ROMĀNS PAR SICILIJU LATVISKI
Džusepe Tomazi di Lampeduza, Gepards. Rīgā: Latvijas valsts izdevniecība, 1964.
Laiks ap 1860. gadu Sicilijā un visā Italijā bija satraukumu un gaidu pilns. Doma par italiešu tautas apvienošanos vienā valstī bija nobriedusi un, par spīti franču, austriešu un angļu savstarpējām un pret italiešu tautas kustību vērstajām intrīgām, soli pa solim tuvojās savam piepildījumam. Sicilija piederēja pie toreizējās "Divu Siciliju" karaļvalsts, ko pārvaldīja ar savu nežēlību un nelietībām pazīstamais Burbonu karaļnams. Sicilieši visu 125 gadu ilgo Burbonu valdīšanas laiku, gan atklāti saceļoties, gan ar pasīvu pretestību mēģināja iegūt lielāku neatkarību, bet Burbonu labi apmācītā algotņu armija sekmīgi aizstāvēja nepopulāro valdnieku troni un viņu intereses.
1860. gada maijā Garibaldi brīvprātīgie - la spedizione dei mille - izcēlās malā Sicilijas rietumu piekrastē pie Marsalas pilsētas. Pirmajā kaujā, 15.maijā, pie Kalatafini Garibaldi spēki sakāva skaitliski un materiāli pārāko ienaidnieku un tūkstošiem siciliešu pievienojās viņa armijai. 27. maijā Garibaldi pulki jau bija pie Palermo. Kavūra (Cavour) veikli inscenētā plēbiscītā 432.000 sicilieši nobalsoja par pievienošanos Italijai, bet 476 pret to.
Tāds ir vēsturiskais fons, uz kura norisinās Tomazi di Lampeduzas romāna darbība. Šī romāna tapšanas un publicēšanas stāsts jau plaši pazīstams, tā ka šeit to neatkārtosim, bet ar nedalītu prieku var teikt, ka ar 1964.gadu šis romāns pieejams arī latviešu lasītājiem.
Neraugoties uz Moravijas un Kvazimodo lielajiem panākumiem, Tomazi di Lampeduzas darbs pieder pie italiešu modernās literātūras interesantākajiem sacerējumiem, kaut arī tas savā uzbūvē, kompozicijā un izteiksmes veidā būtu drīzāk datējams ar kādu agrāku gada skaitli, ne 1958.gadu, kad iznāca pirmais izdevums.
Tā ir Sicilija savā bagātībā un nabadzībā, kas mums šeit parādās - Sicilija, kāda tā ir vēl mūsdienās. Varbūt taisni mums, latviešiem, šīs salas pagātne un tagadne varētu dot ierosmi pārdomām un plašāku perspektīvu uz mūsu pašu stāvokli laikā un telpā. "Mūs, siciliešus, ilga - ļoti ilga tādu kungu valdīšana, kuri nepiederēja pie mūsu ticības un nerunāja mūsu valodā, ir pieradinājusi skaldīt matus četrās dalās" (146). Sicilieši vienmēr bijuši lieli nacionālisti un ilgus gadu simtus cīnījušies par savas salas neatkarību. Ja 1812.gadā angļiem būtu izdevies šo salu paturēt, līdzīgi kā Maltu, tad pašreiz vispārējā "atkolonizēšanas" straumē tā būtu kļuvusi neatkarīga. Tāpat siciliešu dialektam, kas ļoti atšķiŗas no Italijas normētās valsts valodas, būtu pavērušās citas perspektīvas, un Eiropā būtu dzimusi "jauna" tauta un valoda.
Krieviski un arī latviski šis romāns droši vien tulkots savas it kā komūnisma mācībai patīkamās sociālās ievirzes dēļ. Varenā Salinas prinča dzimta izmirst, tās laiks ir pagājis. Ne par velti "izskaidrojošajā pēcvārdā" kāda T.Kočetkova sevišķi uzsveŗ šīs romāna rindas:
par sarkanajiem krekliem vairs nav runas, bet gan jau par tiem atkal runās. Un, kad apklusīs šis runas, parādīsies citas krāsas krekli un vispēdīgi nāks godā atkal sarkanie. (194)
Šie vārdi labi atbilstu dogmai par komūnismu kā "augstāko pakāpi cilvēces sabiedrības attīstībā". Bet ko par to saka Tomazi di Lampeduza ar don Fabricio, Salinas prinča muti?
Arī mūsu zemē, aiz cieņas pret Prudona un kāda vācu ebrēja rakstiem, kura vārdu vairs neatceros, tagad apgalvo, ka pie sliktās kārtības pasaulē, kā šeit tā citur vainojams feodālisms... Tam nevajadzētu pastāvēt, un tomēr tas pastāvēs mūžīgi - mūžīgi pēc cilvēku mērauklas, protams, tas ir, vienu gadsimtu, divus gadsimtus... vēlāk gan kļūs citādi, taču vēl sliktāk. Mēs bijām gepardi, lauvas, mūsu vietā nāks šakālīši, hiēnas un mēs visi - gepardi, šakāļi un aitas joprojām ticēsim, ka esam zemes sāls. (153-154)
Un kādā citā vietā:
Ko gan senāts iesāktu ar mani, neprasmīgu likumdevēju, kam nepiemīt spēja pievilt pašam sevi - kam trūkst šīs galvenās rekvizītes, kas nepieciešama tiem; kuri grib vadīt citus? (150)
Andrejs Speke tulko lietpratīgi, ļoti precīzi un ar lielu iejušanos lokālajos apstākļos. Italiešu valoda Spekem pazīstama tās dziļumā, un viņš nesamulst pat visai āķīgu tulkošanas problēmu priekšā. Patīkami redzēt pareizu, eksaktu italiešu vārdu transkripciju latviski. Šī valoda tik labi iekļaujas latviešu mēlē un ortografijā, ka ir bēdīgi noskatīties tai vācu, angļu un krievu valodas mistrojumā, kam parasti latviešu rakstos jāreprezentē italiešu vārdu izruna.
Spekes valoda ir pasmaga un īsti neatbilst oriģināla vieglai un raitai plūsmai. Vienā otrā vietā, turoties par daudz pie pamatteksta, mainījusies attiecīgā teikuma nozīme, piemēram, "ģindenim līdzīgo vīnogulāju lapeni"(171) būtu labāk saukt par "panīkušo (vai izkaltušo) vīnogulāju lapenīti" (lo scheletrito pergolatino) un tamlīdzīgi.
Grāmatas mākslinieciskā apdare ļoti viduvēja, papīrs pelēks, koksni saturošs, iespiedums necils. Bet ir apsveicami, ka labas literātūras cienītājiem ir pieejama šī grāmata, kaut arī necienīgā ietērpā.
Ieva un Agnis Balodis