DIVI LAIKABIEDRI

 

Jurijs Krotkovs padomju literārajās aprindās bija atzīts talants – dramaturgs, filmu scenāriju sacerētājs, Padomju Rakstnieku savienības nedēļas laikraksta Ļiteraturnaja gazeta regulārs līdzstrādnieks. Luga par amerikāņu nēģeru dziedoni Polu Robesonu bija Maskavas rampas gaismā veselus trīs gadus. Bet Krotkova alkas pēc brīvības bija stiprākas par lauriem. 1963. gadā ciemojoties Londonā, 1917. gadā Gruzijā dzimušais rakstnieks nolēma neatgriezties Padomju Savienībā. Atrauts no dzimtenes, viņš turpināja savu literāro darbību. 1967. gadā Londonā iznāca viņa grāmata The Angry Exile (Ņujorkā – ar nosaukumu I Am from Moscow), krievu literātūras almanachā Novij žurnal (Ņujorkā) aizpērn iespieda fragmentus no viņa satīriskās komēdijas Staļin, un drīzumā angļu valodā parādīsies Krotkova atmiņu stāstījums par Pasternaku.

Kopš 1963. gada padomju izbēgušo mūsu laikmeta progresīvo ideju paudēju plejada ievērojami augusi. Kā viens no pēdējiem pret brīvības iekalšanu važās šovasar „ar kājām balsoja” spējīgais un daudzsološais krievu rakstnieks un literātūras kritiķis Arkadijs Beļinkovs ar sievu. Ievērojams ir viņa ieguldījums 20. gadu krievu literātūras procesa izpētē. Sevišķi daudz pūļu viņš veltījis Oļešas un Tiņanova daiļrades apcerēšanai. Arī tagad, uzturoties ASV, Beļinkovs ir pārpilns ar jaunām iecerēm literātūrzinātnē.

Par pārāk kritisku attieksmi pret padomju dzīves īstenību, kas izpaudās kādā nekad nepublicētā romānā, Beļinkovu ievietoja soda nometnē. Smagos apstākļos aiz dzeloņstieplēm viņš pavadīja divpadsmit gadus.

Pag. gada 23. jūlijā Krotkova radio runu sakarā ar Beļinkova izbēgšanu var uzskatīt par krievu intellektuālu prasību gan pēc patiesības, gan pēc cilvēces progresa, gan arī pēc cilvēka cieņas.

 

 

KROTKOVS:

Gribu iesākt ar vārdiem: „Mūsu pulks pieaug.” Apšaubīt to nevarēs neviens. Nupat kā uz Rietumiem pārbēdzis vēl viens padomju cilvēks – izcils literātūras kritiķis un mūsdienu padomju intelliģences pārstāvis. Ar viņu noticis tieši tas pats, es nodomāju, kas pirms vairākiem gadiem ar mani. Proti, dziļā gara nebrīvība tā stindzināja, ka arī viņš nolēma spert galējo soli: emigrēt (ja tas ir vispār piemērots vārds). Vēlēšanās glābt savu talantu, savu individualitāti bija pārāk stipra. Nav jau tas nekas sevišķs. Savā laikā emigrēja gan Hercens, gan Ogarovs, gan arī Ļeņins. Nav jau arī emigrācija nekas tāds, ko vajadzētu nonievāt. Bet jāpasvītro starpība: Arkādijam Beļinkovam–tāpat kā man un daudziem citiem padomju ļaudīm – bija jābēg. Šis apstāklis pārvērš „emigrāciju” vārdā ar traģisku noskaņu, vārdā, kas raksturo laikmetu un to stāvokli, tās varas, kas piespiež cilvēkam pamest dzimto zemi.

Tiesa, Beļinkovs tagad ieguvis brīvību. Bet vai par to var priecāties? Ja patur prātā Beļinkova personisko likteni, tad, protams, var. Tomēr prieka sajūtu aizēno laba tiesa drūmuma un bažu. Tas tādēļ, ka Beļinkovs, es un mēs visi, kas patlaban atrodamies Rietumos, daudz labprātāk būtu vēlējušies dzīvot brīvībā savās mājās, Krievijā. Maksāt par brīvību ar trimdu (pareizāk sakot, labprātīgu trimdu) .ir bēdīgi un skumji, īpaši tad, ja tas notiek nevis pēc pašu cilvēku vēlmes, bet režīma, sistēmas dēļ.

