Jaunā Gaita nr. 71, 1968

 

 

Sigurds Grava

KĀDA BŪS RĪGA 2000. GADĀ?

Vai tāda būs Rīgas panorāma 1980. gadā?

Rīga 16. gadsimtā, 1928, 1938, un 1960.. gadā

Tā kā esam padoti dabas fizioloģiskiem likumiem, tad mūsu atmiņas par Latvijas pilsētām un laukiem padziest ar katru dienu. Ar katru gadu mums rodas vairāk jauniešu, kuŗus gan uzskatām par latviešiem, bet kuŗi nekad nav redzējuši Rīgu, Aizkraukli, Ludzu vai Priekuli. Kā to parasti dara trimdinieki, ari mūsu vecākā paaudze kavējas atmiņās. Bet tās attiecas uz laiku līdz 1945.gadam, citiem vārdiem sakot, tās ir jau ceturtdaļ gadsimta vecas.

Taču Latvijas seja pastāvīgi pārmainās. Šķiet, viens no mūsu pienākumiem šeit, trimdā, ir būt precīzi informētiem par notikumiem un pārmaiņām dzimtenē. Nemaz nepieskaŗoties nacionālpolītiskiem aspektiem, šāda pieeja ir nepieciešama, lai varētu izveidot objektīvu pētījumu bazi un tādējādi rast plašāku publicitāti mūsu viedoklim, piemēram, Rietumu zinātniskā pasaulē.

Pilsētu celtniecība, izbūve un nākotnes plānošana ir tāds lauks, kas reāli atspoguļo polītiskos un tautsaimnieciskos apstākļus un tanī pašā laikā var ieinteresēt arī plašākas aprindas un nespeciālistus. Rīga, tās pašreizējais izveidojums un tās nākotnes ieceres ir taustāms piemērs, kas ļautu analizēt šos vispārējos jautājumus un kas, jādomā, būtu saistīgs temats daudziem pats par sevi.

Pilsētu plānošana ir zinātnes nozare, kas attīstījusies tikai nesen un kuŗa tikpat kā neeksistē latviskā veidnī, trūkst pat terminoloģijas. Tādēļ, ja runājam par pilsētu plānošanu pašreiz Latvijā, tad jāpētī tās teorijas un pieejas, kas balstās uz komūnistisko pasaules uzskatu un ir izstrādātas tā, lai pēc iespējas veicinātu šo iekārtu. Tikai pašos pēdējos gados vērojams, ka dažās Austrumeiropas komūnistiskās valstīs sāk parādīties nacionāli īpatnēji plānošanas virzieni, bet Latvijā, protams, viss vēl notiek pēc Padomju Savienības parauga.

Jāpiemin arī, ka centrālizēta un pilnīga plānošana tiek uzskatīta par vienu no komūnisma stūrakmeņiem, sevišķi ja to noliek pretstatā tā saucamai brīvā tirgus ekonomijai. Tādēļ teorētiski būtu jāpieņem, ka šādai zinātnes metodei vajadzētu būt tik tālu attīstītai Padomju Savienībā, ka mēs varētu daudz ko no tās mācīties. Tā tomēr nav. Šeit būtu vispirms jāizšķiŗ divas plānošanas nozares: valsts saimniecības plānošana un pilsētu plānošana.

Šī raksta nolūks nav apcerēt valsts saimniecības plānošanu - mums ir pieejamas daudzas zinātniskas un žurnālistiskas apceres par to - kaut gan jāsaka, ka šī nozare dziļi iespaido otru, sevišķi komūnistiskā iekārtā. Kas specifiski attiecas uz pilsētu plānošanu, tad, neapskatot teorētiskus sīkumus, varētu raksturot starpību šinī laukā starp Rietumu valstīm un Padomju Savienību kā organizētāju pieeju pret noteicēju. Tas ir, kapitālisma iekārtā plānotājus dara atbildīgus par pilsētu dabiskās attīstības uztveršanu un izprašanu, lai tad to pēc iespējas novirzītu vēlamā gultnē. Padomju Savienībā turpretim no plānotājiem sagaida izšķirīgu, specifisku un galīgu vadību visai izbūvei, pie tam vēl pakļaujot to polītiskiem mērķiem.

Tādēļ varam ar mazu ironiju konstatēt, ka Rīgas ģenerālplāns formulēts tikai 1967.gadā, bet visa līdzšinējā izbūve kopš 1945.gada notikusi pavisam neplānveidīgi. Tā ir bieži sastopama nolaidība kapitālisma zemēs, bet nebūtu attaisnojama centrālizētā sociālistiskā iekārtā. Šī raksta galvenais temats ir pašreizējais Rīgas ģenerālplāns, kas, jāpieņem, dos vadlīnijas pilsētas un tās apkārtnes izbūvei līdz apmēram 2000. gadam. Līdztekus būs arī iespēja pieminēt pārmaiņas, kas notikušas Rīgā kopš kaŗa beigām un pieskarties plašākiem pilsētu izveidošanas jautājumiem.

Pamata materiāls šim apcerējumam ņemts galvenokārt no Padomju Latvijas preses. Protams, šī informācija nav pilnīga, sevišķi techniskā ziņā. Tas attiecas arī uz zīmējumiem un kartēm. Viss ir bijis jāfiltrē caur autora paša profesionālo pieredzi un novērojumiem citās komūnistiskās iekārtas pilsētās. Daļu faktu bija iespējams zināmā mērā pārbaudīt ar tūristu ziņojumiem. Kaut nav nekādas garantijas par visām šinī apcerē minētām detaļām, galvenos vilcienos apraksts katrā ziņā atbilst pārbaudītiem datiem.

Jāpieskaŗas arī jautājumam par plānu ticamību vispār. Ir neiespējams atrast kādu pilsētu, kas izskatītos gluži tāda, kā tās plāns to paredzējis trīsdesmit vai pat tikai pirms desmit gadiem. Pilsētu plānotāji nav nemaldīgi nākotnes pravieši. Saimnieciskās un sabiedriskās sistēmas mainās nepārtraukti, tāpat arī cilvēku prasības un to virzieni ne vienmēr iepriekš paredzami. Daudzkārt plāni ir arī bazēti uz optimistiskākiem pieņēmumiem, nekā tos varētu attaisnot ar rūpīgiem ekonomiskiem apsvērumiem. Daudzi plāni pagatavoti tīši pārspīlēti grandiozā veidā, lai uzturētu vai radītu cilvēkos cerības. Paies vēl daudz gadu pirms mēs varēsim konstatēt, vai Rīgas 1967.g.ģenerālplāns ir iedalāms kādā no šīm šķirām.

Pagaidām varam tikai spriest, kaut arī no tālienes un no mūsu dienu perspektīvas, vai šie nākotnes plāni un programmas ir loģiski un atbilst mūsu zemes un tās galvaspilsētas iedzīvotāju labākām interesēm.

 

Rūpniecība

Gandrīz visi galvenie virzieni un notikumi pašreizējā Latvijas un tās pilsētu pārbūvē un apbūvē izriet no pārmaiņām valsts saimniecībā pēc kaŗa. Latvija nav vairs agrārzeme, varbūt pat ne agrārindustriāla, bet ir jau tuvu pilnīgai industriālai orientācijai, ar produktiem sākot ar dzelzceļa vagoniem līdz dažādiem ķīmiskiem preparātiem. Nav vajadzības šeit iztirzāt, vai šī ir pareiza vai nepareiza ekonomiska polītika; vai arī salīdzināt pirms un pēckaŗa statistikas datus. Mēs esam savā ziņā nonākuši absurdā stāvoklī, mēģinot atbildēt uz šiem jautājumiem, jo, salīdzinot pirms un pēckaŗa periodus, padomju eksperti operē tikai ar rūpniecības datiem, bet trimdas tautsaimnieki uzsveŗ lauksaimniecības skaitļus. Tādējādi abas puses sevi pilnīgi apmierina, bet aizmirst, ka tām nav kopējas bazes.

