DIVU RAKSTNIEKU ROTAĻAS
Mintauts Eglītis, Rotaļa. Sidnejā: Sala, 1967. 174 lp.
Jānis Sarma, Rotaļa bez noteikumiem. Mineapolē: Tilts, 1968. 400 lp.
Negadās bieži, ka divi rakstnieki publicē darbus ar gandrīz identiskiem virsrakstiem. Franču rakstnieks Žirodū (Giraudoux), vēlēdamies ierindoties Amfitriona leģendas iztulkotāju un pārstrādātāju pulkā, saskaitīja savus priekštečus un konstatēja, ka tādu franču literātūrā ir 37. Tādā sakarībā viņa lugas nosaukums bija Amphitryon 38. Varbūt tas pats būs jādara tiem latviešu rakstniekiem, kas gribēs turpināt Mintauta Eglīša un Jāņa Sarmas iesāktās rotaļas. Kāpēc abi rakstnieki izvēlējušies šādus virsrakstus, nav īsti skaidrs. Varbūt viņi vēlējušies dot lasītājam iespēju rotaļāties ar virsrakstu iztulkošanu - kas ir katrā ziņā interesanta spēle, it sevišķi recenzentiem - tikai nelaime tā, ka pašās beigās autoriem var lāga nepatikt spēles nobeigums.
Mintauts Eglītis acīm redzot ir devis virsrakstu Rotaļa savam stāstu krājumam tāpēc, ka pirmais un gaŗākais gabaliņš šādi nosaukts. Ja pirmajā stāstā rakstnieks tēlo Latvijas mazpilsētas donžuana rotaļu ar apkārtnes ievērojamākām skaistulēm, tad pārējos stāstos šī tematiskā iezīme nav manāma. Divos pēdējos stāstos, kuŗu darbība notiek Vācijā, atbalsojas likteņa rotaļas motīvs, taču mazpilsētas dzīves ainu aprakstos, kas ir šī krājuma raksturīgākā iezīme un visumā autora veiksmīgākā tematika, varētu būt runa tikai par mazpilsētas savstarpējo attiecību rotaļām. Katrā ziņā, manuprāt, virsraksts neraksturo kādu šinī krājumā atrodamo tematisko vienveidību.
Mintauts Eglītis tveŗ savus mazpilsētas sižetus ar nenoliedzamu veiklību un pārliecību, kas šķietami norāda uz autora dziļi izjustām personiskām pieredzēm. No vienas puses, šis personiskais tuvums pieškiŗ aprakstiem vajadzīgo autentisko nokrāsu. Tā Eglīša fonu tēlojumi un mazpilsētas skicējumi spēj izraisīt itin spilgtas un pārliecinošas provinces dzīves ainas. Šī dzīve iestigusi monotonā mietpilsonībā, dveš drusku pašapmierinātību, drusku zināmu neglītumu un tomēr reizēm ieskandina kādu simpatiski rezonētāju stīgu lasītājā. Necilie notikumi - laulības nesaskaņas, cīņa par to pašu minimālo pārticību, mazās sadursmes ikdienas sadzīvē - piešķiŗ izteiksmīgu kolorītu šai provinces ainavai. Bet no otras puses, personiskais kontakts, autora vēlēšanās dot literāru izteiksmi savām atmiņām, kuŗas viņš rekonstruē, itin dabiski, ar dziļu nostalģiju, palaikam noved pie pasalkanas idilles. Tā, piemēram, puiku republikas vadoņi uzvedas ar cēlumu un nosvērtību, kas liekas nepiederas pusaudžu mentālitātei. Šie puikas atgādina vairāk attiecīgā mērogā samazinātus pieaugušos nekā pusaudžus, kas tikai spēlē un imitē pieaugušos. Tāpat autoram pietrūkst veiksmes pārliecinoši noraksturot dziļi psīchiskos sarežģījumus un niansētas emocionālas noskaņas. Šo mazo, pamesto ļaužu traģēdijas nav mazāk traģiskas par tām, kas skaŗ ķēniņus un prominentus valstsvīrus. Brāļi Gonkuri sava romāna Germinie Lacerteux ievadā raksta: "Les larmes qu'on pleure en bas, pourraient faire pleurer comme celles qu'on pleure en haut." Eglīša ļaudis arī iet nāvē, pārdzīvo traģiskus nelaimes gadījumus, mīl un nonāk izmisumā, bet viņu darbības motīvi visumā paliek lasītājam sveši.
