KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
KRITIĶU BARDZĪBA
Ko dzirdēja amerikāņi (dziesmu svētkos Klīvlendā), vaicā S. laikrakstā Latvija Amerikā un pastāsta:
Klīvlendas lielākā laikraksta līdzstrādnieks Roberts Fins izteicis šādas domas par dziesmu svētku ietvaros rīkoto garīgo koncertu: ‘Klausītājam, kuŗš neprot latviešu valodu un kuŗam nav zināma šīs zemes vēsture, nedz tautas tradīcijas, koncerts šķita muzikāli nenozīmīgs (negligible). Kā mani informēja, visi komponisti, izņemot vienu, vēl dzīvo, bet viņu mūzika bija ārkārtīgi novecojusies (old-fashioned in the extreme) un ne sevišķi oriģināla. (...) Pāris pieticīgi laikmetīgas skaņas bija dzirdamas Andŗa Vītoliņa ērģeļu kompozīcijā ‘Lieldienām’ un patīkama iejūta bībeles tekstā vērojama Vilna Ciemiņa psalma apdarē, bet tas arī bija viss. Izskaņā spēlētā A. Kalniņa fantāzija ērģelēm bija caurcaurēm konvencionāls virtuoza darbs. Izņemot Anitas Grigales-Rundānes ekscellento ērģelspēli, priekšnesumu vairums (...) nepacēlās pāri parastajam kompetences līmenim’.
Par jaundarbu koncertu rakstījusi Vilma Salisberija: ‘Kaut latviešiem ir skaists muzikālais mantojums tautasdziesmās un dejās, viņiem nav radies neviens lielāks starptautiski pazīstams komponists. Šo faktu negrozīja arī sešu laikmetīgo latviešu komponistu centieni... Neviens darbs nenesa droša lietpratēja un pārliecinātas individualitātes skaidro, noteikto zīmogu. Neviens nepauda 1968. gada noskanu...’
Salisberijas kritiķes auss bija tomēr atradusi pa labam graudam Longīna Apkalna koncertā obojai un klavierēm („līneāri atonāla kompozicija ar efektīviem dialogiem abiem instrumentiem”) un Viļņa Ciemiņa klavieŗu sonatā, vēl pozitīvāk viņa novērtējusi koncerta nobeigumā dzirdētās „latviešu dziesmas”, atzīmēdama to vienkāršumu un tiešumu, kas „pat auditorijas mazajai minoritātei, kuŗa latviski neprata” šķitis kaut kas nepārprotami sirsnīgs un saprotams.
Tiktāl Klīvlendā, latviešu mūzika trimdā un tās konfrontācija ar cittautu klausītājiem un kritiķiem.
Oktobŗa sākumā Helsinkos, Somijā, biedrība „Somija un Padomju Savienība” bija rīkojusi Latviešu kultūras dienas ar izstādi, koncertiem un filmas Edgars un Kristīne izrādi. Kultūras dienu programmas izpildītāji bija latviešu mākslinieki no Rīgas.
Par kultūras dienu atklāšanas koncertu Helsinku laikraksta Hufvudstadsbladet recenzents ff raksta (11.10.1968): „Programma bija kvalitatīvi nevienmērīga, bet (atskaņotā) mūzika – vienādi romantiska” gadsimtu maiņas mūzika. Pārstāvētie latviešu komponisti rādīja maz ko no pašu profila, mūzika bija vai nu tautiski iekrāsota vai mežonīgi programmatiska”. Turpinājumā ieskicējis viena vai otra mākslinieka technisko varēšanu un raksturojis atsevišķos gabalus, ff nobeidz: „...koncerts nebija nekāds lielais panākums. No vienas puses – reklāma bija aplam izkārtota: pavisam nedaudzi zināja par koncertu un tikai nedaudzi bija ieradušies. No otras puses – programma bija par raibu un par nevienmērīgu. Vijoļvakars ar Rasmu Lielmani un vakara diskrēto, spējīgo pavadītāju Vilmu Cīruli noteikti būtu devis daudz vairāk”.
