Richards Rīdzinieks

SEŠAS CIGARETES

(Ilgvaram Šteinam
veltītas atminu skices)

PIRMĀ CIGARETE

(1937. g. vasarā)

Ar Ēriku, Jāni - draugiem maniem,

kā parasti basām kājām,

gājām uz ganiem.

Es biju no Rīgas,

bet viņi zināja, kā lido bezdelīgas.

Tā nebija parasta reize.

Mēs gājām, lai neietu greizi,

lai neieraudzītu kāds,

kam bargs un pamācīgs prāts,

jo pienācis brīdis un spēks

bij grēkot.

Aiz muguras palika oši un ēkas,

bij lijis, starp oļiem vēl tecēja strauti,

un priekšā kā vārti

varavīksna stiepās.

Aploka kārtis. Gar lielo liepu,

gar vecajiem linu mārkiem,

kur tagad tik kaķēnus stiepa

lai slīcinātu;

un tad jau nora bij klātu,

kur olnīca pārvērtās ceļā uz Debesnīcu*)

aiz kuras Lukstu pļavas, Tadenava**) un Rainis.

Tagad šķiet dīvaini,

cik toreiz viss bija skaists,

kā kumeliņš zaļā zālē laists!

Lūk, bērzs,

kur pērkons nospēra septiņas aitas

(no tā brīža šis bērzs ievērojams mums skaitās),

un kalniņš pilns ložu svina,

šauta lielajā kaŗā.

Mēs zinām, kur netālu lopus

Roberts sadzinis barā,

lai visi mēs būtu kopā.

Smēķējis esmu jau reizes piecas, es lielos.

Pirmoreiz tur, kur Barona, Merķeļa ielas

krusto pie Vērmaņa parka. Marka bij „Sports”.

Dzīvžogs ap smilšu kasti tur liecās. Un Ēriks stāsta un Jānis; 

Ēriks, uz naglas pārdūris kāju, šodien ir klibs;

es aptaustu sānus, jo kabatā man ir

CI-GA-RE-TES „TIPS”!

Kas papiross! Lielajiem plaušas bojā,

pazīstams sen, tas šūpuļus mums

jau bērnībā apdūmoja.

FILMĀS VISI SMĒĶĒ TIKAI CIGARETES.

Pat Ēriks, kurš muti turēt spēj reti,

klusē, jo zin gan, kā lido bezdelīgas,

bet kino nav bijis, jo nav no Rīgas.

Un tad mēs četri uz krituša koka sēdējām,

saule spīdēja

un gaŗlaikotas govis elkšņos īdēja.

Uz stilbiem sizdami odus,

izjūtot milzīgo godu,

smēķējām

katrs

savu

cigareti.

Kas papiross!

Laiks un dzīve, kas nāks,

cigaretes mums visiem dos,

jo viss reiz būs labāks un savādāks!

Tad draugiem stāstu, kas redzēts viss,

un ikdienišķais drīz izgaisis,

par filmām es stāstu, un jātnieki jāj,

un nēģeri mielastu galdus klāj,

te varoni moka, te meitene māj,

lai skūpsta un ņem to rokās,

Stāstot par „Sacelšanos uz Bauntija”

tā aizrāvies biju,

ka lēkāju un tēloju dueli gaŗu

ar žagaru!

Un tad:

varonis lodes ķerts,

kad viņam kausu sniedz dzert,

tik

PĒDĒJO

DŪMU

SEV PRASA-.

Un draugiem un man par to

elkšņos ir acīs rasa.

---

Roberts un Jānis sen krituši abi.

Ērikam Austrālijā ejot samērā labi.

Bet toreiz,

toreiz viss bij tik skaists,

kā kumeliņš zaļā zālē laists.

*) Krogus uz Jēkabpils - Subates lielceļa.

**) Raiņa dzimtā vieta.

OTRA CIGARETE

(20.9.1941.)

Karš bija bijis

un modinājis;

ceļmalas nereti

rēgojās kaŗa mašīnu

skeleti.

To rudeni Miķelis un es

apciemojām trīs meitenes.

Tā pirmā bij gaŗa, tā otrā bij lepna,

to trešo mīlēju es.

