Gunars Irbe

DILEMMAS                 

 

Pērs Ulovs Enkvists (Per Olav Enquist), dzimis Ziemeļzviedrijā 1934. gada 23. septembrī, filozofijas maģistrs, literātūrkritiķis, viens no redzamākajiem mūsdienu zviedru prozistiem. Agrāk publicētie darbi: Kristallögat (Kristalla acs, 1961), Färdvägen (Ceļš, kas iets, 1963), Bröderna Casey (Brāļi Kasiji, 1964), Magnetisörens femte vinter (Magnētizētāja piektā ziema, 1964), Hess (1966). Kas notika ar zviedru izdotajiem leģionāriem? Enkvista materiāls romānā Legionärerna sniedz šādu ainu: 146 izdeva. No tiem 27 sodīti, vai iespējams, ka sodīti. Visi, atskaitot četrus, atbrīvoti 1947. gada augustā, bet daļa vēlāk apcietināti, tiesāti un sodīti kā kaŗa noziedznieki. Pārējie? ‘Līdz Staļina nāvei mēs bijām otras, jā, trešās šķiras cilvēki...’

For manga svenskar är vad som skedde en sländigt värkande
Biskop Sven Danell

...Vad vel du egentligen om baltutlämningen? -
Per Olov Enguist

 Tulkojumā:
„Notikušais daudziem zviedriem ir (kā) nerimtīgi sāpošs augonis.”
Bīskaps Svens Danels.

„...Ko tu īsti zini par baltiešu izdošanu?”
Pērs Ulovs Enkvists).

  

1.

Situācija nedaudz vārdos: Otram pasaules kaŗam beidzoties, Zviedrijā ieradās − īsi pirms un īsi pēc kapitulācijas 1945. gada 8. maijā − ap 3000 bijušās vācu austrumfrontes kaŗavīru. Šos „militāros bēgļus” zviedru iestādes internēja, to starpā − drusku vairāk nekā pusotra simta baltiešu.

Pamatojoties uz sabiedroto vienošanos, ka vācu armijai piederošie padodas gūstā tam kaŗaspēkam, pret ko viņi cīnījušies kapitulācijas brīdī, Zviedrijas koalīcijas valdība, atbildot uz padomju pieprasījumu, nolēma internētos izdot Padomju Savienībai. Izdošanas lēmumu nācās īstenot sociāldemokrātu valdībai, kas bija stājusies koalīcijas valdības vietā dažus mēnešus pēc kaŗa. Pret izdošanu, galvenokārt tomēr pret to, ka lēmums attiecināts arī uz internētajiem baltiešiem, asi protestēja liels daudzums zviedru. Visasāk protestēja parlamenta opozīcijas partiju locekļi un šo partiju darbinieki un laikraksti, garīdznieki un zviedru sindikālisti; protestēja arī vairāki sociāldemokrāti, virsnieki un kareivji.

Internēto baltiešu grupa pati vērsās pret izdošanu, pieteikdama bada streiku.

Neskatoties uz šiem protestiem zviedru toreizējā valdība baltiešu izdošanu, kaut  arī pēc ilgākas vilcināšanās, tomēr īstenoja: 1946. gada 25. janvārī ar kuģi Beloostrov uz Padomju Savienību nosūtīja 146 baltiešu internētos.

Par viņu turpmāko likteni pilnīgu ziņu joprojām trūkst.

 

2.

Par šo notikumu tagad − divdesmit divus gadus vēlāk − zviedriski publicētas divas grāmatas, 1968, gada janvārī: Osvalda Freivalda De internerade balternas tragedi i Sverige år 1945-1946 (Stokholmā: Daugavas Vanagi, 432 lp). 1968.gada septembrī: Pēra Ulova Enkvista romāns Legionärerna En roman om altutlämningen.(Stockholm: P A Norstedt & Söners Förlag, 1968 416 lp).

