IZKLĀSTĪTAS ZINĀŠANAS
Archīvs VIII. Raksti par latviskām problēmām. Redaktors Edgars Dunsdorfs. Melburnā: LAA Zinātnes nozare, piedaloties Kārļa Zariņa fondam, 1968. 282 lp.
Jau astoto reizi pie lasītājiem nonācis rakstu krājums Archīvs, ko Austrālijā rediģē profesors Edgars Dunsdorfs. Par šo "periodisko izdevumu" jāsaka, ka sīkstums, ar kādu tā sastādītājs un izdevēji turas pretī slieksmei novienkāršot t.s. latviskās problēmas uz reminiscencēm vai ideoloģisku indoktrināciju, ir vienkārši apskaužams. Bet tas, jādomā, norāda arī uz to, ka Archīvam ir sava uzticīga lasītāju saime trimdas latviešu grāmatu tirgū, un būtu labi, ja tā kļūtu vēl lielāka. Archīvā ir vismaz mēģināts aizstāt neverificētus apgalvojumus un sentimentāllatviskumu ar nopietnu pieeju skartajām problēmām, meklējot avotos, studējot faktus un izvērtējot uzzināto kritiskā gaismā. Tās ir lietas, kuŗu mums ir par maz un kuŗu trūkums ir ar fatālu nozīmi visā jautājumu kompleksā, ko varam saukt par latviskām problēmām .
No recenzenta viedokļa ik Archīva sējums tomēr ir un paliks "problēma" tā iemesla dēļ, ka recenzēšana prasa viszināšanu: ik sējumā raksti un esejas, kuŗu kritiskam izvērtējumam nepieciešamas zināšanas tikpat daudz dažādos novados, pa cik novadiem krājumā publicējušies autori mūs vadā. Un ja ne tieši zināšanas, tad vismaz kaut kāda orientēšanās spēja.
Diemžēl, visa zināšana šodien vairs nevienam nav pa spēkam. Tālab arī šinī recenzijā tikai jāapmierinās ar dažu atsevišķu rakstu pieminēšanu.
Archīva VIII sējumā ir divas nodaļas: "Pagātne un nākotne" un "Valoda un literātūra". Pirmo nodaļu vajadzētu recenzēt vēsturniekam. Šajā nodaļā ir raksti par Latgales 1917.g. kongresu (Jāzeps Rancāns), par to, kā īstenībā pasludināta Latvijas valsts neatkarība (Kārlis Bērends), par Nacionālo padomi un Demokratisko bloku (Adolfs Klīve) u.c. Savdabīgs un interesants ir raksts par Latvijas vietvārdiem Zviedrijas rūnakmeņos, ko uzrakstījis un illustrējis Arnolds Kursis.
Ne vēsturnieka, bet drīzāk polītisko zinātņu pētnieka novadam pieslēdzas Laimoņa Streipa "Plāns Latvijas atjaunošanai (PLA)", bet tā kā autors pats nav šās nozares speciālists un arī tāpēc, ka sekojošās diskusijās par PLA piedalījušies dažādu "sugu" publicisti, šim apcerējumam derētu pievērst uzmanību. Derētu. Bet, "uzmanību pievērsušam", diemžēl jākonstatē, ka no PLA šoreiz iznācis diezgan liels "bla, bla" - runāšana resp. izrakstīšanās par tukšu velti. Šķiet, nelaimīgs ir jau pats debašu atklājējs raksts, kam labāk būtu bijis dot nosaukumu "Pārdomas par Latvijas atjaunošanu (PPLA)" jo ar terminu plāns derētu apzīmēt daudz konkrētākus un lietišķīgākus plānus. Liekas, ka šis PLA vai PPLA varēja arī palikt ārpus Archīva vākiem - publicēšanai citos, mazāk pretenciozos izdevumos. Turklāt, tādām pārrunām vajadzētu arī plašākas publikas, piemēram, kāda ir mūsu laikrakstiem.
Valodai un literātūrai veltītā Archīva nodaļā vispirms jāatzīmē Veltas Rūķes eseja par latviešu valodu kvantitātīvās lingvistikas gaismā. Šis apcerējums ir vairāk nekā vietā, lai noskaidrotu kvantitātīvās metodes faktisko darbības lauku un nozīmi cilvēka garīgās izpausmes novados, kuros "iebrukt" līdz šim it kā pareizi bijis tikai ar "jušanas" palīdzību. Rūķe arī norāda, ka kvantitātīvā lingvistika (un tātad arī kvantitātīvā literātūrzinātne) nebūt nedomā atņemt darbu un maizi tiem literātūras interpretētājiem, kuŗu pieeja savam objektam nav kvantitātīva. Kvantitātīvās metodes vienīgi paplašina darba lauku un paveŗ vārtus uz izziņas iespējām, kuŗu nekvantitātīvām metodēm vienkārši nav. Rūķe apcerējumā dod arī ļoti vērtīgu latvisku terminoloģiju jaunām parādībām šajā nozarē (informācijas mācība, saziņas līdzekļi, drošības pakāpe) un labi lietājamus saīsinājumus (ESM=elektroniskās skaitļojamās mašīnas). Varētu vienīgi vēlēties, ka šiem jaunajiem latviskajiem terminiem pievienotu, piemēram, angļu valodā atbilstošo terminoloģiju, tā atvieglinot tagad cittautu universitātēs studējošiem orientēšanos latviskajā terminoloģijā. Praktiskā īstenība to prasa.