Septiņus gadus sapņojis,

septiņus gadus mīlējis

biju meiteni gaišajiem matiem.

Alcis un salcis un ilgojies,

pasauli neredzējis,

septiņus gadus kalpojot,

septiņus gadus ieraugot,

spērienus pakrūtē jutis.

Mergupe tecēja Jērķēnu gravā,

piekalnē rudzus statīja statos,

šodien vēl skatos viņlaiku acīm

meitenes gaišajos matos!

Vakaros nebeidzās meiteņu čala,

laimīgi bijām tiešām bez gala,

reiz pat ar Miķeli pārdroši spriedām,

domu kā šautru debesīs sviedām:

     RĪT DIVAS MEITENES SKŪPSTĪSIM MĒS!

Bet rītā - tās sauca mūs avenēs.

Atkal bij vakars. Skanēja joki.

Drebēja liesma. Meitenes roku

svētlaimē aizkāris, sirdi es jutu,

nopūta vilnim tā baltāko putu!

Atvadoties smējāmies,

priecīgi vienojāmies

atceļā iegriezties atkal.

Meitenes

vasarai un nemīlētai mīlai

iedeva ķīlā

puķainus lakatiņus,

kuŗi jāatdod īpašniecei ikvienai

gaišmates dzimšanas dienā.

Un lūk jau lielceļš aizliecas līks,

riteņi tagad uz Rūjienu sīks!

Varbūt tur vecā Norveļa dārzā

ciemosimies kā kāzās.

Cēsīs, kur ieliņas tīras un klusas,

ielaidām žirgtas Jērķēnu blusas,

Valmierā kruķis mūs arestēja,

jo viņam puķainie lakatiņi

sarkani komunistiski demonstrēja.

Bet vēja nebij. Un mūsu sviedri

tecēja Vidzemes lielceļos, pa kuŗiem kādreiz

bij drasējuši poli, vāci un zviedri.

Ceļmalās ēdām ogas, un vienmēr bij saule

un domas, kur vakarā nolikt kaulus.

Kas viss gan nenotika!

Naukšēnos Miķelis bikses pat bankā lika

ar Juri un Murzu acītes spēlē.

(Es ceru, ka Krēsliņa kundze Ņujorkā labu man vēlē,

kaut pāri mēram mums tika ļauts

un meitenei mazai

bij jātīra daudz.)

Reiz, kad nebij kā cita,

kaut mirtu, vai kļūtu akli,

koka spirta pudeles kaklu

pie lūpām likām.

Bet arī tam laimīgi pāri tikām

un visa bij atlikulikām.

Kad apnika dzert, tad peldējām,

naktī kā piķis bij Rūja;

nākotni paredzot, gaisā tad

pacēlās divas dūjas.

Rencēnos debesīs plaiksnījās kāvi,

kaŗus tad minējām mēs un nāvi;

(Kilēvics un Viktors ar vēlāk krita,

kaŗa riten’s kad atpakaļ rita,

puikas tik forši, lai uz mūžu es tos

vakaros atcerētos.)

Beidzot,

izklejojušies ilgi un labi,

riteņus minām netīri abi

uz Rīgu, uz Rīgu, kur sāksies skola,

kur rudens mums jaunus brīnumus sola.

Tik jāatdod ķīlas,

jāatdod tām

- meitenēm trijām un sapņotām!

Lielceļš birzīm, laukiem vīts,

riten’s ganģo, riten’s sīc,

katru metru tuvāk nes

meža malas papardes!

Labdien.

Ak jūs?

Vēl kas virtuvē palicis būs.

Mēs sēžam virtuvē un strebjam zupu

un sajūta tāda kā bērnībā toreiz

uz līdzenas grīdas kad klupu.

Un, saskatoties pāri zupas katlam,

mēs spriežam, ka kaut kas ir aplam.

     Jums jāguļ būs šķūnī!

(Septembris, tagad ne jūnijs!)

Āboliņš baksta un duŗ,

pusstundu nomodā tur.

Tad - dzimšanas dienas rīts

- gaidīts, nu sagaidīts.

Lūk, kādēļ. Vecāki.

Lieli, veci un bīstami. Bet tas trakākais:

Gunārs.