Kopējais abām grāmatām ir notikušais kā viela un apstāklis, ka abu autori citē vai atsaucas uz lielu daudzumu dokumentu, liecību un cita veida izziņas materiālu. Redzamāko atšķirību var nolasīt no autoru pašu teiktā (pasvītrājumi recenzenta. G.I.):

Freivalds: „Šī grāmata nav rakstīta nolūkā kādu apsūdzēt vai nosodīt, darba mērķis ir − lai tā būtu par piemiņas zīmi šiem nesavtīgajiem un drosmīgajiem vīriem un viņu likteņiem. Bet arī lai tā būtu atgādinājums par neitralitātes un humanitātes aplamu tulkojumu − kas noticis − un tā sekām.”

Enkvists: „Man nolūks bija pilnīgi objektīvi un eksakti atainot šo zviedru nesenās vēstures pagalam vienreizējo polītisko darījumu. Man nav laimējies, kā turpmāk izrietēs, šo objektīvo tēlojumu īstenot. Es domāju, ka nemaz nav iespējams šo objektīvo ainu sniegt. − Mans galvenais nolūks nebija veidot pieminekli baltiešu traģēdijai. Tā vietā esmu vēlējies notēlot (beskriva), tik pamatīgi, cik vien iespējams, kādu zviedru dilemmu.”

Summējot: Viens autors veidojis piemiņas zīmi, un tās jau pēc savas dabas nekad nav objektīvas. Otram − nav laimējies īstenot objektīvu tēlojumu. Tātad līdz objektivitātei neesam tikuši. Vai tāda vispār ir iespējama? Un ja tā būtu iespējama, vai tai ir kāda jēga?

Sekojošais ir domāts kā Pēra Ulova Enkvista romāna recenzija. Osvalda Freivalda grāmatā atrodamais pieminēts tikai kā salīdzinošs materiāls, kur tas šķitis nepieciešami.

 

3.

Ko Enkvists domā ar „kāda zviedru dilemma”?

To ir vismaz divas.

Dilemma nr. 1. Kondensācijas vieta: Oak Ridge, Tennesee. Laiks: 1966. gada jūnijs. Romāna „viņš” vai „izmeklētājs” (undersokaren, t.i. autors pats), „trešās šķiras bij. jaunliberālis, tagad trešās šķiras sociālists virzienā uz trešās šķiras komūnistu”, ieradies ASV, lai meklētu domu biedrus un diskutētu par atomkaŗu, Āzijas problēmām, rasismu. Vēsinātā istabā pie aprasojušas viskija glāzes sarunu biedrs met viņam acīs repliku:

− Pasaules sirdsapziņa. Zinu jau, esmu dzīvojis Zviedrijā. Zviedriem ir pasaules vienīgā pārnēsājamā sirdsapziņa, viņi braukā apkārt kā profesionāli tikumības sludinātāji. Par situācijām, kuŗās viņi paši atradušies morāles konfliktu priekšā, viņi nekad nerunā. Vācu karaspēka transiti. Baltiešu izdošana. Ko tu īsti zini par baltiešu izdošanu? −

Tātad − izdošana kā daļa pasaules morāles konfliktu panorāmā. Un jautājums par individa tiesībām iejaukties jebkuŗā no citām pasaules sirdsapziņas problēmām iekām nav noskaidrota paša „kollektīvā dilemma”.

Vai tā ir tikai „kāda zviedru dilemma”? Ko tu īsti zini par baltiešu izdošanu? −

1946. gada ziemā izmeklētājam bija vienpadsmit gadu.

Un ko tu, kam 1934. gadā bija desmit gadu, īsti zini par tā paša gada 15. maija notikumiem? Ko zināji dažus gadus vēlāk par bažu līgumu, kaut atbildēji valdības pārstāvim, ka tas ir vadoņa gudrs solis? Ko zināji par 1940. gada notikumu aizkulisēm, par atsevišķu personu rīcības motīviem toreiz? Ko zināji, vēl pāris gadu vēlāk, par Salaspili? Ko tu zini par visu to šodien?

