JG72 Tālivaldis Ķiķauka. Reāli romantiķi un romantiski reālisti

Tālivaldis Ķiķauka

REĀLI ROMANTIĶI UN ROMANTISKI REĀLISTI

Dzintars Freimanis, nesen (JG 69) apskatījis Mopasāna reālistisko illūziju, Flobēra romantisko reālismu un Rob-Grijē jauno reālismu, spiests konstatēt, ka „pilnīgi reālistiska” darba literātūrā nav.

Viņa „oponents” Ojārs Krātiņš lietu sarežģī, radīdams „relātīvā reālisma” kāpnes, uz kuŗām viņš pa gadu simteņiem saliek literātūru, un, lai nerastos aizdomas, ka viņš to rāda subjektīvisma vietā, autors piemetina „konsekvento subjektīvismu”, kas it kā atspoguļo tagadējo rietumniecisko literāro tendenci.

Abi kritiķi ar lielisku lēcienu ir pārlēkuši pāri reālismam; it sevišķi Freimanis, izdevīgi apskatījis franču klasiķus, iekāpj augstākās sfairās, tā apstiprinot uzskatu, ka reālists ir jau gandrīz lamu vārds. Teiciens – „viņš ir reālists” nozīmē gandrīz to pašu, kā kādam teikt – „no viņa nekad nekas labs neradīsies”. Šādā plaši populārā nozīmē reālisms allaž izsaka apvazātu gaumi, nespēju pacelties pāri vienkāršai situācijai un šauru arodniecisku pieeju: neba velti Rolands Ozols Vācijas nometņu laikos grandiozi reiz rakstīja: „Reālists ir kā cūka, kas ēd rozes, kuras domātas skaistumam”. Te varam iedomāties garīgi baironisku aistētu gāzmaskā, lai nesaostu cūku netīkamo aromātu.

Kontrastēt romantismu un reālismu ir gandrīz tas pats, kas salīdzināt dzeju ar prozu: Ozenfants 1931. gadā rakstīja, ka „laba proza nekad nav proziska, jo laba doma vienmēr ir dzejiska”. Tipiskus prozistus bieži ne bez pamata uzskata par garlaicīgiem stāstniekiem, kas pieraksta sējumu pēc sējuma, kamēr sakoncentrējušies dzejraži kulminējas esenciālā kodolā, kas nav dalāms. Recenzenti, dzejā sajuzdami šādu „visu vai neko” nedalāmību, bieži tāpēc ir spiesti runāt aplinkus resp. runā par visu citu, bet ne par dzeju („ko dzejnieks domāja teikdams, ka...”) Turpretim prozas analītiķi, ņemdami palīgā Freudu, viduslaiku romances, antropoloģiju, socioloģiju, tik pamatīgi kā ar skābi „izēd” visu literātūru, ka par Šekspīru vien ir pierakstīti miljoniem sējumu.

Romantiskie Pegaza jātnieki tradicionāli ir allaž traukušies uz augšu, pret sauli, lai sadegtu kosmā un kļūtu par transcendentālu gaismu, kamēr nelaimīgie reālisti ir aruši zemi, ecējuši, mēslojuši, audzinājuši bērnus un kopuši mājas. Nav brīnums, ka „sociālais reālisms” mēģina izskaust „buržujiskus reakcionārus”, kas vēlas sapņot un skatīties zvaigznēs, jo dzīve ir darbs, stachanovisms un triecientemps. Pat eksplozīvais Majakovskis visstiprāko sulu ņēma no reālisma mielēm un šaustīja „labo gaumi”.

Reālisti vai par tādiem dēvēti rakstnieki, ja tos ātri neaizmirst, sniedz lielākas dimensijas: Fīldinga panorāmiskie, zaļoksnējie vētījumi, Dikensa slimīgie, nervozie ievilcieni, Lorensa seksuālie glaudījumi, Zolā vivisekcijas, Nabokova smakojošie cilvēki, A. Millera tīksmināšanās atkritumos, Zeiboltu Jēkaba kankarainie apraksti, Aīdas Niedras stenografijas, A. Voitkus „iz dzīves” sulīgums – te autori ir ņēmuši daudz no t.s. reālisma. Viņu aprakstos cilvēkus varētu iedomāties kā Dantes ellē, kas zaņķī stāvēdami saka: „Ko tu tik cieši mani... skati?”. (Cik neaistētiski, dažs labs teiks, un ne bez pamata).

