Jānis Klīdzējs
DZEJNIECE AR ŽUBĪTI
Jāņa Gorsvāna viņetes
„Sieviete kā vijole. Vai tev tā neliekas, Viktor?” manu piedurkni parāva Cipriāns, kad gaišmatainā dāma bija izgājusi sakopties.
Nezināju, ko lai saku. Viss, ko biju paspējis pamanīt, bija tas, ka gaišmatei bija vijoles forma. Jādomā, ka Cipriāns pats zināja kaut ko arī no viņas mūzikas.
„Tu atkal rūc savu aizdomīgo - hmmm...” noskuma Cipriāns. „Redzu, tu nesaproti. Tev nevar iestāstīt. Tevī nav spontānā instrumenta, kas jūtīgs pret skaistumu.”
Viņi abi bija ieradušies manā dzīvoklī uz piecām minūtēm. Apmēram katru gadu reizi Cipriāns mēdza iekrist pie manis kā meteors ar visu savu spožo pēkšņumu, un katru reizi viņam bija līdz kāda žilbinoša astes zvaigzne. Pirms trim gadiem tā bija nākusi no Brazilijas, un viņas vārds bija - Sibā. Nākošā bija no Vācijas-Heidī. Pagājušā gada atradums bija nācis no Amerikas dienvidu krasta, un viņas vārds bija mīlīgi vieglais - Nensī. Šāgada vijole runāja skaidru latviešu valodu un smējās sulīgā kakla balsī dzīves pazinējas smieklus. Es vēl nebiju paspējis ieklausīties viņas teikto vārdu, ko viņa, cimdoto roku sniegdama, bija vienaldzīgā pusbalsī pavēstījusi.
„Kā viņu sauc?” es atvaicāju. „Šo - vijoli.”
Cipriāns abām rokām mezdams diriģenta nocirtienu absolūtā klusumā devās man virsū:
„Šššš... Velns tāds. Vai tad tu nevarētu būt kā cilvēks un uzvesties klusāk? Viņa ir no labas ģimenes. Smalkjūtīga. Var pārdzirdēt, ka tu tā vijoļo.”
„Kā viņu sauc?” es atkārtoju.
„Kā-viņu-sauc-?” Cipriāns attrauca izbrīnījies. „Domāju, ka tu viņu jau no paskata zināsi un pazīsi. Viņu visi zina. Bildes bijušas avīzēs un tā. Vai tad tu latviešu rakstus vairs nelasi, ka nezini nekā par latviešu jaunāko dzeju? Inta Mente. Nu - vai tev tagad skaidrs?”
Mana skaidrība bija pelēka.
Cipriāns aprāvās un skatījās mani kā cilvēkā, kam vajadzīgs daudz žēlastības un palīdzēšanas. Laikam es izskatījos tāds, kuŗā nav ne spontānais instruments kārtībā, ne skaidrības par viņa dzejisko vijoli Intu Menti.
„Viņa ir apdāvinātākā no jaunajām, modernajām dzejniecēm, Intas Mentes nosliece dzejā ir uz zemapziņas aptuvenu izteikšanu. Savā dzejā viņa runā par lietām, kuŗas mēs citi pat nenojaušam.”
„Protams, protams,” es atcirtu. „Viņa ir dziļākā, gudrākā, skaistākā, sirsnīgākā, sievišķīgākā, kaislīgākā, pavedinošākā un tā tālāk, un tā tālāk. Tāpat kā tās visas trīs iepriekšējās, kā viņas tikai nesauca – Dibā – Sibā – Heidī – Nensī - Šo tavu dziesmu par viņu visu brīnišķību arī es jau zinu no galvas.”