Izpalīgs, mākslinieks. Iet mazliet uzkucis līks.

Vērojot skaudīgs prieks: kāds profils un galva!

Ūsas. Pie platmalītes gaišzila spalva.

Ar ūdens krāsām viņš krāso,

ap mirušu cūku kā asinis lāso.

Mums ir sešpadsmit, viņam divdesmit seši.

Sveces. Pīrāgi. Ķimeņmaizītes. Uz galda puķes.

Mūsu meitenes trīs.

Gunārs stāsta, skuķes ausās, sirdis trīs.

Gunārs klusē, klausās skuķes.

Tad Gunārs,

izvilcis etviju,

cigareti paņēmis lūpās,

noplēš laikrakstam stūri,

cēli

to

aizdedzina

pie sveces

un            meitenes pūš un nodzēst to grib,

              ogļotā mala zilgo un zib,

              meitenes smejas, priecīgs to skats,

              objekts viens

              - Gunārs pats.

MUMS nebij ko smēķēt. Lai slēptu

savus ievainotos pašlepnumus,

mēs apēdām visas kūciņas

un visus cepumus.

---

Bet šodien vēl skatos viņlaiku acīm

meitenes gaišajos matos.

TREŠĀ CIGARETE

(2.2.1945.)

(Atkāpšanās kaujas nav joks,

jo atkal un atkal

žņaudz kāda ielenkuma loks

un krūtis kā milža pēda

spiež bailes un bēdas.

---

Parīt? Doma tik tāla

un neko tu nevari darīt.

---

Ielenkums ir bezcerīgs,

no tā tik putni izlaisties drīkst.)

Ielenkta mazpilsēta. Eju pār tirgus laukumu.

Kāds jādelē Sibīrijas zirģeli un brīžiem

tā kājas it kā pieskaŗas zemei. Pinkaiņi

varot rikšot jūdžu simtus - pāris atrikšojuši pie mums.

Netīrs, izbradāts sniegs - lūžņi un salmi.

Kāds brauc ar bērna trīsriteni, citi stāv apkārt un smejas

- pilsētā brūzis. Žandarmi dzen gūstekņu bariņu,

iedzen kādā pagalmā. Esmu drošībā, laukumu vēl

nestreijā lodes.

Kas tas?! Tas taču Šteins! Puika lādzīgs un feins!

Uz muguras milzīga spole.

Divi pesimisti sprieda par stāvokli,

Mazais ar brillēm stāstīja par segšanām,

par pārgājienu uz Flātovu un to,

ka iemācījies stāvus gulēt.

Gaŗais ar brillēm, kā jau sakarnieks, zināja vairāk.

Tukšā spole esot nodrošinājums pret norīkojumiem.

No divīzijas vadības viņš daudz necerēja.

Padusē viņam bija skiču mape

par tematu „Kareivji laupa”

- tā stāstīja gan par vistu kaušanu,

gan atstātu dzīvokļu kumožu revīzijām.

Mazais ar brillēm, daudz necerēdams,

nabagoja cigareti.

Ar aristokrātisku žestu

Šteins noņēma cepuri nedēļu nestu

un no tās apmales izvilka

VIENU

- SAŅURCĪTU,

BET VESELU!

Mazs dūmu mākonītis

pacēlās

un gaisdams izlidoja no ielenkuma!

Puika feins, gaŗais labais Šteins.

Kaut kur noparkšķ mašīnpistole.

Eju pār tirgus laukumu. Lēnie kož.

Antapsons cep pankūkas.

Šonakt izlaušanās Landekas virzienā.

CETURTĀ CIGARETE

(25.2.1945)

Vakar pienāca papildinājumi,

Priede starp tiem,

trieciena siksnās, spodriem zābakiem,

jautā, kā mums te ejot?

Iet jau kaut kā.

Viņš apsēžas, prasa par notikumiem,

par frontes ikdienas sīkumiem,

par paiku, par krieviem, par lēnajiem

(un sēklai es iedodu duci no tiem,

aiz apkakles pagrābtiem lēnajiem).

Un Priedītim sejā smīns un brīns,

jo nesaprot viņš kādēļ es

tik īgns un grīns.

Rīts.