Lai analizētu pilsētu plānošanu, daži fundamentāli fakti tomēr ir jākonstatē. Vispirms, strauja industriālizācija nes sev līdz dažādas problēmas, kas ļoti atgādina tās pašas grūtības, ar ko sastopas tā sauktās attīstošās zemes.

Otrkārt, Padomju Latvijas saimniecība ir pilnīgi pakļauta un iekļauta Padomju Savienības ekonomiskā sistēmā. Tas nozīmē, ka katra republika speciālizējas zināmās nozarēs.

Latvijā nesen pabeigti vai tiek pašlaik celti vairāki lieli fabriku kompleksi: Daugavpilī ražo ķīmisko šķiedru, Valmierā - stikla šķiedru, Olainē - plastmasas un ķīmiskos reaktīvus, Liepājā - metalurģijas un galanterijas izstrādājumus, 0grē -trikotāžas Izstrādājumus, Bolderājā - koksnes pārstrādes materiālus, Slokā - cellulozas produktus un papīru. Ir arī izveidoti koncentrēti rūpniecības centri dažādu būvmateriālu un produktu ražošanai Gaŗkalnē, Jēkabpilī, Lodē, Kupravā, Vangažos, kā ari industriālās būvniecības paneļu un detaļu fabrikas lielākās pilsētās.

Sevišķi nozīmīgi faktori Latvijas industriālizācijā un ieslēgšanā Padomju Savienības saimniecības sistēmā ir nesenie enerģijas apgādes uzlabojumi: 1) Dašavas dabīgās gāzes vads, kas jau aizvadīts līdz Rīgai ar nodomu to aizvadīt arī uz daudzām provinces pilsētām, pie kam gāzes apakšzemes noliktava tiek izveidota Inčukalnā; 2) naftas vads uz Ventspili, galvenokārt eksportam; 3) hidroelektriskā spēkstacija Pļaviņās, kuŗas jauda vairākkārt pārsniedz Ķeguma jaudu, pie kam Pļaviņu spēkstacija pieslēgta ziemeļrietumu enerģijas tīklam (Baltijas valstis, Baltkrievija un Ļeņingrada); 4) arī jaunā Rīgas hidroelektriskā spēkstacija pie Doles salas, kas pašlaik tiek celta.

Gandrīz visiem šiem rūpniecības kompleksiem ir piesaistīti blokmāju dzīvojamie rajoni. Šī vispār ir dominējoša parādība Padomju Savienības pilsētu plānošanā. Tādējādi no katras ievērojamākas ārpilsētas fabriku grupas tiek izveidota lielāka vai mazāka pilsēta vai ciemats. Šādas jaunas pilsētas Latvijā ir Olaine un Stučka (pie Pļaviņu HES). Šie piemēri arī ļoti labi illustrē atšķirību starp Rietumu zemēm un komūnistu valstīm pilsētu izvietošanā un plānošanā. Anglijā, ASV un citur par jaunas pilsētas radīšanas galveno mērķi uzskata pārblīvēto centrālo pilsētu atslogošanu. Plānotāji cenšas katrā satelita pilsētā izveidot vispusēju un balansētu ekonomisko bazi. Turpretim Padomju Savienībā no Sibirijas līdz Latvijai jaunas pilsētas ceļ vienai noteiktai industrijai, kam bieži pamatā dabisko resursu izmantošana.

Rīga vēl joprojām ir un paliek Latvijas spēcīgākais rūpniecības centrs. Tāpēc atgriezīsimies pie šī specifiskā temata. Rīgas dominējošais stāvoklis rada arī vienu no svarīgākām Latvijas galvaspilsētas un republikas problēmām. Tas ir gluži vienkārši fakts, ka Rīga aug par daudz strauji, tādējādi atraujot vitālitāti visām citām Latvijas pilsētām un ciemiem. Lai šo stāvokli pēc Iespējas līdzsvarotu, tikai tagad tiek sperti pirmie soļi Rīgas rūpniecības pieauguma nobremzēšanā, ja ne gluži apstādināšanā. Tas nozīmētu, ka pašreizējās Rīgas fabrikas - elektrisko aparātu, elektrospuldžu, vagonu, mikroautobusu, dīzeļu, motovelosipedu, slaukšanas aparātu, mājsaimniecības mašīnu u.c. - paliktu savās vietās, bet to paplašināšana būtu ierobežota. Fabrikas tiktu automatizētas un uzlabotas, bet nepalielinātu savu strādnieku skaitu. Jauni rūpniecības uzņēmumi pēc iespējas tiktu izvietoti citās pilsētās. Jākonstatē, ka šādas vadlīnijas jau ievērotas vairākus gadus, jo visi iepriekš minētie lielākie fabriku kombināti ir jau celti provinces pilsētās vai Rīgas apkārtnē, bet ne pašā galvaspilsētā. Jelgava un Tukums jo bieži minētas kā piemērotas vietas lielākiem nākotnes rūpniecības kompleksiem, tādējādi pārvēršot šīs pilsētas par funkcionāliem Rīgas satelītiem. Rīgas rūpnīcu filiāles paredzēts pārcelt arī uz Kandavu, Jēkabpili, Krāslavu, Alūksni, Preiļiem u.c., lai rastu darba iespējas šinīs mazpilsētās.

Vēl viens iemesls fabriku izvietošanai ārpus Rīgas ir - grūtības ar iztvaikojumiem, notekūdeņiem un atkritumiem, kas piesārņo gaisu un ūdeni. Cik var spriest no pieejamām ziņām, šī kontrole Latvijā vēl arvien ir diezgan primitīvā līmenī, kā tas parasti ir valstīs, kas mēģina strauji attīstīt industriālizāciju un kam pietrūkst līdzekļu šādiem sekundāriem, bet svarīgiem papildinājumiem. Piemēram, Mežaparka priedes ir cietušas no superfosfāta izgarojumiem, Lielupē pie Slokas nav iespējams peldēties papīrfabrikas netīrumu dēļ, jaunie aizsprosti krietni vien sajaukuši Daugavas ekoloģisko līdzsvaru.

Fabriku rajonu izvietojumu pašā pilsētā un nākotnes programmas šinī laukā ir grūti analizēt vai pat aprakstīt, jo šāda informācija tiek uzskatīta par stratēģiski nozīmīgu, kādēļ arī specifiski dati parasti netiek publicēti. Var secināt, ka šis izkārtojums ir bijis diezgan neorganizēts un iepriekšējos gados rūpniecības uzņēmumi celti bez jebkāda vispārēja plāna, galvenokārt tur, kur jau atradās vecie kompleksi un brīvos laukumos pie satiksmes mezgliem.

Trūkst arī precīzas informācijas par rūpniecības uzņēmumu novietojumu. Kā jaunie centri tiek minēti Dzegužkalns, Iļģuciems, Imanta, Bieķensala, Sarkandaugava, Bolderāja, Čiekurkalns un Bišumuiža.

Kā loti svarīgs apsvērums un atslēga minējumiem par Rīgas plānu būtu minams viens no galveniem Padomju Savienības pilsētu plānošanas principiem: pēc iespējas apvienot un izveidot kopā fabriku un dzīvojamos rajonus, lai tādējādi mazinātu strādnieku ikdienas transporta vajadzības. Tas pašlaik arī tiek iedzīvināts jaunās apbūves vietās Rīgā, piemēram, Ķengaragā un Pārdaugavas projektos.

Diezgan daudz eksperimentēta šī ideja Rietumu valstīs, bet secinājums ir, kaut arī tas būtu jauki, ja lielākā daļa darbinieku varētu kājām sasniegt savas darba vietas, taču praksē tas tomēr reti īstenojams. Daudzi strādnieki vienkārši nevēlas būt tik ciešā kontaktā ar savu fabriku un bieži cenšas dzīvot cik tālu vien iespējams no tās; fabriku un dzīvokļu tuvums dažkārt rada savstarpējus funkcionālus vai vides traucējumus; un, vissvarīgāk, ja pastāv darba spēka mobilitāte, cilvēki maina darba vietas biežāk nekā dzīvokļus. Tādējādi rezultātā šāda teorētiska sistēma drīz vien sabrūk. Bez tam, arī pārāk sadrumstalota rūpnīcu izvietošana traucē to darbību, sevišķi produktu un materiālu savstarpēju apmaiņu. Liekas, ka striktā reģimentācija, kas ir vajadzīga, lai iedzīvinātu un uzturētu šādu dzīvojamo un rūpnīcu rajonu simbiozi, nav iespējama pat Padomju Latvijā.