Jāņa Sarmas Rotaļa bez noteikumiem tēlo latviešu trimdinieku saimi Austrālijā, saimi, kuŗai varbūt trimdinieku nosaukums vairs lāga nepiederas. Romānā vairāki atsevišķi epizodi, kas ne vienmēr chronoloģiski vai kauzāli sasaistīti, bet izkārtoti tā, lai lasītājam dotu panorāmisku skatu uz Austrālijas latviešu dzīvi. Sarma skatījis mūsu tautiešus it kā kāda deformēta spoguļa groteskā atspoguļojumā. Raibā virknē lasītāja acīm slīd gaŗām spilgtas viņetes. Tur parādās mūžīgais biedrību priekšnieks, cēls un pašapzinīgs amatā, patētiski komisks pēc vēlēšanu sakāves. Drusku kariķēti ir arī latviešu bohēmieši, gleznotājs Reinis Rīgastnieks un dzejnieks Ritmārs Pēterjānis, kas ar savu iezīmīgo nevīžīgo ārieni un gandrīz reliģisko mūzu kultu kontrastē ar materiālo rūpju nomāktiem izbijušiem trimdiniekiem. Netrūkst arī tipisko kultūras darbinieku, visi vairāk vai mazāk Pietuka Krustiņa pēcnācēji. Un blakus viņiem sabiedriskās dzīves pīlāri: jaunbagātnieks, ārsts, advokāts. Drusku pamalē nostumti ir vecie pensionētie ļaudis, kuŗu vienīgais pašizpausmes veids ir jauno laiku kritizēšana un nepārtraukta atmiņu gremošana. Viss šis raibais bars tiek šaržēti skatīts gan mājas viesībās filozofējot, gan teātŗa zālē un priekšlasījuma telpās sievām tenkājot un vīriem savstarpēji lieloties. Pa vidu šim komiski stratificētam pūlim maisās jaunās paaudzes cītīgie studenti un apzinīgie intellektuāļi. Šo latviešu sabiedrības segmentu autors vēro ar nopietnību, ar zināmu pamācīgu pārākumu, it kā mēģinot viņiem izskaidrot viņu emocionālās problēmas un pretrunas, kuŗas viņi paši nenojauš un vēl mazāk saprot. Kamēr autors nododas savai komiskai chronikai, kur vecā paaudze figūrē kā kāda leļļu teātra marionetes ar zināmām stūrainām kustībām, groteskām pozēm un nodrāztām frazēm, šāda mechaniska, drusku farsiska un šaržēta spēlēšana labi iekļaujas autora vispārējā perspektīvā. Šī komiskā teātrālitāte tomēr turpinās arī tad, kad autors pievēršas zināmam psīcholoģiskam reālismam, kur viņš risina jauno ļaužu emocionālās nesaskaņas un sarežģījumus. Rodas iespaids, ka rakstnieks, aizrāvies savās psīcholoģiskās rotaļās, liek arī saviem nopietni tvertiem literāriem tēliem spēlēt lasītāju acu priekšā viņiem par godu un uzjautrinājumu. Sarmas iekšējie domu monologi, kuriem vajadzētu rādīt, piemēram, kā jaunas meitenes iemīlas, paliek diezgan naīvi un nereāli savārstījumi. Bez noteikumiem spēlējot, šī rotaļas daļa autoram lāga nepadodas.
Grāmatām ir interesantas illustrācijas un glīts ārējais ietērps, kas tās padara viegli ierindojamas katrā izcilā grāmatu plauktā.
Juris Silenieks