Jaunā Gaita nr. 71, 1968

 

Tālivaldis Ķiķauka

Jāņa Gorsvāna viņete

ILGĀKU LAIKU NEKAS NEBIJA TEIKTS,

un vārdi bija sprostā un netika laukā; lauks viļņojās aiz loga kā jūŗa; jūŗas putās bija nākotne, bet tuvāk ielūkoties bija grūti: tās bija pārrakstīšanas mokas, kas trinās gar aļģu zaļganiem akmeņiem. Lielā smadzeņu atrofēšanās bija sākusies, un meitenes īsos svārciņos un ar puķēm starp lūpām nāca kā krelles, kas aizvijās no krēslas tumsā. Tad uzspurdza pāris zēnu ar siltām mēlēm un vasaras raibumiem, kuŗu punktos bija nevarība.

Te vairs nevarēja runāt par saistībām ar pasauli, par parakstiem, kuŗu roku pirksti jau bija kļuvuši itin stīvi, par sauli, kas bija aiz saules brillēm. Kaut kāda velna dēļ kārtība pasaulē bija pajukusi - ne jau tā kārtība, kas jaucas pa atvilknes apakšu, kad pirksts pārvelkas ar putekļu kārtiņu; kad gaŗi mati pārvelkas pāri plecam kā buŗas uz veclaicīga burinieka mastiem - paaudze bija briesmās, un tai acu dobumos bija aizdomas, ka visi vecie stāv, lai īdzīgi dusmotos un norātu. Norājeju un norējēju paaudze. Paaudze, kuŗas bērnības smiltis bija aizskalotas nebūtībā: te uz sola sēdēja sirmgalvji un žēli skatījās uz visām pusēm - tiem vēl gribējās būt indivīdiem, bet mēles jau bija pieplakušas aukslējām. Tos no visām pusēm pētīja un skatīja dažādi dendiji, kas jau ceturto dienu bija staigājuši pa bulvāriem un bija acis mērcējuši skatlogu sulā, un no viņu deguniem spiedās ziņkārība, līdz beidzot, sirmgalvjus ieraudzījuši, tie iemidzināja savas spēles un atkāpās, bet, saviebušies un pie sevis kaut ko norūkuši, soļoja tālāk.

Sirmgalvjiem īsie svārciņi vairs neinteresēja, un tie skatījās taisni kājām cauri un, domīgi vērdamies pavasaŗa dvingās, tie varēja saskatīt violetos toņus, kas bija silti un patīkami un aizdzina putnus tālāk. Izrādījās, ka putni un dendiji bija vieni un tie paši, jo kur vienam sākās aste, tur otram beidzās getras, un tie izveidoja tādu kā fonu, uz kura pastaigājās pārītis.

Pārītis tuvojās kā viens ķermenis ar četrām kājām, jo bioloģiskās dziņas bija uztriektas kokā, un, pienācis tuvāk, pārītis apsēdās arī uz tā paša sola, kas acis izbolījis nepārlūza, un tas nebija tik jocīgi kā varētu iedomāties, jo vecākā paaudze nekādus jokus nepielaida, kurpretim jaunākās paaudzes joki lauzās uz āru un pārlējās pāri solam kā mārrutku mērce.

Vecākajai paaudzei neinteresēja nekas vairāk kā sola balsti, un visi vecie ļaudis noliecās, lai apskatītu sola apakšu, un brīnījās, jo zem tā atradās astoņas kājas, no kuŗām četras bija sola kājas, bet četras cilvēku. Tālāk paskatoties, bija vēl četras botes un divi stulmeņi, tātad kopā četrpadsmit kāju. Kurpju zoles bija jūtami nelīdzenas, un uz daudzām, bija grants, kas bija visām apakšā kā mīlniekiem zāle, bet pārītis patiesībā bija jau aizmidzis uz sola un tik tikko kustējās, kamēr divi vecie kungi lasīja avīzes un riekstus, bet vecīte adīja: viņai adīšana bija tas pats, kas man rakstīšana ar rakstāmmašīnu. Viņa dūra, šķieba, vēra, vilka un cilpoja bez apstājas, bet pārītis tikai kņudēja un netraucēja ne vienu, ne otru, un vienīgais nogurušais bija sols, kas, ja varētu, būtu stenējis, jo nesa ap 380 kilogramu svara, kas bija sagājis četrās sola kājās, katrā taisni 95 kg.

- Vai jums nebūtu uguns? gribas uzpīpēt, - teica vecākais vecītis un pārliecās pāri pārītim, to netraucējot, bet skaņas ieplūda otra vecīša ausī taisni kā uz diagrammas. Izrādījās, ka otrs vecītis, kuŗa vārds bija Oskars Peromandrs, bija smēķēšanu atmetis jau priekš piecpadsmit gadiem, kamēr pirmais vecītis, kuŗa vārds bija Salimandrs Po, bija smēķēšanu sācis taisni priekš četrpadsmit gadiem, kad pārīša zēnam bija jau četri gadi, bet meitenei tikai 1.7.

- Piedodiet, bet es nesadzirdēju jūsu jautājumu -, teica vecākais vecītis tik skaļi, ka vecītei adīklis salēcās un adata mazliet iedūrās pārīša ādā. - Vai mēs neesam labs pārītis? iejautājās pārītis un mēģināja piecelties, bet vismaz divi kājas neklausīja.

- Jūs esat ļoti mierīgs pārītis -, ar smaidu ierunājās Ella Kristapsone, kuŗas māte reiz bija precējusies ar kaprāli no Lielā Cara armijas. - Mūsu dienās tādi lēkāja vien! viņa vēl piebilda.

Pārītis bija sadudzis un nezināja ko iesākt, jo redzēja, ka sols nav piemērots un mēģināja gāzties, taču ir grūti iedomāties, kā varētu apgāzt solu ar četrpadsmit kājām. Oskars Peromandrs un Salimandrs Po sarokojās, un pārītim bija jāpavirzās tuvāk pie malas, līdz tas palika pavisam sarkans un sāka jokoties.

- Onkulīt, ja jau mēs tik tālu esam tikuši, kāpēc tad ir jābremzē pašās beigās? tā atkal ierunājās pārītis un dzēra gāzētu kolas ūdeni no skārdenes ar salmiņiem, uz kuŗiem bija uzgleznotas tulpes.

Vecītis Peromandrs un vecītis Po abi piecēlās, bet vecenīte gāja abiem līdz no muguras, un varēja redzēt, ka adīklis patiesībā aptvēra abus vecīšus kā tīklā, un kad šī mazā procesija sāka virzīties pa parka celiņu uz priekšu, tiem no muguras vilkās līdz arī pārītis, jo tas, kā izrādījās, bija saadīts kopā ar vecīšiem. Tā villainie apvalki, kas bija adīklis, sasaistīja šos ļaužus kopā, un tie kustējās kā īpatnējs dinozaurs, un tikai sols viens pats bija palicis un izbrīnā piecēlās uz divi kājām.

Par to, ka ilgāku laiku nekas nebija ticis teikts, sols vairs nerūpējās, jo viņam pašam bija savas eksistences mokas, kādas ir ikkatram no mums. - Kādam visi tie gali ir jāsavelk kopā -, es vēl sadzirdēju solu sakām.