Šie visi tomēr ir tikai vispārēji novērojumi. Mums atkal jāatceras, ka precīzāka analize, diemžēl, nav iespējama līdz tam laikam, kad mūsu rīcībā būs labāka informācija par rūpniecības rajonu plānošanu Rīgā.

 

Iedzīvotāji

Pašreizējais Latvijas iedzīvotāju skaits lēšams uz 2,3 miljoniem cilvēku. Pēc Padomju Savienības datiem (1966.g.) 37% no visiem nodarbinātiem strādā rūpniecībā un celtniecībā, tikai 28% lauksaimniecībā - 1939.gada attiecīgie skaitļi bija 17% un 65%. Šie dati kopā ar iepriekš iztirzāto industriālizācijas virzienu dod pamatu īsai un vispārējai Rīgas iedzīvotāju analizei.

Pašlaik Rīga ir jau pārsniegusi 690.000 iedzīvotāju skaitu. Visas zīmes rāda, ka pēdējo gadu nesamērīgi straujais iedzīvotāju pieplūdums turpināsies.

Kā redzams no pievienotās iedzīvotāju pieauguma līknes, Rīgas moderno laiku attīstība ir galvenokārt notikusi 19.gs otrā pusē līdz Pirmam pasaules karam, pārsniedzot 500.000 skaitu. Šī tendence saistīta ar industriālo revolūciju, kas šinī laikā sasniedza Austrumeiropu un cara Krieviju, kā arī ar Rīgas izveidošanos par ievērojamu tirdzniecības, administrātīvu un kultūras centru. Jauni iedzīvotāji devās bariem uz Rīgu gan no laukiem, gan arī pat no citām guberņām.

Pirmais pasaules kaŗš sita spēcīgu robu, bet iedzīvotāju skaits strauji pieauga pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanās. Interesanti vērot, ka trīsdesmitajos gados līkne nostabilizējās 300.000 līmenī, kas neapšaubāmi atspoguļo tā laika agrāro polītiku un orientāciju.

Otra pasaules kaŗa iespaids ir ļoti līdzīgs Pirmā pasaules kaŗa iespaidam. Rūpniecības attīstība prasa darba spēka piegādi; jauniem iedzīvotājiem vajadzīgs sagādāt darba iespējas. Visumā ņemot, Rīgas iedzīvotāju pieaugums nav īpata parādība, bet tā seko tām pašām pasaules mēroga urbānizācijas tieksmēm, kas ir sevišķi spēcīgas ekonomisko sistēmu pārmaiņu laikos. Cilvēki pēdējā gadu simtenī ir vienmēr plūduši no laukiem uz pilsētām. Nav šaubu, ka šo kustību pašreiz sevišķi veicina vienmuļā un neapmierinošā dzīve kolchozos.

Otra, varbūt lielākā, daļa no Rīgas jaunajiem iedzīvotājiem nāk no plašās Padomju Savienības, kur Baltijas valstis, it sevišķi Rīga, tiek uzskatītas par Rietumeiropas sastāvdaļu ar pievilcīgiem dzīves apstākļiem. Šī nacionālo grupu izmaiņa ir, protams, vispārēja un fundamentāla Padomju Savienības polītika. Ir diezgan droši pierādījumi, ka pašlaik Rīgā latvieši ir jau mazākumā.

Neskatoties uz visu to, Padomju Latvijas plānotāji un vadītāji tomēr cer ierobežot Rīgas augšanu, lai tā nepārsniegtu 1 miljonu, kas, domājams, tiks sasniegts pēc apmēram 30 gadiem, ja ne ātrāk. Pilsētas iedzīvotāju līmeņa kontrole un noteikšana, lai varētu izveidot un sagādāt pakāpeniski un racionāli visas vajadzīgās labierīcības un pakalpojumu uzņēmumus, ir svarīgs pilsētu plānošanas jēdziens.

Rietumu valstīs, kur valda brīvā tirgus ekonomija, pilsētu iedzīvotāju līmeņa kontrole un noteikšana tikpat kā neeksistē. Padomju Savienībā, kur visa ekonomiskā dzīve un celtniecība ir tiešā valsts kontrolē, teorētiski šāda iespēja varētu būt. Praksē tomēr ir pierādījies, ka arī tur maz kas ir panākts. Maskavas un Ļeņingradas "galējie" iedzīvotāju skaitļi ir jau vairākas reizes pēdējos gadu desmitos mainīti uz augšu. Tādēļ arī Rīgas 1 miljona līmenis ir jāuzskata vairāk tikai kā minējums.

Tomēr, šis nākotnē paredzamais iedzīvotāju skaits Rīgas lielpilsētā ir pamats, uz kā balstās visi citi plānošanas un izbūves apsvērumi. Tas arī ir baze 1967.gada ģenerālplānam.

 

Vecrīga

Rīgas interesantākā daļa un grūtākā pilsētas izveidošanas problēma ir vēl joprojām viduslaiku vecpilsēta pašā centrā. Senie nami un šaurās ielas rada vidi, kas ir īpatnēja un reti sastopama pat Eiropas mērogā. Kaut gan šeit nav vairs daudz ļoti svarīgu un izcilu atsevišķu architektūras pieminekļu, pati Vecrīga kā noslēgts un iekšēji harmonisks rajons ar organisku vienību ir pilsētas elements, kas jāsarga. Rīgas vecpilsēta ir daudz aprakstīta, un par to ir daudz debatēts arī pēdējā laikā. Tieši tādēļ, ka informācija ir bagātīgi pieejama, šīs pilsētas daļas analize var būt diezgan konspektīva, izceļot tikai dažus galvenos pilsētbūvniecības faktorus.

Vecpilsētu problēma ir pazīstama daudzās Eiropas pilsētās. Parasti tā izpaužas vispirms neskaidrībā, vai šos kvartālus mēģināt aizsargāt un paturēt kā vēsturiskus pieminekļus vai rekonstruēt kā modernas pilsētas daļas, vai arī atrast kādu vidus ceļu starp abām iepriekšējām iespējām. Pārdomātas atbildes un vadlīnijas šinī jautājumā ir, protams, visaugstākā mērā svarīgas, jo ir gaužām viegli pamatīgi sabojāt šīs ļoti trauslās pilsētu daļas.

Tādēļ tas ir savā ziņā laimīgs fakts, ka līdz šim nekas daudz nav darīts Vecrīgā pēc kaŗa, galvenokārt līdzekļu trūkuma dēļ. Dažu nopostīto māju drupas ir novāktas, atstājot laukumus, kas gan gluži neiederas viduslaiku pilsētas ietērpā, bet tos vēl var aizlāpīt. Lielākā kļūda gan ir pārāk lielais Sarkano strēlnieku laukums, kas radīts pašā centrā tilta galā. To apjož raiba un nesaskanīgu jaunu ēku virkne. Ir arī citas izkaisītas jaunas celtnes, kas tāpat traucē savdabīgo vidi.

Vairākos pēdējā laika Rīgas preses izdevumos norādīts uz pašreizējiem centieniem Vecrīgu pārveidot vai uzlabot. Tie nepārprotami rāda dziļu apstākļu izpratni un dod cerību, ka tālākie būvdarbi vecpilsētā tiks virzīti racionālā un ieteicamā virzienā.

Šais rakstos tiek atzīts, ka nevar būt runa tikai par vēsturisku celtņu pasargāšanu mūzeja ietvaros, bet gan par šī ansambļa pielāgošanu un izmantošanu modernai pilsētas dzīvei. Šis ansamblis nedrīkstētu zaudēt savu aistētisko vērtību noslēgtās telpas un nepārtraukto variāciju detaļās ar kopīgo saliedējumu. Visas tās ir īpašības, kuŗu iztrūkums jūtams daudzos lielākos mūsdienu architektūras projektos, it sevišķi Padomju Savienībā. Tās vēl joprojām atbilst dziļākām aistētiskām prasībām pilsētu būvē un spēj saistīt mūslaiku cilvēkus.

