VĒL VIENS KAPITĀLDARBS
Arnolds Aizsilnieks, Latvijas saimniecības vēsture, 1914 -1945 Stokholmā: Daugava, 1968. 983 lp.
Viens no svarīgākiem latviešu kultūras dzīves notikumiem pēdējos gadu desmitos ir bijusi Daugavas apgāda izdotā Latvijas vēstures serija. Tāda apmēra pasākumu latviešu vēsturnieki veic pirmo reizi. Šo sējumu kvalitāte ir bijusi ļoti augsta, it sevišķi ņemot vērā, ka tie ir rakstīti, trūkstot ērti pieejamiem avotiem. Pēdējais, visbiezākais un arī visīpatnējākais no šiem kapitāldarbiem, kas atveŗ jaunas un arī ēnainas gatves Latvijas pagātnē, ir Arnolda Aizsilnieka Latvijas saimniecības vēsture.
Vēstures grāmatas ir dažādas. Mums ir gan vēstures grāmatas vēsturniekiem, gan - tautai. Mums ir grāmatas, kas ir dažādu pagātnes faktu kompilācijas un grāmatas, kas gan stāsta par pagātni, bet vairāk cenšas pareģot nākotni. Lasītājs prasa, lai viņam uzbur dzīvi, ko var aptaustīt, bet vēsturnieks turpina piedāvāt racionāli sintezētas struktūras. Lasītājs jūtas dažkārt pievilts, vēsturnieks - apvainots. It sevišķi šī plaisa parādās to laiku vēstures apskatos kā šajā grāmatā, kad daudzi no apskatāmā laikmeta līdzgaitniekiem vēl ir dzīvi.
Latviešu vēsture salīdzinājumā ar tautām, kur brīvas domas un demokratijas tradicija ir gadu simtiem veca, ir vēl jaunības gados. Tas reizē tās trūkums un arī tās priekšrocība. Katra jauna vēstures darba parādīšanās ir sevišķs notikums. Aizsilnieka darbs ir notikums daudzējādā ziņā.
Pirmkārt, tagad mums ir grāmata un pieejami dati par Latvijas ekonomisko dzīvi, kuŗu mums iepriekš nebija. Otrkārt, šim darbam ir īpatnējs ekonomiskās dzīves iztulkojums. Treškārt, tas paplašina pašu mūsu vēstures jēdzienu. Šinī darbā ir apskatīti notikumi, kuŗus veidojuši saimniecības speciālisti, bet kas tomēr ir saistīti ar ikdienas dzīves pulsu vairāk nekā karaļu intrīgas, diplomātu machinācijas un ģenerāļu sekmīgas vai nesekmīgas stratēģijas.
Ja parastās vēstures grāmatas stāsta mums par virszemes dzīvi, tad Aizsilnieka grāmatā atradīsim aprakstus par šīs dzīves katakombām, kas, lai gan neredzamas, ietekmē mūsu darbību.
Apskatot šo darbu, vispirms varam konstatēt, ka šī ir ekonomista, nevis vēsturnieka vēsture. Aizsilnieks ir norobežojis savu tematu daudz šaurāk nekā to darītu vēsturnieks. Ja vēstumiekam bieži pazūd pavediens no pirkstiem, tad Aizsilnieks to vienmēr spēj kontrolēt. Ar to negribu teikt, ka autors būtu sausāks kā vēsturnieki. Precīzitātes illūziju viņš iegūst, lietojot gluži sulīgu valodu. Aizsilnieks ir pietiekami jauns, lai varētu būt tuvās attiecībās ar jaunāko laiku ekonomijas metodoloģiju, bet pietiekami vecs, lai nekristu par upuri tās dažādiem neoloģismiem. Šeit varbūt Aizsilnieks ir gribējis imitēt vēsturniekus.
Šis darbs ir kaut kur starp sintezi un monografiju. Lai gan apskatītais laika posms ir samērā gaŗš un aptveŗ kādus septiņus politiskās un trīs dažādus ekonomiskās dzīves pārkārtojumus, taču temata izvēle ir pietiekami šaura, lai varētu apskatīt visas problēmas to dziļumā. Visumā jāsaka, ka darbs ir tuvāk ekonomijai nekā vēsturei. No vēstures autors galvenokārt aizņēmies evolūcijas principu, kas, daudzām valdībām un ekonomiskām filozofijām mainoties, dod darbam drāmatisku kāpinājumu un pat traģisku noskaņu. Vēstures kursā Aizsilnieka darbs būtu grūti lietojams. Ekonomistiem turpretim tas būtu piemērots. It sevišķi tā saucamajos salīdzināmās ekonomijas kursos neviens profesors nevarētu vēlēties piedienīgāku darbu. Ja arī ekonomisti varbūt ir ar šo darbu ieguvuši vairāk nekā vēsturnieki, tad tomēr arī vēsturnieku ieguvums ir krietni liels. Bez Aizsilnieka darba vēsturnieku skatījums uz Latvijas neatkarības un dažādo okupāciju posmiem būtu daudz šaurāks un nabadzīgāks. Šis ir pirmais darbs, kas pievēršas Latvijas pagātnei ar tīri ekonomisku faktoru analizi. Lasītājs neatradīs nekādu filozofēšanu vai žēlošanos par vienas vai otras grupas vai tautas izmantošanu. Aizsilnieks mums dod analizi par to, vai attiecīgais likums vai iestādījums ir ekonomiski izdevīgs un pareizs - cik tas veicina maksimālo produkciju un ienākumus. Salīdzinājumā ar marksistisko ekonomisko analizi Aizsilnieka darbs būtu novietojams ne tikvien pretējā polā, bet pat citas planētas pretējā polā.
