Jaunā Gaita nr. 72, 1969

 

 

 

Pēckaŗa Rietumeiropas polītiskās problēmas var apvienot divos galvenos polos: aizsardzības un pretestības veidošanā pret Padomju Savienību un Eiropas saimnieciskā un polītiskā apvienošanā. Šie divi Eiropas polītiskie mērķi tikai sešdesmito gadu otrā pusē kļuvuši mazāk izteikti sakarā ar Padomju Savienības militārā un diplomātiskā spiediena samazināšanos un Francijas patstāvīgo polītisko līniju.

 

Paneiropisms

Idejiski Eiropas apvienošanās doma cilāta jau ilgi, bet ne divdesmito un trīsdesmito gadu paneiropisms, ne arī dažādu ideālistu uzsaukumi nespēja šo ideju īstenot. Tikai pēckaŗa polītiskā konstellācija ar spiedienu uz Rietumeiropu gan no ASV, gan PSRS, un tā idejiskā noplicinātība, kas Rietumeiropā valdīja šajā laikā, spēja pārvarēt sākotnējos šķēršļus. Var piezīmēt, ka ne tikai bailes no Padomju Savienības, bet arī no Vācijas revanša iedarbojās kā vienības idejas katalizātors. No otras puses – Vācija izmantoja Eiropas ideju sevis rehabilitēšanai.

 

Benelux

Varbūt par pirmo reālo soli uz vismaz reģionālu Eiropas vienību varētu uzskatīt Beļģijas, Holandes un Luksemburgas muitas ūniju Benelux, kuŗai gan primāri nebija nekādu polītiskas apvienošanās mērķu. Jau Otra pasaules kaŗa laikā, kad šo triju valstu eksīlvaldības atradās Londonā, bija sarunas par muitas ūnijas izveidošanu, kuŗu rezultātā parakstīja līgumu 1944. gada 5. septembrī (līgums ratificēts 1947. gadā). Monetāru sadarbības līgumu šīs valstis bija jau nolīgušas 1943. gadā. Beneluksa valstu internās saimnieciskās problēmas aizkavēja muitas ūnijas galīgo izveidošanu līdz pat 1958.gadam.

 

European Movement

Arī Lielbritānijas ministru prezidents Vinstons Čerčils jau kaŗa laikā bija deklarējis savu atbalstu Eiropas vienības ideāliem un 1946. gadā Cīrichē parakstīja uzsaukumu Eiropas valstīm dibināt Eiropas padomi. Rezultātā piecas dažādas Eiropas idejas veicināšanas organizācijas 1947. gadā izveidoja ICME, vēlāk pārdēvējot to par EM. Organizācijas mērķis ir propagandēt Eiropas polītisko vienību. Likteņa ironija, ka tieši Lielbritānija vēlāk palika ārpus Romas līguma kopības un praktiskā plāksnē izrādīja maz intereses par apvienošanās domu, līdz to tīri saimnieciski apstākļi spieda mainīt savu nostāju.

 

Polītiskā situācija 1946./47.g.

Tīri polītiski Padomju Savienība 1946./47.gadā vēl arvien uzskatīja Vāciju un pārējo Rietumeiropu par savu interešu joslu, ko ASV atstās un kas savā novājinātā stāvoklī nespēs pretoties Padomju Savienībai, kuŗa vēl arvien bija Eurāzijas dubultkontinenta stiprākā valsts. Padomju Savienībai pie tam bija skaidri polītiski mērķi, ko nevarēja teikt par ASV. Tās priekšstats par pēckara Eiropas izveidojumu bija ļoti miglains. ASV bija iedomājusies ciešu sadarbību kaŗa uzvarētāju starpā, lai atrisinātu pēckaŗa problēmas. Padomju Savienības nevēlēšanās sadarboties, kā arī opozīcijas likvidēšana un Austrumeiropas valstu pakļaušana savai dominancei spieda ASV mainīt polītiku, tādā kārtā aizkavējot ne tikai visa Eiropas kontinenta nokļūšanu Padomju Savienības varā, bet arī tiešu draudu Amerikai.

 

Maršala plāns

1947. gada 5. jūnijā toreizējais ASV ārlietu ministrs Džordžs Maršals (George Catlett Marshall 1880-1959) deklarēja, ka ASV turpmāk neatbalstīs Eiropas valstis, ja tās pašas nemēģinās savienot šo palīdzību ar kopīgu plānošanu un lielāku koordināciju savu ekonomiju starpā. Lai veicinātu šo attīstību, ASV no savas puses solīja plašu financiālu palīdzibu Eiropas saimnieciskās atkopšanās veicināšanai. Maršals saimniecisko palīdzību piedāvāja ne tikai Rietumeiropas valstīm, bet arī Padomju Savienībai un tās kontrolē esošai Austrumeiropai. Padomju Savienība atteicās, bet dažas Austrumeiropas valstis, sevišķi Cechoslovakija, tikai ar tiešu Maskavas iejaukšanos bija spiestas atteikties no šī vilinošā piedāvājuma.

 

ERP un OEEC

Jau tā paša gada jūlijā Parīzē sanāca Austrijas, Beneluksa valstu, Dānijas, Īrijas, Īslandes, Italijas, Norvēģijas, Portugāles, Šveices, Lielbritānijas, Turcijas, Zviedrijas un Vācijas rietumu okupācijas joslu pārstāvji, kas izstrādāja vispārēju četrgadīgu saimniecības plānu Eiropas jaunuzbūvei un aplēsa Eiropas valstu budžeta kopējo deficītu uz 20 miljardiem dolāru. Parīzes konferences valstis 1948. gadā nolīga Maršala plāna Eiropas ekonomiskās sadarbības konvenciju ERP un izveidoja OEEC Maršala plāna līdzekļu administrēšanai. Līdz 1951. gada 30. decembrim, kad Maršala plāns formāli izbeidzās, ASV bija Eiropas valstīm devusi 12 miljardus dolāru atmaksājamos un neatmaksājamos kredītos.

