Benita Veisberga
NELABA DIENA
Bērnības zīmējums
Jāņa Gorsvāna viņete
Tētis ar kādu kungu sēdēja viesistabas stūrī zviļņos. Es zem klavierēm. Viņi kūpināja papirosus un runāja. Es brīnījos, kā tā varēja sēdēt un runāt, tik ilgi. Man nebija nekā ko darīt. Laukā bija silts, maijs.
Man bija mugurā svētdienas kleita. Gaiši sārta zīda, ar pelerīni uz pleciem. Jokaini gluma un auksta kleita! Paņēmu brunčus un stingri nostiepu ap vienu kāju, lai vēl labāk sajustu neierasto drānu. Bet nē, tā klāt pieliekot, vairs nekā nevarēja samanīt. Vislabāk bija, kad gāja, tad drēbe slīdēja un kustējās gar miesu kā vēss ūdens. Izlīdu no klavieru apakšas, pacēlos pirkstgalos un visādi izlocīdamās gāju apkārt istabai.
„Ko tu tur!”, tētis izmeta. Svešais kungs paskatījās. Man uznāca kauns, aiztupos aiz zviļņa.
Labākais pie kleitas bija pelerīne. Kad skrēju, vai gāju laukā pa vēju, tas atsitās atpakaļ un plivinājās pa muguru un ap pleciem kā dzīvs. Kā spārni. Tas bija jauki! Mūsu viesistaba bija pagaŗa, no viena gala līdz otram man iznāca labs skrējiens. Aizgāju līdz priekšnama durvīm un no turienes metos skriešus pāri istabai.
„Es lidoju! Es esmu tauriņš, skataities, skataities! Tralalalalā!...”
Tētis savilka pieri un māja man ar roku:
„Klusāk, neālējies tā! Mēs nevaram sarunāties.”
„Bet ko tad lai es daru?!”
„Izdomā kaut ko.”
Piegāju pie baltās podiņu krāsns, vilku pirkstu ap podiņu četrstūriem un domāju.
Man bija iegādāti jauni gaŗi zīmuļi un bilžu grāmata izkrāsošanai. Tos varētu parādīt ciemiņam. Tas būtu kaut kas pavisam mierīgs, bez plosīšanās. Aizgāju uz savu istabu, sameklēju mantas, atnesu un noliku uz ciemiņa zviļņa malas.
„Es tev parādīšu. Šī man ir jauna grāmata, visa vēl nemaz nav izkrāsota. Skaties, kādi glumi, spīdīgi vāki, pieliec pirkstu...”, es iesāku.
Tētis paliecās un ar roku bīdīja mani projām. „Nebāzies virsū! Spēlējies tagad pati! Un nenes te mantas! Nes uz savu istabu, spēlējies tur!” Skatījos tētī caur pieri. Vēderā man kaut kas apgriezās. Paņēmu mantas un piegāju pie loga. Aizlīdu aiz aizkara.
Lejā bija saulaina iela, uz ietves zīmējās spilgti saules un ēnas laukumi. No lielā bērza ielas otrā pusē karājās lokani zari, mazām zaļām lapiņām. Gaŗām aizkāpa kāda dāma uz augstiem papēžiem, klik klak, klik klak, klik klak, klik klak. Kāpēc viņš negāja mājā? Kāpēc viņš tik ilgi te sēdēja? Kaut viņš ietu ātrāk, drīz - lūdzu! Priekšnamā karājās viņa pelēkā platmale un spieķis. Tos es viņam varētu atnest, lai viņš ātrāk var iet, attaisīt jau durvis vaļā -
Tad tētis teicās parādīt savus potējumus, un mēs nogājām dārzā. Tētis ar kungu apsēdās uz sola lapenes priekšā, es gāju apstaigāt dārzu. Aizgāju uz viņu malu, kur pie sētas auga avenes. Tur pašlaik ziedēja amoliņi. Gar avenēm gāja paplats zālains celiņš, un uz tā bija saviesušies amoliņi. Kad tie ziedēja, tā kā tagad, tad vajadzēja skatīties, kur kāju likt, lai neuzkāptu tiem virsū. Bet kaut kas ar šo dienu nebija... Uzkāpu uz kastaņas celma un ieraudzīju, ka tētis ar kungu bija piecēlušies un lēnām nāca šurp. Man tūliņ izšāvās caur galvu: tagad viņi nāks te un kāps uz amoliņiem! Pāri ērkšķogulājiem redzēju viņu galvas un plecus, viņi nāca, lāgiem apstādamies un apkārt skatīdamies, tētis uz saviem kokiem un krūmiem rādīdams. Stāvēju un vēroju, kā viņi uzgriežas uz aveņu celiņa un nāca šurp. Svešais tēvocis nāca taisni pa to pusi, kur amoliņu bija visvairāk. Un zināms, viņš neuzmanījās. Viņš kāpa taisni virsū!
