LOGI AR SKAIDRĀM RŪTĪM
Hermanis Kreicers, Logi. Atceres. Apceres. Vērojumi. Mineapolē: Tilts, 1967. 447 lp.
Pa daudziem gara logiem skatījies Hermanis Kreicers; kā to rāda viņa atmiņu un apceŗu grāmatas plašā tematika. Tur ir latviešu tautasdziesmu analīze un literātūras vēsture (īpaši: Blaumanis, Rainis, Skalbe, Veselis, Virza), tur ir polītiskā vēsture (Valdemārs, Skujenieks, Ulmanis), tur ir paidagoģija (raksti: "Audzināšanas mērķi", "Augšana cilvēcībai") vai arī vienkārši atmiņu zīmējumi un pārdomas par dzīvi, cilvēkiem un Dievu.
Apmēram četrsimt piecdesmit lappusēs 28 raksti. Tāpēc arī lielāko tiesu tie ir tikai - paša autora vairākkārt lietotā vārdā - "skicējumi". Jo daudzi Logos aplūkotie temati ir jau katrs par sevi veselas grāmatas vērti. Bet labi arī tā, kā tas tagad publicēts. Kreiceram ir ievērojams talants izteikties īsi un skaidri. Raitā stila nopelns, ka viņa grāmata viegli lasāma. Tāpat kā Blaumaņa stāsti un noveles. Un ikviens jaunietis, kam latviešu kultūras un neatkarīgās Latvijas problēmas varbūt pasvešas, šo grāmatu rūpīgi izlasījis, gūs ieskatu veselā laikmetā.
Apceres arī radušās ilgos gados, vismaz kopš 1934. gada (piemēram, par Virzas Straumēniem kā pieminekli vecajai Zemgalei) līdz pat pērnajam gadam Amerikā ("Dziļos sniegos"). Bet ir kaut kas nepārprotami zīmīgs un personisks visā vairāk nekā 30 gados tapušajā grāmatā. Pirmkārt, tā ir autora apņēmība būt iespējami objektīvam, taisnīgam, bezkaislīgam vērotājam un izvairīties no monochromatiskiem cilvēku raksturojumiem (balts-melns). Otrkārt, tas ir autora ētoss, viņa ētisko normu kods un ideāli, kas caurstrāvo ikvienu apceri.
Dažs varbūt teiks - ļoti daudz didaktikas. Tiesa, bet vai šim vārdam vajadzētu piešķirt negātīvu pieskaņu? Kreicera mūža darbs ir audzināšana. Tādā mērķtiecībā radušies arī viņa Logi.
Tā nav kaila didaktika. Ja autors uzsveŗ, ka "vismaz cilvēka sirdī, dvēselē Dievam ir vieta", tad šis imperātīvs saistās ar plašāku analizi par Rūdolfa Blaumaņa reliģiskajām atziņām. Un ja Kreicers runā par " latviski nacionālu garu", tad cita vidū viņš to parāda Marģera Skujenieka ģimenē un personā. Vai arī secinot par Kārli Ulmani: "Viņš ir Latvijas šūpūļa kārējs un, kā citkārt lielais Kristaps bērnu, uz saviem pleciem iznesa to no posta un jukām." (Kreicera raksts par Ulmani Jaunajā Gaitā iespiests jau pirms pieciem gadiem). Un ja Kreicers saka, ka "latvieša tikumu pirmā vietā ir darbs", tad tam seko virkne piemēru, it īpaši balstoties uz tautasdziesmām.
Īsti pareizi gan neliekas, ka 60 lappušu gaŗajā apcerē par "Latviskā gara pamatiem" viss ir pozitīvs, tikai vienas rindkopas beigās konstatējot, ka latviešiem ir arī "negātīvas rakstura īpašības".
Autors apzināti cenšas atsevišķu cilvēku personības raksturojumam nelietot absolūtās vienkrāsas mērauklas "labs vai ļauns" (skat. 290. lp.). Tomēr dažkārt viņš nonāk visai kontroversos apgalvojumos ar pārdrošiem un pat nedibinātiem vispārinājumiem. Piemēram, par dažādu tautu spilgtākām īpatnībām (163 -164 ). Vai atkal, spriežot (tiklab par atsevišķiem indivīdiem, kā arī tautām), ka "vārgais, kroplais, slimīgais iet bojā, lai dotu vietu veselajam, dzīvot spējīgajam". (Bet vai kaŗā un revolūcijā bieži vien neiet bojā taisni drosmīgākie, raksturā stiprākie un ideālu apgarotie? Vai tas tā nebija arī latviešu cīņās par savu zemi, tautu un neatkarību?) Un vai autors nenodara pāri nesen mirušajam valstsvīram Miķelim Valteram, rakstot, ka "prasība pēc (Latvijas) pilnīgas neatkarības atkal vispirms Raiņa izteikta"? (149). Valters taču jau 1903.g. mudināja ikvienu nekrievu tautu Krievijas imperijā "lauzties ārā no Krievijas" un 1905.g. sludināja, ka katrai tautai jāizcīna sava valsts (skat. A.Švābes Latvijas vēsturi 1800-1914, 610.1p.).
Kreicers skubina ne vien individu, bet arī starptautiskās attieksmēs likt pamatā kristietības principus. Atļausimies citātu:
(116-117).Cilvēces gaišais pravietis - Kristus devis mīlestības un brālības mācību, kas vienīgā var izlīdzināt reliģiskas, nacionālas un sociālas pretišķības un naidu ... jākļūst kristiešiem ne vien formāli, bet būtiski. Tad lielie samezglojumi, ap ko velti lauza galvas gudri diplomāti, tautsaimnieki un tiesībnieki, kārtosies vienkārši un godīgi.
Būtu jau skaisti. Bet 2000 gados gan, liekas, nekas nozīmīgs un paliekams nav sasniegts kristīgas mīlestības ieviešanai valstu un tautu attieksmēs. Kristietības principi ne vien starptautiskā, bet arī iekšpolītiskā sfairā arvien saduŗas - lietojot atkal paša Kreicera apzīmējumu - "ar nepielūdzamām reālitātēm".
Diemžēl, gribot negribot nākas atzīt dichotomiju starp individuālo un polītisko ētiku. Tāpēc tautu un valstu pretišķību mazināšanai atliek vienīgi kaut cik reālistiskais "katēgoriskais imperātīvs" - līgumu un vispār starptautisko tiesību savstarpēja ievērošana.
Beidzot jāsaka: Kreicera grāmatā sakopotās atceres un apceres ir "logi" ar skaidriem, tīriem stikliem skatam uz paaudzēm, kuŗās, šķiet, bija vairāk cilvēku ar stingru ētisku pamatu individuālā dzīvē, vairāk cilvēku ar ideāliem un ticību - pretstatā tagad jo bieži sastopamajiem chaosa cilvēkiem.
Benno Ābers
Benno Ābers dzim. 1909.g. 13.februārī Rīgā. Pēc Latvijas Universitātes tiesību zinātņu fakultātes beigšanas no 1933, līdz 1938.g. bija viens no Latviešu konversācijas vārdnīcas redaktoriem. No 1937. līdz 1944.g docēja tiesību zinātņu fakultātē. Kopš 1949.g. dzīvo ASV. Ap 20 publikāciju periodikā par dažādiem tematiem Latvijas vēsturē un tiesību vēsturē. Viņa grāmatu Vidzemes zemnieku stāvoklis 19.gadsimta pirmā pusē savā laikā godalgoja Krišjāņa Barona fonds.
[Skat. H. Kreicera Piezīmes par Recenziju JG 73]