Juris Mazutis
PATEICĪBA
Nejauši simbolisks, gan bez tiešām fiziskām sekām bija gadījums ar ASV armijas bruņoto džīpu No 200254 1968. gada vispasaules latviešu jaunatnes kongresa laikā. Tā apkalpei gribētos teikt paldies par latviešu jauniešiem veltīto uzmanību ar apmēram tādu pašu „sajūsmu”, ar kādu sagaidīja krievu tankus Prāgā. Uzņēmumā daži kongresa dalībnieki vaicā kareivjiem, kāds ir viņu uzdevums. Tas tāpat, kā Prāgas „atbrīvotājiem”, izrādījās pavisam vienkāršs: klausīt pavēlēm. Ja pavēļu likumību gribam iztirzāt tikai zaudētāju pēckaŗa prāvās, tad liekas, ka atsevišķam pilsonim vai pilsoņu grupai nav iespējams pretoties ģenerāļu un kareivju apzinīgai vai neapzinīgai varas izlietošanai. Brīdī, kad tautu un pilsoņu personīgo tiesību ierobežošana draud izsaukt reakciju tieši tāpēc, ka prasība un nepieciešamība pēc brīvības strauji pieaug, kaila vara pievelk nostiprināto pozīciju aizstāvjus, kas savas bailes aizsedz ar ‘publikas’ vai ‘iekārtas drošības’ saukļiem. Vienalga, vai to dara Savienotās Valstis kaislīgā pretkomūnisma krustkaŗā, vai Padomju Savienība neapmierinātu, verdzinātu tautu (savu ieskaitot) pašnoteikšanās ilgu apspiešanā. Kā Savienotajās Valstīs ‘aizsargieroču’ rūpniecība ir neaizkarams ekonomisks milzis, tīras pelņas un ietekmes varas aizstāvēts” tā Padomju Savienībā neaiztiekama iekšēja vara ienaglo katra pilsoņa dzīvi bezizvēles sistēmas rāmjos. Būtu smieklīgi tāpēc sludināt, ka ‘komūnistu kūdītāji’ tīko pasauli pārveidot pēc krievu marksisma parauga, tāpat arī velti cerēt, ka ‘revolūcijai naidīgie elementi’ būtu mums labvēlīgi kapitālisma apkarotāji vai ‘veco, labo laiku’ sapņotāji. Nemiers jau sen ir daudz dziļāks, un līdzšinējās mērauklas nav lietojamas.
Daudzās zemēs jaunā paaudze vienkārši vairs nepieņem pašreizējās pasaules birokrātijas pastāvēšanas nepieciešamību kā savas dzīves mērķi vai stūrakmeņi, un rīkojas atbilstoši saviem uzskatiem. Nodrāztie saukļi zaudē nozīmi un ietekmi jaunā zibenīgas komūnikācijas laikmetā, kuŗā cilvēkam ir iespēja rāpties ārā no veciem ierakumiem. Jaunatne to arī visur dara mūsdienās, sev vaicājot: Kāds ir mans sapnis, kurp eju, kāpēc? Vai varu pats sevi vēl veidot, vai ir jau par vēlu? Vai varu vēl labot pasauli, ko iepriekšējās paaudzes novedušas līdz pašreizējam sapuvušam stāvoklim? Cik ilgi varēsim vēl truli, bailīgi, nesaprazdami novērot demonstrētāju apkaušanu Čikagā, Parīzē, Prāgā? Studenti nemeklē vairs izkārtnes, sistēmas, filozofijas vai diplomus kā atslēgas nodrošinātam darbam un automātiskai nākotnei.
Viņiem lielāka interese par sabiedrības slimību ārstēšanu, jēdzīgāku pasaules iekārtu, atsevišķa cilvēka domu un darbu respektēšanu. Kā panākt to, lai esošā iekārta atkal kalpotu visiem, bet neprasītu vairs darba, naudas un dzīvības upurus varas tirgoņu mākslīgi radītiem un sen aizmirstiem mērķiem. Izmocītas, racionālas atbildes (resp. pļaukas), ko studenti saņem uz saviem jautājumiem, neiedveš drosmi, nerada gribu saistīties sistēmas zobratos, ziedoties līdzšinējā stāvokļa uzturēšanai. Bieži vien savstarpējas provokācijas izraisa tīru varas sacensību.
Kas būtu atrisinājums? Šo jautājumu nereti atbild ar lūgumu nepieprasīt pārmaiņas, ja nav konkrētu priekšlikumu jaunai iekārtai vai jaunai metodei. Tātad iesaka paturēt to, kas pašreiz ir, un tikai pēc tam to iemainīt pret kaut ko jaunu, kad šis jaunais būs precīzi nomērīts, saražots, un gatavs izdalīšanai (t.i. jau izmantots un vecs). Vajadzētu tomēr saprast, ka nākotni nevar uzzīmēt kā architekta plānu. Tie, kas šādi grib rotaļāties ar nākotni, droši vien tīras drošības sajūtas un miera dēļ apmāna sevi kā cilvēki, kas mēģina pāriet upi, neievērojot straumi. Nākotne top dabiski no pagātnes, un to varam tikai ietekmēt ar plānveidīgiem ievirzieniem, izglītību, pozitīvu nosvērtību, ar skaidru, atbildīgu saistību izšķirīgos mirkļos, ar pienākuma sajūtu, kas neatļauj ērtu atslīdēšanu vecās formulās. Jauni virzieni, jaunas vēsmas ir manāmas. Nepierakstīsim tās ‘importētiem kūdītājiem’, vai ‘reakcionāriem elementiem’, bet meklēsim dziļākus, ilgi slēptus cēloņus, ko neesam gribējuši saskatīt. Kas būtu atrisinājums? Neviena sistēma, neviens akls sistēmas cīnītājs nespēs uz to atbildēt. Sākot ar pasaules armiju iznīcināšanu, nabagu un izsalkušo paēdināšanu un skološanu, iedzīvotāju skaita regulēšanu, atbilstot paēdināšanas iespējām, ar katra atsevišķa pilsoņa brīvu polītisko izvēli, – bez varas tirgoņu, ideologu, baznīcnieku, militāristu un labdaru starpniecības, ar kontrolētu, izmantotu technikas ražību – ir jāsasniedz tik liela rīcības brīvība, ka katrs pasaules pilsonis vai pilsoņu vienība var nodarboties ar ‘savu lietu’ līdz pat savu spēju un gribas robežām, neskarot citu pilsoņu līdzīgas tiesības. Ideāli brīvs cilvēks varētu, ja gribētu, savas dotības piedāvāt sabiedrībai. Sabiedrībai nebūtu tiešu, abstraktu mērķu, kas prasītu pilsoņu pakļaušanu sev. Varbūt tamlīdzīgs ceļš būtu auglīgāks nekā pašreizējās bīstamās, iebrauktās baiļu ratu sliedes.