 

Briseles pakts

Skaidrs, ka šīs saimnieciskās koordinācijas un jaunuzbūves plāns, kaut arī ļoti svarīgas dabas, bija tikai sākums vispārējai Eiropas valstu sadarbībai. Ekonomiskiem līgumiem sekoja militāri un polītiski. Par pirmo soli šai virzienā varam minēt tā saukto Briseles paktu, ko 1948. gada 17. martā uz 50 gadiem parakstīja Beneluksa valstis, Francija un Lielbritānija. Šis pakts paredzēja militāru, ekonomisku, kulturālu un polītisku sadarbību un formāli bija vērsts pret atdzimstošu, agresīvu un revanša kāru Vāciju, bet tā faktiskais smaguma punkts vērsās pret Padomju Savienību un tās pieaugošo spiedienu uz Rietumeiropu.

 

NATO

Rietumvalstu nojautas apstiprinājās, kad 1948.gada martā Padomju Savienība atstāja Berlīnes sabiedroto kontrolkomisiju un uzsāka Berlīnes blokādi. 1949. gadā Beļģija, Kanada, Dānija, Francija, Īslande, Italija, Luksemburga, Holande, Norvēģija, Portugāle, Lielbritānija un ASV Vašingtonā parakstīja Ziemeļatlantijas paktu, kas uzskatāms par Berlīnes blokādes tiešām sekām. 1952. gadā paktam pievienojās arī Grieķija un Turcija, bet 1955. gadā – Rietumvācija. Balstoties uz šo tīri militāro līgumu, 1952. gadā izveidoja NATO, kuŗa ietvaros bez militāras paredzēta arī polītiska sadarbība.

 

Eiropas padome

Eiropas apvienošanās bija ASV interesēs. Kā ERP, tā NATO bija amerikāņu ierosināti un vadīti pasākumi. Taču līdztekus varēja novērot arī eiropiešu pašu centienus apvienošanās virzienā. Eiropas kustības mērķis, kādu to bija skicējuši Paneiropas ideologi, ietvēra visas Eiropas apvienošanu. Pēckaŗa apstākļos dzelzs aizkars sadalīja Eiropu divās daļās, kaut arī sākuma posmā, piemēram, Čerčils bieži pieminēja Austrumeiropas desmit senās galvas pilsētas.

Drīz pēc Briseles pakta parakstīšanas tam pievienojās Dānija, Īrija, Italija, Norvēģija un Zviedrija. 1949. gadā šīs valstis Londonā izstrādāja un pieņēma Eiropas padomes statūtus. Bez Briseles pakta desmit valstīm līgumu vēlāk parakstīja arī Grieķija, Turcija, Šveice, Portugāle, Īslande (1950), Rietumvācija (1956), Kipra (1961) un Malta. Šī ir visplašākā Eiropas valstu organizācija, un tajā no nekomūnistiskām Eiropas valstīm neietelp tikai Spānija un Somija.

 

CE uzbūve un darbība

Eiropas padomi organizatoriski veido:

1) ministru komiteja, kuŗā katra CE valsts sūta vienu pārstāvi un kas ir CE lēmējs orgāns; 2) asambleja ar 138 delegātiem no CE valstu parlamentiem un 3) ģenerālsekretariāts ģenerālsekretāra vadībā, kas kārto CE darbību starpsesiju laikā. Eiropas padomes mērķi formulēti kā „ciešākas vienības radīšana Eiropas valstu starpā, lai nodrošinātu to ideālu un principu realizēšanu, kas ir Eiropai kopīgi un lai atvieglotu Eiropas ekonomisko un sociālo progresu”. Kā redzam, šie mērķi ir ļoti vispārēji, un tādiem tiem arī ir jābūt, lai varētu apvienot minētās 18 valstis kopējā organizācijā. Iemesli dažādo valstu atšķirīgai nostājai meklējami gan ekonomiskā struktūrā (piemēram, Portugāle), gan principiālā nostājā pret visām pārnacionālām pārvaldēm (Lielbritānija, Skandināvijas valstis), gan starptautiskos līgumos noteiktos ierobežojumos (Austrijas miera līgums). CE pirmajos gados norisinājās cīņa starp padomes federālā un funkcionālā novirziena valstīm, uzvarot pēdējām. Līdz ar to šis Eiropas parlaments kļuva par diskusiju forumu bez kādas tiešas polītiskas nozīmes, un federālā novirziena valstis centās savus mērķus realizēt ārpus CE. Kā CE darbības rezultātus varam atzīmēt Eiropas cilvēku tiesību konvenciju, kas parakstīta 1950. gadā, un augstāko Eiropas tiesu cilvēku tiesību jautājumos (1959). 1955. gadā CE apstiprināja arī jaunu Eiropas karoga metu (skat. pielikumu), līdz ar to aizstājot līdzšinējo Eiropas kustības emblēmu: zaļu E baltā laukā (ko tautas mutē bieži dēvēja par Čerčila apakšbiksēm).

 

Šumāna plāns

1950. gada 9.maijā toreizējais Francijas ministru prezidents Šumāns (Robert Schuman) ierosināja apvienot Eiropas ogļu un tēraudrūpniecību. Šis plāns bija galvenokārt domāts Beneluksa valstīm, Vācijai, Francijai, Itālijai un Lielbritānijai un bija pirmais konkrētais mēģinājums radīt pārnacionālas instances. Te tomēr jāsaka, ka šis ģeniālais plāns primāri nebija radies kā Eiropas apvienošanās idejas rezultāts, bet gan kā mēģinājums atvieglināt Rūras apgabala ogļu sadali, Vācijas tēraudrūpniecības dekartelizāciju un arī kā mēģinājums atrast veidu, kā paturēt internacionālā kontrolē Rūras rūpniecību arī pēc Vācijas okupācijas izbeigšanas, līdz ar to aizkavējot revanša tendenču realizēšanas iespēju Vācijā.