Nobeigumā koncerta recenzents E.B. sarīkojumam veltījis šādu spriedumu (Hufvudstadsbladet, 15.10.1963): Tas bija kolosāls un raibs izrīkojums ar vairāk izklaidēšanās nekā koncerta iezīmēm. Programmas lapiņu nebija, dažādos numurus un māksliniekus tikai pieteica. Tādēļ ir arī neiespējami uzskaitīt visus, kas uzstājās. Man tomēr laimējās uzzināt četru dziedoņu vārdus, kam visvairāk nopelnu un kas rūpējās par populārāko dziesmu un āriju izpildījumu: Zermena Heine-Vāgnere, Leonarda Daine, Pēteris Grāvelis un Jānis Zābers. (...) Tika dziedātas galvenokārt bravurīgas lietas, visvairāk itāliešu operu ārijas, bet arī, loti pieklājīgi, (soma) Oskara Merikanto un somu tautasdziesmas. Bez dziesmām varēja vēl iepazīties ar trim instrumentālistiem – vijolnieku, čellistu un pianistu. No tā mazumiņa, ko dzirdējām viņus izpildām, ieguvām itin labu nojēgu par viņu technisko varēšanu. Visumis būtu gan gribējies dzirdēt vairāk latviešu mūzikas, īpaši tās, kas nule komponēta.
G.B-s recenzija Hufvudstadsbladet 12.oktobŗa numurā veltīta filmai Edgars un Kristīne, ko recenzents redzējis pirms atklātās izrādes:
Pirms tās, raksta G.B-s, koncertu sniegs ‘nopelniem bagātie artisti’ un ‘tautas mākslinieki’, kā arī vijoļu ansamblis. Es ceru, ka viņi spēs dot pozitīvāku ainu par mākslu padomju provincē Latvijā nekā šī nožēlojamā filma. Režisors Leonīds Leimanis filmu veidojis patētiski pēc rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa darbu motīviem. Diemžēl, es nezinu nekā par šo rakstnieku, ļoti ticams, ka viņš nav nekāds nedēļas žurnālīšu pierakstītājs. Bet filma ar tās virspusējo notēlojumu – kā kāds kalps un kāda apteksne turpat vai nedabū viens otru – smaržoja pēc deviņpadsmitā gadsimta nedēļas preses. Mežonīga jādelēšana, kāršu spēle un dzeršana ir cilpas, kas kavē Kristīni akceptēt Edgaru, lai cik ļoti viņa to arī mīlētu... Interjēri un eksterjēri filmā darināti rūpīgi, aktieŗi veic labu darbu. Dialogi ir krieviski, teksta uz ekrāna nav.
Neveiksmes abās pusēs. Kaut kas mūs kavē. Kas?
G.Gr.
Interesantu dažādību mākslas dzīvē ienesa pievilcīgi iekārtotā izstāde Institute of Contemporary Arts galerijā Londonā, ko slēdza 1968. g. 20. oktobrī. Liela daļa redzamo darbu bija darināti ar elektronisko ‘smadzeņu’ palīdzību, it sevišķi grafikas sfairā – sērijām iespaidīgi gan analītiski, gan figūrātīvi zīmējumi u.t.t. Jāpiezīmē, ka šis mākslas tapšanas process neatšķiŗas no citām mākslām, jo lietotais instruments tikai palīdz īstenot māksliniecisko nodomu. Mākslinieks ar to rīkojas tāpat, kā rīkojas mākslinieks ar filmu kameru, ar litografisko presi, ar mechanisko krāsas smidzinātāju, ar paletes nazi vai otu. Lietojot elektroniskās ‘smadzenes’ kā darba rīku, relatīvi liels var būt tā saucamo ‘laimīgo gadījumu’ procents, kas mudina uz to izmantošanu. Tāpēc jau arī izstāde tika zīmīgi saukta par Cybernetic Serendipity.
Pārējie darbi būtu apzīmējami par konstrukcijām, kur attapīgi izlietoti jauni materiāli un vismodernākās technoloģijas atziņas, nekad neļaujot technikai kļūt par pašmērķi. Izstādē viscaur jūtami bija jauni apvāršņi, jaunas iespējas.
Galvenais izstādes nolūks tomēr bija rosināt skatītājus uz pārdomām par laikmetīgās mākslas raksturu un tās tendencēm. Piemēram, par mākslinieka attiecībām ar sabiedrību pašreiz un nākotnē. Vai skatītājam jābūt aktīvam mākslas darba radīšanas procesā, resp. vai šāda aktivitāte ir ‘radoša’? Ja tā, tad katrs cilvēks ir potenciāls mākslinieks ar tālejošām, līdzšinējo mītu graujošām konsekvencēm. Vai mākslas forma drīkst kļūt tik personiska, ka tā vairs nav citiem saprotama bez ‘vārdnīcas’ palīdzības? Kāda būs nākotnes māksla? U.t.t.
Atrast atbildes un atrisināt minētās problēmas nav vienkārši. Varbūt tieši pēdējie 20 gadi ir visvairāk sašķobījuši tos mantotos mākslas principus, kas veidojušies mietpilsoniskas sabiedrības gaisotnē. Atpakaļceļa vairs nav. Tā ir rosinoša situācija.