Dilemma nr. 2. Kondensācijas vieta: Jackson, Mississippi. Laiks: dažas dienas pēc sarunas Oukridžā. Izmeklētājs ir klāt un daļēji arī piedalās „pilsoņu gājienā” par nēģeru līdztiesībām, dzird dziedam We shall overcome. Kam pieder izmeklētāja simpātijas, nav noslēpums. Un tomēr viņam jāsummē, ka viņš bijis tikai skatītājs, bijis ekskursants, kas braucis uz ASV dienvidu pavalsti, lai būtu klāt pie kāda notikuma. Bet tas nav tas pats, kas būt vienam no tiem, kas briesmīgā karstumā soļojuši jūdzēm tālu un ir daļa notikumā; tas nav tas pats, kas būt vienam no tiem, kam pēc tam nav iespējams sēsties lidmašīnā un nokļūt atpakaļ Zviedrijā, lai tur būtu ideālists, sociālists vai „trešās šķiras komūnists”, tomēr esot un paliekot par „pirmklasīgu vienaldzīgo iepretī visam, kas notiek”.

Vai arī tā ir tikai „kāda zviedru dilemma”?

 

4.

Virspusīgi Legionärerna ir romāns par baltiešu izdošanu, bet tā centrālais temats ir šie daudz dziļākie miera nedevēji jautājumi. Tādēļ arī atzīšanās, ka nav izdevies dot objektīvu ainu, kaut gan mēģināts „līdz pat sīkākajai un pat maznozīmīgai detaļai turēties pie īstenības...” Aprakstītie notikumi ir notikuši, saka autors; cilvēki, par kuŗiem ir runa, eksistē vai ir eksistējuši, „kaut gan daudzos gadījumos biju spiests lietot fiktīvus iniciāļus, lai tos vai kādu citu pasargātu”.

Bet ciktāl sniedzas izmeklētāja iespējas deklarēt, ka uzzinātais ir īstenība? Ir taču runa par notikumiem laikā, kad viņam bija vienpadsmit gadu.

Īstenība slēpjas dokumentos un liecībās, bet cik tie ir īsti? - Enkvista grāmatas viena pozitīva īpašība ir − un Dievs nedod to neievērot, jo tad pārpratumi ir neizbēgami − ka autors nepastāv uz to, ka viņa īstenība sniegtos tālāk par uzzināto, par to, kas viņam zināms. Tālāk neviens no mums netiek, tālākais ir viņpus cilvēka spēju robežām. Romāns nav uzskatāms par pabeigtu darbu tai nozīmē, ka visam tur teiktam jātic, tas aktivizē lasītāju taujāt tālāk, meklēt jaunus izpētes leņķus, spiež noārdīt daudzas pieņēmumu robežas un ieraudzīt notikumu plašākā panorāmā ar jautājuma zīmēm, ko šī „iepanorāmizēšana” izlikusi vietās, kur agrāk viss šķitis esam skaidrs.

Jāatzīmē arī Enkvista turpat vai fantastiskās spējas organizēt milzīgo materiāla daudzumu tā, lai katra detaļa funkcionāli piedalītos vēstījumā, panākot dramatisku, mērķtiecīgu, ar dzīvību piesātinātu plūdumu, reizē iejūtīgi atzīmējot vietas, kur pavedienam jānotrūkst neatbildamu jautājumu priekšā. Šī māka integrēt abus rakstnieka „materiālus” − situācijas (šinī gadījumā Enkvista īstenības atsevišķos protokolus) un valodu − materiālizējusies literārā darbā, kas it kā no iekšpuses izgaismo notikumu, to izklājot lasītājam priekšā ar daudziem tā vaibstiem, bet nesaudzīgi atsedzot arī vietas, kam izmeklētājs ar savu pētītāja spuldzi nav ticis klāt. Tieši tās spilgti pasvītrā fatālo faktu, ka eksistē divas nesavienojamas „īstenības” - tā, kuŗa ir ekskursanta īstenība notikuma vietā, un tā, kuŗa ir notikuma iekšējai dinamikai pakļautā īstenība.

