MISTIĶA REĀLISMS
Laimonis Purs, Ēna ceļa garumā. Kāda notikuma atstāsts. Rīgā: Liesma 1967. 184 lp.
...viens-tas ir viss. Pasaule ir viena, zemeslode ir viena, cilvēks ir viens... Katrs no mums ir viens... Patiesība ir tikai viena... -
Citētais lasāms Laimoņa Pura gaŗā stāsta101. lappusē. Citātā ir pretruna: Ja katrs no mums ir viens, tad patiesība nevar būt tikai viena, bet ir vairākas patiesības. Ikvienam no mums ir vismaz dažas tikai paša patiesības; un tādas "paša" patiesības ir arī grupām, kollektīviem un nācijām, ko cita starpā apstiprina arī sociālistiskā reālisma nosacījums, ka literātūrai jābūt partejiskai. Partejisks - tas nozīmē vienmēr pirmā vietā likt savu patiesību. Vai savu patiesības versiju.
Laimoņa Pura stāsts jau no sākuma literāri intriģē, un tas galvenokārt autora it kā no savažotības atbrīvotā stila nopelns. Ar impresionistiski iešvīkātām asociāciju plūsmu detaļām autors sekmīgi rada pārdzīvojumu izraisītāju noskaņojumu, kāpina tempu un mērķtiecīgi ved lasītāju tuvāk tam, par ko viņš vēlas stāstīt. Šķiet, kā vēja aizrauts ir pineklīgais gausums, kas recenzijas autoram lika pārtraukt romāna Gaismas staru lokā (1966) lasīšanu, jo - nogurdināja un apnika.
Stāsta Ēna ceļa garumā pirmā puse ir fābulā vienkāršs, bet citādi saistīgs kriminālstāsts, ko padziļina autora izpratnīgā vēlēšanās dot ieskatu kriminālpolicijas ikdienā. Cita starpā, viņš atklāj, ka "sociālistiskās sacensības" gaisotne Latvijā noved pie tā, ka policija, t.i. milicija, necenšas izmeklēt mīklainākas slepkavības utt., bet ieraksta tās "statistikā" kā nelaimes gadījumus, tā uzspodrinot sava iecirkņa labo slavu...
Spējš pagrieziens Pura stāsta gaitā sākas tur, kur viņa kriminālā (vai nelaimes) gadījuma izmeklēšana noved pie vainīgā atrašanas un atzīšanās, kam seko notikuma "cēloņsakarības" analize.
Reālistiskā stāstnieka literārajā pavedienā parādās - mistiķis.
Ar to cēloņu un seku iztirzājums Laimoņa Pura Ēna ceļa garumā piebiedrojas latviešu padomju prozā pēdējā laikā (kad atkal esam varējuši sākt runāt par prozu, ne polītiskiem pamfletiem romāna vai stāsta formā) novērotai visai parastai "ļaunā cēloņsakarības" izrietēšanai no nacistu okupācijas laika Latvijā, kad cilvēku likteņus - latviešu padomju prozistu interpretējumā - noteikuši "esesieši". Tiem šīs prozas autori - tīši vai negribēti - piedēvējuši to pašu nozīmi, kāda kristīgās reliģijas ortodoksākajos izskaidrojumos piemīt sātanam, tātad - mistiskai, pārdabiskai būtei, kas ir visa ļaunā pirmavots.
Modernā, zinātniskā psīcholoģija šādai predestinācijas teorijai netic, (varbūt atskaitot gadījumus, kad ir runa par individiem, kas garīgi attīstīties nespēj; bet par tādiem te nerunā).
Laimonim Puram, kas savā gaŗajā stāstā vairākkārt piesauc kibernētiku un citas modernas parādības, to vajadzētu zināt.
Ļaunuma cēloņsakarības virkne nevar sākties - lai tā būtu īstenībā bazēta cēloņsakarība - mistikā. Citiem vārdiem: faktam, ka bija tādi "esesieši" (un to kādreizējo eksistenci nevar un nav arī jāmēģina noliegt), ir jābūt arī kādam "cēloņsakarīgam" izskaidrojumam, kāpēc tādi radušies.
Iemesli var būt dažādi - individuāli, sabiedriski, nacionāli. Par vismaz vienas lielas daļas latviešu "esesiešu" cilmi runājot, der atgādināt, ka 1941.gada 13.-14. jūnija nakts deportācijas notika tikai nedēļu pirms Hitlera armiju sakustēšanās austrumu virzienā...
Laimonis Purs rezonē: "Domāšana - tā jau ir šaubas" (174. lp).
Pura stāsta nobeiguma daļa no reālisma pārslīdējusi misticismā, ko raksturo nekritiska ticība reliģiski mītiskiem spēkiem - fašistiem alias velniem jeb sātaniem.
Autora "pamudinājums" domāt noved pie šaubām, vai ar šādu kauzālitātes noformējumu pietiek, jo ļaunums ir reāls un manifestējas reālā individa uzvedībā, tātad - arī tur jābūt kaut kādiem cēloņiem, kaut kādiem iemesliem, kas pamudinājuši cilvēku rīkoties tā un ne citādi. Bet kā Pura, tā arī daudzu viņa kollēgu interese šajā vietā pēkšņi "izsīkst". Šis apstāklis spiež konstatēt, ka cēloņsakarību loģika ir defekta un uzdotās premisas nav īstenība, bet stereotipi.
"Atlaidušies pītajos krēslos, mēs sēdējām vīnstīgām apaugušā lievenī un klausījāmies. Šķita, ar mums runā pati mūžība, un tagad tikai vērīgāk jāieklausās, ko tā stāsta, lai mēs sāktu saprast..." stāsta beidzamajā rindkopā raksta autors.
Ieklausīties, lai saprastu.
Un saprasto varēt pateikt.
Gunārs Grava