Uzmācas jautājums: Vai tad Krievijai nevajadzētu augsti vērtēt tādus vēstījumus, kas vairotu tās literāro slavu? Vai tad Beļinkova pārbēgšana uz Rietumiem ir patiešām mūsu rakstniecības interesēs? Nebūt nešaubos par to, ka arī Rietumos Beļinkovs turpinās literāta darbību. Nešaubos, ka arī turpmāk viņš izvirzīs sev par uzdevumu cīnīties ar spalvu pret cilvēciskā gara verdzinātājiem. Tomēr, būtu bijis daudz labāk, ja viņš to spētu īstenot Maskavā, nevis Ņujorkā. Bet, vadoties pēc Arkadija Beļinkova atklātās vēstules Padomju Rakstnieku savienībai, Maskavā viņam tas nebija iespējams. No savas nesenās pagātnes zinu, ka tā ir pilnīga patiesība.

Pats es diez vai uzdrīkstētos mēģināt apvārdot savus draugus dzimtenē, Padomju Savienībā, spert tādu soli, kādu spēra Beļinkovs, kādu spēru es. Ne jau tādēļ, ka svešatne nav nekāda leiputrija. Ne jau tādēļ, ka arī Rietumiem netrūkst daudz savu iekšēju problēmu. Bet gan tādēļ, ka šāda izrīcība ir zināmā mērā patoloģiska. Tas ir solis, kas jāspeŗ tikai tad, ja nav vairs spēka sevi no tā atturēt, ja tas ir kļuvis par vienīgo, visnobriedušāko protesta veidu, par gara protestu, ideoloģisku protestu. Pretējā gadījumā šāds solis var šķist kā nodevība, kā alkas pēc zelta teļa. Bet no Beļinkova vēstules man tapa skaidrs, ka arī viņam Rietumi ir tikai vieta, kur pastāv iespēja runāt patiesību par mūsu zemi, tādējādi palīdzot mūsu tautai nākt pie saprāta.

Apziņa, ka Beļinkovs nostājies uz tās pašas ērkšķainās takas, ko izvēlējos es un daudzi citi, ka viņš ir mans domubiedrs, ka viņš ir kaut kur man līdzās, ka viņam nav vairs jārunā pret savu sirdsapziņu, palīdz mums redzēt nākotni kā taisnības realizētāju. Un tas ir pats galvenais. Mēs netiecamies pēc pasaules labumiem, mēs – un es vēlos to uzsvērt – ceļam iebildumus tā kā ceļ iebildumus visi tie, kam laupīta tiesība brīvi domāt, brīvi runāt, brīvi rakstīt.

Beļinkovu personiski nepazinu, kaut arī, šaubu nav, ne reizi vien būsim pagājuši viens otram gaŗām Peredelkino Jaunrades namā. Turklāt, salīdzinot dažus biografiskus datus, izrādās, ka esam studiju biedri. Abi apmeklējām Padomju Rakstnieku savienības Literātūras institūtu, lai arī ne vienlaicīgi. Beļinkova biografijā var atrast arī to ļoti drausmīgo faktu, ka viņš daudzus gadus pavadījis Staļina koncentrācijas nometnēs. Ja tā, tad viņš nenoliedzami zina dzīvības vērtību. Ja tā, tad viņam sevišķa privilēģija spriest tiesu.

Beļinkova grāmatu par Juriju Tiņanovu man, diemžēl, vēl nav laimējies izlasīt, bet, ja jau tā piedzīvojusi trīs izdevumus, tai jābūt teicamai, patiesīgai grāmatai. Vēl viena iezīme liecina par Beļinkova sliecību – viņš sacerējis jaunu grāmatu par Juriju Oļešu. Mūsu literātūras vēsturē Tiņanova un Oļešas vārdi ierakstīti ar zelta burtiem. Bet Jermilova vai Kņipoviča tipa oficiālo kritiķu vērtējumā Tiņanovs un sevišķi Oļeša vienmēr bijuši apšaubāmi, pretrunīgi un dažkārt vienkārši sīkburžuaziski rakstnieki. Jā, un nav jau nevienam noslēpums, ka Oļeša mira, būdams līdz ausīm parādos. Viņš pats mēdzis pazoboties: ak vai, neesot paguvis uzrakstīt savu nozīmīgāko darbu, Vecais vīrs un vesela jūŗa ... parādu.