Ak nabaga reālisti, ja jūs esat labi, tad jūs vairs nesauc par reālistiem! Ir daudz vieglāk rakstniekam, it sevišķi mūsu laikos, kad notiek pasaules „iedzīvotāju eksplozija”, atdalīties no masas, „pārcelties” tai pāri vienā vilcienā ar vienu pašu romantisku žestu.

Kā A. Gerārs to labi parāda, pret eleganti kultivēto un pūderēto baroka un rokoko stilu savā laikā sacēlās Ruso, „Sturm und Drang” tēvs, kopā ar pirātiem, laupītājiem, čigāniem un uzcēla romantisko skatuvi, uz kuŗas vēlāk uzkāpa Šellijs, Bairons un pat Balzaks, reālisma pionieris. Sekoja itin dabiskā veidā franču revolūcija, kuŗas ietekmē vēlāk Anglijā uzziedēja Vordsvorza un Kolridža romantisms, ko sīknaudā izmainīja Valters Skots. Ar vēlāk piekabināto angļu sentimentālismu, no kuŗa daudz cieš šīs tautas literātūra (kalngali ir, piemēram, Dž. Lillo drāmā! sic.), angļu literātūra tikpat kā uz visiem laikiem pazaudēja saknes ar reālismu, tāpat kā vācieši Götes, Šillera, Hauptmaņa u.c. ietekmē palaida pasaulē romantisko „Übermensch” patosu, kas savukārt iesēja grūti atrisināmu mezglu Raiņa un Aspazijas literātūrā un Z.Mauriņas kritikā.

Gars pāri miesai. Dvēsele uzvar zemi. Romantisms paceļas pāri reālismam. Mīla ir stiprāka par nāvi. Mēs drīkstam tikai ar gara ieročiem cīkstēties! Romantiķim mirklis ir mūžība, un mīla ir saule, un katrs jauns moments sola pilnīgu aizmiršanos un pacelšanos aitērā.

Latviešu literātūrā salkanu romantismu naīvi kariķējamā veidā demonstrēja Edvins Mednis triloģijā Sirds melodija. Jau pavisam nopietni romantiķi mums. bija J. Ezeriņš (franču Mopasāna garā), Poruks (vācu garā) un E. Adamsons (angļu garā).

Reālisti ir šad tad izsmējuši romantiķus par „mākoņu stūmējiem”, bet pēdējie šos par „purva bridējiem”. Tāds pats pretstats kā tīriem matemātiķiem ar agronomiem, kā Džeimsam Bondam ar piekalto Prometeju...

No laika gala ir bijuši labi aktieri, kas romantismu ir vienkārši iemācījušies. Tāds piemērs ir Gerāra aprakstītais Teofils Gotjē:

No sākuma viņš vēlējās iegūt slavu kā gleznotājs un sauca sevi „par cilvēku, kuŗam ārējā pasaule eksistē”. Bet tā kā viņš dzīvoja romantisma laikmetā, viņš pielāgojās modei: viņš bija pareizi vīrišķīgs, mežonīgs, liesmojošs, satraukts, zaimojošs un makabrs .... viņa krāsainā, samākslotā romāna, „Mademoiselle de Maupin” slejas ir ar apbrīnojamu nerātnību, bet uzjautrinošas.

Mēs dažkārt runājam par „izturētu stilu”, t.i. bezkompromisa tendenci, kaut gan tas daudziem rakstniekiem nav viegli: Ēriks Adamsons savās lugās nevarēja nokratīt reālisma smagās važas, kaut gan dzeja viņam atraisījās pavisam. Kārlis Skalbe iesāka ar pavisam proziskiem pasūtinājuma darbiem (skat. divdesmito gadu Letas izdevniecībā drukātos!) un tikai tad pievērsās ētiskām normām, tīrai lirikai un fantastiskai pasaku pasaulei. Jānis Veselis, mitoloģijas un latviskās dievturības ieņemts, šad tad spēji atkrita atpakaļ reālismā.

Tā redzam, ka reālisms mums noder par mēru, ar kuŗu varam skaitīt gan plūsos, gan mīnusos (Viena vīra laime ir otram nelaime!). Ādamsona, Skalbes un Veseļa romantisms tos izglābj no bojā ejas „seklā reālismā”, kamēr Gotjē ironija un cinisms viņu patur par romantisku reālistu. Atkāpšanās abos gadījumos ir literāras augšanas, pārvērtēšanas un godīguma sekas. No abām siena stirpām reizē ēst nevar! Nevar arī kritiķi, nevar Freimanis un nebūt ne Krātiņš. Romantiķi un reālisti nesēž mierīgos literāros aplokos, kur tos var objektīvi aplūkot. Nē, pat Pļavkalns ar savu klasiskuma pārākumu neiedabūs E. Virzu par tiesnesi („bet māksla pantus vīt ir katram jāatrod”).