Laimonis Mieriņš
UZMANĪGĀK IESKATOTIES RADUŠIES JAUTĀJUMI
Par aizvadītajā rudenī iznākušo Zentas Mauriņas grāmatu Befrielsens ĺr (Stockholm: Norstedts, 1968; oriģināltituls: Jahre der Befreiung, Maximilian Dietrich Verlag, 1966) Dienvidzviedrijas konservatīvā laikraksta Sydsvenska Dagbladet recenzents Pēters Ortmans raksta (3.10.1968): Par saviem pirmajiem grūtību un trūkuma pilnajiem Zviedrijas gadiem latviešu rakstniece Zenta Mauriņa dienasgrāmatas formā rakstījusi 1966. g. iznākušajā Exilens tragik. – Befrielsens ĺr ir tiešs turpinājums; dienasgrāmatas ir par laiku no 1951. līdz 1958. gadam. To lasītājam – cita starpā – dota iespēja būt kopā ar viņu daudzās priekšlasījumu turnejās Vācijā, kuŗu laikā viņa runā par ‘Rietumu pasaules neatņemamo mantojumu’, ‘Cilvēku vientulībā’, ‘Dvēseles saindēšanu un atindēšanu’ un citiem tematiem, kas pieslēdzas veceiropiskajam, ideālistiskajam – un varbūt arī jāsaka cēli aristokrātiskajam – kultūras skatījumam, ko viņa pati reprezentē. Daudziem šī tipa garīgums – Nūrdals Grīgs (Nordahl Grieg) to sauca par ‘Gumanismu’, – ko Zenta Mauriņa laiž tirgū, tagad šķitīs svešs, bet dienasgrāmatās viņa rūpīgi un ar prieku atzīmējusi cieņas pilnos novērtējumus, kuŗus saņēmusi recenziju, vēstuļu, ziedu un citos veidos.
Zenta Mauriņa ir tik lielā mērā pārspīlēta personība, ka nav iespējams izvairīties no viedokļa ieņemšanas – vai nu ļoti par viņu, vai ļoti pret viņu. Dienasgrāmatas sniedz bagātīgu materiālu šī viedokļa ieņemšanai.
Ir arī citas recenzijas. Bet Ortmanim, šķiet, laimējies uzskatāmi iezīmēt interešu spēka līnijas ap Mauriņu, esejisti un rakstnieci. Tas, ka viņas grāmatas iznāk viena pēc otras, liecina, ka ir daudz tādu, kuŗu viedoklis Mauriņai labvēlīgs. Un tā ir pietiekama motivācija rakstīt un publicēt, kaut arī citiem grūti saprast, kāpēc viņiem būtu viss tas jālasa, ko rakstniece uzlikusi uz papīra.
Par to tātad nav jāstrīdas. Bet grāmatu Befrielsens ĺr lasot un uzmanīgāk ieskatoties, kas vietumis tajā teikts, rodas rinda jautājumu, kam neglābjami līdz turpmākajam jāpaliek tikai par jautājumiem.
Mauriņa raksta (22. lp., referenta pasvītrājumi):
Ceļā (1952. g.) 3. maijā. Vilciens steidzas projām no Kopenhāgenas – uz Flensburgu. Pa atvērto logu siltajā, putekļainajā kupejā gavilēdams ieskrien pavasaris. Smaragda zaļas pļavas, govis ganībās. Pēc daudziem, daudziem gadiem es atkal redzu pavasaŗa līksmākos ziņnešus: vardes un tīrumpeles... Blondā Dānija!..
Kā var pa ejoša ātrvilciena logu saskatīt vardi un peli pļavā?
Mēs zinām, ka normālai redzei tas nepadodas. Sīkums? Grāmatās, ko Mauriņa sarakstījusi, viņa runā par rakstniekiem, māksliniekiem, filozofiem, ārstiem; viņa ieskicē to personības un viņu veikto darbu vaibstus, interpretē, sniedz domu un pārdomu esences, īsi – veic starpnieka lomu starp lasītājam nepazīstamo, varbūt neatklāto, kultūras vērtību un lasītāju, kas Mauriņai uzticas, pats nespēdams visu pārbaudīt.
Kā varam zināt, ka ar šīm lietām nav tāpat kā ar ātrvilcienu un vardēm?
1953. g. 5. janvārī ieraksts dienasgrāmatā (43.lp): „Stokholmā izdotajā Latvju enciklopēdijā lasīju mani noniecinātāju rakstu. (...) Mani dēvē par perversu (man kallar mig pervers)”.