Līdz robežai abu starpā var noiet, bet tālāk ne. „Tālāk” nozīmē kļūt par daļu no tiem, kas nevis no dokumentiem vai liecībām kļūst par īstenību, bet kas ir īstenība dotajā laikā un telpā.

Pēc divdesmit diviem gadiem tas vairs nav iespējams. Divu citu profesiju ļaudīm lieta būtu vienkāršāka − ideologiem un „sausiem” zinātniekiem. Bet ne rakstniekiem, jo tiem, lai viņi nekļūtu nepatiesi, ir jāieskata šī eksistējošā robežas nepārejamība.

Enkvists: „Viņš domāja: Es atstāju visu aiz sevis, es ieslēdzos sevī. Man priekšā ir ūdens līmenis, upe, saule, gaisma, atspīdumi, siltums. Viņš domāja: Es turpinu sēdēt, es nedzirdu viņu saucienus, neredzu viņu asaras. Es palieku sēžam, nepiedalos, sēžu šeit piesaulē. Pavisam viens. Es spiežu sevi apjaust, ka es nekad neizpratīšu, es tik un tā nekad neizpratīšu”.

Tās ir romāna Legionärerna beidzamās rindas. Manuprāt, tās ir ļoti godīgas rindas, un tur pausto pārdzīvojumu neuztveŗot, nav iespējams ne izprast, ne novērtēt dziļākās apakšstraumes, kas grāmatas pamatā: Enkvista virskārtas reportāžās ir arī nepareizības, nepilnības un vietumis tāds neparasts un lakonisks tiešums, ka tas viss − ja turklāt nepamanīta paliktu arī Enkvista īstenība − viegli var novirzīt neuzmanīgāku lasītāju no tā, ko veicis rakstnieks, pie tā, ko un kā interpretē ideologs vai vēsturnieks. Romāna dziļākā jēga nav meklējama „dokumentācijā” (un es domāju, autors nedara pareizi, sākumā tik strikti pasvītrādams tieši dokumentācijas momentu). Tā atrodama indivīda paša patiesības meklējumos pasaulē, kuŗā ir ļoti daudz „patiesību”.

 

5.

Recenzijā ir pilnīgi neiespējami atstāstīt kaut daļu no Enkvista romāna satura tā, lai atstāstījums nenozimētu nepiedodamu satura deformāciju. Var vienīgi atļauties apgaismot pāris detaļas; un vismaz viena no tām noved mūs ļoti tuvu kādai „latviešu dilemmai”.

Enkvista romānā ir negaŗš epizods no latviešu kaŗavīru bēgšanas. Ieraudzījuši zviedru krastu, mobilizētie ierindnieki vēlējušies noārdīt no uniformām vācu zīmotnes vai pat pārmest uniformas pār bortu, lai, krastā nonākuši, varētu uzdoties par civilistiem. Viņi sprieduši arī, ka tāds solis „padarītu attiecības ar zviedru iestādēm mazāk komplicētas”.

Kareivji sūtījuši pārstāvjus pie virsniekiem, kas pēc 5 minūšu ilgas apspriešanās ierosinājumu noraidījuši un pavēlējuši visiem ierasties Zviedrijā pilnās uniformās.

Kāda izdotā refleksijas 1967. gada vasarā Rīgas Jūrmalas kāpās: „Viņiem (t.i. virsniekiem) lieta bija vienkārša. Pēc Hāgas konvencijas sagūstītiem kaŗavīriem pienākas pilns atalgojums, arī gūstā neitrālā zemē...” (Legionärerna, 27. lp).

Freivalda grāmatā šāda epizoda nav. Tur 76-77. lp teikts, ka kuģīša „Alnis” vīri apmainījuši uniformas pret civilām drēbēm un Istadē (Ystad) saņemti kā civilie bēgli. Tikai vēlāk viņi − nav skaidrs, vai uz vienošanās pamata, vai paklausot grupas vecākā virsnieka kapteiņa Kesseļa pavēlei − pievienojušies otra kuģīša vīriem, jo „nolēmuši, ka viņi apvienosies ar šī tvaikoņa pasažieriem kā latviešu kaŗaviri”.