Teikt, ka tā nevar? Lielam cilvēkam. Ciemiņam. Sāku skaļā balsī, pusē dziedot, skaitīt: „Uz amoliņiem nedrīkst kā-āpt! Uz amoliņiem nedrīkst kā-āpt! Mēs uz amoliņiem nekāpjam! Nē, nē, nē-ē!” Kungs sarunājās ar tēti un nelikās mani dzirdam. Gāju pa priekšu un skaitīju skaļāk. Kungs neklausījās, tikai pastiprināja savu balsi, tētim kaut ko stāstīdams. Skaitīju labi, labi skaļi. Bet kungs mani neievēroja - ak tu tāds lempis, atkal jau viņš uzkāpa vienam lielam sārtam ar savu melno zābaku!
Pieskrēju viņam klāt un uzsaucu: „Nedrīkst kāpt uz amoliņiem!” Un iesitu pa celi.
Kungs apstājās un pārsteigts skatījās lejā uz mani.
„Benci!” tētis savilka uzacis.
„Bet viņš...”
„Tu vēl runāsi pretī!”, tētis kļuva dusmīgs.
„Atvainojies! Tūliņ atvainojies un ej projām! Tu nemāki uzvesties, kauns taisni!” Man krūtīs auga liels kalns, kāpa kaklā, spieda degunu ciet. Pacirtos viņiem garām un skrēju. Uz vidus celiņa, kur mani aizsedza ogu krūmi, sāku iet lēnām un laidu asarām vaļu. Man bija taisnība! Uz amoliņiem nedrīkstēja kāpt! Neviens cilvēks nekāpa puķēm virsū! Bet lūk, mani bāra un kaunināja. Tētis - viņš ļāva svešam cilvēkam nomīt puķes, bet pats savu bērnu dzina projām. Tikai projām, projām! Viņš savu bērnu nemīlēja, nē.
Aizgāju uz dārza stūri, kur bija maza skaidiena, apsēdos pie malkas grēdas un pinkšķēju.
Ko lai tagad dara? Varētu nomirt. Tad viņi redzētu! Es gulētu baltā zārciņā, kā tā bērnu dārza meitene toreiz, puķes visapkārt. Matos būtu iesieta plata sārta lente. Es izskatītos kā eņģelis, visiem būtu tik žēl. Tēti bārtu, viņš stāvētu nokārtu galvu. Bet nekas vairs nebūtu glābjams, es būtu beigta. Man tā vēl gribējās dzīvot! Drīz būs vasara, būs jābrauc uz laukiem, varēs iet peldēties. Man jau bija nopirkts jauns peldkostīms, skaists, punktains. Tas paliks -
Asaras lija straumēm. Kabatas lakata nebija. Debesis pāri koku galotnēm plētās zilas un augstas, vietām tajās gulēja balti, nekustīgi mākoņi. Uz ērkšķogulāju svaigi zaļajām lapām spīdēja sārta pēcpusdienas saule. Augļu koku zari bija pilni pusplaukušiem ziedu pumpuriem, tajos jau varēja redzēt baltas un iesārtas ziedlapas. Piemiegtām, saraudātām acīm vērsos saulainajās debesīs: Dieviņ, kāpēc es esmu tāds bērns? Kāpēc man tik slikti iet? Dzen projām, pats mans tētis - projām, projām, mēs te tādu negribam... Un māsu un brāļu man nav, nekā man nav -
Augšā pie kājas kaut kas iekņudējās. Pakašāju. Auč! Nu iedūra kā ar adatu, sūrstēja kā uz pušuma uzliets jods. Parāvu brunčus, paskatījos - Ak! Es biju iesēdusies skudrās. Dzeltenajās.
1957.gadā
