pops un taml.) folkloras?

Ņujorkas kokļu ansamblī ir 6 koklētāji, no kuŗiem Mārtiņš Aldiņš spēlē arī klarneti un Andrejs Jansons, apmācītājs un vadītājs, arī oboju. Korītī 5 dziedātājas, no kuŗām Ilga Upmane arī veiksmīgi skandina trejdekšņus un Alma Eglīte dzied solo posmus. Teicams baritona solists Torilds Barbins.

Ņujorkas kokļu ansambļa koncerta programmā 2. Eiropas latviešu dziesmu svētkos Hanoverā, bija Aldona Kalniņa „Es uzkāpu kalniņā” ar lielisku instrumentāciju (klarnetes un kokļu, kā arī koŗa un solo posmu savirknējumi), 2 vienmuļas Jāņa Norviļa apdares solistei un koklēm, 3 Volfganga Dārziņa apdaŗu pārnesumi koklēm un solo balsij, Helmera Pavasara „Es redzēju jūriņā” − plašas formas instrumentāldarbs koklēm un trejdeksnim, saistīja Eduarda Šēnfelda tautasdziesmu virkne, kur taicami izmantotas ansambļa skaņu krāsu maiņu iespējas, Longīna Apkalna „Jāņa kokles un balsis”, „Apaļais mēness”, „Gaŗais dancis” − lieliski darbi, Bruno Skultes „Maģa, maģa ābelēna” tradicionāla, „Kālabadi galdiņam” ar noslieksmi uz vieglās mūzikas pusi, Arnolda Sturma tradicionāla „Kur jāsi” un Andreja Jansona liriski romantiskā „Ej, saulīte”. Vai Jansona „ Ģērbies, saule” motoriskais 5/8 pavadījums četrām koklēm un trejdeksnim neprasa dubultot solistes? Jēkaba Graubiņa „Ganu meita dziedātāja” un Valentīna Bērzkalna „Sidrabiņa lietiņš lija” teicami klasiskās latviešu tautasdziesmu dziedāšanas (teicēja, locītājas, vilcējas) paraugi. Neko darīt, manuprāt, aistētiski visvērtīgākie negrozītie tautas sabalsojumi, it īpaši „Tolka, tolka boleņam” ar tās neatdarināmo harmonisko svaigumu.

Teorētiski prātojumi, kā šai rakstā, un dzīves īstenība ne vienmēr saskan. To liecināja 2 pilnīgi izpārdoti un 1 tikpat kā izpārdots koncerts (kopā ap 2120 klausītāju)! Darbs tātad neatliekami jāturpina. Un latviešu skaņražiem jānāk talkā, neaizmirstot pamatproblēmu − kā saskaņot (vai pretstatīt) sen pagājušās lauku dzīves raksturotājus vārdus un melodijas ar mūsu dienu urbanizētās pasaules drudžaino, nākotnes baismīgo perspektīvu ietekmēto dzīves izjūtu?

Andris Vītoliņš

 

 

 

AČGĀRNĀS PASTARDIENAS DIMENSIJA

Gunars Janovskis jaunākajā romānā (Gunars Janovskis, Pēc pastardienas. Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1968. 240 lp) lūkojis ieskicēt kādu latvisku dimensiju vietā un laikā, kur, pēc viņa domām, lietas un notikšanas atradušās pēcpastardienas posmā. Atstāstītos viena cilvēka likteņos jaušami autobiografiski elementi (skat. salīdzinājumam autora lappuses antoloģijā Pašportreti!).

Bet Janovska pastardiena ir vai nu ačgārna, vai arī pastardienas nemaz nav bijis. Esmu vienmēr to sapratis tā, ka pēc pastardienas labie nonāks debesīs un svētlaimē, sliktie − mūžīgajās moku un iznīcības ugunīs. Janovska pastardienas iznākums − to autors liek nepārprotami noprast − ir pilnīgi pretējs. Man tomēr gribētos pastardienas teoriju apzīmēt kā nepareizu: ne krievu kaŗaspēka ielaušanās nacistiskās Vācijas territorijā, ne tā izrīcības kaŗa beidzamajos mēnešos un pirmajā laikā pēc kapitulācijas nav definējamas par pastardienu. Šie notikumi klasificējami vienīgi kā vienas despotiskas un imperiālistiskas totalitāras varas atmaksa otrai tādai pašai ar pēdējās pašas naudu.

