Reiz
kādā nepiesardzīgā brīdī es iedomājos, ka sarkano ķieģeļu nams ielas stūrī
ir gluži līdzīgs - ir tas pats nams, kuŗam degot, trešā stāvā dzīvojošais
gleznotājs samiegotā uztraukumā esot glābis savas gleznas un nevis kaimiņu
dzīvokļa bālo meiteni. Kopš brīža, kad liesmu mēles snaicījās ap
krāsainajiem audekliem, kā sarkani velna bērni lauzdamies postīt un līdz
pamatiem nolīdzināt gleznotāja dvēseles mājas, stūŗa nams tinas mūžīgos
dūmos un katrs otas triepiens, šurpu turpu, par un pret, klāj jautājumus un
atbildes par to, vai pats savu dvēseli drīkst, vai tā ir jāmīl vairāk par
svešu dzīvību. Savs, svešs, dvēsele, dzīvība - četri lielumi, četras krāsas,
ko var dažādi sapārot un sajaukt. Sava dvēsele, sveša dzīvība. Sava dzīvība
sveša, dvēsele - paliek ārpusē. Bet: sava dzīvība, sveša dvēsele? Kuŗu nu
glābsi? Likums atļauj. Gleznotājs, kuŗu reizēm pa dūmu spraugu var redzēt
iekārušos slīpā bēniņu logā, ir tā aizņemts ar tiesāšanos, ka nekā cita
nedzird un tāpēc nezina, ka patiesībā trauslā meitene tāpat tiesājas un raud
par to, ka nebija diezgan spēka palīdzēt gleznas glābt. Svešu dvēseli. Savu
dvēseli svešā dzīvībā. Vai viņa raud šinī saulē vai viņā, to nevar
noskaidrot, gleznotājs pats arī ne, jo viņš ir apburts, piekalts šai vietā
un brīdī un netiek prom. Viņa kalsnajā sejā nekad nepavīd smaids un tajā nav
pat cerību, ka iesprūdušais sapnis varbūt reiz tomēr nepārtrūks kā filmas
lente un viņš varēs dzīvot tālāk. Kā lai smaida, ja nams ir mūžīgos dūmos,
viņš liekas jautājam, un bailēs no bezcerības, ko vienīgo nevar izkliedēt kā
pēcpusdienas negaisu vai pārlaist kā vienu bargu ziemu, es steidzos tālāk,
skatīties, kā ielas otrā pusē, aiz zaļiem akāciju kokiem snaudošā dārzā uz
liela celma sēž vecs vīrs un kaut ko domā - katru dienu, cauru dienu un
varbūt ari naktīs, nekustīgi, galvu rokās iespiedis. Neesmu zagusies tumsā
skatīties, jo viņš ir dienas sapnis, kas naktīs var noslīkt
visbezdibenīgākos akačos, un es negribu viņu pazaudēt, labi zinādama, ka
īstenībā viņš ir kaimiņu bērnu izdomājums, to bērnu, kas nevien ir jau
izauguši lieli un bijuši pasaulē, un piedzīvojuši vismaz trīs vai četras
dzīves katrs, bet arī jau atgriezušies mājās un atklājuši, ka vecais vīrs
vēl arvien turpat sēž un domā. Un lai gan viņi nezina, ko viņš domā un kas
tas par koku, kas tur kādreiz nocirsts, viņi ir sākuši kaut ko saprast par
mūžīgo uzticību, šo retāko mantu pasaulē, ko var sākt iekārot tikai tad, kad
tā vairs nav iegūstama. Tādēļ zemes riekstu sviesta maizes un mazās saujās
pakusušas šokolādes plāksnītes atrod ceļu uz zāli pie vecā vīra kājām kā
bērnišķīgi mesli šim nesaprotamajam spēkam, kas spēj turpināt, liek dzīvot
tālāk pat nocirstam kokam. Vecais vīrs neskatās ne pa labi, ne kreisi, ne
vēja šalka, ne putna dziesma nespēj viņu iztraucēt vai vilināt, vienīgi viņa
acis kļūst mazliet gaišākas un tad var labāk ieraudzīt, ka ap viņa galvu
lapo domu domas un kā no brieža pieres izaug slaiki saules koka zari. Arī