Kā mazliet negātīvu iezīmi darbā var minēt, ka viens no autora nolūkiem, šķiet, ir bijis radīt kontroversiju. Viņš nav mēģinājis būt populārs. Aizsilnieks cenšas mūs vienmēr izglītot - vienmēr pieņemot profesorisku oponenta viedokli. No sākuma tas dažu lasītāju var kaitināt. Bet nenosodīsim autoru, jo šis profesoriskais kontroversālisms ir arī darba vitālā dzīsla. Tas vijas cauri no autora filozofiskajiem uzskatiem līdz atsevišķo ekonomisko faktoru iztirzājumiem un dažādo kļūdu uzrādīšanai.
Viens no iemesliem, kas kaitinās kā latviešu, tā arī pārējo zemju ekonomistus, ir Aizsilnieka uzskats par brīvā tirgus saimniecību. Piemēram, viņa pieņēmums, ka it sevišķi mazām valstīm jāizvairās no diriģētas saimniecības, ir pretrunā ar tām slavas dziesmām, ko pēdējos gadu desmitos ekonomisti ir skandinājuši par diriģētās un jauktās saimniecības pārākumu. Var rasties jautājums, vai nu Aizsilnieks ir vecmodīgs vai arī viņš ir kādus pārdesmit gadus mums, it sevišķi neekonomistiem, priekšā? Vienādi vai otrādi, ar savu nostāju viņš ir spējis piedot savam darbam svaigumu un spraigumu. Aizsilnieka rokās minētais uzskats kļūst par asu ieroci, kas ieurbjas dažādos saimniecības augoņos un aizdambējumos. Viņš parāda mums, kādēļ rodas korrupcijas un melnie tirgi. Sevišķi Aizsilnieks ir pret birokratijas un polītiķu iejaukšanos saimniecībā. Tarifi un monopoli ir tikai daži no Aizsilnieka uzbrukuma objektiem. Valsts noteiktās saimniecības aizstāvjiem, piemēram, būs grūti atspēkot Aizsilnieka pārmetumus par cukura fabriku celšanu, ja cukurs pasaules tirgū bija pērkams trīsreiz lētāk. Pēc Aizsilnieka domām, korrupcija rodas tad, kad valsts atkāpjas no brīvā tirgus principiem un sāk iejaukties saimniecībā.
Skan dīvaini, bet jāsaka, ka Aizsilnieka grāmata nospiež. Tā neburbuļo jautri par brīvās Latvijas laikiem kā dažkārt polītiķu atminas. Tā lēni vārās. Aizsilnieks cietsirdīgi skalda pat mūsu visvairāk lolotās domas par Latvijas labklājību un augšāmcelšanos. Visvairāk apdauzīts tiek Ulmaņa pilnības rags un tā filozofiskie matadori - diriģētās saimniecības tīkotāji. Kā vislielāko pārsteigumu daudzi lasītāji uzskatīs Aizsilnieka uzbrukumu agrārajai reformai. Šis ir viens no retiem gadījumiem, kur, pēc šī recenzenta domām, Aizsilnieks nepārliecina. Varam pievienoties, ka reformas pamatā bija sociāli un polītiski (t.i. savtīgi) motīvi. Bet autors mēģina mums arī iestāstīt, ka agrārreforma bijusi šķērslis lauksaimniecības progresam un tādēļ arī tautas labklājībai. Viņš mēģina atdzīvināt vecveco sirēnu dziesmu par lielsaimniecību ražošanas pārākumu, it sevišķi modernās mechanizācijas laikmetā. No teorētiskā viedokļa varbūt viņam ir taisnība, bet nebūtu jāaizmirst, ka šis meldiņš ir vienu otru jau iepriekš ievilinājis draudīgos atvaros. Nevar arī pieņemt autora argumentāciju, ka jaunsaimnieki nebūtu varējuši atļauties traktorus. Traktori ir visāda lieluma un dārguma, tie varētu būt pat īrējami. Liela saimniecība ir ražīga ne tādēļ, ka tā ir liela, bet gan tādēļ, ka tai ir labi saimnieki.