Šķirklis Mauriņa, Zenta, esejiste un rakstniece (LE 1637. lp): „...tur (M. romānos) tēloto ‘dižgaru’ kultu un ciešanu patosu traucē stila banalitātes un tieksme uz perversitāti”.
Var domāt ko grib par šo Mauriņas daiļdarbu raksturojumu Latvju enciklopēdijā, bet šķirkļa autors tur nedēvē Mauriņu pašu par perversu.
Turpat (Befrielsens ĺr, 43.lp):
En lettisk snusktidning i Stockholm försöker förgifta mitt liv (kāda latviešu neķītrību lapa Stokholmā lūko saindēt manu dzīvi).
Kā saucas šis snusktidning?
Mauriņas grāmatu ne sevišķi pozitīvas recenzijas ir publicētas arī latviešu izdevumos, šis grāmatas ir prezentētas, diskutējot tur atrodamo tekstu. Vai negatīvās kritikas, diskutējamu vietu un citu recenziju atreferējumi kvalificē izdevumu par snusktidning?
Befrielsens ĺr 120.lp.: „...savas grāmatas esmu rakstījusi vāciski”. 144.lp.: (1955.g.) 15. septembrī. Beidzot esmu nobeigusi un nosūtījusi Die weite Fahrt latvisko versiju. (...) Pašas darba tulkošana ... ir nomocoša. Tam, kuŗš nevēlas saplosīt savu nervu sistēmu, vajag – arī tad, ja tas pārvaldītu divas valodas – rakstīt tikai vienā, lai pasargātu sevi no nervu sabrukuma”. Kā Befrielsens ĺr, tā arī Exilens tragik (Stokholm, Norstedts, 1966) titullapas otrā lappusē atzīmēts: Originalets titel (seko oriģināltituls vācu valodā).
Ziemeļamerikas Latviešu Kultūras Fonds 1966. gadā godalgoja Zentas Mauriņas grāmatu Trimdas traģika. Tās oriģināltituls ir: Nord- und Südliches Gelände, Schwedische Tagebücher.
Vai ZLKF godalgo arī tulkotas grāmatas? Tādā gadījumā ir ārkārtīgi nodarīts pāri Dzintaram Sodumam, nepiešķiŗot balvu par 1960. gadā publicēto Džeimsa Džoisa Ulisa (James Joyce, Ulysses) tulkojumu.
Gunars Irbe
LATVIJAS STENDS PADOMJU RŪPNIECĪBAS IZSTĀDĒ
1968. gadā no 6.-24. augustam Londonas Earls Court, Anglijā, notika otra padomju rūpniecības izstāde. Atsevišķi republiku stendi bija vienīgi Baltijas valstīm. Latvijas stends bija relatīvi mazs, tikai 450 kvadrātmetri, tāpēc tajā varēja atrast tikai samērā niecīgu skaitu rūpniecības ražojumu, vietām pat izlīdzoties ar diapozitīviem un foto attēliem.
Izstādes atbildīgais mākslinieks bija architekts Ivars Strautmanis. Atsevišķo rūpniecības stendu veidošanā piedalījušies mākslinieki Andris Freibergs, Gunars Binde, Auseklis Ozoliņš, Anda Lubgina un Maija Sarmāja. Vietām iederīgi izmantotas mākslas vidusskolu vai Mākslas akadēmijas audzēkņu darinātās sienas segas.
No dažādajiem stendiem vizuāli interesantākais bija gatavo tērpu un audumu stends. Šo pašu par sevi jau pateicīgo vielu sevišķi izcēla attapīgi izlietoti senie darba rīki – ar veciem vērpjamiem ratiņiem, tītavām, sprēslīcām u.c. lauku dzīves piederumiem bija uzburta etnografiska seja.
Latvijas stenda aistētiskais izveidojums visumā bija moderns un uzskatāms, lai gan ļoti atturīgs. Ja mākslinieciskos jautājumos vārdu plašākā nozīmē latviskais, resp. latviska pieeja, tiek saistīta ar ‘mēra izjūtu’ un ‘piebremzēšanu’, tad, tradicionālā nozīmē, šī izstāde pēc formas varēja pretendēt uz zināmu latviskumu.
Iebildumi šķiet vietā pret izstādes izkārtojumu divās dimensijās, jo atsevišķie stendi, veidodami skatlogus, bieži izskatās gaŗlaicīgāki nekā tas pats saturs, novietots trijās dimensijās – tad skatītājs – brīvi klīstot starp priekšmetiem vai to grupām, kļūst daudz aktīvāks vērotājs. Izstādes valdošai krāsai – tumšajam kokam un zelta dzeltenajam – šķita gadījuma raksturs. Šīs pamatkrāsas bez kontrastiem vai diskordiem tomēr radīja pelēcīgu, nedzīvu iespaidu.