Draugi teikuši,

ka es organizējot par maz,

tādēļ, mucā atradis sālītu cūku,

to ievelku istabā.

Pats ēdu no burkas zosi

un ķiršus, kuŗus baudīju neapnicis,

kaut konservēj.is tos bija - fricis.

Tad stellēs. Ceļmalas lokā,

ar šaujlauku pārmeža kokos,

uzstādām zāģi.

Nedrīkstam uguni atklāt,

kamēr krievi nav gluži klāt.

Gaidām.

Baiļu nav,

gabalā saule jau.

Gaidām.

Sniegā ložu krelles,

diezin kādas lelles

viņu dancī gurs?

Pa kreisi paugurs.

Un uz tā,

pašā kūkumā, kā vienmēr:

viena galva, otra galva,

beidzot uzvelk maksi.

Žēl, ka nevar uzlaist taksi,

kas tiem kostu kājās,

dzītu mājās.

Granātas sāk kapāt sniegu

klaidē palikušo miegu,

kapā ceļu, kapā mājas,

virsnieki kur smukām formām

kājām atiet, plātās rokām,

nemiers viņu žestos trīc

- savāds rīts.

Visi atiet.

Ja mums noliegts lodes raidīt,

ko mums gaidīt?

Sāksim atiet!

Nesalocītu lafeti paķēris,

aizjož Priede. Paklūp.

Lafetes kāja sniegā ievelk sliedi.

Aizjož.

(Pirmā diena

katram viena,

beigu ar.)

Ar Mīmani salasām stobrus,

municijas kastes un vēl šo to.

Krievi šoreiz atiet ļauj,

pāri šauj.

Visu redzu:

sevi, ceļu, vīrus,

meža melno svītru

kā uz delnas.

Pieskrien rotnieks,

prasa asi tā:

Lafete vai pazaudēta?

Atbildēt ir prieks:

Tā kā šodien, laikā feinā,

drīz tā būs jau Hammeršteinā!

Velna milti!

Ragavās sēž Vagulāns,

asiņains tam aptīts sāns.

Priekšā redzam tiltu.

Ā! Jums zāģis - tur pa kreisi

gravas malā pozīcija. Janums vada.

Tiltu uzspers.

Nu ir vīrā - Janums vada!

Viena lāpsta. Guļam krūmos.

Daži rok. Kārtu nolaid!

Lai tie otros krūmos zina, kas tos gaida.

Aizspurdz spiets.

Kanak! Laidi plecā liec!

Savāds rīts - spindz un sīc.

Kaut kur dzirdu makša reju,

granātas sāk kapāt krūmus.

Jau tik ātri? Sniegā seju

spiežu. Šķembas peŗ.

Savāds rīts.

IEDZEĻ gurnā.

---

Brīnā kāju pakustinu.

VEČI! Varu pakustināt!

(Kopā sarasts mums)

palikšu pie jums.

Dullais! Tādu laimi traku!

Klausies, ko tev saku:

Tūlīt tagad projām laidies,

baltos, tīros palagos

posta beigas gaidi!

Kuŗš to teica? Neatceros.

Īsu brīdi blakus gāja.

Varbūt cits tam manā vietā

labos vārdus atmaksāja.

Izklibojis no krūmiem,

satiku Ansi

(viņš tagad akls, par masieri Vācijā šansē).

un prasīju dūmu: Dabūju tikko pa kātiem.

Viņš gādīgi deva.

PIEKTĀ CIGARETE

(1945.g.jūnija beigās)

Tāpat kā citām dienām,

mēs skrējām pa vienam,

vairīdamies no sitieniem.

Sitējiem bija melnas beretes,

audekla uzkabes;

labi, ka drīz atkal barakās dzīs

un varēs sust.

Dažreiz es brīnos,

kā ticība cilvēkam var

tik viegli zust?

Britu karogs

- pasaules sirdsapziņa un sargs,

todien tik bargs.

Kādēļ tie angļi tos cilvēkus sit? Patmalnieks teica,

nesaprašanā raudzīdamies gaišzilām acīm.

Mēs tuvākie ciniķi, bezroku, vienkāju rētainā ierindā

smējāmies,

jo Patmalnieku pašā rudzu laikā, par izvairīšanos no iesaukšanas,

jau Centrālcietumā bija situši latvieši, Štuthofā vācieši.