Notikumi Vācijas krievu okupētajā zonā nav vērtējami ar demokrātiskā humānisma mērauklām, jo divu despotiju sadursmē šādas mērauklas a priori ir izņemtas no apgrozības...

Šo divu nežēlīgo dzirnakmeņu sadursmē kā sīki graudi pa vidu iekļuvuši arī latvieši. Viena tāda latvieša gaitas izstāstījis Janovskis romānā Pēc pastardienas. Viņa varoņa liktenis pieskaitāms pie tiem, kas bijuši labvēlīgi; gan krietni vien apbružāts, romāna fiktīvais vācietis Kārlis Andreja dēls Maisters laimīgi nokļūst ārpus despotiju savstarpējā izrēķināšanās loka. Teorētiski viņš var uz visu piedzīvoto atskatīties kā spraigu dēku, un nav pazīmju, ka tā tas arī nenotiktu. Romāna izskaņas rezignētās rindkopas neattiecas uz laikmeta drausmām, bet, brīvībā izkļūstot, uz pazaudēto ceļa biedreni baltvācieti Ievu, kas miera ikdienas pelēcībā romāna varonim pamazām apaugusi ar romantisku vizmu, pārvērtusies par „kaut ko cēlu”, tāpēc ka tā vairs nav tveŗama un aizsniedzama, tātad brīva no cilvēku attieksmju ikdienas neizbēgamajiem putekļiem.

Janovska jaunākais prozas darbs ir ar fantāzijas līdzekļiem sakārtota reportāža par īstenību, kādu to atainotu rakstos redzīgs žurnālists. Jākonstatē, ka aprakstītā laika drausmu dimensija daudz spēcīgāk iezīmējusies to cittautu autoru darbos, kas šim laikam nav vēlējušies dot profilu daiļprozas formā, bet dokumentu un liecību sakārtojumā, kas ar atkailināto tiešumu ļauj lasītājam jūtamāk pārdzīvot arī laikmetā ierauto cilvēcisko dimensiju. Bet šajās grāmatās tikpat kā neparādās latviešu vārds. Janovska interpretācijā „latviskā dimensija” tomēr vairāk iezīmējas ar dēkas, mazāk ar cilvēciskās traģēdijas vaibstiem.

Gunārs Irbe

 

 

 

PIRMO REIZI FILATĒLIJAS VĒSTURĒ

Pasta zīmogu, kas redzams attēlā, sāka lietot Cechoslovakijā pēc 1968. gada 21. augusta, kad padomju kaŗaspēks kopā ar austrumvācu, poļu, bulgāru un ungāru vienībām okupēja Cechoslovakijas sociālistisko republiku. Tagad tas no vēstulēm nozudis, ko ārzemēs dzīvojošie čechi un slovaki, kas gudrojuši par atgriešanos savā zemē, uztvēruši par brīdinājumu.

Teksts zīmogā skan: „Svoboda, Dubček, Černik, Smrkovski, mēs esam ar jums!”

Filatelisti izteikušies, ka šis būšot pirmais gadījums filatēlijas vēsturē, kad kādas valsts pasts tik tieši iesaistījies polītikā. Bet tas liecina arī, ka padomju u.c. Varšavas pakta spēku intervencija Cechoslovakijas sociālistiskā republikā ir tikai okupācija un nekas cits. Cik pasīvā pretestība Cechoslovakijā ir bijusi aktīva un totāla, arī par to liecina šis Cechoslovakijas valsts pasta zīmogs.

JG

 

 

 

REDAKCIJAI PIESŪTĪTĀS GRĀMATAS

• Miodrag Bulatovič, Hjälten på åsnan. Roman. Övers.: Greta Hjelm. Stockholm: Albert Bonniers Förlag, 1968. 384 lp.

• Emigrationer. En bok till Vilhelm Moberg 20.8.1968. Red.: Magnus von Platen. Stockholm: Albert Bonniers Förlag, 1968. 272 lp.