Tiešie plāni, kas pamazām izkristallizējas no apsvērumiem un debatēm, ietveŗ trīs elementus: 1) aistētisko restaurāciju, 2) piemērotu īrnieku un lietotāju izvēli vecajām ēkām un 3) satiksmes pārorganizēšanu.

Vecrīgas pārveidošanas priekšlikumi aistētiskā laukā it sevišķi saistās ar dažādo architektonisko elementu izcelšanu un viduslaiku noslēgtās telpiskās vides atjaunošanu, iekļaujot pat laukumu samazināšanu un to savstarpēju virknējumu funkcionālā struktūrā. Vienīgi Strēlnieku laukumam, kas radies laikā, kad pseudomonumentālā architektūra vēl bija cieņā, un kas ir ieguvis polītisku neaizskaramību, visi eksperti liekas ir ļoti negribīgi ķerties klāt. Šo tukšumu mēģinās piepildīt ar statuju, ko, kā var saprast, lielākā daļa rīdzinieku uzskata, par stīvu un neizdevušos.

Kaut gan diezgan daudz cilvēku vēl dzīvo Vecrīgā, ēkas ir drūmas un drēgnas. To pārbūve, sekojot moderniem priekšrakstiem, prasītu daudz izdevumu, kā arī dažādu pagalmu ēku nojaukšanu, lai atbrīvotu telpu gaisam un saulei (sanācija). Šāda programma draudētu sabojāt Vecrīgas vēsturisko kopiespaidu un pievilcību. Piemērotāki objekti nepārprotami būtu bibliotēkas, kultūras iestādes un biroji, labas kvalitātes veikali, tūristu mītnes, restorāni un varbūt pat dzīvokļi vieniniekiem un bezbērnu pāŗiem, kas visi spētu iekļauties eksistējošās būves formās. Ir paredzēts arī atjaunot vairākas kultūrvēsturiskas celtnes, to starpā Pēteŗa baznīcas torni.

Viduslaiku ielas, protams, nepiemērotas automašīnu satiksmei un nepavisam jau kravas spēkratiem, kas pašreiz ir spiesti doties Vecrīgā, lai nokļūtu pie tur esošām noliktavām. Tādēļ ir priekšlikumi izveidot visu šo kvartālu par kājnieku salu, kas būtu apkalpota tikai no periferijas. Tā kā vecpilsēta ir diezgan maza apjomā, tad tā ir iespējamība, kas varētu dot nepieciešamo impulsu vispārējai atjaunošanai.

Kopsavilkumā varētu secināt, ka plāni un apsvērumi par Vecrīgas izveidošanu ir sākti pareizā gultnē. Pieredze Rietumeiropā un ASV līdzīgos apstākļos tomēr rāda, ka ir jānoiet ļoti gaŗš ceļš no mērķu formulēšanas līdz taustāmiem rezultātiem. Tas prasa rūpīgus plānus, administrātīvu kontroli, līdzekļus, pacietību un spēju pārliecināt dažādas piekritīgās iestādes, vajadzīga arī publikas iesaistīšana. Ņemot vērā faktu, ka Rīgas centrs ir ilgi un nepārtraukti virzījies prom no vecpilsētas, funkcionāla reģenerācija prasīs daudz pūļu. Bet, ka tas ir iespējams, rāda vairāki piemēri - darbs Tallinas un Viļņas vecpilsētās jau sākts un sekmes redzamas.

Centrs

Rīgas centrālā daļa, kur koncentrētas tirdzniecības iestādes, valdības ēkas, sabiedriskās celtnes, kā arī daudzi rūpniecības uzņēmumi un līdz šim lielākā daļa pilsētas dzīvokļu namu, izveidoja savu pilsētbūvniecisko struktūru 19.gadu simtenī un 20.gadu simteņa sākumā. Šī lielā zona, kas ir īstā Rīga ar tās kultūrālām, administrātīvām un saimnieciskām funkcijām, sastopas pašlaik ar problēmām, kuŗas ir visai tipiskas agrāk celtajām pilsētām. Vide ne vienmēr piemērota modernām dzīvokļu prasībām, dažādu funkciju grupas ir izkaisītas un sadrumstalotas, ielu tīkls nav piemērots ātrgaitas satiksmei, trūkst dažādu labierīcību un atpūtas vietu, pārpalikušās fabrikas un noliktavas traucē vispārējo pilsētas dzīvi. Bet vissvarīgākais faktors tomēr ir tas, ka šis blīvi apbūvētais rajons, kas agrāk bija sevī pilnīga un norobežota pilsēta, tagad kļūst tikai par sakaru, kontroles un dažādu pakalpojumu centru visai mētropolei, jo līdz ar iedzīvotāju skaita augšanu dzīvojamo kvartālu pārvietošanās notiek uz ārpusi. Galvaspilsētai vēl, protams, nāk klāt valsts mēroga iestādes, kas arī parasti cenšas novietoties pie kustības un darbības mezgliem.

Rīgas ģenerālplāns ietver vairākas prognozes un ierosinājumus, kā pārveidot centru un pārvarēt šīs tradicionālās mūsdienu lielpilsētu grūtības. Šinī rakstā nav paredzēts uzskaitīt visus projektus, kas minēti pēdējos gados Padomju Latvijas presē. Daži no tiem ir ļoti nozīmīgi pilsētas veidošanā, citi ir tikai maza apjoma būves; daži ir jau reālizēti īsā laikā, citi prasa gadus, un vēl citi pieminēti gan nepārtraukti, bet to būvdarbi nav pat sākti. Tādēļ jāapmierinās ar vispārējas schēmas skici, iezīmējot galvenos funkcionālos puduŗus un attīstības virzienus.

Vispirms paredzēts paša centra jēdzienu paplašināt, iekļaujot tanī arī Pārdaugavas (Ļeņina rajona) vidus gabalu ar vairākiem visas pilsētas mēroga kompleksiem un iestādēm. Pusotra līdz divu kilometru radija aplis ar centru Strēlnieku laukumā ietveŗ apmēram šo rajonu, t.i., no Revolūcijas (agrāk Matīsa) ielas līdz XXII kongresa parkam. Lai saturētu centra kopību un veicinātu iekšējo darbību, to paredzēts apjozt ar ātrsatiksmes maģistrālēm, kuŗu īstenošana gan vēl ir tālas nākotnes jautājums.

Centra iekšpusē galvenais pilsētas izveidošanas princips ir līdzīgo funkciju grupēšana atsevišķos un sevī noslēgtos rajonos. Šī ir vispār atzīta un pārbaudīta pieeja, kas ļauj attīstīt katras šādas zonas maksimālo produktīvitāti, bet tā ir arī saistīta ar reģimentācijas un urbānistiska stīvuma draudiem. Zināma problēma ir arī fakts, ka katrs no šiem specifiskiem rajoniem darbojas tikai noteiktās stundās diennaktī un pēc tam paliek tukšs. Šo situāciju, protams, var uzlabot ar kafejnīcām, atpūtas un izklaidēšanās vietām un citiem cilvēku pievilkšanas objektiem. Taču šādas iespējas ir parasti ierobežotas. Tas apstāklis, ka paredzēts kultūras iestādes izvietot vienmērīgi pa visu Rīgu, varbūt būs efektīvs. Netiek gan pieminēts Rietumu pilsētās pielietots paņēmiens līdzīgos apstākļos, proti, jaunu dzīvokļu radīšana šajos rajonos augstceltņu veidā, kas var radīt daudz pilsētnieciskas rosmes. Rīgas centram nospraustās vadlīnijas paredz dzīvokļus, kā arī rūpnīcas un noliktavas pēc iespējas pārcelt uz tālākiem rajoniem. Galvenais mērķis daudzstāvu dzīvokļu namu celšanai būtu, lai tādējādi panāktu vien- un divstāvu koka nameļu nojaukšanu, kuŗi vēl joprojām atrodami pilsētas vidū. Sanitārie un higiēniskie apstākļi šeit ir protams galīgi neapmierinoši. Trūkst arī skolu un atpūtas laukumu vietējiem iedzīvotājiem. Lielāku apmēru vecmodīgo mājiņu nojaukšana (slum clearance) nenāktu Rīgai par sliktu, kaut gan pašlaik dzīvokļu trūkuma dēļ šis darbs rit gaužām lēni.