Velti censties labos vai ļaunos mērķus nosegt ar vārdiem, jo darbi ir pasaulei skaidri redzami, kā, piemēram, televīzijā Prāgas ‘atbrīvošana’. Jautājums, protams, arvien paliek tas pats: lai cilvēks sajustu brāļa sāpes, vai tās vispirms jājūt pašam uz savas ādas? Ja vispasaules latviešu jaunatnes kongresa saīsinātā norise Berlīnē vēlreiz pierādīja, ka Rietumiem būtu tikpat neērts īsts latviešu gara izpaudums kā Austrumiem, tad varbūt šī kongresa drauds līdzšinējai ‘miera’ iekārtai, salīdzinājumā ar čechu īso atmodu, arī proporcionāli paradīts viena džīpa un tanku kolonnu samērā.
Tāpēc gribētos teikt paldies džīpa apkalpei par mazo atgādinājumu, ar Berlīnes mūri atdalītās tautas rietumdaļas jaunatnes kongresam par atgādinājumu, trimdai par atgādinājumu un par atgādinājumu arī sapņiem, kas mantoti, mainīti, pārradīti. Neviens neaizmirst, bet gribas arī ko reālu darīt (varētu sākt pats ar sevi). Liekas, darītāju netrūks, jo visās pasaules malās kūsā un rūgst. (Vai varam savos ideju ierakumos saprast čechus, kas krievus nosauca par fašistiem?!) Zināms, ir un būs reakcija: tā ir tūļība, lēnums, bailes, īgnums, lielā ietiepība, kas citiem aizliedz pašu nepatikas, vai spēlītes ar ideju ugunīm, kas mums reiz gan apsvilināja pirkstus, bet tagad nespēj mūs pat vairs iesildīt. Zināms, jaunus cilvēkus var arī viegli aizvilināt pārpilnībā un ērtībā. Bet liekas, ka vienaldzīgo skaits sarūk, vai vismaz – iesaistīto, aktīvo skaits un kvalitāte ceļas. Pašu rokās izvēle nedrīkst pārvērsties tajā bezceres cinismā, kas šopavasar lika kādam studentam pacelt rūgto saukli pie Sorbonnas universitātes: „Paldies Dievam, drīz būšu liels, varēšu būt policists.”
Prāgas atbrīvotāji? Nē, vispasaules jaunatnes kongresa Berlīnē dalībnieki sarunā ar ASV bruņoto spēku džīpa apkalpi.
„Džīps Nr. 200254 pieminēts arī kongresa dalībnieku pilnsapulcēs. Piemēram:
M. Gobiņa: Varbūt esam līdz šim rīkojušies aplam pēc legālām normām, bet tagad mums jāapzinās, ka kongress Berlīnē nevar notikt. Reportieri jautā, ko mēs sakot. Mums jāpasaka, ka mēs protestējam. Mums jānorāda, ka esam maza tauta, kam nav nekādas militāras varas, bet kas vēlas sanākt un izrunāt savas problēmas.
E. Dzilna: Ko panākam ar to, ka Latvijas vārds tagad ir visās avīzēs? Ja aizejam kā demonstranti, nostājamies pret sabiedrību un viņi pret mums. Brauksim uz Hanoveru, noturēsim kongresu tur un nesariebsim.
V. Tenese: 1939.-39. gadā, kad krievi prasīja bazes Latvijā, mēs klusējām, un kur esam tagad? Tagad mums jāpretojas fiziski, lai par mums raksta, ka nenoejam dibenā paceltām rokām.
V. Pētersons: Demonstrācija taču nav domāta ar pudelēm, akmeņiem utt., kāpēc nevaram tur mierīgi iet?
A. Urdze: Mums jāapzinās, ka mūsu situācija ir mainījusies, ka vairs to nepārvaldām. Mums jādomā par nākotni, lai uzmanība mums būtu pievērsta vēl nākamgad. Mums pašiem vajadzīga kāda nostāja.
A. Brozovskis: Ārpuse šodien bija militārais džīps, kas mūs uzmanīja.”
(Notikumi Berlīnē – dokumentācija. Atb. red. R. Šilde)
PATEICĪBA
Kāda tautiete Toronto cerībā, ka citi sekos viņas priekšzīmei, ziedojusi Jaunajai Gaitai 50 dolārus kā atbalstu latviešu kultūras veicināšanai. Paldies!