Likās, ka Cipriāns manis teikto nemaz nebūtu dzirdējis. Kad viņš bija par kaut ko sajūsmā, viņš pa savu jauno sapņu valodu plūda kā palu ūdens, un to es zināju, ka nebūtu cilvēka spēkos Cipriānu tādās reizēs apturēt. Viņš tikai stāstīja savu lielo, karsto stāstu tālāk. Vēl 20. gadu nesasniedzot, Inta Mente sabijusi pāris gadu kolledžā, kur viņai, kā ārkārtīgi apdāvinātai un garīgi jaunradošai personībai, šī ik dienas atkārtotā studiju rutīna apnikusi. Viņa sākusi intensīvi dzīvot, ļoti daudz lasīt, jo bijusi ļoti izsalkusi atrast kaut kādas savas eksistences atbildes. Atradusi sevis saprašanas un izteikšanas iespējas ar saucieniem cilvēka zemapziņā, tur, - kur vēl arvien valdot džungļu biezoknis un kur tāpēc esot baigi un skaisti reizē. Tā viņa sākusi rakstīt savus chirurģiskos dzejoļus. Strādājot par stjuarti un lielākajās gaisa līnijās izlidojusies visapkārt globam. Pašlaik lidojot starp Losandzelesu, Ņujorku, Londonu, Parīzi un Romu. Abi iepazinušies gaisā, virs okeāna. Viņai 26 gadi. „Viktor, man tādas romantiskas sagadīšanās patīk. Padomā - tu lido mājās no Londonas pēc sekmīgi paveikta darba savas firmas uzdevumā. Tu esi pilnīgi aizmirsis savu darbu, savu profesiju, savu nolādēto ķīmiju un visas tādas būšanas. Tu esi starp okeānu un debesīm, iesūc konjaku un negribas ne ar vienu runāties, jo tu domā kaut ko pavisam jocīgu un nezini, kāpēc tu to domā. Goda vārds - tu nezini nemaz - kāpēc taisni kaut ko tādu tu domā: Kā sauc to ādas saiti, kad tu zirgu ved, vai arī turi to rokā, kad esi zirgam mugurā? Tu nevari atcerēties, un tas tevi gandrīz sāk dzīt depresijā. Man toreiz bija tikai vienpadsmit gadu, kad vēl biju mājās un ņēmos ar zirgiem. Vai nav jocīgi, kad tevi tādas savādas, aizmirstās domas sāk ēst...”
„Pavada. Tā ir iemauktu pavada,” es palīdzu Cipriānam atcerēties. „Pavada! Pavada! Pavada!” Gandrīz kliegdams atkārtoja Cipriāns. Un viņa sejā bija tāda tīra, gandrīz bērnišķīga līksme šo no jauna atrasto vārdu atkārtojot.
„Pavada, Pavada. Pavada,” Cipriāns atkārtoja vēl un tad klusēja brīdi it kā tikai viņam pašam zināmā tālumā skatīdamies.
„Un tā es toreiz esmu gaisā, starp Londonu un Ņujorku, Tās pavadas man toreiz nav. Turpat no nekurienes tev nāk klāt džeta stjuarte un cērt vaļā īstā latviešu valodā. Es vispirms gandrīz paģību. No pārsteiguma, Viktor. Tad biju sācis runāt par skaļu, no tīras sajūsmas. Atceros, ka viņa teica: ‘Vai jūs gribat, lai jums cimdu iebāžu mutē? Tā tas ir katrreiz, kad tu atklājies savējiem - ziepes vien sanāk.’ Tā viņa man saka. ‘Savējie sāk runāt skaļi, dažs jūk prātā no priekiem. Cits gandrīz turpat krīt ap kaklu un solās jau nākamā lidostā vilkt pie tiesneša un precēties uz beigto.’ Es pie viņas ar labu, priecīgu prātu, bet šī man velk kā ar koku pretī. Tu, cilvēks, satieci savējo meiteni pašā gaisa vidū un saki, ka tas tev sagādā prieku, bet šī tev virsū kā tāda policijas matrona. ‘Nelietā tik lielu muti, velns parāvis!’ - es teicu. ‘Par biļeti esmu samaksājis un to saiti, ar ko zirgu notur, nevaru atcerēties, un tā ir nāvīgi skumja būšana okeana vidū un gaisā. Būtu palīdzējusi.’ Šī man vēl vairāk pretī. ‘Kur te tev zirgs ar visu saiti lidmašīnā gadījies? Kungs, jūs esat mazliet traks un tāpēc mans pētīšanas gadījums. Tikai lūdzu klusāk. Par daudz konjaka. Citi redz peles. Tu - jau zirgu.’ - Es šņākdams, čukstēdams caur zobiem šai pretī: ‘Vai skolā tevi mācīja, kā stjuartēm gara stāvokli maitāt viesiem? Pūces bērns, tāda. Ne no mīlestības, bet no dusmām vien tādu kā tevi vajadzētu apprecēt, lai tad varētu par cilvēku pataisīt, ja tēvs un māte tevi par gaisa mērkaķi palaiduši pasaulē!’ - Tā es šai pamatīgi sadevu. Pēc kādas pusstundas šī tomēr atgriezās. Un zini, ko šī saka? Šī ber man vaļā tā: ‘Tu esi tāds kā latvietis un tomēr neesi tāds gluži kā latvietis vien. Taisni tāpēc tu man mazliet patīci. Garīgi tīrasinīgie latvieši man vienmēr likušies tādi kā paviegli...’ Iedomājies, tā šī jaunā ķēvene iedrošinās man samuldēties. Tā tas toreiz sākās.”
Nezinu, vai tas bija tāpēc, ka Inta Mente kopās jau kādu pusstundu, vai arī tāpēc, ka es vēl nebiju paspējis nekā izteikt apbrīnas vērtu Cipriāna jaunajam atradumam, viņš izskatījās sapīcis un aizvainots.
„Kāpēc tu klusē?” viņš vaicāja. Varbūt es pakustināju seju, vai paraustīju plecus, tā - neitrāli.
„Savā ziņā saprotams, kāpēc tu varētu klusēt: Tu domā, ka šī tāpat vien kā tās iepriekšējās. Nē, tu maldies. Šī meitene ir īstā. Un pēdējā. Šo es paturēšu. Redzi - viņai ir pašas pasaules uzskats.”
„0–ho –” es tā.
„Neoho. Viņa zina, kur viņa šāsdienas pasaulē stāv. Intā ir apbrīnojams miers ar visu. Tāpēc es arī viņu atvedu tev atrādīt. Saproti, šāsdienas pasaulē tu, cilvēks, esi kā piecstāvu preču namā, kur tūkstoši žilbīgu gabalpreču, kas nākušas no vairumprodukcijas lentes. Visas izskatās līdzīgas. Iepakojums tas pats. Un tā tu nezini vairs, kas ir - kas. Bet Inta Mente nav citu atkārtojums. Viņa ir - pati.” Cipriāns apklusa un pīpēja.
Vannas istabā šļakstēja ūdens, un skanēja kāda kakla balsī franču valodā dziedāta dziesmiņa. Tur bija Inta Mente ar pasaules uzskatu.
Un es savās domās klīdu pa visurieni. Vairāk kā trīsdesmit gadu bija pagājis no dienām, kad mēs abi ar Cipriānu zagām kāļus no Zakaru Dominīka dārza. Noskrējuši gabalu un aizslēpušies aiz rudzu statiem, steidzīgi malām savos jaunajos zobos šo ar bērnišķīgo grēku apsegto saldumu. Pašu dārzos kāļu bija papilnam. Nezagtie nebija tik saldi. Tad kāpām pa stāvumu kalnā pie simt gadu vecās priedes un kliedzām savas balsis visādās noklausītās un pašu sagudrotās dziesmās, kamēr aizsmakām. Noguruši apsēdāmies uz lielā, zilā akmens pleca un vērojām, kā lejā, tālumā spīdēja Rēzeknes upes līkumi. Aiz tumši zaļā tāluma, pie pašas debesu malas, bija tāda kā garena, ar pelēku, vietām vizuļojošu mirdzumu pildīta bļoda. Tas esot Lubāna ezers. Vēl nekad nebijām bijuši tik tālu pasaulē - kā līdz Lubāna ezeram. Bijīgi skatījāmies uz visiem tālajiem apvāršņiem, jo aiz tiem esot lielā pasaule. Mums gribējās būt pasaulē, kur esot - viss kas.