Daži izvilkumi no grāmatas par Oļešu publicēti žurnālā Baikal. Kā zināms, Beļinkovu par to neganti nogānīja, šķiet, avīzē Ļiteraturnaja gazeta. Bet šīs grāmatas Korņeja Čukovska vērtējums pilnīgi pretējs: autoram savā darbā izdevies saliedēt precīzi zinātniskus datus ar spilgtu mākslinieciskumu. Žurnālu Baikal man izdevās sameklēt, un lasot pēc varas iestāžu ieskata ļoti „ļaundarīgos” fragmentus un rindiņas, es nespēju nesajūsmināties par autora bezbailību un skaidro izteiksmes veidu.

Šeit daži piemēri. Beļinkovs raksta: „Starp māksliniekiem un sabiedrību norit asiņaina un neatslābstoša cīņa. Sabiedrība pūlas panākt, lai mākslinieks to notēlotu tādu, kādai tai labpatiktu būt, bet īsts mākslinieks parāda to tādu, kāda tā ir”.

Citur Beļinkovs raksta, ka nesaskaņas starp māksliniekiem un sabiedrību padomju apstākļos lielāko tiesu rodas tikai nenozīmīgā sadalījuma dēļ starp „sociālistisko reālismu un ļoti reālistisko sociālismu”. Liekas, vārdiņa „nenozīmīgs” vietā labāk būtu bijis lietāt „nepieciešamību”. Pie tās glābiņu meklēja jau Petrarka. Nepieciešamību publicēties.

Nobeigumā gribas citēt dažas rindkopas no Beļinkova atklātās vēstules Padomju Rakstnieku savienībai.

Pirmkārt: „Kādreiz izcilās krievu literātūras pagrimšanas procesu veicina daudzi apstākļi – vēsturiska kataklizma, varas iestādes un personas. Bez PSKP centrālkomitejas un PSRS ministru padomes Valsts drošības komitejas (KGB) liela loma šī procesa veicināšanā ir Padomju Rakstnieku savienībai”.

Āmen! Zem šiem vārdiem es parakstītos bez domāšanas.

Tad: „Brīvdomīgā intelliģence neapstādināmi virzījās uz kollīziju ar nežēlīgo valsts varu. 1956. un 1962. gadā režīmu nepatīkami atkailināja. Tagad tā pārstāvji apzinās, ka jāmēģina kauju uzvarēt jau pašā sākumā; pretējā gadījumā draud sakāve uz visiem laikiem. Valsts ņēma talkā visus iespējamos līdzekļus. Zināmus panākumus guva ar tam pašām vecajām metodēm, kuŗas pielietoja un pārbaudīja pie Šaļāpina un Gurniļova, Bulgakova un Platonova, Meierholda un Faļka, Bābeļa, Mandeļštama, Zabolocka, Pasternaka, Zoščenko un Ahmatovas. Zinādama veco paņēmienu nekļūdīgumu, valsts apcietināja gan vispāratzītus rakstniekus, gan pavisam jaunus iesācējus literātus: Brodski, Siņavski, Danieļu, Haūstovu, Bukovski, Ginzburgu, Galanskovu un daudzus, daudzus citus. Trako namā ievietoja dzejnieci Innu Ļisņanskuju, matemātiķi Jeseņinu-Voļpinu, ģenerāli Grigorenko un daudzus citus”.

Un paklausīsimies tālāk: „Pēcchruščova gados valdība arvien enerģiskāk ķērās pie Staļina rehabilitēšanas. Ar nenovēršami pieaugošu niknumu tai nācās pastiprināt represijas. Šis princips dominēja arī Staļina renesanses laikā”.

Liekas, ar šo pietiks. Kā cilvēks, kas līdzīgi citiem pārnācis uz Rietumiem ideoloģisku apsvērumu dēļ, es vēlreiz atkārtošu: „Mūsu pulks pieaug”. Tagad mums pievienojies arī Arkādijs Beļinkovs. Kas notiks turpmāk – rādīs dzīve...

 

Tulkojis Rolfs Ekmanis