Atsevišķu ievērību pelna krāsu filma par latviešu etnografiju populārā veidā. Tā daļēji uzņemta Brīvdabas muzejā.
Laimonis Mieriņš
BALTIEŠU ZINĀTNIEKI ORGANIZĒJAS
„Visos divdesmit neatkarības gados Baltijas valstis nespēja noorganizēt tik vispusīgu zinātnieku konferenci; bija jāgaida vēl divdesmit gadu, lai šis brīnums notiktu un pie tam vēl trimdā,” Tā teica kāds pirmās Baltijas studiju konferences dalībnieks, kokteiļu glāzēm skanot pag. gada 29. novembŗa vakarā Merilendas universitātē. Tomēr, labāk vēlu nekā nekad, atceroties, ka agrāk bija arī viens (blakus citiem) diezgan elementārs – valodas – kavēklis. Arī tagad konferences starpbrīžos gaiteņos izveidojās mazas nacionālas grupiņas, un vienotāja angļu valoda bija dzirdama tikai izņēmuma kārtā. Literātūras sekcijas vadītājs Ivars Ivasks bija viens no retajiem, kas spēja piekabināties tiklab pie latviskajām, kā igauniskajām saliņām. Ceturtās un pēdējās dienas pēcpusdienā visi dalībnieki bija vienojušies par vienu, proti, konference uzskatāma par izdevušos, t.i., referāti bija klausītājus ieinteresējuši un pat uztraukuši. Atklājās, ka mēs visi maz zinām par saviem kaimiņiem un likteņa brāļiem un ka šāda zināšana ir netikvien interesanta, bet arī svarīga. Daži sakari un, galvenais, jautājumi parādās tikai pēc plašākas, salīdzinošas pieejas. Nosēdējis visu laiku literātūras sekcijā, nevaru izteikties par visu konferenci, bet domāju, ka mana pieredze ir diezgan tipiska. Tā, piemēram, šķiet, ka cēloņi latviešu literātūras pašreizējam atpalikušajam stāvoklim dzimtenē salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu, kur gaisotne liekas brīvāka un radošāka, jāmeklē pagātnē. Ņemami vērā intellektuāļu un literātu darbošanās apstākļi visās trīs valstīs posmā no 1914. gada līdz 1939. gadam, jo sēklas, kas sētas tais laikos, patlaban ienes augļus.
Lai konferences ieguvums neizsīktu, dalībnieku pēdējā kopsapulce pilnvaroja sevišķu komiteju ar Dr. Gundaru Kingu priekšgalā rūpēties par pastāvīgas organizācijas dibināšanu. Iecerētajai organizācijai (The Association for the Advancement of Baltic Studies) varētu būt izcila nozīme baltiešu tautu zinātnieku sadarbībai un šaurāka apjoma pārnacionālas intellektuālas kopības rašanai. Trimdas organizāciju un plašākas sabiedrības atbalsts būs noteikti nepieciešams. Pasākums katrā ziņā ir pūļu vērts, un vismaz pirmais solis jau sperts.
Ojārs Krātiņš
MĀKSLAS STUDENTU NEMIERI ANGLIJAS PERSPEKTĪVĀ
Pēdējā laikā te vienā, te otrā pasaules daļā studējošā jaunatne ar saviem nemieriem izpelnās preses uzmanību. Studentu neapmierinātības iemesli un dumpīguma izpausmes ir diezgan dažādas, atkarā no zemes un apstākļiem, kur nemieri notiek.
Galvenā studentu nemiernieku grupa (te nav runa par polītiskām nosliecēm), vismaz Anglijā, nāk no humanitāro zinātņu un mākslas fakultātēm. Jāpiezīmē, ka lielākā daļa mākslas studentu nebūt nav potenciāli mākslinieki glezniecības, grafikas vai skulptūras izpratnē.
Varenu publicitāti Anglijā guva studentu ‘sacelšanās’ lielākajā mākslas kolledžā Hornsijā (Hornsey), Londonā, to okupējot, pilnīgi pārtraucot regulāro darbu studijās (izņemot diplomandus), pārņemot savās rokās kolledžas saimniecību u.t.t. Regulāri noturētie mītiņi un semināri bija veltīti sasāpējušu iekšēju problēmu pamatīgai izdebatēšanai un ierosinājumiem to atrisināšanai. Prasības bija šādas: piemērotākas telpas; grozīt to mācību programmas, kas vairs neatbilst industrijas vajadzībām (novecojušas tipografijas technikas u.c.); labāku un lētāku uzturu kopgaldā.