Galvenie grupējumi nākotnē paredzēti šādi: Visredzamākais būs Republikas laukums, kas pieslēdzas iestāžu kompleksam Vecrīgas ziemeļos. Trijās augstceltnēs, ko pašlaik ceļ, novietos dažādas administrātīvas iestādes ar apmēram 7000 strādājošiem. Paredzētas arī sanāksmju un koncertu zāles, restorāni un auto novietnes. Ēkas apņems interesanti izveidoti laukumi, kas savukārt pieslēgsies Vecrīgas parku joslai. Architektu zīmējumi rāda, ka šis ansamblis varēs sacensties ar līdzīgiem pilsētu elementiem Rietumu valstīs. Problēma gan varbūt būs spēcīgā vertikālitāte, kas ļoti mainīs pazīstamo Rīgas siluetu.

Otrs dominējošs centrs paredzēts simmetriski uz dienvidiem - tirdzniecības iestāžu grupējums, kas līdzīgā veidā pastiprinās tanī rajonā un blakus vecpilsētā jau esošo darbību. Šeit atrodas arī pilsētas transporta mezgls ar dzelzceļa un autobusu stacijām. Paredzēts celt jaunu universālveikalu, sadzīves pakalpojuma namu un citus objektus, kā arī pastiprināt šo rajonu kā sakaru centru. Mazliet tālāk, ap grotesko Staļina laiku Zinātņu akadēmijas augstceltni novietos saimnieciskos uzņēmumus. Jāpiezīmē, ka šis centrs, tāpat kā Republikas laukums, gūs lielu novietnes nozīmi, ja izbūvēs plānotos jaunos tiltus pār Daugavu.

Speciālizēts iepirkšanās centrs (mēbeles un apģērbi) apsolīts pie Vidzemes tirgus. Turpat tuvumā paredzēta sporta un koncerta zāle, bet vecā hipodroma rajonā, centra ziemeļu daļā,- sabiedriskās ēkas, biroji un sporta iestādes.

Ļeņina iela (agrākais Brīvības bulvāris) paliks arī turpmāk nepārprotami kā galvenā Rīgas ass. Ir vesela virkne ēku, kas tiek būvētas, plānotas vai apsvērtas novietošanai gar šo maģistrāli. Divdesmit trīs stāvu viesnīca tiek celta lēnām pie Brīvības pieminekļa, Raiņa Dailes teātŗa būvvieta ir mazliet tālāk. Paredzēti arī tirdzniecības uzņēmumu, iestāžu, atpūtas un sabiedrisko pakalpojumu nami, bet to precīzās programmas vēl mainās un ir izveidošanas stadijā.

Teorētiskā aspektā konstatējams principiāls konflikts starp blīvajiem un noslēgtajiem puduŗiem un līneāro un gaŗumā izstiepto Ļeņina ielas intensīvo izbūvi. Šādi assveidīgi un grandiozi pilsētbūvniecības elementi ir zaudējuši savu pievilcību aistētiskā un funkcionālā ziņā, it sevišķi tādēļ, ka tie spēj radīt nepatīkamas satiksmes grūtības un ir attaisnojami tikai kā parādes ielas.

Pārdaugavā, kur vēl pastāv plašas iespējas izveidot racionālu pilsētas struktūru, Ģenerālplāna prognozes ietveŗ vairākus speciālus centrus; tādējādi mēģinot izbeigt nomales atmosfairu. Visplašākais ir Ķīpsalas izbūves projekts, paredzot preses namu, skaitļošanas centru un 2 augstākās mācības iestādes - Rīgas politechnisko institūtu un Jūŗas kuģniecības inženieŗu institūtu. Studentu kopmītnes plānotas kā augstceltnes, kas tādējādi radīs pilsētas siluetu arī Daugavas kreisajā krastā.

Tieši pretim Vecrīgai paredzētas daudzstāvu viesnīcas.

Jaunais XXII kongresa parks iecerēts kā sabiedrisks un kultūrāls centrs ar izstāžu ēku un arī cirku. Tuvumā pamazām tiek izveidots medicīniskais centrs ar nozīmi Padomju Savienības mērogā.

Nobeidzot šo daļu, vēl jāpiemin vispārējais iespaids par Rīgas centru. Tā lielākā pievilcība un lepnums ir plašie apstādījumi un puķes. Diemžēl, ziņojumi liecina, ka agrāk priekšzīmīgā vispārējā tīrība vairs neeksistē. Vērojams arī remontu trūkums. Samērā niecīgā kapitāla ieguldījuma sekas pēckaŗa gados ir pelēcīgums un nopietni funkcionāli trūkumi. Cerēsim, ka nākamās dekadās radīsies līdzekļi augšminēto būvju reālizācijai, un būs kā iespēja, tā arī publikas atsaucība centra mākslinieciskai izdaiļošanai, kas pārsniegtu ikdienas vajadzības.

 

Jaunie dzīvojamie rajoni

Visa Padomju Savienība, ieskaitot Latviju, pēckaŗa gados pārdzīvojusi milzīgu dzīvokļu krizi, kas vēl arvien nav pārvarēta.

Būvniecība Padomju Savienībā tādēļ bijusi orientēta galvenokārt dzīvokļu krizes parvarēšanai. Kvantitāte arvien uzskatīta par daudz svarīgāku mērķi nekā kvalitāte. Pilsētu celtniecības taustāmie rezultāti ir pārsvarā dzīvokļu rajonu izbūvēs. Mērķis bijis sagādāt pēc iespējas daudz kvadrātmetru platības īsākā laikā. Tas attiecas arī uz Rīgu.

Lai atrisinātu dzīvokļu problēmu, izveidoti īpatni celtniecības paņēmieni. Vērojamas dažādas tipiskas parādības, kas būtu pieminamas.

Krievu būvinženieŗi pēdējos gadu desmitos ir attīstījuši ļoti augstu technoloģiju ēku industriālā celtniecībā, t.i., paneļu un ēku detaļu iepriekšēju sagatavošanu lielās fabrikās un to ātru samontēšanu būvvietās. Tā kā visas pasaules ēku celtniecība iet šai virzienā, tad nav šaubu, ka rietumnieki varēs mācīties no šīm metodēm. Taču tad būtu arī jāatrod iespējas, kā tikt vaļā no pašreizējiem trūkumiem šinī nozarē, proti, ārkārtīgi nevīžīgās apdares, nomācošās vienmulības izskatā un kompozicijā, kā arī birokratisma un paviršības būvniecības organizēšanā.

Lai kāpinātu produkciju, architekti Padomju Savienības centrālos birojos izstrādā tā saucamos tipveida projektus. Pēc tam ēkas ceļ saskaņā ar šiem projektiem visā plašajā valstī, daudz neskatoties uz vietējiem klimatiskiem apstākļiem, iedzīvotāju prasībām, dzīves veidu un demografisko sastāvu. Teorētiski vietējo architektu uzdevums gan ir pārveidot nepieciešamās detaļas, pielietot lokāli pieejamos materiālus un izkārtot ēku novietojumu, bet tas reti izdodas dažādu apstākļu dēļ. Tāpēc rezultātā dzīvojamie rajoni ar retiem izņēmumiem ir stīvi un nemīlīgi.

Pēdējos gados tomēr līdz ar dzīves apstākļu relātīvu uzlabošanos atskan arvien vairāk protestu no pilsētu plānotājiem, architektiem un pašiem iedzīvotājiem. Tādēļ ir cerība, ka, ja tas turpināsies, tad aistētiskā un funkcionālā ēku un rajonu kvalitāte varētu uzlaboties.