 

ECSC

Šumāna plāns atrada dzīvu atbalsi un lielu interesi pārējās piecās Eiropas kontinenta valstīs, bet Lielbritānija, kas 1950. gadā vēl reflektēja uz lielvalsts stāvokli, nevarēja akceptēt pārnacionālo Montānūnijas (ECSC) pārvaldi un apmierinājās tikai ar asociētas valsts statusu. Pārējās valstis jau 1952. gadā ratificēja ECSC līgumu un 1952. gada 10. augustā pirmo reizi sapulcējās ECSC „Augstā pārvalde”. ECSC uzbūve kļuva par modeli arī pārējo Eiropas sešu valstu kopējo orgānu – EEC un EURATOM – uzbūvei. Ogļu un tērauda muitas ūniju var uzskatīt par ļoti sekmīgu, un tās panākumi deva impulsu tālākai sešu valstu saimnieciskai integrācijai. Var teikt, ka ECSC godam pārdzīvojusi un atrisinājusi savu pirmo saimnieciskas dabas krizi. Kad sakarā ar ogļu patēriņa samazināšanos bija jāracionalizē produkcija un jālikvidē vairākas neproduktīvas raktuves, strādnieku starpā radās sarūgtinājums un nemiers. Šīs problēmas atrisināšana prasīja pacietību un diplomātiju.

 

Plevēna plāns un EDC

Sakarā ar Padomju Savienības militāro spiedienu un Rietumeiropas aizsardzības sistēmas izveidošanu sevišķi no amerikāņu militāro aprindu puses arvien skaļāka kļuva prasība pēc Rietumvācijas remilitārizācijas. Pie šīs domas bija ļoti grūti pierast gan Rietum-, gan Austrumeiropas valstīm. Lai atrastu izlīdzinājumu, Francijas ministru prezidents Plevēns 1950. gadā ierosināja savu Eiropas armijas plānu (EDC). Plāns paredzēja integrētu sešu valstu armiju, kuŗas komandēšana kaŗa laikā būtu NATO virspavēlnieka rokās. Līgums, ko beidzot parakstīja 1952. gada 27. maijā, bija daudz labvēlīgāks Rietumvācijai nekā Plevēna plāns to sākumā paredzēja; tas izraisīja ievērojamu pretestību franču polītiķu aprindās. Pēc gaŗām diskusijām un ilgas vilcināšanās arī tiešs amerikāņu spiediens nevarēja aizkavēt, ka franču parlaments līgumu definītīvi noraidīja 1954. gada 30. augustā. Šī līguma noraidīšana tomēr nespēja novērst Rietumvācijas remilitārizāciju un uzņemšanu NATO 1955. gadā.

 

WEU

Kā substitūtu Eiropas armijai Beneluksa valstis, Francija, Itālija, Lielbritānija un Rietumvācija 1954. gada rudenī parakstīja Rietumeiropas ūnijas paktu, kas ir domāts kā vispārēja alianses un aizsardzības organizācija. Tas tomēr ir tikai modificēts Briseles pakts bez reālām sekām Eiropas idejas realizēšanā.

 

EIROPAS PADOMES EMBLĒMA. MINISTRU KOMITEJAS 1955. GADA 8. DECEMBŖA LĒMUMS

Ministru komiteja nolemj pieņemt Eiropas padomei par emblēmu karogu, ko vienprātīgi ieteikusi Padomdevēja sanāksme savā 88. priekšlikumā 1955. gada 25. oktobri.

Heraldiskais apraksts

Debeszilā laukumā ir 12 zvaigžņu loks. Zvaigznes sakārtotas kā pulksteņa rādītāja stundas un savā starpā nesaskaŗas.

Simboliskais apraksts

Rietumpasaules zilajās debesīs zelta zvaigznes aplī, vienības zīmē, simbolizē Eiropas tautas.

Skaits nemainīgs, jo skaitlis 12 ir pilnības un nobeigtības simbols.

Ģeometriskais apraksts

Taisnstūŗains karogs ir 1½ reizes gaŗāks par platumu. 12 piecstūŗainās zelta zvaigznes novietotas vienlīdzīgos attālumos veido apli, kuŗa centrā krustojas taisnstūra diagonāles. Šī apļa rādijs (R) ir 1/3 no karoga platuma. Katras zvaigznes pieci stari veido apli ar rādiju (r) 1/18 no karoga platuma. Viens zvaigznes stars rāda uz augšu, bet divi ir perpendikulāri karoga mastam. Heraldisku debeszilo reprezentē ultramarīni zilais, bet zeltu tumšs chroma dzeltens.

 

 

Romas līgums

Eiropas armijas plāna neveiksme parādīja, ar kādām grūtībām bija jāsastopas, izveidojot tiešus Eiropas polītiski militārus apvienošanās plānus, kāpēc Eiropas apvienošanās ievirzījās vairāk saimnieciskas dabas plāksnē. Par pirmo soli tālākai un plašākai Eiropas sešu valstu apvienošanai uzlūkojama Mesīnas konference 1955. gadā, kur izstrādāja vēlākā Romas līguma pamatvilcienus. Montānūnijas sešas valstis parakstīja Romas līgumu 1957. gadā. Arī šoreiz Lielbritānija palika ārpusē. Romas līgums radīja EEC un EURATOM-u, bez tam organizatoriski pievienoja tiem jau eksistējošo ECSC. Visas saimnieciskās un daļēji arī polītiskās apvienošanās smagumpunkts kļuva EEC, ko galvenokārt var definēt par tālejošu Eiropas sešu valstu muitas ūniju. Romas līgums ietveŗ EURATOM-a un EEC veltītas daļas. Pēdējā aptveŗ 345 lapaspuses ar 248 pantiem, 4 pielikumiem, 11 protokoliem, 2 konvencijām un 8 deklarācijām. Organizāciju EURATOM var uzskatīt par nākotnes organizāciju, kad sakarā ar atomenerģijas izmantošanas paplašināšanos pieaugs arī šīs organizācijas nozīme. Pagaidām tās smagumpunkts ir zinātniskās darbības saskaņošana.