Vai virsnieku lēmumu motivējis tikai egoistiski materiāls apsvērums? Viss var būt, ka blakus „materiālistiskajam” bijis arī kāds .ideālistiski patriotisks motivs, kuŗa dziļākās saknes meklējamas vācu okupācijas laika ideoloģiskajā gaisotnē un, varbūt galvenokārt, totālajā informācijas trūkumā, kādā dzīvoja latviešu vairums Otrā pasaules kaŗa laikā. Ka algas jautājumu nevar izslēgt no iespējamo motivāciju „saraksta”, liecina dīvaina vieta Freivalda grāmatā (273. lp), kur citēta Dr. Eichfusa-Atvara telegramma zviedru medicīnas pārvaldei 6.12.1945. tātad divi nedēļas pēc bada streika sākšanās. Telegrammā cita starpā atrodama apjautāšanās, „vai mēs joprojām esam pakļauti armijas štābam un vai mēs joprojām saņemsim savu algu?”

Toreiz streikotāji jau bija izvietoti pa zviedru slimnīcām. Vai tai brīdī algas jautājums vairs bija tik svarīgs?

Ne viena, ne otra no grāmatām nedod skaidru atbildi, kāpēc internētie nav centušies izbēgt no internējuma, lai pievienotos „civīlo bēgļu” kontingentam. Enkvists min, ka tas būtu bijis relatīvi viegli laika posmā pirms izdošanas sagatavošanas darba sākuma. Un jau jūnijā „latviešu eksīlģenerālis Tepfers” internētajiem virsniekiem ziņojis, ka eksistē vienošanās par to karavīru izdošanu Padomju Savienībai, kas bēguši no austrumu frontes. Viņš vienīgi neesot zinājis, vai tā tiešām notiks. Kas šādā situācijā būtu bijis jādara internēto grupas virsniekiem?

Nav noslēpums, ka kaŗa beidzamajos mēnešos kāds pulkvedis apzināti veda savu kaujas grupu cauri Vācijai, lai mobilizētie jaunieši varētu padoties gūstā rietumu sabiedrotajiem. Tātad reālpolītiska rīcība bija iespējama arī no virsnieku puses. Ko darīja virsnieki Zviedrijā?

Ne viena, ne otra no grāmatām neliecina, ka zviedri, vai pareizāk − zviedru valdība, par katru cenu būtu bijuši ieinteresēti izdot baltiešus.

 

6.

Jāsecina: kā vieni, tā otri bija „iemanevrējušies” strupceļā. Enkvista „dilemmas nr. 1 iztirzājums neglaimo toreizējai koalīcijas valdībai. Enkvista izpētes gaismā atklājas, ka (1) nav eksistējis nekāds Padomju Savienības pieprasījums izdot vācu armijai piederējušos internētos. Padomju Savienība vienīgi apvaicājusies, ko Zviedrija ar šiem internētajiem militāristiem domājot iesākt. Valdībai neglaimo arī, ka (2) lēmumu par izdošanu tā pieņēmusi tāpēc, ka ārlietu ministrijā kāds darbinieks uzrakstījis divas atbildes versijas − piekrītošu un noraidošu − un izgadījies, ka Zviedrijas toreizējais ministru prezidents paņēmis piekrītošās atbildes tekstu kā pirmo... un noteicis, ka būšot jau labi.

Mēs varētum būt vienisprātis, ka jaunās, sociāldemokrātu valdības situācija bija neapskaužama pēc tam, kad Padomju Savienība, atsaucoties uz saņemto pozitīvo atbildi, pieprasīja šai valdībai solījuma īstenošanu.

 

7.

Vai šī valdība izdeva baltiešus pret tautas vairākuma gribu? Tautas nobalsošana baltiešu jautājumā nav notikusi. „Sabiedriskās domas” izpausmju apraksti rada iespaidu, ka būtu notikusi milzīga un vienprātīga pretizdošanas manifestācija.