Padomju prese publicē daudzu neapmierinātu iedzīvotāju vēstules, kuŗās tie sūdzas par remontu nepieciešamību dzīvojamās mājās, par skolu, veikalu, bērnudārzu un citu sabiedrisku ēku trūkumu, par zālāju neiekārtošanu, sporta ierīču un atpūtas laukumu nepilnību, pat par atkritumu novietņu un veļas žāvējamo vietu neapmierinošo stāvokli. Nereti gadās arī daudz nopietnāki defekti, kā ūdens un kanālizācijas vadu nepietiekoša nestspēja un neizveidots publisks transporta tīkls. Visas tās pašas problēmas sastopamas arī Rīgā.

Taču neskatoties uz visu to, daudzas piec- un vairākstāvu ēkas, kas saceltas pēdējos piecpadsmit gados, vairāk nekā jebkas cits ir mainījušas pilsētas formu un izskatu.

Atgriežoties pie specifiskiem pilsētu plānošanas apsvērumiem, jāpieskaŗas dažiem fundamentāliem principiem, uz kuŗiem balstās Padomju Savienības dzīvojamo rajonu izbūve.

Galvenais no tiem ir tā saucamo mikrorajonu ideja. Mikrorajons ir lielā mērā sevī noslēgts dzīvojamo ēku puduris, kuŗā dzīvo no 5.000 līdz 20.000 cilvēki. Tanī ir visas ikdienai vajadzīgās, kājām sasniedzamas iestādes un labierīcības - skolas, bērnu dārzi, mazi veikali, ēdnīcas, rotaļlaukumi, sporta iestādes, klubi utt. Vairākus mikrorajonus kopā apkalpo nākošās pakāpes centrs, kuŗā atrodas lielāki veikali, skolas un sporta laukumi. Pie katra mikrorajona ir arī, pēc iespējas, darba vietas un rūpnīcu rajoni. Šī baziskā pilsētas sastāvdaļa daudz neatšķiŗas no līdzīga grupējuma (neighborhood, Nachbarschaft), kas jau ilgi pielietots Rietumu valstu pilsētu izbūvē. Tomēr ir arī starpība.

Padomju prakse iet arvienu vairāk mikrorajonu idejas stiprināšanā, it sevišķi tajos aspektos, kas balsta sabiedrisko un komūnālo dzīvi. Tas attiecas uz skolām, bet sevišķi uz bērnudārziem un mazbērnu novietnēm, lai mātes varētu strādāt. Šeit pieskaitāmi arī klubi un kopkatli, kas visi teorētiski sagatavo iedzīvotājus pilnīgai komūnistiskai dzīvei. Tā kā viens no svarīgākiem pilsētu celšanas un architektūras uzdevumiem Padomju Savienībā ir atspoguļot un iedzīvināt konkrētā veidā abstraktas polītiskas mācības, tad diezgan skaidrs, ka mikrorajoni ir sevišķi piemēroti šādam mērķim. Daži teorētiķi ir pat ierosinājuši pilnīgu komūnu sistēmu ka nākošo soli - ar fabrikām centrā, dzīvokļiem bez individuālām virtuvēm un internātiem skolas vecuma bērniem. Taču neviens praktizējošs pilsētu plānotājs vai architekts Padomju Savienībā, cik var spriest, šīs idejas nav ņēmis vērā.

Rietumu valstīs turpretim pēdējos gados pilsētu būvētāji sāk pamazām attālināties no sevī noslēgtu dzīvojamo rajonu izveidošanas, jo šādu grupējumu pastāvēšanu traucē iedzīvotāju mobilitāte. Priekšroku dod struktūrai, kas ietveŗ dažādus centrus dažādās vietās ar krustojošām "iespaidu sfairām".

Tomēr jāsaka, ka, atskaitot architektoniski savdabīgās detaļas, jaunākie Padomju Savienības mikrorajoni neatšķiras savā izveidojumā no daudziem dzīvojamiem rajoniem ārzemēs, neskatoties uz visām polītiskām teorijam.

Rīgā pirmais mikrorajons uzcelts 1959.gadā Āgenskalna priedēs. Šis komplekss, kaut gan mazliet neveikls dažās detaļās, jo architektiem vēl nav bijis prakses, tomēr visumā izdevies kā vaļēji telpisks risinājums un masu kompozicija. Daudz palīdz arī vecās gaŗās priedes, kas spēj padarīt patīkamāku aso un kailo ēku architektūru.

Šis, tāpat kā citi līdz šim būvētie mikrorajoni, ir izvietoti neapbūvētās vietās, kādēļ nav vajadzīgi būvlaukuma sagatavošanas darbi. Tas darīts, lai ietaupītu līdzekļus un nebūtu jānojauc mājas ar jau esošiem dzīvokļiem. Tādēļ nevar gluži runāt par vispārējiem plānošanas apsvērumiem dzīvokļu rajonu novietošanā tā, lai tie dotu struktūru pilsētas iekārtai vai racionāli izmantotu satiksmes tīklu.

Āgenskalnam sekoja vairāki mikrorajoni pie Lielās Juglas. Tur pirmo reizi Rīgā parādījās deviņstāvu ēkas, bet to novietne rada diezgan dezorganizētu iespaidu, jo dažādu ēku tipi nav pilnskanīgi apvienoti vienā ansamblī.

Jauns mikrorajons pašlaik tiek celts Ķengaragā Daugavas krastā (sākts 1964.gadā). Tur ēku izkārtojums un orientācija ir diezgan progresīva, ieskaitot divpadsmitstāvu namus, kaut gan jau atskan kritika par standarta grupējuma atkārtošanu septiņas reizes. Tā kā šeit paredzēts novietot 70.000 cilvēku, tad attiecīgu palīgēku un piedienīga satiksmes tīkla izveidošana ir svarīgs uzdevums.

Rīgā ir celti arī vairāki mazāki dzīvojamie rajoni, piemēram, Tirzas ielas kvartāls, Grīvas mikrorajons, Viestura prospekta kvartāls un Dzirciema eksperimentālais rajons ar Elvīras ielas kvartālu.

Ģenerālplāna ietvaros paredzēti vairāki citi plaši apbūves apgabali, kur arī ievēros jau iepriekš nospraustos principus. Visas ēkas cels ar industriālizētu techniku un pašus dzīvojamos rajonus pieslēgs tieši lielajiem Rīgas meža parkiem, bet tanī pašā laikā tos novietos centram piegulošos rajonos, tādējādi mazinot satiksmes problēmas.

Nākošās šādas lielas grupas būtu Purvciems, Iļģuciems, Imanta, kā arī Vecmīlgrāvis. Pēdējo jau sākts izveidot par zvejnieku un jūrnieku pilsētiņu. Projektēti apbūves rajoni arī tā saucamā "A" zonā aiz Ķīšezera, Bolderājā, Ziepniekkalnā, pie Doles, Čiekurkalnā un Sarkandaugavā. Aprēķināts, ka Rīgā, kas ir platības ziņā viena no lielākām pilsētām Eiropā (231 kvadrātkilometrs), vietas pietiks vienam miljonam iedzīvotāju pašreizējās administrātīvās robežās. Tomēr vēl pastāv arī iespēja izplēsties Ķekavas, Rumbulas, Dreiliņu un Mangaļu virzienā, kaut gan tas sašaurinātu Rīgas zaļo joslu.

Pašā pēdējā laikā ir radušies arī cita veida projekti ar tendenci - nevis apbūvi virzīt uz ārpusi, bet gan - atpakaļ neblīvi apbūvētos rajonos. Tādējādi gan būtu nepieciešama veco ēku nojaukšana, bet būtu ietaupīts iedzīvotāju transporta laiks. Tāds būtu, piemēram, komplekss pie Ganību dambja un Hanzas ielas, kas gan iecerēts kā jūŗnieku apkalpes centrs, bet tur būtu arī daudzas dzīvojamās augstceltnes.