 

EEC

EEC sāka darboties 1958. gada 1. janvārī. Par pirmo Eiropas komisijas prezidentu kļuva profesors Valters Hallšteins (Walter Hallstein), kas tā paša gada 16. janvārī nodeva savu „neatkarības solījumu” Savienības tiesas priekšā: nepieņemt nekādas direktīvas no atsevišķām ūnijas locekļu valdībām. Kā jau teikts, EEC primāri bija muitas ūnija, un tās pirmais uzdevums bija brīvtirdzniecības joslas radīšana Eiropas sešu valstu territorijā. Šo mērķi bija paredzēts sasniegt pakāpeniski: soli pa solim noārdot muitas barjeras sešu valstu starpā un izveidojot vienu kopēju muitas valni pret pārējām valstīm. Pirmā muitas likmju reducēšana (10%) notika 1959. gada 1. janvārī, pēdējā nesen 1968. gada 1. jūlijā. Šis muitas reducēšanas plāns sākotnēji neaptvēra lauksaimniecības produktus, par kuŗiem Romas līguma parakstīšanas laikā vēl bija jāvienojas. Pakāpeniskās muitas robežu likvidēšanas iemesls bija dot iespēju atsevišķo valstu industrijām piemēroties jaunajiem konkurences un tirgus apstākļiem. Praksē tomēr izrādījās, ka muitas robežas bija iespējams atcelt ātrāk nekā bija paredzēts Romas līgumā.

 

EEC pārvalde

Tā kā EEC veido galveno Eiropas integrācijas centienu rezultātu, tad ir interesanti apskatīt šo veidojumu tuvāk. EEC priekšgalā ir deviņu locekļu komisija, kas „nedrīkst saņemt instrukcijas no ūnijas valstu valdībām”; bez tam ir ministru padome, parlaments un tiesa, pie kam parlaments un tiesa ir kopēja ar divām pārējām institūcijām – ECSC un EURATOM. Ministru padome, kuŗā parasti piedalās ūnijas valstu ārlietu ministri, pieņem lēmumus pēc EEC komisijas priekšlikuma. Prof. Hallšteins ir definējis šo iestādījumu (EEC komisiju) kā motoru, kas liek EEC ūnijai kustēties uz priekšu, bez tam tā pārrauga, ka EEC līgums tiek ievērots un izpilda vidinieka funkcijas EEC valstu starpā. Komisijai ir subordinēts sekretariāts ar apm. 2500 kvalificētiem ierēdņiem. Viena no EEC pārvaldes internām problēmām ir valodu jautājums, jo visi rīkojumi un lēmumi iespiežami četras valodas: vācu, franču, itāliešu un holandiešu, bet internā saskarē lieto tikai vācu un franču valodu. Saprotams, ka šī ir tikai EEC lēmumu beigu fāze: visus priekšlikumus vispirms apspriež atsevišķie EEC valstu sūtņi. Pie sūtniecībām piesaistītās lielās ekspertu grupas garantē nepārtrauktu domu izmaiņu un veido efektīvu mašinēriju gan parasto jautājumu kārtošanai, gan jaunu ierosinājumu apspriešanai.

Briselē, kas ir EEC „galvas pilsēta”, bez tam pastāvīgi uzturas vairākas interešu grupu delegācijas, piemēram, arodbiedrībām, Eiropas industrijas savienībai, agrārsavienībai u.c.

 

Citi jautājumi

Bez muitas ūnijas EEC valstīm bija jāatrisina arī vairāki citi nozīmīgi jautājumi: brīva darba spēka kustība, brīva kapitāla kustība un arodbrīvība. Darba spēka kustības brīvību var uzskatīt par puslīdz realizētu, kaut arī uz brīvajām darba vietām vietējam darba spēkam vienmēr pirmtiesības. Lai atvieglinātu darba spēka kustību, jau pašā sākumā saskaņoja plašā mērā sociālo likumdošanu. Jāsaka tomēr, ka līdzšinējā kustība ir aprobežojusies ar ārzemju nekvalificēto strādnieku iepludināšanu EEC no Turcijas, Grieķijas, Spānijas, Portugāles un Alžīrijas un zināmu pārvietošanos no EEC bezdarba vai neattīstītajām joslām uz industriāliem centriem.

Turpretim vēl arvien nevar runāt par īsti vienotu kapitāltirgu, kaut arī šajā nozarē izdarīti atvieglinājumi, kuŗus gan vairāk izmantojušas amerikāņu bankas un firmas, mazāk pašu eiropiešu. Ar to saistās arī tālākais jautājums par monetāru ūniju, kas gan ir tikusi ierosināta, bet vēl nav nonākusi līdz realizēšanas stadijai. Arī jautājumā par arodbrīvību vēl vairāki svarīgi jautājumi gaida atrisinājumu, kaut arī šeit izdarīti atvieglinājumi.

