SAVRUPNIEKA SKATS UZ DZIMTENI UN PASAULI
Valentīns Pelēcis, Malenieša pasaule. Mineapolē: Tilts, 1967. 269 lp.
Pelēcis pazīstams kā palepns savrupnieks, kam ilgajos trimdas gados maz pielipis no Jaunās pasaules negātīvajām vai pozitīvajām parādībām. Raksturīgs ir viņa iepriekšējās grāmatas nosaukums - Sieksta - nekustīga un cieta Mutuļojošā straumē. Pelēča arājs sapņos un domās vēl vienmēr dzen iesākto vagu, kaut mīdams lielpilsētas asfaltu, neskatīdamies ne uz zaļajām, ne uz sarkanajām ugunīm. Kaut arī šāda totāli negātīva pieeja pašreizējai videi neizbēgami ieved caurmēra rakstnieku gluži šaurā aplokā, Malēnieša pasaule nav pielīdzināma parastajai atmiņu literātūrai, kuŗā bieži svarīgākais objekts ir autors pats. Pelēča skats uz dzimteni un pasauli ir gana reāls un drosmīgs, nebaidoties no nepatīkamu patiesību pieminēšanas, jaunu sakaru un sakarību meklēšanas. To redzam arī viņa rakstos pēdējo gadu periodikā, kas neglaimo mūsu pašapbrīnotājai sabiedrībai.
Sieksta ietver kaŗa laika un Amerikas dzīves novērojumus, kuŗus pastiprina mēreni izteikta ideoloģijas un filozofēšanas piedeva. Vietumis tā ietekmē stāstu dabisko norisi, radot samākslotu pozēšanu, kaut cēlu un polītiski attaisnojamu mērķu dēļ. Malenieša pasaules vērošana ar bērna acīm atļauj rakstniekam atsvabināties no konvencionālas pieejas, loģiskiem secinājumiem, sabiedrības un paša sirdsapziņas uzliktajām normām. Tā rakstot, ir vieglāk būt "patiesam no sākuma līdz beigām"(142).
Vācu literātūrā šo bērna viedokļa privilēģiju veikli izmanto Günters Grass, kura skārda bundzinieks izokšķerē un atklāj kā dzīves skaisto, tā neglīto izjūtu intimākos stūrīšus bez kādas tiešas un apnicīgas morālizēšanas. Pretstatā Grasam, kuŗa bērna pasaulē pārsvarā ir dzīves nejēdzību novērojumi, lai kādas ideoloģijas aizbildnībā, Pelēča skatījumu iezīmē civīlizācijas nesamaitātā daba un tās tīrais prieks. "Skaistums, ko nemaitā izlicība, ne citas dzīves skolā pieņemtas vājības, ir laikam tikai cilvēka agrās bērnības daļa" (65).
Tuvāka Pelēča bērna pasaulei ir Jaunsudrabiņa Baltā grāmata; arī tur grūtums nespēj nomākt dzīves prieku. Abas šīs grāmatas sakņojas kādā novadā un laika posmā, kas pieder pagātnei. Tomēr Baltā grāmata nenoveco, un arī Malenieša pasaulē daudz vienkāršības, skaistuma un veselīgas dzīves gudrības, kuŗu saprast var kā vecā, tā jaunā paaudze. Daļēji gan Pelēča dzīves gudrība ir piedzīvojuša cilvēka atziņas, ne bērna vērojumi.
Kaut gan Malenieša pasaule attēlo kaŗa un juku laikus un ar tiem saistītās asiņainās izdarības, grāmatas vadmotīvs ir tā dzīves, zemes un darba mīlēšana, kas devusi spēku latviešu zemniekam pārdzīvot ilgo gadsimtu verdzību.
Šo dzīves ziņu mantojusi paaudze pēc paaudzes gan no vectēva un vecāsmātes stāstiem un pamācībām, gan toreiz vēl dzīvajām tautas dziesmām. Tikai mūsu dienās šo veco zemnieku pasauli aizstājusi farmeŗu, tirgotāju un kolchoznieku paaudze, un tautasdziesmu sējumus emigrantu grāmatu plauktos sedz bieza putekļu kārta. Rezignēti pārcilājot bērnības atmiņas un salīdzinot tās ar šodienu, Pelēcis meklē to tvirto, nezūdīgo serdi, kas trimdas sašķeltajam cilvēkam atļautu paturēt savu "es" arī tad, kad nav iespējams būt "savās mājās, savos mežos, savos cilvēkos" (138).
Malenieša pasaules 34 tēlojumi pilni ar sava novada kolorītu. Vienreizēju tēlu virknē sastopam gan vecomāti, kuŗas dzīves gudrība sakņojas ne grāmatās, bet gaŗa un grūta mūža pieredzē, nezaudējot labsirdīgo ironiju, gan vecotēvu, kuŗa "lēnprātīgās, dažbrīd zobgalīgā smaida apmirdzētās acis redzēja cauri mizai, cauri šķiedrām - līdz pat serdei" (71). Pirmo bērna gadu piedzīvojumiem istabā, sētā, pļavās un laukos seko stāsti par skolas gaitām Alūksnē, tuvākajiem kaimiņiem un citiem sava pagasta ļaudīm. Novada mierīgo dzīvi aizvien biežāk pārtrauc kaŗš, "kad lielās, sajukušās pasaules tiešamība ... ieplūda arī mazajos celiņos" (128). Tomēr nekas negroza sējas un pļaujas laiku secību.
"...dažbrīd šaubos, vai sava novada vistīrākajā mēlē dzirdētais, saglabāts, man nebūtu noderējis vairāk nekā grāmatās sagrabinātais" (45). Pelēča novada mēli raksturo gan izloksnē rakstīti dialogi, gan iestarpināti sulīgi tautas valodas vārdi un izteicieni. Kaut daži no tiem lietoti tikai viena pagasta robežās, arī vidus dialektā augušam lasītājam Pelēča valoda ir saprotama, saistīga, nemāksloti dzīva un attapīga.
Grāmatas pēdējais tēlojums - vectēva nāve - ir kā izskaņa laikam, kad cilvēks varēja vientiesīgi sekot "savas mirstīgās sirds pukstēšanai, asiņu tecēšanai un naīvajai nemirstības ticībai" (269). Šī laika saulrietā atblāzmojas skumjas, kuŗas nav svešas arī šāsdienas latvietim kā svešumā, tā dzimtenē.
Pāvils Vasariņš