AKMEŅI
Jāņā Gorsvāna viņete
Jūs
visi zināt, kādi izskatās akmeņi. Arī es to zinu, bet ne jau tādēļ jums tas
ir jāzina, bet tādēļ, ka mēs tos redzam katru dienu.
Bet varbūt jūsu acis rāda savādāk nekā manas? Varbūt tur, kur manas kājas sitas pie akmeņiem, jums aug puķes? Ne jau rozes, bet neaizmirsteles, mārpuķes, pienenes? Varbūt arī tomēr rozes? - Kā jums tad zināt rožu smaržā, kādi izskatās akmeņi? Es teikšu - pelēks, jūs - sarkans, dzeltens, zils, jā, pat balts. Es - smags, jūs - smags? Vai ziedu lapu jūt plaukstā?
Lai paliek.
Bet par šiem akmeņiem jums tomēr gribu stāstīt. -
Tas bija mēneša sākumā, algas mēneša sākumā. Ne jau, ka tam būtu liela nozīme šim jēdzienam - algas mēnesis. Bet šis iesākums man tādēļ palicis tik labi atmiņā, ka dažas dienas iepriekš biju dabūjusi algu. Strādāju kādā kantorī, eju rītos uz darbu un nāku vakaros mājā kā tūkstošiem citi. Varbūt tādēļ uzskatu par savu pienākumu jums stāstīt par šo notikumu.
Tātad -
Tas bija algas mēneša sākumā, kad to ieraudzīju. Ne jau liels viņš gulēja manā priekšā, bet gluds un pelēks. Iela bija kā nomazgāta. Ne šeit, kur liku kāju, bet tālāk, pret pakalnu, tā tīrījās un pērās saules tveicē.
Bet šeit gulēja neliels akmens un aicināja, jā, pat izaicināja.
Cik atceros, pirmajā dienā nenotika nekas. Reģistrēju tā gulēšanu tāpat, kā reģistrē mājas un veikalu logus. Un ja vēlāk prasītu, kādi tie izskatās, vai kas tajos ielikts, tad nevarētu pateikt, vai tie bijuši preču vai modes veikali. Tātad nenotika nekas, un es pagāju akmenim gaŗām.
Otrā dienā redzēju to atkal, bet man bija jāsteidzas uz autobusu, aizskrēju tam gaŗām. Vakarā strādāju virsstundas, un kad nācu mājās, bija par tumšu, lai kaut ko saskatītu.
Tad nāca trešā diena. Šodien varu teikt, ka tā bija liktenīga, jo tajā dienā apstājos. Apstājos, pametu skatu apkārt un - piegrūdu kurpes purnu akmenim. Akmens sakustējās, apvēlās uz otriem sāniem un gulēja tālāk.
Redziet, man nevajadzēja to darīt. Šodien varu to mierīgi teikt, jo šodien esmu pieradusi pie šīs sūrstēšanas. Toreiz vēl nekvēloja viss ķermenis, bet tikai labā kāja. Darbā vairs nevarēju mierīgi sēdēt, - šis pieskāriens, šī pagrūšana satrakoja manu kāju. Tā vienmēr meklēja akmeni, ko spert.
Kad nespēju vairs izturēt degšanu labajā kājā, iemanījos spert arī ar kreiso.
Varbūt būtu vēl viss labi beidzies, ja darbā būtu varējusi uzskrūvēt krēslu augstāk, lai manas kājas varētu šūpoties, bet tas nebija iespējams, jo mans krēsls nebija griežams. Bez tam, ar laiku man nebūtu pieticis ar šūpošanu vien. Man vajadzēja akmeņu, ko spārdīt, un tā kā kantorī akmeņu nebija, tad spēru galda kājas un papīra grozus.
Pagāja divas nedēļas. Spēru un strādāju, strādāju un spēru. Tad mani aicināja personāla nodaļas vadītājs savā kabinetā un piedāvāja citu vietu kādā mazā istabiņā - vienai. Atraidīju, jo tikai kopā ar darba biedriem manai speršanai bija pamatojums. Viņš paraustīja plecus un klusēja.
Pagāja vēl kāda nedēļa. Strādāju sakostiem zobiem, bet nelīdzēja nekas - dažs labs papīra grozs apgāzās, un uz grīdas izbira skaitļu rindas.
Un tad pienāca tā vēstule ar firmas zīmogu uz aploksnes - biju atlaista. Biju atlaista par savu speršanu, bet vēstulē tas izskanēja savādāk, bezpersoniski mašīnrakstā, beigās ar labiem vēlējumiem manai turpmākai dzīvei.
Nebiju sagatavojusies sākt jaunu dzīvi, un tādēļ nākamajā rītā gāju kā parasti atkal ar somu uz autobusa piestātni, ar kāju piegrūzdama akmenim, bet šoreiz tas nekustējās, izaicinoši nekustējās. Piegrūdu vēlreiz, saskrambāju kurpes pumu, sadauzīju kāju pirkstus - akmens nekustējās. Tad paņēmu to rokā. Tas apdedzināja pirkstus, tad sauju - man vajadzēja to palaist vaļā, un tas atkal novēlās uz ceļa man priekšā, tā kā netiku tam garām. Apdedzināju vēl otru roku, pirms iemetu to krūmos.
Tā sākās tomēr mana jaunā dzīve. Jūs teiksit, ka tās ir tikai iedomas. Nē, tā tas nav, jo ar to dienu sāka krist akmeņi. Dzirdēju tos ripojam pa jumtu no dakstiņa uz dakstiņu, līdz pirmais pārlēca jumta malai. Dažreiz tie nokrita gaŗām, bet bieži trāpīja. Vienīgi vakaros varu atelpot, jo tad krēslā akmeņi mani nepazīst, vai guļ, vai vienkārši arī liek mani mierā. Bet tad es par viņiem domāju, ne jau, kā no viņiem izbēgt, bet kā salasīt visus vienā maisā, kādreiz atvērt logu un ļaut viņiem krist uz garāmgājējiem, vai piebāzt kabatas ar tiem un mest šajās vakara rūtīs. Tādus sev iedomājos vakarus ar šķīstošiem stikliem un spalgajiem kliedzieniem kā dienas speršanas finālu, kuŗu šķindoņa sakrātos manā rokā.
Jā, tik vienkārši tas viss sākās, toreiz pirms trim gadiem.