 

Agrārūnija

Viens no grūtākiem jautājumiem, kas vēl aizkavēja muitas ūnijas realizēšanu, bija muitas un citu ierobežojumu atcelšana lauksaimniecības produktiem. Šeit situācija bija pretēja nekā līdzšinējās sarunās, jo Francijas lauksaimniecība ir vairāk konkurences spējīga nekā Vācijas. Problēmu vēl vairāk sarežģīja lauksaimniecības interešu grupu spiediens – Vācijā uz restrikciju un subsīdiju paturēšanu, Francijā – uz liberalizāciju. Pretišķības šajā jautājumā bija tik lielas, ka vispārējais EEC sabrukums nelikās neiespējams. Galvenais nopelns domstarpību izlīdzināšanā pienākas holandiešu lauksaimniecības ekspertam un sociālistam Mansholtam (Sicco Mansholt). Kombinējot importa nodevas ar speciālu pabalstu sadali un spiedienu likvidēt neracionālās lauksaimniecības, EEC valstīm četros paņēmienos izdevās pārvarēt grūtības tik veiksmīgi, ka arī lauksaimniecības produktu muitu varēja atcelt 1968.gada 1. jūlijā.

 

EEC un pārējā Eiropa

Kādas sekas EEC valstu sekmīgā muitas ūnija radījusi pārejā Eiropā? Saprotams, vispārējā preču apmaiņa arvien vairāk ir pieaugusi starp EEC valstīm, un kopējais muitas valnis ir panācis, ka tirdzniecība ar pārējām Eiropas valstīm, ja arī nav tieši stagnējusi, tad pieaugums nav vairs tik straujš. Investīciju un ekonomiskās aktivitātes pieaugums EEC valstīs ir manāmi straujāks nekā ārpus tām, bez tam novērojams nemiers Lielbritānijas un Skandināvijas valstu valdību un industriālistu aprindās. Rezultātā notiek daudzu uzņēmumu „bēgšana” iekšpus EEC muitas vaļņa ar manāmām konsekvencēm pret attiecīgo valstu ekonomiju. Tādēļ Lielbritānija jau EEC līguma ratificēšanas stadijā pirmo reizi ierosināja vispārēju OEEC valstu brīvtirdzniecības joslu, bet tā kā domstarpības Eiropas vienības polītiskos mērķos bija pārlieku lielas, tad, sarunas izjuka. Pēc tam kad EEC saimnieciskais spēks arvien vairāk atraisījies un pieaudzis, Lielbritānija jau gluži desperāti mēģinājusi pievienoties EEC, ar katru mēģinājumu akceptējot arvien vairāk no EEC polītiskajiem mērķiem.

 

EFTA

1960. gada 4. janvārī Lielbritānijas vadībā Stokholmā parakstīja EFTA-s līgumu, kas paredz brīvtirdzniecības joslas radīšanu industrijas produktiem tām valstīm, kas ir ārpus EEC. Līgumam bez Lielbritānijas pievienojās Austrija, Dānija, Norvēģija, Portugāle, Šveice, Zviedrija un 1961. gadā piesaistīja arī Somiju kā asociētu locekli. Līgumā paredzētās muitas atcēla 1967. gada februārī, bet Lielbritānijas grūtais ekonomiskais stāvoklis ir kavējis šai brīvtirdzniecības joslai īsti attīstīties. Faktiskais stāvoklis ir tāds, ka visas EFTA-s valstis, atskaitot Zviedriju, Somiju un Šveici, daļēji arī Portugāli, gaida tikai izdevīgu situāciju, lai iekļautos EEC. EEC spēks šajā stadijā jau ir tik liels, ka tas ne tikai varētu piespiest pārējās Eiropas valstis, ieskaitot Zviedriju, iesaistīties EEC, bet arī akceptēt vēl tālākus polītiskās integrācijas plānus kā tie, kas skicēti Romas līgumā. Bet attīstība pašreiz neved šajā virzienā.

 