Runādama par vārdu biežumu, autore cita starpā saka, ka zinātniski konstatēts, ka "starp visbiežākajiem vārdiem dominē t.s. konstrukciju vārdi (...), kamēr jēgpilnie vārdi stipri variē atkarā no tā, par ko kāds pašlaik runā. ...no tematikas visvairāk atkarīga substantīvu izvēle". Teiktais recenzentam patīkami atgādina studiju laiku un Stokholmas universitātes socioloģijas profesoru Gunaru Boaltu (Gunnar Boalt), kas bija konstatējis, ka darba vietā visbiežāk sarunājas blakus strādājošie. Boalts savu zinātnisko konstatējumu seminārā komentēja ar vārdiem: "Tas jau nu visiem zināms, bet ir labi to arī noskaidrot, lietojot zinātniskas metodes. Rezultāts liecina, ka zinātniskā metode ir pareiza..."
Trevors Fenels (T.G.Fennell) Archīvā VIII kritiski aplūko latviešu valodas "piemērotību" mācīšanai cittautiešiem (angliski runājošiem). Pēc viņa secinājuma nekādu īpašu grūtību nav, bet nav arī nevienas grāmatas, kas būtu nevainojams palīglīdzeklis iemācīties latviski, ja nav jau par latvieti piedzimis.
Kārlis Draviņš piezīmēs par salikteņiem latviešu valodā izrādās loti "liberāls" salikteņu jautājumā. Viņš ne tikai nenodarbojas ar to skaušanu, bet pat norāda, ka pasaules vispārējā attīstība turpmāk novedīs pie nepieciešamības arī latviešu valodā ieviest un akceptēt salikteņus daudz plašāk nekā līdz šim. Recenzijas autoram gribas šai sakarībā pieminēt tik skaistu salikteni, kā Manceļa "Ghulltas-pallax".
Par "Padomju lingvistikas polītiku un latviešu valodniekiem" Rolfs Ekmanis rakstu krājumā devis sen vajadzīgu panorāmisku pārskatu, kas lieti palīdzēs atšķirt avīžniecisko no faktiskā, runājot par latviešu valodas stāvokli Latvijā, kopš tā "iekļauta" Padomju Savienībā.
Plašāk jāpakavējas pie Aijas Ozoliņas statistiskā apcerējuma "Latviešu autori Latvijā un trimdā", tūdaļ arī norādot, ka Archīvā VIII beigās atrodams plašs biobibliografisks pārskats "Trimdas autori", ko sastādījuši Lilija un Edgars Dunsdorfi. Ozoliņas pieeja savam tematam ir kvantitātīva. Viņas galvenais konstatējums, ka autoru skaits - atbilstoši viņas vārda "autors" definīcijai - Latvijā ir 143, bet trimdā - 265. Tas nozīmējot, ka uz 10.000 latviešiem Latvijā un Padomju Savienībā ir viens autors, bet trimdā - piecpadsmit autoru.
Kaut arī varētu jautāt, cik liela nozīme autoru skaitam Latviešu kultūras vitāli svarīgākās sakarībās, jāatzīst, ka Ozoliņas statistiskais mēģinājums ir interesants jauninājums mūsu literātūras un kultūras salīdzinošā zinātnē. Diemžēl, tūdaļ tomēr jāatduŗas uz vietām Ozoliņas apcerējumā, kas neizbēgami liek vilkt jautājuma zīmes uz lappuses malām un - beigu rezultātā - brīdināt no šī raksta izmantošanas nopietnākā nozīmē.
Ozoliņas avoti: (a) Par Latvijā dzīvojošiem rakstniekiem (tātad nevis "autoriem", kā virsrakstā) ziņas iegūtas no J.Kalniņa u.c. rediģētās biografiskās vārdnīcas Latviešu literatūras darbinieki (Rīgā 1965); (b) par trimdā dzīvojošiem autoriem (tātad ne tikai rakstniekiem!) datu pamatā - Archīva trimdas autoru kartotēka (sk. augstāk). Tālāk teikts, ka pārskatā uzņemti tikai autori, kas pēc pieejamiem datiem bijuši dzīvi 1967.gada oktobrī.