bērni tos var sajust, ja ne tieši redzēt, tāpat kā nevar redzēt saknes, no
kuŗām tie ceļas - ceļā uz debesīm. Kādā dienā vīrs pārvērtīsies ziedošā
liesmā, un tā būs svētā uguns, pasaules uzturētāja, uzticība līdz galam, bez
kuŗas mēs pārējie jau sen būtu pasauli izšķērdējuši. Taču mēs nevienam nekā
nesakām, jo vēl nav noskaidrotas aizdomas, ka tieši tiem, kas šo vīru ir
ieraudzījuši, reiz viņš būs jāturpina pašiem, nevis ar pieminēšanu, bet ar
pašu augumiem. Aizdomas ir neatlaidīgas, kā niekalbīgais šunelis, kas dārza
malā rej sarkanbrūno kaķi aitas lielumā, bet galā arī tikpat nekaitīgas, jo
kaķis uzsprūk kokā un tālāk, tikai pa sev zināmiem ceļiem, atrod puspievērto
pagraba logu. Tas ir bumbotavas pagrabs, kur viņu sagaida mazs un melns
kuprains runcis, sagrieztu asti un nikniem šņācieniem, vēl aizvien nespēdams
izprast, kāpēc saimnieks pietur divus kaķus, kas savā starpā nesatiek. Šeit,
starp rasējamiem dēļiem, apzīmētu papīru blāķiem un nesamaksātu rēķinu
kalniem mitinās stūrgalvīgs būvuzņēmējs, kas tiepjas celt skaistas celtnes,
un kuŗu no rītdienas bankrota vairs var paglābt tikai galvenais kreditors,
kam ir precējama sievas māsa. Skrāpēdami galdus un čaukstinādamies pa
papīriem, plēsīgie zvēri viens otru lenc, melnas un sarkanbrūnas spalvas pa
gaisu putinādami. Pareizās celtnes un nepareizā māsa; celtnes paliek kā
tempļi dienvidu saulē, cilvēki izput tik un tā, vismaz daudz ātrāk un
neviens nepriecājas arī par viņu sakritušajiem kauliem; viņu sāpes un
pievilšanās ir putekļu svarā, tās nepadara zemi ne bagātāku, ne arī to
apgrūtina, toties nepareizi samežģīts tērauds un bezjēdzīgi saliets betons
kropļo visus, kam tajos katru dienu jāskatās un jādzīvo. Kuŗus cilvēkus
žēlot? Izplēsušies, raibie kaķi nāk pie celtnieka piena trauciņa reizē,
mīlīgi gar kājām braucīdamies, un es atviegloti nopūšos, ka telefona saruna
vienmēr pārtrūkst tieši šai vietā, jo es nezināšu, kā izšķirt plēsīgos
kaķus, kad tie beidzot būs tik tālu uzbarojušies, ka metīsies saplosīt
saimnieku. Saruna visbiežāk pārtrūkst tādēļ, ka manā kāpņu telpā ir šausmīgs
troksnis, tur patlaban pārvācas pianists, cilvēki klaigā, dauzās un sten -
un resns, aizkusis nesējs dusmās no kāpņu augšgala gāž pianistam virsū viņa
paša klavieres; būtu bijis vēl kāds krēsls vai galds, bet klavieres!
Mirklis, kuŗā klavieru melnais, smagais, pēkšņi pilnīgi reālais un
neskanīgais stāvs sāk zvāroties un krīt, gāžas tieši virsū - un pie tam tā,
it kā būtu tīšām palaists vaļā un tad vēl pagrūzts - ir jau tiesa, ka tas ir
tāds mirklis, kuŗā pianists pārdzīvo nāves bailes, kas ir nodrāzts
izteiciens valodā, bet pilnīgi pamodinošs pārdzīvojums dzīvē. Paldies
Dievam, ka šādā nomodā nav jādzīvo katru dienu un ka atmiņās un atstāstos
tas nav tikpat briesmīgs! Varbūt tāpēc mēs esam tā iekārtoti, ka dzīvojam
pus sapņos un pus nomodā, jo pilnus sapņus tāpat kā pilnu nomodu neviens
nevarētu izturēt.