Nu jau gadu gadiem esam bijuši pasaulē, kur ir tas - viss kas. Šis viss, kas ir apsedzis mūs ar - visu ko. Ir pagājuši vairāki gadi kopš Cipriāns ieguva savu Ph.D. grādu ķīmijā. Viņš ir strādājis gan pie universitātēm, gan firmu pētniecības institūtos un ir aplidojis globu vairākkārt. Tā īsti piesaistījies nav nekur. Virs okeāna risina dzimtenes zirgu un pavadu problēmas. - Es pats mācu vēsturi pusaudžiem, kam par visu vairāk interesē viņu pašu personīgā un tiešā tagadne. - Varbūt tāpēc, ka Cipriānam nav neviena savējā pasaulē, kas aizsniedzama, varbūt arī tāpēc, ka esmu par vienu gadu vecāks un biju kādreiz īstais komandieris kāļu zagšanā, Cipriāns vismaz reizi gadā ierodas pie manis, kā viņš pats to saka: atrādīties draugam. Pēdējos gados viņš ir sācis atrādīt pasaules plašumā atrastās sievietes. Tādās reizēs viņa satraukums un prieks ir sajaukts ar skumīgumu.
Beidzot nāk ari Inta Mente. Viņa ir nomazgājusies, sakopusies un jautra. Tagad redzu arī es, ka viņai ir laba kopsumma. Viņas augums ir tāds, ka, ja to ieliktu gleznas rāmī, tas lektu ārā pats ar savu automātisko inerci. Viņas balss skan kā ceturtā vijoles stīga un nav tāda temata, par ko Inta nevarētu vai neiedrīkstētos runāt. Viņa ir drosmīga un izveicīga izdarīšanā. Pati saklāj galdu, piepilda glāzes visiem un savu pacēlusi pret mums saka: „Uz idejās ieskumušo zēnu veselību!”
Padzeŗam no savām sarkanajām vīna glāzēm. Būtu jāsaka arī man kaut kas. „Ne katrreiz ieskumšana idejās ir slimība,” es iebilstu.
„Ir daudz pierādījumu, ka tomēr,” viņa aizstāvas smiedamās. „Esmu bijusi ap šo zemes lodi krustām šķērsām. Austrālijā, Indijā, Japānā, Eiropā, Latīņu Amerikā. Fiksētām idejām apsēstie cilvēki visur tādi paši: cieti, sausi, fanātiķi, neiecietīgi un gaŗlaicīgi. Viņiem tikai viena pareizā ticība - viņu pieņemtā. Tiem ir tikai viens pareizais dzīves veids - tā, kā viņi dzīvo. Par domāšanu nav ko runāt - tā ir vienmēr gatavā. Ar šiem cilvēkiem es necīnos. Jau laikus paceļu rokas un pa gabalu kliedzu, ka viņiem ir taisnība, lai man tālāk nebūtu jāklausās par to - kādas man būtu priekšrocības, ja es ticētu, domātu un dzīvotu tāpat kā viņi. Es griežos apkārt un bēgu atpakaļ uz dzīvi.”
Cipriāns iestūma man savu elkoni sānos un čukstēja: „Nu, vai es neteicu?”
Viņa to bija pamanījusi: „Saiper, ko tu tur tādu čuksties?”
Pirmo reizi dzirdēju, ka mans kāļu zagšanas amata brālis Cipriāns ir ticis pārtulkots par - Saiperu.
„Nekā tāda,” taisnojās Saipers. „Te mums tāds vecs joks.”
Manī kaut kā metās žēl un tā kā smeldza. Varbūt tā, ka no mūsu abu jaunības iekšējās brīvības maz kas bija palicis pāri, bet tā brīvība, kuŗā Cipriāns bija sācis sevi iesaiperot, likās ļoti neskaidra. Pie tam - kā gan šai meitenei, kas mūs ar Cipriānu bija redzējusi kopā ne vairāk par vienu stundu, varēja rasties aizdomas un domāšana, ka mēs būtu kaut kādi jau fiksēti fanātiķi, kuŗu runas un domas sitas pa kaut kādu tumšu, noslēgtu skārda mucu?