Vārdnīca Latviešu literatūras darbinieki gan iznākusi 1965.g., bet tās priekšvārdā teikts, ka "tanī sniegti fakti līdz 1962. g. 31. decembrim". Archīva autoru kartotēkas "faktu robeža" nav minēta, bet jāpieņem, ka tā ir augstāk minētais datums, t.i. 1967.g.oktobris. Abu datumu starpā apm. pieci gadi. Lai kāds būtu īstenais rezultāts, viens ir skaidrs - autores salīdzinājumi pamatojas nesalīdzināmos lielumos. Tas jo nozīmīgi tāpēc, ka Latvijā tieši pēdējos piecos gados klāt nākuši daudzi tādi autori, kas atbilst autores definīcijai: "kuŗu darbi izdoti grāmatā". Salīdzinājumu apšaubāmu padara arī terminoloģija "rakstnieki Latvijā" un "autori trimdā", bet tur Ozoliņa paskaidro, ka par autoriem kā Latvijā, tā trimdā ir skaitīti ne vien daiļdarbu rakstnieki, bet arī "populārzinātniska, polītiska un reliģiska satura grāmatu sarakstītāji". Tas būtu labi, bet kā Ozoliņa var īstenot salīdzināšanu, ja viņas Latvijas avots ir vārdnīca Latviešu literatūras darbinieki, no kuŗas viņa - pamatojoties uz Ozoliņas pašas teikto - ieguvusi ziņas (tikai) par Latvijā dzīvojošiem rakstniekiem. Ozoliņa saka arī, ka reliģiska satura grāmatu autoru tagad Latvijā nav, "bet tai vietā ir gan komūnistiskās doktrīnas un dogmu apcerētāji". Vai tie - atbilstoši reliģisko grāmatu autoriem - ietilpst salīdzinātajos lielumos? Ja ne, tad kāpēc? Ja uzņemti, kas ir Ozoliņas avots? Jānorāda arī, ka "dogmu apcerētājus" biografiskajā vārdnīcā nebūt "bieži" neapzīmē par profesionāliem revolūcionāriem. Atrodams gan apzīmējums "profesionāls revolūcionārs rakstnieks".
Ozoliņa saka, ka "autoru vecuma robežas ir pilnīgi vienādas kā Latvijā, tā trimdā" (tie dzimuši no 1876. resp. 1877. līdz 1937. gadam). Tas tā arī ir, ja no Latvijas rakstnieku skaita izmet laukā tos, kas sākuši darboties to piecu gadu laikā, kas starp abiem Ozoliņas salīdzinājuma avotiem.
Archīva 202. un 203. lappusē ir divas tabulas: (1.) Autoru sadalījums pēc dzimšanas gada un (2.) Romānu rakstnieku sadalījums pēc dzimšanas gada. Abas tabulas pirms "nezināms" un "kopā" beidzas šādi:
...
1920 - 1929 ...
Pēc 1930 ...
Kur Ozoliņa likusi 1930. gadā dzimušos?
Ja 1930.gadā dzimušie nav uzņemti, ir pareizi, ka Ozoliņas Latvijas avots min tikai vienu romānu rakstnieci (Dagniju Zigmonti), kas dzimusi pēc 1930.g. Ja šajā rindā ieskaitīti arī 1930.g. dzimušie, klāt nāktu vēl otra romānu autore - Regina Ezera. Te nu nekā lāga nevar saprast.
1.tabulā teikts, ka pēc 1930.g. dzimuši (Latvijā) 9 autori un 5 autores. Ozoliņas avotā - 10 autori un 4 autores. Nav skaidrs, kas darīts ar 1932.g. dzimušo lugu autoru, Aspazijas dzejas izlases sakārtotāju un lirikas tulkotāju Jāni Lūsi. Lūša lugas ir izrādītas, bet, jādomā, nav iznākušas grāmatā. Drāmatisku darbu izrādīšana tomēr būtu uzskatāma par svarīgāku nekā lugu publicēšana grāmatā. Vai Ozoliņa izslēgusi no savas kultūrstatistikas visus drāmas autorus?
"Ka Latvijā (...) mazāk romānu autoru nekā trimdā, pa daļai var izskaidrot ar dažādo vecuma struktūru. Romānu sacerēšana prasa lielāku briedumu un līdz ar to lielāku autoru vecumu", saka Ozoliņa. Trimdā ir proporcionāli vairāk gados veco autoru. Autori attaisno iespraudums "pa daļai". Bet galvenie iemesli būs gan citi, arī tie pieci gadi starp Ozoliņas avotiem. Nevajadzīgi ir arī turpināt "brieduma mītu": pasaulē ir daudz ievērojamu romānu autoru, kas dzimuši "pēc 1930.gada". Latvijā: Alberts Bels 1938; Vācijā: Uve Jonsons (Uwe Johnson) - 1934.
Ozoliņas iecerētā studija ir grūti reālizējama, tas jāatzīst. Šoreiz, šķiet, būtu bijis labāk to pagaidām atstāt nereālizētu. Viņas avoti ir nepilnīgi un nesalīdzināmi, definīcijas neprecīzas vai dīvainas, par specifiskiem apstākļiem abās pusēs - nekādu ziņu. "... to Lie With Statistics" ir slikta metode arī risinot Archīva VIII apakšvirsrakstā minētās "latviskās problēmas".
Gunars Irbe
[Skat. JG 75: Aija Ozoliņa atbild Gunaram Irbem]