Panākumu iedrošinātas, studentu sākotnējās prasības pārgāja vispārējā plāksnē, kas tika formulētas šādi: 1) neprasīt pilnu gatavības apliecību uzņemšanai, piemēram, lietiskās mākslas fakultātē; 2) atmest obligātos eksāmenus mākslas vēsturē; 3) atmest ‘degradējošo’ atšķirību starp diploma un bezdiploma studentiem; 4) lielāku studentu līdzdalību kolledžas dzīves veidošanā.
Nebūs pārspīlēts vispārinājums, ka angļu kultūras lokā tiek izcelta jaunatnes aktīvā loma sadzīvē, uzsveŗot tās izglītošanā domu par absolūtās patiesības neiespējamību. Izglītības problēma ir sava veida dialogs par sabiedrības vajadzībām, kas nav statiskas, bet mainīgas – bez standarta atbildēm. Tāpēc studentu reakcija dotajā situācijā uzskatāma par gandrīz normālu parādību.
Laimonis Mieriņš
– sākotnējā nozīmē piezīmes rokraksta malā, bet mūsdienu praksē – ar roku rakstītas piezīmes uz iespiedumdarba, grāmatrūpniecības gūtenbergiskās revolūcijas rezultāta, burtiem nenosegtām vietām, krājušās, sakrājušās, to ir vairāk, nekā ārpus kultūras atbalstītāju fondu robežām iznākošā Jaunā Gaita var atļauties iespiest.
Seko rūpīga izlase.
Kādu presi vēlētos paši preses darbinieki? – vaicā reportieris A. Agnis laikraksta Latvija Amerikā virsrakstā (9.11.68.).
Šķiet, to mums visiem vajadzētu zināt. Atbildi – daudz tūkstoš vārdu – deva preses un literātūras darbinieki Cechoslovakijā 1968. gada vasarā. Vai vajadzīga vēl kāda cita atbilde?
Citu atbildi tomēr meklējuši PPPP dalībnieki debatēs Milvokos 26.10.1968. Strīda ābols bijis – vai preses uzdevums ir informēt vai audzināt, informēt un audzināt vai arī tikai informēt vai tikai audzināt.
Dīvaini, cik visas šīs lietas kļūst sarežģītas, kad nav jāstāv okupācijas varas tanka patšautenes stobra galā.
Gudru domu, spriežot no A. Agņa atreferējuma, debatēs paudis A. Vinčels: Dienas prese kalpojot informācijai, citi izdevumi – audzināšanai.
Ja atļaujamies būt ļoti precīzi terminoloģijā – šī definīcija ir kā Salamana gudrie vārdi. Jo – dienas presi latviešu valodā izdod tikai Latvijā (un tā tad kalpotu informācijai), bet trimdā iznāk tikai citi izdevumi (audzināšanas nolūkos). Ar to tad nu būtu definēts, ar ko jānodarbojas presei trimdā.
Visa turpmākā runāšana lieka.
Tik vienkārši tomēr nebūs. Alfrēds Vinčels nav nekāds Salamans, bet goda vīrs, jo viņam pieder arī debatēs teiktie vārdi:
„Preses brīvība pastāv tad, ja laikraksta vadītājs var nekavēts publicēt visu, ko atzīst par pareizu, vadoties no pienākuma apziņas, likuma un sirdsapziņas... Lasītājiem jāsaņem arī informācija, kuŗu organizācijas labprāt noklusētu.”
Par šo tēzi mēs šeit, JG redakcijā, stāvam kā klints „grēku un ļaunumu straumē”.
Paldies, kollēga!
Jāpabrīnās vienīgi kāpēc nevienam no kvalificētajiem debašu dalībniekiem nav ienācis prātā pateikt vienkāršo domu, ka laikrakstā vai žurnālā iespiestie uzskatu formulējumi, kritika utt. nav nekas cits kā informācija.
Tā ir informācija par dažādu domu, uzskatu, teoriju un ticību eksistenci, informācija par šo domu, uzskatu un teoriju saturu.
Nekas vairāk.
Ja žurnāli, laikraksti un visi citi publiskie komūnikācijas līdzekļi visi kā viens „programmēti” tā, lai noklusētu jebkuru informāciju par vairāku uzskatu un teoriju eksistenci, tā noklusējot arī to saturu, tad šāda darbība vairs nav ne informācija, ne audzināšana, bet gan indoktrinācija.