„Kāpēc jums tā liekas, ka mūsu sarunas ar Cipriānu būtu kaut kā jau nolemtā formā iežņaugtas, ka mūsu domas būtu fanātiskas un ka mēs ar savām cietajām domām censtos nobeigt kādu citu maigās domiņas?” ievaicājos izbrīnījies.
„No jūsu abu sejām varēja manīt, ka jūs atkal bijāt sākuši runāt par to pašu.”
„Kas tas ir-tas pats?”
„Par savu Latviju, par ko citu,” viņa gandrīz atcirta. „Šīs runas simtiem reižu esmu dzirdējusi un esmu nogurusi no tām. Kad latvieši, kas ir vecāki par 30 gadiem, sanāk kopā, tad tie vienmēr sāk ar savu Latviju un latviešiem. Tie runā tā, it kā šinī pasaulē cita nekā nebūtu kā tā viņu Latvija un latvieši. Pamēģini tu iebilst kaut ko nepārdomātu, tikai pamēģini. Tu dabū tādu uguni, ka latviski ne dzirdēt, ne runāt, ne domāt tev mēnešiem negribēsies. Tas ir fanātisms. Vai jūs tam zināt kādu citu vārdu? Šie cilvēki ir tik komplicēti un tik ļoti kompleksu pilni, ka tu jūties tā kā sajauktu diegu un dzīparu mučkulī ar adatām pa vidu. Tā kā sieviešu rokdarbu, tamborēšanas, šūšanas un adīšanas kastē. Tu nezini, kur sākums, kur gals un kuŗa krāsa un kāpēc. Paldies! Lai ada un šuj bez manis.”
„Jūs visu - pagātni, šodienu un rītdienu sasviežat ar glītu pasaules aplidotājas roku vienā diegu kastē un pakaisāt pa vidu adatas. Vai tā ir uzlabošana un vienkāršošana?”
„Nav ko vienkāršot,” viņa attrauca. „Dzīve ir vienkārša, ja tikai to visādi caur skārda cauruli izspiesti neurotiķi neapkārsta ar visādām sakām kā vecu un nodzītu zirgu, kas pats jau no sevis tikko velkas. Tāpēc es esmu pret visādu atkausēto ideju pasauli. Esmu par dzīvošanas pasauli. Dzīvošanas pasaulē savu vietu zinu bez kādas fakiriskās stāvēšanas uz galvas.”
„Tai jābūt ļoti ērtai jušanai,” teicu vēl kaut ko tādu.
„Ērtai? Nezinu, vai tas būtu jāsaprot kā ērtība. Mūža laiks, sevišķi jaunības gadi, nebūtu jāpavada visādu dzīves jūkļu saprašanai. Dzīve ir dzīvošanai. Ja vispār ir ko vērts meklēt un saprast, tad tā būtu tā saucamā mūsu pelēkā vai tumšā daļa, kas karsti burbuļo zem apziņas un spēlē ar indivīdiem, ģimenēm un tautām leļļu teātri. Ar to varbūt cilvēku ikdienas līmeni varētu pacelt par pirksta biezumu. Runāšana par visu to ir no gaŗlaicīgās operas, un nav vērts par to muldēties. Nojaust to var tikai vientulībā, nogrimstot zem personīgā, tā sakot, nirstot pa sevi pašu ar apziņas inerci un instinkta vadību. Kāpēc man par to jārunā un jādomā? Nezinu. Varbūt tāpēc, ka visas manas paaudzes meitenes un puikas, tādi kas spēj domāt un domā, tie visi domā tāpat un visi tāpat izjūt un visi par to runā bieži.”
Cipriāns triumfāli paskatījās manī. „Inta, tu skani kā pati dzīve,” viņš teica.