Skats pa dzīvokļa logu Āgenskalnā. Tradicionālā pagalma vietā brīva telpa, zālāji un priedes. Šis dzīvojamais komplekss ir desmit minūšu braucienā ar trolejbusu no Rīgas centra.	Daudzstāvu riņķa ēkas Krasta rajonā. Projekts. (Māksla, 2., 1968)

Plašākais projekts attiecas uz tā saucamo Krasta rajonu ("Maskavas forštate"), kas paredz visu veco mājeļu nojaukšanu, satiksmes tīkla pārorganizēšanu un jaunu daudzstāvu ēku konstrukciju (līdz 22 stāviem). Ļoti jāšaubās gan, vai šāda pilnīga pārbūve būs iespējama. Taču kaut arī nav ne mazākās izredzes, ka plānotos milzu bļodveidīgos dzīvojamo ēku kompleksus varēs iedzīvināt, jo tie tik savdabīgi un neredzēti, tomēr "atgriešanās pie pilsētas", eksperimentēšana ar īpatnējām un modernām architektoniskām formām, kā arī nelietderīgo namu novākšana ir daudzkārt apsveicams virziens, kas paceļ Rīgas plānošanu augstākā līmenī, un pietuvina to labākajiem paraugiem Rietumeiropā.

Atpūtas vietas un rajoni

Rīga vienmēr bijusi apveltīta ar ērti sasniedzamiem dārziem, parkiem un mežiem. Pēckaŗa gados pašā pilsētas centrā, kā jau minēts, šī parku sistēma ir paplašināta. Esplanādes laukums ir apdēstīts, Daugavas krastmala atbrīvota no komerciāliem pasākumiem, Pārdaugavā top izveidots jauns parks (XXII kongresa parks) un daudzas izbumboto ēku vietas ir pārvērstas par maziem publiskiem dārziem. Prasības pēc jauniem parkiem un atpūtas vietām vēl pieaug, jo līdz ar mikrorajonu radīšanu, lielas platības, kas agrāk bija neapbūvētas, tiek pārvērstas par pilsētas sastāvdaļām. Lielais cilvēku pieaugums, kā arī darba stundu samazināšana vēl tikai pastiprinās šo vajadzību.

Kaut gan jauno mikrorajonu lielākā daļa piekļaujas Rīgas piepilsētas mežiem un parkiem, tomēr šī zaļā josla tiek relātīvi atstumta tālāk no iedzīvotāju centra. Tā netiek arī pilnīgi apmierinoši izkopta. Intensīvu bērnu rotaļlaukumu un sporta ierīču nav pietiekamā daudzumā pat pašos dzīvojamos rajonos.

Rīgas ģenerālplāns satur vairākus priekšlikumus, kas varētu potenciāli ne tikai novērst tagadnes trūkumus, bet izveidot visu pilsētu un tās apkārtni par vienu no patīkamākajām dzīves vietām salīdzinājumā ar daudzām lielpilsētām.

Ļoti svarīgs projekts ir, sākot ar centru, Vecrīgas austrumu puses apstādījumu joslas izveidošana cauri arī pilsētas dienvidus un ziemeļu daļām, lai tā sasniegtu Daugavu abpusēji vecpilsētai. Vēl paredzēti centrālā apbūves daļā citi pilsētas parki un dārzi, tādējādi atslogojot satiksmes un ēku pārblīvējumu.

Visplašākais projekts ir sporta bazes izbūve uz Daugavas salām - Zvirgzdu, Zaķu, Gulbja un Lucavas salām, kuŗas līdz šim nav bijušas izmantotas. Tās turpmāk būs ērti pieejamas ar jauna tilta uzcelšanu. Rīga tādējādi izceltos citu lielpilsētu vidū ar plašu atpūtas un sporta kompleksu pašā pilsētas centrā ūdeņu vidū. Plāni paredz tur arēnu ar 50.000 vietām, slēgtu velotreku, mākslīgu slidotavu, airētāju trasi un dažādas citas atpūtas un apkalpes iestādes.

Ar līdzīgu nozīmi ir arī projekti par Rīgas piepilsētas joslu, kas ir paplašināta un iekļauj Saulkrastus, Siguldu, Ķegumu, Baldoni, Jelgavu, Tukumu un Enguri, - tātad apli 50 kilometru radijā.

Detaļas šinī plānā vēl nav pilnīgi izveidotas, paredzamas daudzas maiņas, taču galvenās vadlīnijas var saskatīt. Visu šo joslu, kas daļēji sastāv no purviem un tīreļiem, dodot dabīgas robežas pašai pilsētai, paredzēts saglabāt iedzīvotāju atpūtai un labklājībai. Jaunas fabrikas šeit vairs neceltu, paliktu tikai tās, kas izmanto specifiskus dabiskos resursus vai tieši apmierina rīdzinieku vajadzības. Mēģinās izveidot piemērotās augsnes vietās tās lauksaimniecības nozares, kas apgādātu galvaspilsētu ar svaigiem produktiem.

Paredzēts izveidot atpūtas centrus, kas dalītos 2 grupās: Vissavienības kūrorti un rīdzinieku bazes. Pirmajā grupā ieskaitīta Rīgas Jūŗmalas pilsēta, bet sevišķi Ķemeri un Baldone. Jau tagad Rīgas Jūŗmalā uzturas līdz pusmiljona cilvēku, cīnoties ar apmešanās vietu, tirdzniecības un apkalpes iestāžu trūkumu un satiksmes grūtībām. Pastāv draudi, ka tādēļ nākotnē rīdziniekiem pašiem būs pamazām jāatsakās no šo vietu apmeklēšanas. Domājams, ka šinīs visvērtīgākajos atpūtas rajonos būvniecība tiks virzīta uz vairākstāvu kooperātīvu, vasarnīcu un pansionātu celšanu.

Kā jauni paplašināti centri tiek minēti Inčukalns, Murjāņi, Sigulda, Ērgļi, Doles sala, Carnikava, Saulkrasti, Skulte, Ķegums, Ogre, Tukums un citi mazāki ciemati.

Tie atbrīvotu Rīgas Jūŗmalas pilsētu no pārslodzes. Kaut arī visas šīs vietas ir tālāk nekā Rīgas Jūŗmalas pilsēta, taču ir apsolītas jaunas satiksmes līnijas, lai arī šīs vietas varētu aizsniegt stundas laikā. Rīgas atpūtas joslā ir paredzēts izveidot dažādus specifiskus centrus, kā, piemēram, vispārējas tūristu bazes, bērnu (pionieŗu) atpūtas iestādes, sporta bazes, atpūtas namu grupas, vasarnīcu ciematus un pat privātu dārziņu rajonus.

Līdz šim loti popūlārās telšu pilsētiņas tagad atzītas par nevēlamām to chaotiskā izskata un netīrības dēļ. Daudzi cilvēki tās sāk izmantot kā pastāvīgas dzīves vietas, saceļot būdas un neapkopjot apkārtni. Trūkst arī higiēnisko labierīcību. Telšu pilsētiņu vietā paredzēts izveidot vasarnīcu ciematus, ierādot ģimenēm apbūves laukumus. Pieprasījums jau tagad esot ļoti liels.

Paši tuvākie meža parki, kas piekļaujas Rīgas dzīvojamiem rajoniem, pēc iespējas tiks pasargāti dabīgā veidā pastaigai, bez individuālām celtnēm un intensīvām sporta iestādēm.

Visa šī kopprogramma savos nodomos un projektētos darba aplokos ir viena no plašākām pilsētas atpūtas zonu plānošanā, kas pašlaik sastopama. Ja arī neizdosies sagādāt līdzekļus visiem projektiem, jācer, ka vadlīnijas tiks ieturētas, tādējādi saglabājot neaizstājamos mežus, krastmalas un tīreļus tik tuvu pie lielpilsētas.

Satiksme

Nobeidzot šo apceri ar Rīgas tagadnes un nākotnes satiksmes tīkla apskatu, mēs atkal saduŗamies ar informācijas trūkumu "stratēģisku" apsvērumu dēļ. Tādēļ arī analize iespējama ļoti ierobežotā veidā. Neapšaubāms fakts, ka transporta grūtības pašlaik sastopamas visās lielākās pilsētās un uzskatāmas par viskritiskākām urbānisma problēmām.