Cita starpā: audzināšana nav indoktrinācija, audzināšanas mērķis ir iemācīt (palaikam bērnam un jaunietim) loģiski domāt, vadoties no faktiem. Lai audzinātu, vajag informācijas.
Raimondam Čakam zināšanai: Tik traki nav ar tām „spalvas durtām brūcēm”. Bet ar zobenu var arī nocirst galvu pavisam, un to nereti dara parallēli ar „audzināšanu” presē.
Ka presei un arī dzejai jābūt audzinātājai un spārnotājai uz lielām uzvarām, būs skaidrs Jānim Sudrabkalnam. Viņš raksta:
„Gauja ir viena no mūsu republikas lielākajām upēm... Tūrists, ceļotājs, Gaujas braucējs, kas iesēdies laivā netālu no Brežģa kalna un dodas pa straumi lejup, ceļā redz daudzas jaunceltnes, pievilcīgas dabas ainavas, bieži tam jāizkāpj krastā” (Sigulda. Attēlu krājums ar Voldemāra Upīša krāsu foto, Rīga: Liesma, 1966). Ka tā ir, par to, piemēram, varam arī pārliecināties, lasot simpatisko ceļojumu grāmatiņu Zili zaļā romantika (Rīga: Liesma, 1966), ko sarakstījis Viktors Lagzdiņš.
Sudrabkalns turpina: „Gadi nāk un iet, mainās paaudzes, bet dzīvā daba (...) izraisa tālumu ilgas, vēlēšanos iepazīt zemju zemes. Šīs pašas ilgas vada arī citu zemju iedzīvotājus, kas (...) vēlas ielūkoties Padomju Latvijas dvēselē.” Tādas vēlmes noteikti eksistē: un būtu skaisti, sekojot Lagzdiņa pēdām, ceļot gar un pa Gauju visā tās 440 km gaŗajā tecējumā no urgas sākuma līdz grīvai pie Rīgas jūras līča. Bet to jau nevar. Sirsnīgi uz dzimteni ciemā aicinātie „svešatnes latvieši” un citi „citu zemju iedzīvotāji” netiek laisti tālāk par Rīgas un tās priekšpilsētu robežām. Kāpēc?
„Kaŗa apgabals, slēgts ārzemniekiem”, kādam vaicātājam Rīgā paskaidrojuši Intūrista ierēdņi,
Baltijas jūŗa ir miera jūŗa – ar nevienam nepieejamu kaŗa apgabalu austrumu krastā”.
Niekus Sudrabkalns tomēr nav melsis: Viņš jau runā tikai par to, ka „citu zemju iedzīvotāji” vēlas ielūkoties Latvijas dvēselē.
Ka tas būtu arī iespējams, to Sudrabkalns nav teicis.
Ir jāmāk lasīt pareizi. ELJA-s Informācijas 49.nrā (1968.g.jūlijā) bija ievietots „Uzsaukums” ar šādu tekstu:
„Eljotāji, neasimilējieties, sadarbojieties ar latviešiem, ar LATVIEŠIEM Latvijas PSR!”
Tas būtu no daudziem viedokļiem ļoti pamatots aicinājums (skat. arī Alfrēda Bērziņa rakstu Latvijā Amerikā, 16.11.1968.: „...vai izpratīsim kā vienota tauta – Latvijā zem svešnieku jūga un trimdā izkaisītie...”). Bet ja nu neprot lasīt? Rezultāts tad ir tāds, kā izriet no D. Neimanes paskaidrojuma vēstulē redakcijai (Latvija, 2.11.1968.): „...sakarā ar ‘ELJAs biedru dažādiem izpaudumiem’ tiek nepareizi teikts, ka ‘...šīs jaunatnes organizācijas biļetenā iespiests kāds raksts par sadarbību ar Latvijas okupācijas režīmu...’ Pareizi ir ‘...sadarbojieties ar latviešiem, ar latviešiem Latvijas PSR!’ Es domāju, ka katram ir redzama starpība...”
Acīm redzot – ne.
Izbraukt cauri burtu rindām vien – nav lasīšana. Mācēšana lasīt ir spēja uztvert būtisko tekstā teiktajā, saprast teksta faktisko saturu. Tas jo nozīmīgi, lasot dokumentus.
Sagaidot Latvijas neatkarības pasludināšanas 50. gadadienu, paziņots, ka Tautas balvas piešķirtas Mārtiņam Zīvertam, Edgaram Dunsdorfam un Alfrēdam Bērziņam.