„Protams, ka es esmu - dzīve. Kā gan citādi? Kur vien eju, cenšos justies ērti, labi un kā mājās.”
„Visur kā mājās?” es atvaicāju.
„Nav citas izvēles. Jo kur gan cilvēkam ir tās īstās mājas? Amerikā, Austrālijā, Kanādā, Vācijā, Latvijā vai Sibīrijā, vai arī savā istabā, gultā vai zem gultas? Sakiet, jūs - vīrieši, kur cilvēkam ir tās drošās mājas šodien? Es nezinu citas kā vienīgi tās, ko pati sevī atrodu. Tāpēc es cenšos būt īsta, neatsvešināties no sevis, no visa tā, kas es esmu vai ceru būt. Tādā veidā es vēl varu turēties kopā un būt pati. Man gribas dzīvot vienkārši un priecīgi un bez pretenzijām.”
Tad viņa pacēla savu vīna glāzi pret mums abiem un sacīja smiedamās:
„Es dzeŗu uz divu mūsu plānoto, formālo un konstruktīvo latviešu vecjauniešu veselību. Viņi abi cenšas domāt, ka viņu pienākums pa šo dzīvi nest kaut kādas ļoti svarīgas nastas, bet kā netiek tā netiek pat pie ļoti ikdienišķo nastu pacelšanas savos platajos plecos. Jo - viņiem jādzīvo tiem lielajiem mērķiem. Prozit!”
„Inta - mīļā, neesi tāda ērce,” protestēja Cipriāns.
„Nekāda ērce, nemaz ne. Esmu reizēm tikai tava ļoti pretenciozā apzinīguma spogulis. Un tas tev nepatīk, jo šī tava izlikšanās nepatīk tavai zemapziņai. Bet tu gribi lomu spēlēt, kas draugiem un paziņām jāredz. Vai man par teikto jāatvainojas? Es protu teikt: Kungs, vai tu atļausi savai mazajai kalponei runāt?”
Viņa bija uzsitusi skanīgo noti, un mēs visi smējāmies.
Beidzot aizrunājāmies pie dzejas. „Mani dzejoļi?” viņa atvaicāja. „Tie ir ļoti personīgs klusums, kliedziens, tilts un apsegšanās. Tie ir manā saprašanā un nesaprašanā noslēpto refleksiju burbuļi - mani vārdi un manos vārdos aptītas domas un izjūtas vai to līdzības. Jums abiem šie vārdi var nenozīmēt nekā. Man tie reizēm var nozīmēt daudz. Tie man ir kā siksnas un sprādzes, ar ko ciešāk un stingrāk sasienu savu reizēm šūpojošos un nedrošo eksistenci.”
„Palasi par to - Čubi,” lūdzās Cipriāns.
„Aizvakar man nenāca miegs. Bija tādas kā bailes no nezināmā. Man bieži ir bailes no nezināmā. Vairāk no tā, kas ir manī pašā. Un tā, ar šīm bailēm sarunādamās, sāku rakstīt.” Inta Mente somiņā sameklēja krustām šķērsām aprakstītas un sasvītrotas lapas un sāka, reizēm arī pa šķērsumam pagriezdama savas lapas, lasīt:
|
Mēs aplaudējām. Cipriāns izskatījās tā kā apjucis mazliet. Tad viņš attapās ātri un ar delnu norausa apjukumu no sejas un teica:
„Brīnišķīgi, Inta. Tu proti un spēj pasniegt.”
„Mani lasīšana katrreiz satrauc,” teica dzejniece.” Es iešu atnesīšu to melno pudeli. Man tagad kaut kā tāda prasās.”
Viņa izgāja virtuvē.
„Tu izskaties tāds kā maz ko sapratis no visa tā, kas tika izteikts un pasniegts,” Cipriāns sāka mani norāt un runāja steidzīgi, uz virtuves pusi skatīdamies. „Tikai nesāc kritizēt, Dieva dēļ. Tev ir baiga mēle. Moderno dzeju vajag saprast, ne apvainot ar kritizēšanu. Tikai tumši cilvēciņi, tādi ar zirņa lieluma smadzenēm norej visu, kas jauns un skaists un dziļš.”
