IGAUNIS DZEJO VĀCU MĒLĒ
Ivar Ivask, Gespiegelte Erde. Gedichte 1953-1963. New York: Frederick Ungar Publishing Co., 1967. 64 lp.
Ivaru Ivasku latviešu sabiedrība, it sevišķi Jaunās Gaitas lasītāji pazīst. Igaunis, dzimis Rīgā, literātūras profesors un žurnāla Books Abroad redaktors - tas viss jau lasīts mūsu presē. Ivaska raksti Jaunajā Gaitā liecinājuši ne tikai par nevainojamu latviešu valodu, bet arī par īstu igauņu un baltiešu kultūras izpratni. Pēc dzejoļu krājumiem igauņu valodā grāmata Gespiegelte Erde ir viņa pirmais dzejoļu sakopojums vācu valodā.
Dažos dzejoļos pavīd mums baltiešiem kopējā pagātne: Rīgas ostmala, tāpat Igaunijas ainava, kas sniedz varbūt visidilliskāko dzejoli krājumā, arī bēgšanas pārdzīvojums vairākos dzejoļos. Viens no tiem emocionāli iekrāsotā temata dēļ it īpaši parāda Ivaska izteiksmes vienkāršību un viņa māku savas jūtas pārnest uz apkārtnes aprakstu, atrodot distanci un svaigu izteiksmi asam pārdzīvojumam. Tā dzejolī "Pēc bēgšanas" pašam bēglim Ivasks piedēvē tikai nogurumu, kamēr izjūtas viņš ietveŗ dabas objektu attēlojumā. Tādējādi dzejolim dota noskaņa: salas vientulība, viļņu asās elsas, naidīgie kaiju kliedzieni, retā un nabadzīgā zāle, pie tam pasvītrājums, ka bēglis "šoreiz" izbēga, rada izturētu bezcerības gaisotni.
Krājuma centrālais motīvs - Eiropas panorāma. Šais dzejoļos, kā jau minējis Gunars Saliņš savā recenzijā (Laiks, 5.7.67.), aprakstītas ainavas, kuŗu detaļām nobeigumā parasti seko kāda pēkšņa atziņa. Bet šīs atziņas iet pāri Eiropas vīzijai. Gan atsevišķos dzejoļos, gan pat dzejnieka izraudzītajā dzejoļu secībā saredzama pacelšanās no konkrētā uz abstrakto, no cieši reālitātei piesaistītā uz garīgo.
Grūti pateikt, vai cēlonis tam meklējams dzejoļu rašanās secībā vai tematos, bet krājuma otra puse ir bagātāka nekā pirmā, kurā tieši ar specifiskām vietām saistītajos dzejoļos nereti traucē vai nu atkārtošanās domu uzbūvē (ainava-atziņa), vai arī stingrie ritmi, neraugoties uz daudzām apskaužamām rindām. Zīmīgi, ka izņēmumi šeit ir tieši pirmās puses pēdējie divi dzejoļi (28. un 29. lp.).
Krājuma otrā pusē atrodam lielāku variāciju un formas un domas saliedētību. It īpaši jāatzīmē izcilais dzejolis "Goba martā", kas ar dzejas gleznām, kāpinājumiem un atkārtojumiem it kā vienā elpā izdveš pārdzīvojumu, kuŗu dzejniekā rada izslāpušais koks.
Kaut vairums Ivaska dzejoļu saistās ar noteiktām vietām vai dabas parādībām, un kaut viņš tās tiešām it kā reāli sevī uzsūc (viņš, piemēram, sagaršo ostas sāli (17), vējš viņam kož acīs (17), sālsgrauds acu plakstā (25), mutē patiesība iesitas kā smarža (36), - viņa temats ir cilvēks. Lai arī krājuma nosaukums "spoguļotā zeme" reāli parādās dzejolī "Vīnes vīzija", dzejnieks te pats ir zemes spogulis. Zeme, parafrazējot Ivaska izteiku par Vīni, "pastāv mūsos". Šis zemes, dabas un dzīves devums, kas dzejnieku "skaŗ simt iespaidiem" (17) un viņam atļauj atrast savu es, ir viens pavediens, kurš aužas cauri visam krājumam. Otrs, kas it kā turpina un nobeidz pirmo, ir dzejnieka gaišais pasaules skatījums. Kā viņš dzejolī "Bērnības avoti" saka kārtojam savas bērnības vasaras dienas, tā viņš kārto visus zemes iespaidus, un krājuma noskaņu raksturo nevis tā prologs ar jūŗas straujumu, bet gan tā epiloga pēdējās rindas, kaut arī tās ir ievadītas ar zināmu rezignāciju: atskatoties, "dzidri apskaidrotas dienas stāv kā salas jūŗā".
Ivaska pasaules skatījumam ir šī apskaidrotība. Izņemot dzejoli "Mārburgas gadi", kas ir daudzvārdīgāks un Ivaskam neraksturīgi jūsmīgs un formā vienmuļš salīdzinājumā ar pārējiem, krājums ir viengabalains kā domā tā valodā. Atzīmējams arī jūŗas motīvs, kas gan tieši, gan ar atsevišķām vārdu gleznām sasaista dzejoļu virkni no tās pirmajām līdz pēdējām rindām.
Zinot, ka Ivasks raksta divās valodās, varētu gan vēlēties lasīt viņa dzeju arī igauniski. Recenzējamos dzejoļos raksturīgas asonances, alliterācijas un vienzilbīgu vārdu sarindojumi: "Meer und Wolke, Sand und Schaum" (28), "der Dunst vom Mund" (43), "Wenn der Herbst das Herz anfällt" (42) u.c. Tāpat vismaz latviešu valodā nevaram pienācīgi atdarināt vārdu salikumu kā "mondparaffinüberzogen" (33), vai pat vienkāršos "Sommerabendhimmel" (51) un "dunstbeschlagen" (17) - sašķelti atsevišķos vārdos šie jēdzieni iegūst citu kvalitāti. Tas, protams, ir temats pats par sevi. Ivasks nenoliedzami prot izmantot vācu valodas īpatnības.
Ivaska dzeju raksturo atturīgums, intellektuālitāte, klasiska skaidrība un izsmalcināta valodas un takta izjūta. Gan skaņu spēlē, gan noskaņā krājumu var labi pielīdzināt dzejoļa "Nakts" pēdējām rindām, kur Jūŗa smiltīs izmet putu tīklu, "damit aus Muschel, Fisch und Mensch ein Vers entstehe."
Valda Dreimane