Dzīvot būtu daudz vieglāk, ja varētu izvēlēties,
kad sapņot un kad mosties, ja varētu iemācīties izvairīties no
nepiesardzīgas iedomāšanās un neapdomīgas ieskatīšanās, izlemt, piemēram,
vai pa ielu brauks jaguāri, džīpi, karietes vai ritenis pa taciņu smilšaina
lauku ceļa malā, kur jāuzmanās, lai pāraugušas smilgas neskrien spieķos.
Taču pēdējo reizi, kad biju izvēlējusies vaļēju džīpu, kuŗā lejup pa kalnu
uz Vidus jūŗas pusi triecās Otra pasaules kaŗa amerikāņu kareivis, kas
dzērumā ar treknu ogli bija uz dižciltīgā itālieša baltās pils sienas blakus
Venēcijas meistaru palsi mirdzošajām gleznām uzvilcis pavisam īstu un
skaidru plikni-es izgāju ārā un pārsteigumā apstājos.
Pils tur bija gan, bet lēzenā vietā, pasaku pils
sudraba biržu apskauta. Kad izklīda dūmainā migla, apaļa akmens torņa
zemākajā logā sēdēja meitene gaŗiem zelta matiem un lasīja mīlestības
dzejoļus biezā grāmatā. Gaŗām gāja zēns baltā kreklā, platās piedurknes
vējoja vien ap viņa roku locītavām. Viņš aicināja meiteni līdz, uz upi, kas
locījās un sudraboja caur koku pazarēm. Bet meitene purināja galvu -
grāmatā bija daudz skaistu vārdu un burti izlocīti varavīksnes krāsās. Zēns
brīdi paturēja zelta matu galus savās rokās un aiziedams atstāja gaisā divus
mazus gaiši zilus plankumus, kas ņirbēja saulē kā zaķīši un tad ielēca
grāmatā un tekalēja pa lapām, pie skaistākiem vārdiem sevišķi spoži
iemirdzēdamies. Un dzejoļi - ēģiptiešu himnas, augstās dziesmas, trubadūru
dziedājumi un paradīzes meklētāju lūgšanas pēkšņi atvērās un skatījās
meitenē ar zilām acīm.
Kad zēns nāca atpakaļ, logā sēdēja līgava.
Kopš tu apstājies pie mana loga, visi dzejoļi ir
par mani, viņa teica, un tā viņš kļuva par dzejnieku un viņa - viņa dzīvoja
simttūkstoš apreibušu gadu.
Tā nav pasaka, jo pa to pašu laiku saimnieki bija
iepirkuši zemi, uzcirtušies stulmu zābakos un sacēluši glāžu porūžus; tad
tie izskoloja dēlus, kas vairs nekā daudz neatcerējās par kaŗiem vai klaušām
un nekā nesaprata par upuŗiem vai kungu rīkstēm - bet bija iemācījušies
lasīt, savā valodā un svešās, un salasījušies modernas pasakas. Kad tas viss
bija noticis, tad iesākās tautas atmodas laiks. Tas ir tā iekārtots, ka
dažām paaudzēm jāiztur rīkstes, kungu vai Dieva, un citām tās jāaizmirst,
lai varētu atmosties. Atmoda nāk pēc sapņošanas, sapņi pēc nomoda - lai gan
nevar vienmēr droši zināt, kuŗā reizē nomods, kuŗā sapņi ir koka saknes vai
zari un ziedi. Šaubu gadījumos var izlīdzēties ar riekstu sviesta maizēm un
šokolādes plāksnīšu mesliem, un tāpēc ir labi, ka vecajam vīram tās vienmēr
vajadzēs.
Laiks ir apstājies saules koka zaros.
Beigas ir tikai pagātnes stāstiem; par to plikni
tās tādas, ka dižciltīgais itālietis nedzinās vīs pakaļ noziedzniekam, ne
arī pavēlēja uz karstām pēdām izbalsināt sabojāto sienu, bet gan lika to
apklāt ar neplīstošu stiklu.
Tā beidzās dižciltība, lai gan citi teiktu, ka tā
ir mūžīga uzticība, uzticība līdz galam. Jautājums vienmēr ir tikai par to -
kam? Laimīgs tas, kas zina, kas prot savus sapņus atšķirt no citu un to
paspēj, iekams dzīve nav apstājusies vai iesprūdusi vienā vietā - dūmainā
bēniņu logā vai tūkstošgadīgā reibumā.