Laikrakstā Latvija Amerikā (23.11.1968.) sniegtajā informācijā atrodam šādu vērā paturamu konstatējumu (pasvītrājumi Marg.):
„Alfrēdam Bērziņam piešķirta Tautas balva par veikumiem polītiskajā laukā. (...) Kopā ar K. Ulmani un ģen. J. Balodi viņš 1934. gada 15. maijā organizēja apvērsumu...”
Latvijas neatkarības pasludināšanas dokumentā teikts: „Latvija... ir patstāvīga, neatkarīga, demokratiski-republikāniska valsts, kuŗas satversmi ... noteiks Satversmes Sapulce, sasaukta uz vispārīgu, abu dzimumu, tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu pamata.” (Edgars Andersons, Latvijas vēsture. Stokholmā: Daugava, 1967. Sk. 355. lp.).
Alfrēda Bērziņa polītiskais veikums 1934. g. 15. maijā bija apvērsums pret 1918. g. 18. novembrī pasludināto Latvijas valsti.
Atzīmējot Latvijas valsts proklamēšanas 50. gadadienu, apbalvots – „par polītisku veikumu” – cilvēks, kas ar ieročiem rokās (kā apvērsuma organizētāju rīcībā esošu militāru vienību, aizsargu, vadītājs) likvidējis Latvijas valsts pirmajā dokumentā ierakstītās tautas pamattiesības.”
Neticami!
Lasot rakstos dažkārt nācies pabrīnīties par abu Rīgā izdoto un „svešatnes latviešiem” domāto laikrakstiņu Dzimtenes Balss un Svešuma Balss līdzstrādniekiem, kas nāk no emigrantu vidus un joprojām dzīvo Šveicē, ASV, Austrālijā vai Zviedrijā, bet raksta valodā, kas izteiksmē un leksikā neatšķiŗas no valodas Padomju Latvijas presē, bet atšķiŗas no izteiksmes un leksikas, kāda eksistē trimdā.
Varētu vēl sākt domāt, ka šīs vēstules un raksti tiek sacerēti turpat Rīgā.
Tā, piemēram, Literāts ASV polemiskajā rakstā „Vai literārs happenings?” (SvB, nr 9/10, 1967) saka (pasvītrājumi Marg.):
„Jaunatnes pulciņa Priekšniekam derdzās ‘galvenā runātāja’ nodrāztās dežūrfrāzes...”
Termins nav slikts, bet trimdā to nelieto. Vieta, kur tas manīts, ir gan Pētera Zeiles rakstu krājums Dzīves patiesībai un skaistumam (Rīga: Liesma, 1967), kur autors 216, lp. raksta: „Izaugusi pati dzeja, ko vairs neapmierina dežūrfrāzes, jutekļiem viegli tveramu norišu reflektēšana”.
Būsim atklāti, kollēga Zeile: Vai jūs rakstījāt kommentārus par Aivara Ruņģa SvB augstāk minētajā numurā un esat identisks ar Literātu ASV? Varbūt – patapas brīdī – kādā aistētiķu konferencē ASV?
Nav jau nekāds grēks lietot pseudonimus.
GIR–
dzimis 1935. gadā Rīgā. Glezniecību mācījies galvenokārt pašmācības ceļā, kaut gan arī apmeklējis četrus gadus Ontario mākslas koledžu Toronto un divus gadus Valsts mākslas akadēmiju Amsterdamā, Apbalvots ar divām Elizabeth T. Greenshields Memorial Foundation stipendijām, kuŗas izlietojis Eiropas ceļojumos un studijās. Savus darbus izstādījis Toronto, Montrealā un Ņujorkā. Pēdējos gados visvairāk gleznojis dabu.
„Gleznoju, jo dzīvoju, nevis dzīvoju, lai gleznotu. Jūtos tuvs latviešu glezniecībai un Vakareiropas renesansei, jūtos tuvs cilvēkiem, kuŗi staigāja ādās un pastalās un nākotnes cilvēkiem un viņu mākslai. Uz īsiem brunčiem skatos tādēļ, ka tie īsi, nevis tādēļ, ka tā ir populāra mode, un par to man nav kauns. Realitāte mani valdzina un esmu atradis maz laika izstāžu rīkošanai. Esmu reālists – daba, sejas, gaisma, sapņi, domas man tuvas; Venēcijas biennāle, mākslas kritikas un vēlēšanās būt par aitu aitu barā ir lietas, kas man cietas un nedzīvas kā pārvārītas olas.”
Gleznotājs izstādīs plašu darbu klāstu Sv. Jāņa draudzes baznīcas telpās, 200 Balmoral Ave., Toronto, Ont., no 1969. gada 10. līdz 20. aprīlim.