Diskusijas par Eiropas vienību

Sešdesmitajos gados, sevišķi to pirmajā pusē, Eiropas valstīs notika dzīvas diskusijas par Eiropas polītiskās un ekonomiskās integrācijas sekām. Ir interesanti tām pasekot, jo šajās pārrunās var atrast parallēles ar varbūtējo brīvās Latvijas stāvokli līdzīgas situācijas priekšā. Visas šīs valstis apzinās, ka EEC veido lielu ekonomisku un arī polītisku spēku un netieši, daļēji arī tieši, viņu rīcības brīvība saimnieciskā un polītiskā plāksnē tiek ierobežota, pie tam nedodot nekādas iespējas piedalīties EEC polītikas veidošanai. Iesaistīšanās EEC nozīmēja upurēt daļu nacionālo mērķu. Piemēram, Dānijā bažas radīja vācu tautas spiediens, kas varētu tīri fiziski pārpludināt Dāniju. Tā, saprotams, bija tikai hipotēze, kamēr reāli varēja paredzēt dāņu agrārproduktu tirgū lielu pieaugumu. Līdzīgas bija diskusijas Norvēģijā, kur atskanēja balsis, ka EEC laupītu Norvēģijai viņas pašnoteikšanas tiesības un nacionālo identitāti un ka kopēja agrārpolītika iznīcinātu Norvēģijas lauksaimniecību un piespiestu lauku iedzīvotājus emigrēt uz pilsētām. 1962. gadā EEC jautājums tika plaši diskutēts parlamentā, un galējā nobalsošanā tas ar 113 balsīm pret 37 bija par sarunu ievadīšanu ar EEC, lai pievienotos muitas ūnijai. Viens no iemesliem bija paredzamie ieguvumi norvēģu kuģniecībai, zvejniecībai un mežsaimniecībai. Zviedrijas stāvokli raksturo tautas majoritātes vienprātība neitralitātes uzturēšanas jautājumā, līdz ar to izslēdzot aktīvu līdzdalību EEC. Bet pēdējās ietekmes pieaugums ir piespiedis Zviedriju – gan ļoti negribīgi – iesniegt tuvāk nespecificētu asociācijas lūgumu. Somijas stāvokli nosaka attiecības ar Padomju Savienību, jo Somija saimnieciski ir pilnīgi atkarīga no pēdējās. Tas, saprotams, ļoti ietekmē arī polītisko rīcības brīvību. Somija savā laikā nesaņēma ne Maršala plāna palīdzību, ne arī iesaistījās OEEC. Vēlāk, pēc ilgas vilcināšanās, Padomju Savienība „atļāva” Somijai piedalīties Ziemeļu padomes darbībā un kļūt par EFTA–s un OECD asociētu locekli. Īrijas galvenā polītiskā problēma ir Ziemeļīrijas stāvoklis. Bez tīri saimnieciskas dabas apsvērumiem – ciešās Īrijas ekonomijas saistības ar Lielbritaniju – valdības aprindas cer, ka, Īrijai un Lielbritānijai iesaistoties EEC, būs vieglāk atrisināt Ziemeļīrijas jautājumu. Kopš Spānijas saimniecības modernizēšanas piecdesmito gadu vidū manāma liela interese par iesaistīšanos EEC, un šajā jautājumā jau iesniegts attiecīgais lūgums EEC pārvaldei. Cik var novērot, Francijas nostāja šajā jautājumā ir pozitīva, tāpat Rietumvācijas un Itālijas, bet antipātijas pret Spānijas fašistisko režīmu Beneluksa valstīs apgrūtinājušas šīs lietas nokārtošanu. Grieķija un Turcijā no vienas puses un EEC no otras jau nolīgušas līgumus sešdesmito gadu sākumā. Grieķijas stāvokli varētu raksturot par „asociētu ar nolūku 15-20 gados iesaistīties EEC”. Asociācijas līgums ir Grieķijai izdevīgs, aizsargājot tās rūpniecību, bet dodot iespēju relatīvi brīvam eksportam. Līgums ar Turciju atvieglo asociētu iesaistīšanos EEC un paredz tās saimniecības attīstību ar EEC palīdzību. Austrijas stāvoklis ir sarežģīts miera līgumā noteiktās neitralitātes dēļ. Sarunas par Austrijas asociēšanu notiek ilgāku laiku, bet Padomju Savienība jau vairākkārt ļāvusi manīt savu nepatiku šai lietā. Interesi par asociēšanos izrādījusi arī Kipra, un Malta iesniegusi attiecīgu lūgumu 1968. gada jūlijā.

 

Degolls un Eiropa

Bonnas deklarācija 1961. gadā norādīja uz EEC polītiskiem mērķiem, bet tālākie loģiskie soļi monētārūnijas virzienā sakarā ar EEC lauksaimniecības fondu sadales kārtību, tāpat jautājums par Romas līgumā paredzēto veto tiesību atcelšanu atdūrās uz noteiktu Francijas pretestību.

Kad Degolls nāca pie varas, Romas līgums jau bija parakstīts. Viņa valdība sekojusi līguma noteikumiem saimnieciskā plāksnē, un franču diplomātu kompetentas rīcības dēļ ir izdevies pārvarēt daudzas pretišķības. Ir skaidrs, ka Degolla mērķis nav Rietumeiropas Savienotās Valstis. Primāri Eiropas jautājums viņu interesē par tik, par cik tas var veicināt Francijas intereses. Rietumeiropas pašreizējais grupējums, tas ir, EEC bez Lielbritānijas, ir Francijai izdevīgs, jo dod tai vadītāju lomu kontinentālā Eiropā. Būtu netaisni Degolla polītiku vērtēt tikai no šī aspekta, jo tai apzināti vai neapzināti ir daudz tālākas sekas. Tie pašreiz ir meklējumi Austrumeiropā, kas padara viņa polītiku interesantu arī no mūsu viedokļa, jo ASV interesēs ir status quo uzturēšana Eiropā (salīdz. ASV valdības deklarācijas sakarā ar Ungārijas un Cechoslovakijas notikumiem. Attieksmē pret Padomju Savienību Dž. Kennans izteicies, ka „...I can think of nothing more catastrophic than that the policy of our government should be committed to the break-up of the traditional Russian state.”).

 

EEC un PSRS

Padomju Savienība visu pēckaŗa laiku ir apkaŗojusi katra veida Eiropas vienības centienus un sevišķi negātīvi nostājusies pret EEC. Oficiālais iemesls tam ir lielkapitālisma koncentrēšanās lielās vienībās, kas vēl pilnīgāk un nežēlīgāk izsūkšot darbaļaudis. Bez tam EEC veicinot revanša kāras un fašistiskas Vācijas atdzimšanu. Pirmais apgalvojums radīja nepatīkamas sekas Padomju Savienībai un dažām Rietumeiropas komunistu partijām. Strādnieku stāvoklis EEC zemēs ir jūtami un nepārtraukti uzlabojies, un bezdarbs izzudis, tā ka Itālijas un Francijas komunistu partijas jutušās spiestas dažos punktos revidēt savu nostāju pret EEC. Otrs apgalvojums domāts galvenokārt Austrumeiropas un Padomju Savienības iekšējām vajadzībām, jo viens no EEC veidošanas dzenuļiem jau bija revanša kāras Vācijas atdzimšanas aizkavēšana. Faktiskie iemesli droši vien meklējami bailēs no saimnieciski spēcīgas un vienotas Rietumeiropas, kuŗai varētu būt liels pievilkšanas spēks Austrumeiropas zemēs un kas aizkavētu Padomju Savienību lietot iemīļoto ārpolītikas taktiku – draudus un iebaidīšanu, kombinētu ar veiklu skaldīšanu un savstarpējo pretišķību veicināšanu pretinieku starpā.