• Per Olov Enquist, Legionärerna, En roman om baltutlämningen. Stockholm: P.A. Norstedt & Söners Förlag, 1968. 416 lp.

• Andrew Ezergailis, „The Bolshevization of the Latvian Social Democratic Party”. Canadian Slavic Studies, I, No. 2 (Summer, 1967), 238-252.

• Pāvils Johansons, Sudraba ceturksnis. Kopenhāgenā: Imanta, 1968. 32 lp.

• Jānis Kalniņš, Kad strazdi svelpj. Bērnības stāsti. Rīgā: Liesma, 1968. 261 lp.

• Konstantīns Karulis, Latviešu grāmata gadsimtu gaitā. Vēsturisks apskats. Rīgā: Liesma, 1967. 236 lp.

• Valdis Krāslavietis, Atzīšanās. Kopenhāgenā: Imanta, 1968. 32 lp.

• Pauls Kūsbergs, Kas notika ar Andresu Lapeteusu. Romāns. Rīgā: Liesma, 1967. 303 lp.

• Tālivaldis Ķiķauka, Zēns un pūķis. Poēma. Kopenhāgenā: Imanta, 1968, 32 lp.

• Jezups Laganovskis Sutra, Un kā jūs dzīvojat. Stāsti. Rīgā: Liesma, 1967. 203 lp.

• Laikmetīgā arhitektūra Padomju Latvijā. Red. J. Liepiņš u.c. Rīgā: Liesma, 1966.

• Kai Laitinen, Finlands moderna litteratur. Konturer, huvudlinjer, resultat 1917-1967. Övers.: Th. Warburton. Helsingfors: Schildts/Forum, 1968. 244 lp.

• Algirds Landsberģis, Pieci stabi. Drāma 3 cēlienos. Three Rivers: Treji Vārti, 1967. 112 lp.

• Latviešu literatūra PSRS tautu saimē. Red. J. Kalniņš u.c. Rīgā: Liesma, 1967, 416 lp.

• Latviešu mūzika. Raksti. Sakārtojis A. Darkevics u.c. Rīgā: Liesma, 1967. 234 lp.

• Latviešu tautas tērpi. Rakstu krājums VII. Sast. M. Slava. Rīgā: Zinātne, 1966.

• Latviešu tautas tērpi. Red. R. Riekstiņa, Rīgā: Liesma, 1967. 50 lp.

• Latviešu tēlotāja māksla. Sastādītāji: R. Lāce un M. Ivanovs. Rīgā: Liesma, 1968. 270 lp. Latviešu valodas kultūras jautājumi. Rakstu krājums. Red. L. Amatniece u.c. Rīgā: Liesma, 1966, 157 lp.

• Latvijas sapnis. Rakstu krājums. Lundā: Imants Alksnis, 1967. 320 lp.

• Sandra Lazdiņa, Mana vaina. Romāns. Mineapolē: Tilts, 1968. 320 lp.

• Literārā dzīve. 1917-1965. Red. I. Kiršentāle u.c. Rīgā: Liesma, 1967. 511 lp.

• Viktors Līvzemnieks, Cel savu pilsētu. Dzeja. Rīgā: Liesma, 1967. 100 lp.

• Egils Lukjanskis, Nekad nebeigsies. Stāsti un noveles. Rīgā: Liesma, 1968. 237 lp.

• Maiga Mauriņa Andreja Upīša noveļu meistarība. Rīgā: Zinātne, 1967. 228 lp.

• Zenta Maurina, Befrielsens år. Svenska dagböcker 1951-1958. Övers.: Brita Edfelt. Stockholm: P.A.Norstedt & Söners Förlag, 1968. 300 lp.

• Zenta Maurina, Exilens tragik. Svenska dagbocker.

• Övers.: Helga Backhoff Malmquist. Stockholm: P.A. Norstedt & Söners Förlag, 1966. 304 lp.

• Mūsu laikmets. Reprodukciju albums. Sastādījis Miķelis Ivanovs. Rīgā: Liesma, 1967.