Enkvista grāmatā atreferēts kāds Gellapa aptaujas rezultāts (6.-8. 12. 1945). 45 proc. uzskatījuši, ka baltieši izdodami. 26 proc., ka daži no tiem būtu izdodami. 15 proc., ka baltieši nav izdodami, 14. proc. atbildējuši, ka viņiem nav nekāda ieskata. 71 proc. tātad bijuši par to, ka visi vai vismaz daļa izdodami. „Motīvi? „ jautā Enkvists. „Kā bija sagaidāms, vairums to neskaidri, brīžiem absurdi. ‘Mums no viņiem jātiek vaļā, mums nav ar tiem ko iesākt’ (27 proc.)”.

Ir citi motīvi, kāpēc nevajadzēja aizdot baltiešu internētos: Zviedrijas „tradicionālā neitralitāte” arī miera laikā; cilvēciskais vispirms, formālais pēc tam kā politikas vadmotīvs; izpratne, ka Baltijas valstis Otrā pasaules kaŗa laikā piedzīvoja divu dažādu varu okupācijas, pie kam pirmās okupācijas psīcholoģiskais rezultāts atspoguļojās nostājā iepretī otrai okupācijas varai. Bet, ciktāl var paļauties uz nelielo aptauju, zviedru vairākums vairāk vai mazāk nebija pret izdošanu.

Divi tā laika valstsvīri − Undens (Östen Undén) un Vigforšs (Ernst Wigforss) − Enkvista izgaismojumā parādās kā izteikti rasisti baltiešu jautājumā, lietojot tagad visai populāro terminu, īpaši Vigforša doma no laika gala bijusi, ka baltiešu tieksmes pēc neatkarības vairāk vai mazāk esot nereālas, Baltija esot krievu territorija un Baltijas valstis mākslīgi radītas un Krievijai bīstamas.

Vigforša domas, protams, nav zviedru domas, bet cik ir to, kas domā citādi, par to ziņu trūkst. Uzskatu, ka baltieši „iemainīti” pret izdevīgu tirdzniecības līgumu, Enkvista materiāls turpretī apstrīd. Iznāk, ka drīzāk varētu būt bijis otrādi − kaŗa izpostītajai Padomju Savienībai kredīts bija vajadzīgs un Zviedrija, kaŗa neskarta, varēja „izspiest” uz šīs vajadzības pamata baltiešu neizdošanu. To tā nedarīja.

 

8.

Vai Enkvista Legionärerna ir caurcaurēm nevainojama grāmata?

Jautājums ir rētorisks, un atbilde ir − nē, šis romāns, tāpat kā visas citas grāmatas, nav bez savām vainām. Bet izšķirīgs faktors tā novērtējumu ir, vai novērtējumi attiecina uz „dokumentāro virskārtu” vai urdītajām problēmām, kuŗas autors mēģinājis risināt. Ir tādas problēmas, kam trūkst dogmveidīga atrisinājuma, bet to izgaismošana var aktivizēt lasītāju, likt tam ieskatīt problēmas dziļumu un plašumu, tās lomu individa dzīvē.

Virskārtas jautājumā Enkvistam var cita starpā pārmest, ka viņš baltiešu kollektīvo emocionālo pārdzīvojumu tulkojis, ne sevišķi dziļi ierokoties Baltijas tautu pēdējo gadu vēsturē, to psīcholoģijā. Precīzu faktu starpā ir dīvaini formulējumi. Ko, piemēram, nozīmē teikums, ka Latvijā 1940.gada jūlijā bijušas vēlēšanas „ar krietni vien reducētām izvēles iespējām” (kraftigt reducerade valalternativ)? Viens vien kandidātu saraksts vispār izslēdz katru izvēles iespēju.

Vārds „kollaborants” ir techniski nevainojams termins, bet ja tā negatīvās valences absolutizē, to var „vieglā formā” attiecināt arī uz zviedriem: vācu kaŗaspēka transiti. Pēkšņais antifašisms pēc sabiedroto uzvaras.