 

COMECON

Maršala plāna ietekmē 1949. gadā arī Austrumeiropā nodibinājās savstarpēja ekonomiskās palīdzības organizācija, ko Rietumos mēdz dēvēt par COMECON. Vēlāk, piecdesmito gadu vidū, šo organizāciju mēģināja izvērst par saimnieciskās koordinācijas virsorganizāciju, bet Austrumeiropas valstu ekonomiskā nacionālisma un neuzticības dēļ pret Padomju Savienību šim pasākumam nav bijuši vēlamie panākumi. Iemesli šai neuzticībai meklējami faktā, ka Padomju Savienība pēckaŗa laikā ir mēģinājusi radīt un lielā mērā arī izveidojusi tīri koloniālu saimniecisko sistēmu Austrumeiropā. Bez tīri saimnieciskām priekšrocībām Padomju Savienībai šī sistēma bremzējusi Padomju Savienības dominētā Austrumeiropas bloka sairšanu. Arī šajā apstāklī redzami Padomju Savienības negātīvās nostājas iemesli, bet Austrumeiropas interese par EEC. Padomju Savienības ierosinātais COMECON-a valstu saimnieciskās diferencēšanās plāns tad arī tika uzņemts ar lielu neuzticību un neoficiāli apzīmēts par jaunu Padomju Savienības mēģinājumu stiprināt savu ietekmi Austrumeiropā.

 

EEC un Austrumeiropa

Par iespēju brīvāk manevrēt Austrumeiropai jāpateicas galvenokārt diviem apstākļiem: polītiski – Padomju Savienības strīdam ar Ķīnu un Francijas neatkarīgai polītikai, ekonomiski – Padomju Savienības un COMECON-a nespējai saimnieciski konkurēt ar EEC. Bez savas ietekmes nav arī vispārējā polītisko līniju izplūšana un arvien vairāk saskatāmais frakcionālisms komunisma kustībā. Padomju Savienība Austrumeiropā ir spiesta konkurēt ar EEC. Pēdējā ne tikai dod šim zemēm alternatīvu ekonomiskā palīdzībā, bet to izmanto arī kā tīri polītiski ekonomisku izspiešanas līdzekli pret Padomju Savienību. Padomju Savienības pretspēks var būt tikai militāra vara, kuŗas lietošana nav bez riska.

Saimnieciskiem sakariem ar Austrumeiropu arvien pieaugot un šīm valstīm arvien vairāk atbrīvojoties no Padomju Savienības aizbildniecības, neoficiāli tiek pārrunāta ciešāka piesaistīšanās pie EEC, pie kam sevišķu interesi ir izraisījis Romas līguma 222. pants. Šis pants nosaka, ka līgums nekādi neietekmē ražošanas līdzekļu īpašuma tiesību sadali. Līdz ar to tās valstis, kuŗās ražošanas līdzekļi ir valsts īpašums, arī var pievienoties EEC, ja tikai konkurence ar citu EEC valstu ražojumiem notiek pēc vienādiem brīviem noteikumiem. Šī konsekvence ir dabiska, jo arī pašreiz EEC zemēs ievērojamas saimniecības nozares ir nacionalizētas.

Neoficiālās diskusijas polītiķu starpā norāda pašreizējās attīstības virzienu. Te var pieminēt Paris-Match slejās publicēto plānu, kas, domājams, nāk no gollistu aprindām. Plāns paredz konfederācijas radīšanu starp EEC un Austrumeiropas valstīm, bet bez Padomju Savienības. Konfederācijas valdībā ietilptu visu valstu ārlietu, finanču un Eiropas ministri. Rotācijas secībā attiecīgo valstu ministru prezidenti būtu Eiropas konfederālās valdības galvas. Konfederācijai būtu arī kopēja armija. Nobeigumā, ko varētu būt pats Degolls rakstījis, teikts, ka Staļins, Rūzvelts un Cerčils Jaltā 1944. gadā sadalīja Eiropu, bet paši eiropieši tam nav varējuši pretoties. (Degolls nebija aicināts piedalīties Jaltas konferencē). Tagad pienācis laiks eiropiešiem pašiem kārtot savas lietas. Kaut arī Padomju Savienība šim plānam pretosies, lielas, vienotas Eiropas ideja ir jāuztur brīva.

 

EEC un Rietumeiropas nākotne

Lai paturētu savu ekonomisko spēku un polītisko neatkarību pret austrumiem un rietumiem, Rietumeiropai ir jāamerikanizējas, radikāli jāpārkārto sava izglītības sistēma, pārvēršot to no pilsoniskās šķiras privilēģijas par visas tautas kopēju pasākumu. Šajā jautājumā studentu prasības nevar vien būt pietiekami radikālas, tāpat cīņa pret vēl arvien spēcīgo šķiru sabiedrību un akadēmisko birokrātismu un snobismu. Otrs faktors, kas kavē attīstību, ir eiropiešu nespēja vēl arvien domāt lielākās dimensijās. Kā Servan-Šreibers (Servan-Schreiber) savā grāmatā Le Defi Americain saka, tad amerikāņu pārākums nav tik daudz dolāros kā industriālā struktūrā, tālredzībā un vienotā vadībā.