• Nāc nākdama, vasariņa. Vasara, darbs un daba latviešu tautas daiļradē. Sastādījuši: A. Ancelāne, E. Kokare, H. Sūna un J. Vītoliņš. Rīgā: Liesma, 1967. 134 lp.

• Arturs Ozols, Raksti valodniecībā. Rīgā: Zinātne, 1967, 631 lp.

• Par oktobra uzvaru. Raksti un atmiņas. Red. V. Miške, Rīgā Liesma, 1967. 311 lp.

• Egils Plaudis, Padebeši. Dzeja. Rīgā: Liesma, 1967, 66 lp.

• Laimonis Purs, No rīta līdz vakaram un līdz rītam. Stāsti. Rīgā: Liesma, 1967. 98 lp.

• Gunars Saliņš, Melnā saule. Dzejoļi. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1967. 96 lp.

• Jānis Sarma, Rotaļa bez noteikumiem. Romāns. Mineapolē: Tilts, 1968. 400 lp.

• Arvīds Skalbe, Atskalas. Dzejoli un aforismi. Rīgā: Liesma, 1967. 135 lp.

• Zigmunds Skujiņš, Zebras āda. Noveles. Rīgā: Liesma, 1968. 150 lp.

• Svešos ceļos un pajumtē. Latviešu dzeja bēgļos un lepnuma maizē nometnēs. Red. Ed. Dobelis. Veiverlī: Latvju Grāmata, 1968. 100 lp.

• Ādolfs Talcisj Ko šalc priedulājs. Stāsti. Rīgā: Liesma, 1967. 110 lp.

• Teātris un Dzīve. Rakstu krājums. Sastādītāji A. Burtniece un M. Grēviņš. Rīgā: Liesma, 1967. 215 lp.

• J. Tihonovs, Rīgas balets. Foto albums. Rīgā: Liesma, 1967. 159 lp.

• Jānis Upītis, Andreja Upīša dzīves un darba vietas. Rīgā: Liesma, 1967. 117 lp.

• Vitolds Valeinis, Par dzeju. Apcere. Rīgā: Liesma, 1967. 285 lp.

• Eduards Veidenbaums, Kā gulbji balti padebeši. Dzeja. Rīgā: Liesma, 1967. 215 lp.

• Halldis Moren Vesaas, Tidigt om våren. Övers.: Gustav Sandgren. Stockholm: LTs Förlag, 1968, 160 lp.

• Tarjei Vesaas, Båten om kvelden. Oslo: Gyldendal Norsk Förlag, 1968.

• Tarjei Vesaas, Båten om kvällen. Övers.: Gustav Sandgren. Stockholm: LTs Förlag, 1968. 206 lp.

• Jānis Viesiens, Māla bezdelīgas. Dzejoļi, 1950-1967. Kopenhāgenā: Imanta, 1968. 32 lp.

• A.Vilsons, Veidenbauma dzīve. Rīgā: Liesma, 1967. 114 lp.

• Arturs Voitkus, Aiz miglas aust saule. Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1968. 351 lp.

• Zem oktobra karoga. Rakstu krājums. Sastād. I. Iverts u.c. Rīgā: Liesma, 1967. 222 lp.

• Imants Ziedonis, Pa putu ceļu. Proza. Rīgā: Liesma, 1967. 118 lp.

• Egīls Ziemelis, Dižais Jānis. Apraksts. Rīgā: Liesma, 1968. 97 lp.

• S. Ziemelis un A. Gusevs, Pīlādzis. J. Krūmiņa dzīves apraksts. Rīgā: Liesma, 1967. 172 lp.

• Mārtiņš Zīverts, Kaļostro Vilcē. Komēdija 3 cēlienos. Mārtiņa Zīverta lugas, XX. Sidnejā: Salas apgāds, 1968. 74 lp.

• Mārtiņš Zīverts, Ķīnas vāze. Komēdija 3 cēlienos. Mārtiņa Zīverta lugas, XIX. Sidnejā: Salas apgāds, 1967. 66 lp.

• Zvaigžņu sega. Rakstu krājums prof. Dr. Luža Bērziņa piemiņai. Red. A. Dravnieks, Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1967. 327 lp.