Ikkatrā laikmetā pravietiski gleznotāji un rakstnieki ir nākuši ar mākslas hegemonijas saukļiem, un tik bieži ir bijis jādzird par „jaunu realitāti” („Die neue Sachlichkeit”), ko praviešojis Freimaņa minētais Gustavs Kurbē, tagad Rob-Grijē. Arī anglis Forsters atzīst, ka „māksla ir vērtīga ne tāpēc, ka tā izglīto; nevis tāpēc, ka tā atsvaidzina; nevis tāpēc, ka tā ikkatram patīk; ne arī tāpēc, ka te ir runa par skaistumu. Māksla ir vērtīga tāpēc, ka tā rada harmoniju, rada pati savas pasaules ar iekšēju saskaņu mūsu chaotiskās planētas klēpī”.

Varam jautāt: harmonija kam? rakstniekam un māksliniekam, skatītājam vai lasītājam? Te varam attiecināt Kjerkegora ierakstu dienasgrāmatā: „Lielākā daļa cilvēku ir subjektīvi pret sevi, bet objektīvi pret citiem.”, īstenībā būtu jābūt objektīvam pret sevi un subjektīvam pret citiem”.

Zināms reālisms, vienalga, objektīvs vai subjektīvs, piemīt ikkatram rakstniekam: Guntis Zariņš sevi šaustīja ar īstu flagelantu vicu, Gunara Irbes mistiski liriskajai prozai reālisms ir kā pieturas margas resp. kontūras, Aivaram Runģim reālisms ir kā kauls, no kura var tik daudz skrubināt, Richarda Rīdzinieka reālisms ir kā asas šķautnes, Ilzes Šķipsnas realitāte tinas lokos utt.

Ēriks Fromms konstatē, ka mūsu dienās cilvēks ir zaudējis jēdzienu, ka „dzīve ir māksla” un vairs nekalpo savām interesēm. Nauda, slava un ietekme – tām cilvēks skrien pakaļ, radīdams illūziju, ka to dara sevis dēļ. Patiesībā viņš pats sev ir pazudis. Ja romantiķis sēž uz iedomātas piramīdas un galvu tur mākoņos, reālists apakšā skaita naudu. Atkal klišejiskā atšķirība, taču mūsdienu chaoss, saskaldīšanās pat reālistam vairs nerod patiesas bazes.

Mopasāna laikos Ņūtona ābola kritiens no ābeles bija patiess; šodien einšteiniski un relātīvi varam pieņemt, ka ābele un zeme reizē pacēlās uz augšu... tas būs pavisam objektīvi, bet jājautā, kuŗam skatītājam? Dažs veikls filozofs mierīgi teiks, ka „radīšana (māksliniekam) ir pilnīgi irracionāla, mistiska parādība” (K.R. Poppers). Tā teicis, mūsu filozofs aizver durvis un pēc brīža parādās pie cita loga un uzsāk citu valodu....

Kaut ko nosaukt par irracionālu ir tas pats kā teikt: „Loti žēl, jūs to saredzēt nevarat. Tāpēc es jums par to pastāstīšu”. Es varētu teikt tikpat labi par reālismu: „Reālisms ir irracionāla vielas redzēšana mākslas darbā, kas saistīta ar reāli fundētām saknēm. Tās ir jāsaista ar katra individa (pašam sev) saprotamo realitātes struktūru”. Es tā varētu turpināt ad nauseam.

Pauls Šteins, šo pašu riekstu kozdams, saka, ka pastāvot divi pretēji uzskati: viens mākslas paveids ir nemaldīgi izteikt kādu procesu vai garīgas dzīves stāvokli; otrs – radīt veidolus, kas, skaidri un harmoniski būdami, spilgti norāda ar formām, kuŗas nespēj dot realitāte. Tik tālu viss jauki, bet tad – Šteins paziņo, ka mākslas darbā būtu jāieveido abi... (Ko līdz šķetināt virvi, ja to savij tādu pašu atpakaļ!)

Tāpat par Manē mākslu sprieda Malro, vaicādams: „Kas gan kļūst glezniecība tagad, kad tā ne vairs imitē, ne pārzīmē?” Atbilde: „Vienkārši – glezniecība”.


	„Kontrastēt romantismu ar reālismu ir gandrīz tas pats, kas salīdzināt dzeju ar prozu...” Pa kreisi: Otto Krille, Tanheizers un Venera. Pa labi: Gustavs Kurbē (Courbet), Miegs.