 

Latvieši un Eiropas vienība

Pāršķirstot vecos laikraksta Latvija gadagājumus, var redzēt, ka četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu sākumā laikraksts vēl ļoti pozitīvi atreferēja dažādos Eiropas vienības centienus, bet piecdesmito gadu beigās, kad EEC bija veidošanās stadijā, interese ir jūtami samazinājusies. Varbūt tas izskaidrojams ar cerībām, ka Eiropas apvienošanās kustība panāks ātru Latvijas atbrīvošanu. Kad šīs cerības nepiepildījās, iestājās vilšanās un rezignācija. Pašreiz Eiropas jautājuma pārcilāšana latviešu presē ir apklususi, un laikraksti aprobežojas tikai ar savu patvēruma zemju viedokļa atreferēšanu. No pēdējo gadu publikācijām šis jautājums pieminēts Anšlava Eglīša romānā Nav tak dzimtene un Imanta Alkšņa izdotajā eseju krājumā Latvijas sapnis. Marianna Mārkalne Anšlava Eglīša romānā saka:

Es šaubos, vai Eiropa ir mūsu dzimtene ... Mēs neesam āziāti un neesam arī īsti eiropieši, kaut gan dažkārt loti vēlamies par tādiem būt un palaikam sevi par tādiem dēvējam, īstie eiropieši nekad nav mūs uzlūkojuši par savējiem...

Līdzīgas domas ir paudis arī Jānis Sarma Austrālijā. Viesturs esejā „Latvijas sapnis” 144. lappusē raksta:

...šādas savienības (vienota Eiropa, ref.) nepieciešamību šīs aprindas motivē ar visai dažādiem argumentiem, pēc vajadzības ķeŗoties gan pie saimnieciskiem, gan polītiskiem, gan arī tīri militāriem apsvērumiem ... ... argumentācija tomēr neiztur kritiku ne no tīri saimnieciskā, ne arī no citiem viedokļiem. Pirmkārt, jāievēro, ka ekonomiskie apsvērumi nekad nedrīkst ieņemt pirmo vietu, un konfliktā ar citām, augstākām vērtībām priekšroka vienmēr ir dodama pēdējām. Otrkārt, starptautiskā brīvtirdzniecība šai gadījumā ir saimnieciski vēl iedarbīgāks un polītiski daudz vienkāršāks atrisinājums nekā Eiropas apvienošana ... Militārie apsvērumi savukārt kopš NATO nodibināšanas nav vairs pārāk aktuāli. Bez tam, arī šai sakarībā vēsture dod diezgan piemēru, kur tradicionālās militārsavienības kaŗā ir izrādījušās spēcīgākas par vairāktautu lielvalstīm. Tādēļ arī mūsu atbrīvotās valsts aizsardzību labāk spēsim nodrošināt, pēc vajadzības slēdzot līgumus ar sev draudzīgām valstīm un uz laiku saslēdzoties ar tām kollektīvā drošības paktā, nekā pilnīgi un uz visiem laikiem iekļaujoties kādā pārvalstiskā savienībā, kuŗas centieni var arī neatbilst mūsu tautas patiesām interesēm.

Latvija atrodas Eiropā, un tās nākotne arī tur izšķirsies. Bez Padomju Savienības ekonomiskām un polītiskām grūtībām vienīgais faktors, kas pēckaŗa laikā devis ko reālu latviešu tautas brīvības labā, ir EEC ievadītā padomju impērijas dezintegrācija. Būtu laiks atjaunot Eiropas problēmu diskutēšanu latviešu starpā, jo ASV valdības svinīgajām deklarācijām, ka „Baltijas tautas reiz atkal būs brīvas” nav pat papīra vērtības.

Bet atcerēsimies, ka Eiropa 1969. gadā nav tā, kas bija 1939. vai 1945.gadā. Divdesmito un trīsdesmito gadu polītiskā situācija tur neatkārtosies. Jaunie eiropieši nevar saprast, kāpēc robežām būtu viņi jāšķir. Un Arī jaunie latvieši, braucot no Rīgas uz Liepāju caur Mažeiķiem, izjutīs vēlēšanos pretoties mēģinājumiem posmā pa Lietuvas territoriju aizslēģot vilciena logus un noslēgt durvis.

 

EPILOGS

1968. gada polītiskie notikumi nav palikuši bez ietekmes uz Eiropas polītiskās un saimnieciskās integrācijas gaitu. Studentu nemieri Francijā, Padomju Savienības iebrukums Cechoslovakijā un franka krize ir iedragājusi Degolla prestižu un ticību viņa polītiskai līnijai. Viņš tomēr vēl arvien ir Eiropas redzamākā polītiskā figūra ar lielu ietekmi tieši integrācijas jautājumos. Tāpat Cechoslovakijas okupācija nav spējusi konsolidēt Padomju Savienības ietekmes sfairu. Tā tikai uz brīdi aizkavējusi redzamu šī sairuma procesa tālāku progresu un padziļinājusi plaisu dažādo valstu komunistu frakciju starpā.

Šī attīstība tomēr nav spējusi dot jaunus impulsus EEC un Eiropas integrācijas centieniem. Gluži otrādi, var manīt zināmu apjukumu un neziņu, Arī Eiropas studējošai jaunatnei integrācijas doma neliekas vairs tik pievilcīga kā 60-to gadu sākumā. To bieži uzskata par piederīgu pie „sistēmas”. Par lielāko trūkumu tomēr varētu uzskatīt kādas lielāka formāta vadītājas personības trūkumu, kas dotu integrācijas idejai jaunu spēku un virzienu.

 

 

 

 

Apceres autors dzimis 1932. gada 19. sept. Rīgā. Pēckaŗa laikā dzīvojis Rēgensburgas un Eslingenas nometnē, kur mācījies turienes nometņu skolās. 1952. gada aprīlī kā eksterns beidzis Augustdorfas latviešu ģimnāziju. 1953. gadā izceļojis uz Zviedriju. Vairākus gadus studējis inženierzinātnes Göteborgā, sevišķu vērību pievēršot pilsētu plānošanai un ekonomiskiem jautājumiem. 1960. gadā pārgājis uz Lundas Universitātes odontoloģisko fakultāti Malmē, ko beidzis 1965. gada maijā. Pašreiz strādā Handenā pie Stokholmas par turienes klīnikas vadītāju.