Cipriāns centās savā sejas izteiksmē iespīdināt sajūsmīgu saulainumu, kam bija jāizteic, ka viņš ir sapratis jaunos dziļumus, ir ieniris tanīs un jūtas nomazgāts un apskaidrots. Viņš nebija vis nekāds bāleliņš, kas tur kaut kā plunčātos.
Arī es centos ļoti. Negribējās parādīt, ka es tāds laika garam atpalicis, sarepējis un sencīgs mūdzis ar zirņa smadzenēm. „Vai tu nevarētu uzsist sajūsmīgāku ģīmi?” Cipriāns sāka mani rāt no jauna, tagad jau čukstēdams. „Ka tu neesi kodolu saredzējis un sapratis jaunās dzejas vārda burvību, domu bultas un spēcīgo latviskumu jaunās skaņās, to es redzu no tava paskata: tu sēdi kā miglā. Tu esi tas bāleliņš, kas plunčājas upē ar tām dullām zivīm. Nē, tu esi tas otrs, kas sēž uz jumta... Kāpēc tu nekā nesaki?” Es sēdēju miglā, plunčājos upē un biju uz jumta. Kaut ko tie dzejnieces vārdi darījās pa mani un ap mani. Tikai nevarēju saprast, ko īsti. Tie stājās tā kā ierindā. Soļoja kolonnā uz priekšu. Vingrinājās un taisīja manevrus. Tad izvērtās zosu gājienā. Viltīgi izjuka pa vienam un zagās tuvāk. Tad iebruka. Skrāpēja, dūra, koda, lamājās un vaidēja it kā paši būtu ievainoti. Un tad, kad tika pasludināts, ka - tu esi brīvs - tie metās brīvsolī un pazuda juku jukām. Bija liels klusums.
„Muldi kaut ko.” Dzirdēju, ka tā bija Saipera balss.
„Čubi, rubi, hubi, žubi. Žube ir pazīstama,” muldēju, kā biju domājis.
„Nerej. Centies saprast,” atšņāca Saipers, bet viņš atkal man bija sācis likties kā tas pats senais Cipriāns, jo viņš atkal izskatījās nelaimīgs un maigs.
Biju centies visu laiku. Sāku atkārtot. Pasviedu visas savas jušanas un prātu gaisā un tad ļāvu krist līmeniski, lai visa būtība atsitas šķērsām un jūtīgi pret realitāti. Kritiens bija plakans, bet jušana palika tā pati sencīgā, netrenētā.
„Nav nekā,” teicu bezcerīgi.
„Vai tiešām tu esi tik primitīvs mūdzis?” nopūtās Cipriāns.
Sāku citu veidu. Ar domām un jušanām džinos lokā ap dzejnieci, viņas balsi, dzeju, viņas vijolīgo augumu. Acis un organizētais sapnis sāka pagurt. Tad saņēmos un darīju tā, kā bija teikts dzejā: sviedu sevi visu vertikāli gaisā. Man beidzot laimējās, un es paliku tur. Kad tu esi gaisā, tad zini, ka esi gaisā. Jutos spārnots latvietis: Čubi, dubi, rubi, tubi. Man tā kā jau būtu viens spārns. Tubi, hubi, šubi, vubi. Bija jau arī otrs. Lidojot manī ieskanējās: Žubi, žubi, žubi, žubi. Tad zināju, ka esmu uz latviešu dzejas jumta. Jo - kurš gan latvietis nezinātu, kas ir - žube. Žubīte.
Dzejniece ienāca ar melno pudeli un glāzēm. Pēdējais punkts aiz žubītes saudzīgi mani nolaida atpakaļ zemē. Pirmo reizi šodien sāku ievērot, ka Intas Mentes seja bija citāda nekā līdz šim to biju paspējis pamanīt: tanī taustījās tāda visai nedroša, gaismu meklētāja sāpe.
