Paulis Birznieks

MISISIPI

TAUTASDZIESMA

Pasaules lielākās upes

plašajie kokvilnas krasti –

melnīšu sārtbrūnās sāpes.

Pelēkā bezsniega ziema –

brīvības sapnis ar paceļā

zaudētu debesu balto.

Vakaru sarkanie rieti –

nemiera nelietā asins.

Tādēļ ka mēs, kas bijām viņš un viņa,

nogrimām mīlas ezerā,

tā ka pasaules gaiss, kas uzglabā kaltētos es,

mūsu ritmu netraucēja,

mēs pēc briestošo viļņu laušanas

izplūdām klusumā,

un ja tavās krūtis nebūtu bijusi atmiņu elpa,

kas mūs pacēla ezera virspusē,

mēs, viens otrā noslīkuši,

nebūtu neviens.

no toreiz

pret tā

bez vienmērīt

šoziem

dzejnieko saulceris vienrīt

dzimtara jūrmiņā

              zvejmaļot

          vējvisi

     ejup

saulnesis

bij ir un burtnenieks

sarkanzaļsarkanos

karaļa ābolus

Bezgalībā uzvilkts loks,

zemes auklā noturēts

(patlaban zaļā.)

Linu ziedu ezerā saule peld.

Koki netur ēnu metus.

Gaismas dzidrumam

nav

smaguma.

Atraisos vieglumā.

Plašums bez sāta,

vēja ravēts,

plaukst balts.

No krasta

līdz krastam

zied dārzs -

putojošs malks

visuma

          traukā.

Eglēs jūŗa,

bērzos -

zelta trīcēšana.

Tumsas sūnā

pēdu

iemin vakars.

Saulei nav varas.

            Mēms miglas kailums slīcina ceļu

            ar ūdeni atšķaidītā pienā.

            Staru iesmi dilst dziļuma krēslā.

            Bēdīgi taustekļi pamatu peilē.

Rudeņo!

Bārkstīs pil diena.

Sērās mirkst zeme.

Zaļdzeltenās trīsās

sakustas koks.

Oktobris.

Vienā naktī

nosirmo tīrums.

Sidraba sērsnas

nāk atmatās

sērst.

Novembris

tu visus viesuļus sūti?

Jā,

kāpēc?

Pietiktu tavas elpas,

lai sagrautu manu namu.

Pamatā tam –

plūstošā sapņu smilts,

bet spāres -

spāres no cerībām tikai –

cerībām neprātīgām.

Vai putnam drīkst atņemt spārnus?

vai zivij - ūdeni?

bet man prasa aizmirst tevi.

Labi:

  tikai jāaptur saules riņķošana

  un jāpārtrauc elpot –

  kādu mūžībiņu...

Ai, arī tad,

arī tad vēl neaizmirsīšu tevi

ne mūžam,

  ne mūžam,

ne mūžam.

PĒC

DZIESMU

SVĒTKIEM

Mēs tur sabraucām diezgan lielā skaitā:

Gan dažs vēl vecajos kokasu ratos,

gan daudzi brīvās Latvijas „federdroškās”...

Mēs tur dziedājām diezgan daudzās balsīs.

Gan dažs vēl pēc Kurzemes vecās dziesmu grāmatas,

gan daudzi jau Pūt, vējiņi, un Mēs gribam būt kungi...

Lai nu - dvēseles brauca kādos ratos,

lai nu tās dziedāja kādas dziesmas –

mūsu dibeni un vēderi atbrauca:

     busos, lidmašīnās, fordos, ševroletos

                             un pat kadiljakos...

Vai tas ļauni?

     Nē, kāds čigāns-

                          tāds zirgs un rati...

Mēs tur sabraucām diezgan lielā skaitā.

Mēs tur dziedājām diezgan daudzās balsīs,

bet mēs braucām, mēs dziedājām tikai

                               paši sevis pēc.

Vai bij kādi rati, kāda balss,

kas brauca un dziedāja šāsdienas Latvijai?

Esmu vecs un pakurls, laikam nesadzirdēju...

Smilšu rokas mani tura

smilšu mute mīļus vārdus dod -

Piepulcēšu tev savus dzīvos,

bet mūs šķirs mani mirušie –

­tu nekad nepazīsi viņu tuvību

manās domās un sapņos.

Čuksti aizapziņas valodā

atmiņu aiznāves svētums

dzīvajai, ko mirušie mīl.

Smilšu saule aizmilzusi

zemes mīlestības daļu –

smilšu rokas mani tura

smilšu mute mīļus vārdus dod –

neatrodama dzīvībā visa

ne visa nāvei saderēta

neatnāk dāma stāvu ceļā.

Naktī, kad tev solīšos solīties,

starp tevi un mani nāks

mirušais, radis sargāt

Aizsaules mīļo dārgo daļu –

No rīta tu nezināsi,

kas mani tev aizliedzis –

klusums klausīsies

smilšu pulksteņa soļos –

Nevaicā, kur kāzu gultu klāsim -

kapos!

Sastapusies pirms tevis

bildināta -

smilšu rokas mani tura

smilšu mute mīļus vārdus dod -

sapnī skrien smilšu sirms zirgs

izmin manu rožu dārzu

tavā šīs saules sētā -

Kapu kalna ravētāja būšu

visu mūžu -

smilšu saule aizmilzusi

dzīvo daļu.

Ticēt dzirdēt mīlēt

jaunie-topošie-veccilvēki

visi visas dievgaldnieki –

Nezināmo Maizi

sadalām

            riecienos

                        kumosos

                                    drupatās -

rokā dotu

pasta nestu

svešuma mājās

rieta dziesnā

rīta saulē -

                   noraušot asaru

                   pārmetot krustu

                   aizveŗot acis

                   liekot pie mutes

  tīrām rokām.

                   Aizlūdzot svētījot

                   noliecot galvas

                   Nezināmai Maizei -

  Ne tava tēva druvas

  ne viņu tēva maluma

  ne mūsu mātes cepiena -

                   Rīgas tirgū

                   kolchoza sievas

                   raupju roku sniegtai

                   svešniecei ciemos -

                   Aplis viducī

                   krustiņa vietā -

                   aplī ģied sauli

                   krustu met beigās-

  Vai esi vairāk

  vai esi mazāk -

  visas tautas

  visas zemes

                   saules

                            sviedru

                                      sāpju

                                                spīta

  Nezināmā Maize?

  Senlaikos šodien

  Nezināmā Kareivja

  mūžīgai slavai -

  Nezināmās Mātes

  asarām lūgsnām -

  Nezināmā zināmam kapam

  svētkos sūtņi

  svinīgiem soliem

  noliektām galvām

  cilindros nesa

  laurus runas -

  Nākam no svešuma

  ticēt dzirdēt mīlēt

  jaunie-topošie -veccilvēki

  visi visas dievgaldnieki

  dalījušies paši

  Zināmās Zemes

                        Nezināmā Maizē -

  iesvaidīti

  nebeidzamām slāpēm

  pēc brīvības ūdens

                   mūsu zemes dzīvībai!