Bangerskis izglābis. Viņš gudroja tikt uz Latviju

pie sievas un bērniem, Tur viņu sitīs krievi,

mēs smējāmies.

Kā ticība cilvēkam var

tik viegli zust?

Labi, ka drīz atkal barakās dzīs

un varēs sust.

Bet sitējiem blakus,

vācu armijas pakalps ar brilli

nostājies pavēli, vāciski pavēli lasa

(kaŗu kaŗojis pavēles lasot,

šodien varbūt kādā provinces pastā

vācu jaunkundzēm vācu pavēles lasa):

Visiem, kam kājas un rokas,

jāstrādā šodien.

No stiepulēm, kokiem

jāuzceļ trešais žogs.

Ceļu lāpstu, cērtu

- velēna sīksta;

spēka tik maz,   ,

tas pats tik ātri izsīkst.

Gaŗām iet sargs

mašīnpistoli plecā,

rokā tam salokāms spieķis,

kas piederējis kādam medniekam vecam.

Cenšos cik varu,

bet velēna sīksta,

spēka tik maz,

tas pats tik ātri izsīkst.

Sargs jau gaŗām,

nolūru pakaļ,

plati tam kamieši,

ierocis plecā:

te,

viņa roka

mazliet atstiepjas

un zālē

nokrīt

žilbinoši balta

cigarete!

Sargs. Diez’, vai viņš paredzēja,

ka gūsteknis sarks?

To vakaru laidām cigareti riņķī un vilkām dziļus dūmus plaušās

savās. Galvas mums reiba kā mīlas skavās. Galiņu paglabājām

vēl rītam.

SESTĀ CIGARETE

(24.2.1966.)***)

Slimnīca. Gulta. Uz galdiņa

maijpulkstenīši. Gultā vecs vīrs,

mūža vagotu seju. Es prasu: „Vai Ziedos,

tavu vecāku mājās, arī bij maijpulkstenīši?”

     „Bij,” viņš atbild.

Kopēja tekā un asinsspiedienu mēra ik stundu.

Aiziet.

„Vai sāp?” es prasu.

  „Jā.”

Aizvērtas acis, elpa tik grūta.

Es vēroju seju, redzēdams pirmo reizi.

Tā skaista - tā domāju pirmo reizi.

Deguns, ko redzu pirmo reizi;

uzacis biezas. Vaigu kauli.

Vīrišķīgs lepnums un bezgalīgs, bezgalīgs spēks.

Matu krāsa vēl spītē.

Tik daudz un tik maz es zinu:

Lāču sils, ezerrieksts. Vēdzeles, vēži.

Jaunības sapņi

un „Sapnis vasaras naktī” Cēsīs

- priekšnoteikums manai eksistencei.

Tavi smiekli bija zemnieka smiekli

- līksmi un godīgi. Tavām zināšanām nebija robežu.

Tēt! Kādēļ tu nestāsti anekdotu un nesmejies?

     „Paceliet mani,” viņš saka.

Kā lai mēs paceltu tevi?

Tēt! Pacel mani vēlreiz

uz saviem platajiem pleciem!

Pār ļaužu galvām lai redzu

karogus brīnišķās gaismās!

Tēt! Pacel mani vēlreiz!

     Acis viņš paveŗ un saka:

     „Cigareti.”

Bailes trīsuļo sirdī

- liesma tik vārga mūžības vēsmās.

Ko niekus! Kas aizliegt var vīram,

kurš mīlējis dzīvi un prieku?!

Viņš smēķē, deg ogle,

es papīra turziņu turu, lai pelni

nekristu palagā baltā.

Aizvērtas acis. Es roku turu.

Spēcīga vīra, spēcīgu roku.

„Tēt! Es rītu atnākšu atkal.”

Viņš klusē.

Uz pirkstgaliem izeju ārā.

Skan gaitenī soļi.

Nakts māsai metu ar galvu.

Šķīdonis ielās. Sveši man ļaudis.

Es saticis savu tēvu

biju pēdējo reizi.

***) 1966.g.25.februārī Stokholmā mira redaktors
un rakstnieks Jānis Grīns. Red.