REALITĀTE NO IEKŠPUSES
Paavo Rintala, Soldaternas röster (Sotilaiden äänet). Om genombrottet pĺ Karelska Näset 1944. Stockholm: Albert Bonniers Förlag, 1967. 340 lp.
Pāvo Rintalas grāmata Kaŗavīru balsis ir iespaidīgs mēģinājums aizstāt kvazireālistisko kaŗa romānu ar reālitāti, neveidojot no tās "lasāmvielu". Kaŗavīru balsis nav "saistošs, aizraujošs stāsts" par somu varoņiem cīņā ar nepārvaramu pārspēku; grāmata nav arī jauns antivaroņu "isma" variants, bet gan trīssimt vientuļu cilvēku stāstījumu antoloģija. 1944.gada 9.jūnijā somu frontē sākās krievu lieluzbrukums, kuŗa rezultātā 20.jūnijā krita Vīpuru pilsēta un somu armiju atsvieda atpakaļ aiz Ziemas kaŗa rezultātā izveidotās somu un krievu robežas. Rintala izgaismo šo kauju no iekšpuses, ļaujot 300 somu kaŗavīriem stāstīt, ko viņi paši piedzīvojuši un pārdzīvojuši šīs kaujas laikā. Rintala tātad ir vienīgi "antoloģijas" sastādītājs, viņš ļauj šo trīssimt balsu kollāžai skanēt it kā lielam korim, kas dienu pa dienai virzās uz priekšu līdzi notikumam, nespēdams to ietekmēt. Ja par t.s. reālistisko romānu ir teikts, ka tas ir "deformēta īstenība", tad Rintalas savdabīgajā grāmatā šī īstenība ieausta nepārveidota, tā runā pati ar savu īstenības balsi.
Šāda no iekšpuses izgaismota reālitāte pēkšņi paveŗ pavisam jaunu ieskatu īstenības anatomijā. Redzot plašo panorāmu kā vairāku simtu cilvēku pārdzīvojumu mozaīku, tādiem vārdiem, kā "varonis" vai "varonība" nav vairs nekādas jēgas. Rintalas grāmata stāsta par daudzām varonībām, tomēr tās nav ideoloģiskas leģendu varonības, bet varonības, kuŗām saknes laistas cilvēku savstarpējās attieksmēs, kopīgi pārdzīvojot savu kaŗu par vienreizējo iespēju būt dzīviem cilvēkiem. Vairākkārt stāstītāju liecībās izskan, ka šais dienās par to, ka "tagad izšķiras Somijas liktenis", viņi ne reizi nav iedomājušies. Varbūt vienīgi tad - un tie, kas to redzējuši - kad Vīpuru vecās pils tornī nolaists Somijas karogs.
Rintalas darbs ir ievērojams jau ar to vien, ka izgaismo šo gigantisko norisi no iekšpuses, nesaliktu deformētās īstenības kvazireālistiskos plauktiņos. Bet tā nozīme sniedzas tālāk. Tas uzskatāms par mēģinājumu parādīt masu kustību nežēlīgo, būtiski riecilvēcisko dabu; šajās kustībās notikums pats kļūst par visa noteicēju, notriecot pie zemes individuālo cilvēku. Sava rakstura rezultātā masu kustību nežēlīgā mechanika leģitimē nepieciešamību cilvēkiem pašiem sākt savu cīņu par sevi pašu, ne par simboliem vai vēsturiskām misijām.
Gunars Irbe