Runādams par krievu naidu pret visu, kam kaut kāds sakars ar hitlerisko Vāciju, Enkvists uzskaita vācu postījumus un citus briesmu darbus Krievijā. „Skaitļu absolūto eksaktumu var apšaubīt”, raksta autors. „Kā, piemēram, jārīkojas, lai totāli iznīcinātu kādu ceļu? Bet visumā aina nav apstrīdama”. Ka ainu visumā tiešām nevar apstrīdēt, varam būt vienisprātis; bet savukārt nevar izprast baltiešu reakciju priekšā stāvošās izdošanas jautājumā, tikpat sīki nereferējot (toreiz bija vēl „Staļina laiki”) par krievu vergu nometnēs ieslodzīto skaitu, par to, cik noslepkavoti, kā izpostīja kultūras un saimniecisko dzīvi Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Par šīm lietām Enkvists neklusē, bet sīkāks šo notikumu izklāsts, iedziļināšanās abu okupāciju izraisīto reakciju saspēlē dotu dziļāku psīcholoģisko izgaismojumu ir tam, ka arī kollaborācija vācu laikā nebija bez savas − polītiski neattaisnojamas, bet psīcholoģiski izprotamas − cēloņsakarības, ir tam, ka izdošana dotajā laikā psīcholoģiski nozīmēja − traģēdiju. (Cita starpā: no repatriējušos baltiešu procenta statistiski varētu aplēst, cik internēto baltiešu būtu vēlējušies brīvprātīgi atgriezties!) Skaidrs, ka nodaļa, kuŗu varētu nokristīt par „Enkvists Ģetzemanes dārzā”, t.i. nodaļa, kuŗā izmeklētājs raksta vēstuli „priekšsēdim Mao”, latviešu lasītāju vairumam nebūs pa prātam un par to autoram pierakstīs daudz grēka. No šī kompozīcijas paņēmiena tomēr nevajadzētu izspiest vairāk sulas nekā tur iekšā, un katrā ziņā ne nepareizo.

Un, visbeidzot, derīgi ir vēlreiz atgriezties pie romāna beidzamās nodaļas, kuŗā Enkvists, no patapināta teksta ieplūzdams kommentārā, raksta:

„...vajadzētu pakavēties pie jautājuma, kas ir daudz sarežģītāks nekā jautājums par mūsu atbildību šo simt četrdesmit sešu deportēšanā: pie jautājuma par mūsu kulturālo kopību ar Baltijas jūŗas valstīm, kuŗu problēmās mums vajadzētu dalīties tā vietā, ka mēs tām ar politiskiem vienkāršojumiem pagriežam muguru. Kāpēc mēs ceļam šķēršļus ceļā uz savas apkārtnes būtisku daļu?...

...viņš pēkšņi bija ieraudzījis un izpratis veidu, kādā zviedri atstāj novārtā, − noliedz vai strādā pretim baltiešu kultūras norisēm Zviedrijā; un tajā pašā laikā viņš bija saskāries ar milzīgām un patētiskām alkām pēc tuvības, kas jūtamas šeit Latvijā: parādi uz iekšu un uz āru. Viss bija daļa no kādas traumas, kas ir difūza un pilna vainas, tāpēc drošības labad nekad nediskutēta...”

Viss var būt, ka kāds, kuŗš raksta vēstuli „priekšsēdim Mao”, ir vienlaicīgi arī tik redzīgs, ka uzdrīkstas redzēt un nosaukt vārdā kaut ko tādu, ko agrāk neviens nav iedomājies tik atklāti definēt.

Vai tā būtu rakstnieka priekšrocība? Bet varētu būt arī lasītāja, ja tas neapmierinās tikai ar virskārtu, ar to, kas ir novienkāršots un „pavisam skaidrs”...

Ko tu īsti zini par latviešu izdošanu?

Un tu − par latviešiem Latvijā, par latviešu tautu?