Demokratiskā Latvija iesāka savu saimniecisko dzīvi neparasti grūtos apstākļos. Bez pārspīlējuma var teikt, ka Latvija bija izpostītākā zeme pasaulē. Kaŗa sekas vēl ilgi bija sajūtamas visdažādākajās saimniecības nozarēs. Piemēram, daudz kravu Latvijas koku izbrāķēja, jo baļķos atrastie šrapneļi bija salauzuši Anglijas gateŗu zāģus. Aizsilnieka darbā lasītājs atradīs sīku statistisku iztirzājumu par šo kaŗa postu un par to, kā Latvija to pārvarēja, bet kaŗa posts nebija vienīgais jaunās demokratijas slogs. Pēc Aizsilnieka domām, to nospieda visādi pagātnes ērmi. Viens no šiem ērmiem bija pareizas valsts saimniecības izpratēju trūkums. Lielākā daļa tautsaimnieku bija izglītojušies Krievijā, kur iegūtās zināšanas maz palīdzēja Latvijai. Aizsilnieks būtu gribējis redzēt Latvijas tautsaimniekos vairāk Skandinavijas orientāciju. Salīdzinājumi ar Dāniju jo bieži parādās viņa darbā. Autoram pašam arī, šķiet, ļoti simpatisks liekas Amerikas Savienoto Valstu ekonomiskais domu gājiens. Piemēram, Aizsilnieks domā, ka Latvijai būtu bijis ieteicams nodibināt pēc Rietumu parauga centrālo banku, kas būtu banku banka. Šādas bankas trūkums esot nelabvēlīgi atsaucies uz lata stabilitāti. Otra kardinālā pagātnes uzskatu ietekmētā kļūda, pēc autora domām, bijis lēmums nepazemināt lata kursu, depresijai iestājoties 1931.gadā, kad daudzas citas valstis to jau darīja. Arī Ulmanis to sākumā neesot sapratis. Ja kurss būtu pazemināts, tad brīnumainā veidā kapitāla bēgšana no Latvijas būtu apstājusies un saimniecība būtu atgriezusies normālos apstākļos. Tā kā Latvija lata kursu pazemināja tikai 1936. gadā, tad depresija ieilga. Ulmaņa saimniecības "brīnums", ja tāds vispār bijis, pēc autora analizes neslēpjas vis viņa diriģētā saimniecības politikā, bet gan ir saistīts ar lata devalvāciju 1936.gadā. Ja demokratiskās Latvijas tautsaimnieki to būtu sapratuši un izdarījuši jau 1932.gadā, tad, autors domā, Latvija varbūt būtu bijusi paglābta no Ulmaņa apvērsuma un diriģētās saimniecības.
Šķiet, ka lielākie iebildumi no Aizsilnieka grāmatas lasītāju puses būtu autoram jādzird par viņa Ulmaņa jeb autoritārā režīma analizi. Pašreiz trimdas ulmaniešu vairogu falanga, ar ko tie iznāca emigrācijā, ir jau daudzējādi iedragāta. Līdz šim tikai viens no šiem vairogiem bija neaizkarts. Lai arī kā mēs domājām par Ulmaņa režīmu, mēs ticējām, ka Ulmanis vismaz saimnieciski licis Latvijai zaļot. Aizsilnieks ir sadrumstalojis šo vairogu. Nedomāju, ka ulmanieši nepavisam to nevarēs saķitēt, bet tas nebūs viegli un tas nekad vairs neizskatīsies tik spīdošs. Nedomāju šai recenzijā sīkāk analizēt Aizsilnieka daudzpusīgos uzbrukumus valsts vadītai saimniecībai. Īsumā par to katrs pats var izlasīt 715.-717. lappusē. Tur, piemēram, ir apskatītas sekas, kas radās no aizlieguma importēt spēkbarības raušus. Autors secina, ka tā esot cietusi ne tikvien Latvijas sviesta kvantitāte, bet arī kvalitāte.
Diriģētās saimniecības ievešanā autors saskata daudz ironijas. Tās aizstāvji to attaisnojuši kā saimniecības "latviskošanu", jo apmēram divas trešdaļas no saimniecības agrāk piederējušas nelatviešiem. Bet autors nedomā, ka šis bijis īstais veids, kā "latviskot" saimniecību, jo valsts pārņēmusi arī visus latviešu uzņēmumus. Galvenais, ko šī veida saimniecība esot panākusi, bijis Latvijas sagatavošana komūnistu izdarītai nacionālizēšanai. Autora skatījumā tiem bijis maz vairs ko konfiscēt. Šīs ir uzbudinošas, bet arī svaigas domas.
Iespējams, ka tikai speciālisti izlasīs šo grāmatu no vāka Līdz vākam. Bet pat samērā vieglas literātūras tīkotājs, šķirstot grāmatu, uzdursies uz viena otra kārdinoša kumosa. Piemēram, stāstam par latviešiem kā sviesta ēdējiem; par to, kā radās zirgu pases; par smirdīgām norvēģu siļķēm; par valzivju eļļu un intelliģentajiem bezdarbniekiem. Nav latviešu, kam es šo grāmatu neieteiktu, bet vissirsnīgāk tā būtu iesakāma tiem tautiešiem, kas domā, ka viņiem neesot nacionālu kompleksu. Ja, izlasot šīs 983 lappuses, viņiem tādi nerodas, tad uzskatu tos par bezcerīgiem.
Nobeidzot jāpiemin, ka tik gaŗai grāmatai būtu bijis vēlams personu un tematu rādītājs.
Andrievs Ezergailis