Ir tomēr liela starpība to izpausmē kapitālisma un komūnisma zemēs. Mēs Rietumos cīnāmies ar automašīnu pārbagātību, kas pārslogo veco pilsētu ielas un rada "automobiļu civilizāciju". Viņi savukārt austrumos vēl nav spējuši noorganizēt pilnīgi efektīvu publiskās satiksmes sistēmu, kas varētu apkalpot visus dzīvokļu un darba vietu rajonus. Bez tam vērojams, ka automobīļu vilnis dodas austrumu virzienā, 'bet Eiropas plānotāji nav pietiekami mācījušies ne no amerikāņu kļūdām, ne no retiem iedarbīgiem atrisinājumiem. Padomju Savienībā šīs automobiļu pārbagātības vēl nav, bet arī tur auto satiksme paplašinās. Rīgā pašlaik jau esot ap 55.000 automašīnu (ieskaitot kravas mašīnas), un ielu satiksmes pārblīvējumi centrā neesot vairs retums.

Rīgas specifiskās grūtības labi illustrē daudzās sūdzības, kas lasāmas presē: daži mikrojaroni nav nemaz pieslēgti publiskā transporta tīklam, uz daudzām līnijām autobusu vai tramvaju kustība ir par retu, kamēr citām piešķirta pārāk liela nestspēja, daži maršruti neatbilst publikas prasībām, bieži nav padomāts par pārslodzes stundām.

Skaidrs, ka visām šīm problēmām pamatā nav satiksmes līdzekļu trūkums vien, bet cēlonis meklējams arī sastingušās administrātīvās un organizātoriskās metodēs, kas nespēj pielāgot apkalpi pieprasījumam. Var vērot arī informācijas un sadarbības trūkumu starp dažādām pilsētas iestādēm, kas kontrolē satiksmi, būvniecību un ražošanu.

Rīgā pašlaik darbojas tramvaju, autobusu un trolejbusu līnijas. Tramvaji pārvadā gada laikā apmēram 150.000.000, autobusi - 70.000.000 un trolejbusi -150. 000.000 pasažieŗu. Pēckaŗa pārmaiņas transporta laukā notikušas galvenokārt tramvaju līniju lēnā likvidēšanā un trolejbusu ievešanā. Tomēr arī trolejbusi nav pilnīgs atrisinājums. To elektrisko vadu tīkls virs ielām bojā pilsētas izskatu. Visi priekšlikumi, kā uzlabot Rīgas satiksmi ar pašreizējo sistēmu optimizāciju, nespēj un nespēs atrisināt problēmas par lielpilsētai piemērotu transporta sistēmu, jo tie ir par niecīgiem. No ieteiktiem uzlabojumiem minami: eksprešu līnijas, radio sakari, maršrutu pārkārtošana, kustības paātrināšana, pieturu samazināšana, labāka satiksmes kontrole u.t.t. Tie visi ir gan lietderīgi uzlabojumi, bet nedod fundamentālu atrisinājumu.

Ģenerālplāna ietvaros paveikti vairāki techniski pētījumi transporta jautājumā, pat ar Ļeņingradas inženieŗu piedalīšanos. Rezultātā ātrgaitas tramvajs atzīts par labāko Rīgas apstākļiem. Šim satiksmes līdzeklim ir laba pasažieŗu pārvadāšanas spēja, kas atbilst Rīgas iedzīvotāju plūsmai. To kustība maz traucētu ielu satiksmi, jo centra rajonos paredzēts lietot tuneļus un ārpus centra atsevišķi norobežotas joslas. Tie spēj sasniegt 25 līdz 30 kilometru ātrumu stundā, motori ir bez kaitīgiem izgarojumiem, un šī sistēma neprasa visu pašreizējo ierīču likvidēšanu, jo, piemēram, arī turpmāk varēs lietot vecos tramvaju parkus un sliedes.

Kaut gan, cik spriežams, šī sistēma nav plānota, lietojot simulācijas matēmatiskos modeļus, kā to dara A.S.V., taču liekas ir ņemta vērā pēdējo gadu prakse un idejas Rietumeiropas pilsētās, kuŗās lieto ātrgaitas tramvajus. Pastāv arī iespēja šo sistēmu vēlāk pārveidot par pilnīgu metro.

Pirmā līnija projektēta no VEF-as kultūras centra uz Kr.Barona ielu, tad no Hanzas ielas uz dzelzceļu staciju. Nākošās trases paredzētas izvadīt tālāk uz galvenajiem dzīvojamiem rajoniem - Juglu, Ķengaragu, Imantu un citiem svarīgiem satiksmes punktiem. Pašreizējā plāna varianta kopgarums ir 82 kilometri , 20 no tiem pazemē. Jau drīzumā apsolīts izbūvēt 5 kilometrus.

Satiksmes pieaugšana ielās pēdējos gados rāda, ka necik sen pārveidotās ielas, kā Pērnavas un Maskavas ielas, kuŗām vajadzēja dot ilgstošu satiksmes atrisinājumu, vairs nespēj apmierināt pieaugošās prasības.

Pilsētas ielu struktūru paredzēts pārveidot, galvenokārt, izbūvējot ātrgaitas maģistrāļu sistēmu, kas atslogotu transportu centrā, spētu organizēt satiksmes plūsmu mērķtiecīgākā veidā, un nodrošinātu ātru transporta saistību starp atsevišķiem pilsētas rajoniem un funkcionāliem centriem. Pieejamie dati ir ļoti nabadzīgi, bet liekas, ka galvenais elements būs pilnīgs aplis ap Rīgas centru, uzceļot divus jaunus tiltus pāri Daugavai. Salu tilts, 3,5 kilometru gaŗumā un divos stāvos (arī projektēts Ļeņingradā), sāksies pie Zinātņu akadēmijas augstceltnes un virzīsies pāri sporta un atpūtas salām uz Pārdaugavu. Ziemeļu tilts būtu nākošais, kas savienotu Hanzas un Tvaikoņu ielas. Domāts arī vēl par citiem tiltiem tālākā nākotnē.

No šī apļa izstaros radiāli vairākas dominējošas artērijas, kas būs pārbūvētas un uzlabotas pašreizējās lielākās ielas, kā Krasta iela, Jelgavas šoseja, ceļš uz Rīgas Jūŗmalu, Ganību dambis, Ļeņina ielas turpinājums utt.

Ir arī projekti izveidot ārpilsētas pusloku, kas krustotu Daugavu, sekojot jaunajam Doles spēkstacijas aizsprostam un apietu pilsētu pilnīgi.

Ģenerālplānā paredzēts arī pārkārtot dzelzceļu sistēmu pašā pilsētā, jo staciju novietojums nav vairs izdevīgs sakarā ar pilsētas struktūras pārmaiņām. Vecās preču stacijas vietā tiks izbūvēta jauna pasažieŗu stacija. Pārdaugavā tiek plānota Dienvidus stacija, kā arī jauna galvenā preču stacija. Pāri Doles aizsprostam paredzēta jauna līnija, kas atslogotu vienīgo pašreizējo dzelzceļa tiltu.

Tirdzniecības osta ir jau pārvietota uz Daugavas lejas teci. Kaut gan pavisam trūkst informācijas par to, var secināt, ka osta ir stipri paplašināta un kalpo par vienu no galvenajiem Padomju Savienības ārējās tirdzniecības mezgliem. Līdz ar to Vecmīlgrāvī tiek būvēti jauni dzīvojamie rajoni un tirdzniecības centri . Lidlauka pārvietošana uz piemērotāku vietu arī jau pārrunāta.

 

Sigurds Grava dzim. 1934.g. Latvijā. Speciālo izglītību architektūrā ieguvis Ņujorkas pilsētas kolledžā (City College of New York) un Kolumbijas universitātē (Columbia University) Ņujorkā - Doktora (Ph.D.) grads transporta plānošanā piešķirts Kolumbijas universitātē par disertāciju "Intra-Urban Freight Movement". Ļoti plaša praktiskā pieredze savā profesijā daudzās valstīs. Tāpat darbojies par mācībspēku daudzās augstākās mācības iestādēs. Publikācijas periodiskos izdevumos. Pašreiz ārkārtas profesors Kolumbijas universitātē.