JG73 Kārlis Ābele. Latviešu kultūras dzīve emigrācijā 1968. gadā

Jaunā Gaita nr. 73, 1969

LATVIEŠU KULTŪRAS DZĪVE EMIGRĀCIJĀ 1968. GADĀ

Šis pārskats, kas reizē dokumentē un salīdzina, aptver latviešu kultūras dzīves emigrācijā trīs apjomus trīs kontinentos. Trīs apjomi − mūzika, skatuves māksla un tēlotāja māksla. Trīs kontinenti − Ziemeļamerika, Eiropa un Austrālija.

Skatuves mākslas apjomā var zināmā mērā ieskaitīt arī tautas deju uzvedumus un literārus sarīkojumus (bet, protams, ne literātūru). Tēlotājas mākslas apjomā nav ieskaitīta daiļamatniecība vai lietiskā māksla.

Pārskatā nav pievērsta vērība tai lielajai latviešu aktīvitātei un panākumiem, kas vērtējami galvenokārt no sabiedriska vai nacionāla viedokļa. Protams, arī mākslinieciskiem sarīkojumiem nereti ir liela sabiedriska un nacionāla nozīme.

Pilnīgu un eksaktu latviešu kultūras dzīves dokumentāciju nav pieļāvuši dažādi apstākļi un apsvērumi. Pārskata sagatavošana balstījusies lielā mērā uz latviešu presē un periodiskajos izdevumos iespiestām ziņām un rakstiem. Šādas ziņas ir nepilnīgas (it sevišķi par latviešu kultūras dzīvi ārpus trim minētajiem kontinentiem) un nereti nesamērīgas (piemēram, gaŗa, jūsmīga recenzija par kādu mākslinieciski pavāju sarīkojumu, kamēr izcila mākslinieka panākums dažkārt atzīmēts dažos teikumos). Nenovēršami, ka daži nozīmīgi mākslinieki un to sasniegumi palikuši neievēroti arī šai pārskatā. Ar pilnīgu mūsu presē minēto latviešu kulturālo sarīkojumu uzskaiti būtu panākta tikai šķietami pilnīga dokumentācija. Pārskatā nav pieminēts katrs mākslinieks, par kuŗa piedalīšanos kādā koncertā vai izstādē ziņots laikrakstā.

Kvalitatīvi vērtējumi pārņemti lielā mērā no presē publicētām recenzijām. Ja šādi vērtējumi pārāk neizteiksmīgi vai monotoni, jāaprobežojas ar mākslinieku vārdu atzīmēšanu. Šāda vārdu uzskaite attaisnojama, piemēram, ievērojamu sarīkojumu gadījumos, jo tādās reizēs vietējie lietpratēji ir centušies iesaistīt izcilākos attiecīgā kontinenta māksliniekus.

Katrā no trim kontinentiem 1968.gadā ir bijis pa lielsarīkojumam ar izcilu kulturālu, sabiedrisku un nacionālu nozīmi. Salīdzinājumā šo trīs lielsarīkojumu nozīmīgāko sastāvdaļu uzskaite −

ZIEMEĻAMERIKĀ −

4. vispārējie latviešu ASV dziesmu svētki Klīvlendā (30.aug.-2.sept):

·         garīgas mūzikas koncerts,

·         R.Blaumaņa lugas Ugunī izrāde,

·         tautas deju uzvedums,

·         jaundarbu koncerts,

·         rakstnieku cēliens,

·         dziesmu svētku (koŗu) koncerts,

·         tautisks uzvedums „Atvadības” un

·         mākslas izstāde.

EIROPĀ −

2. Eiropas latviešu dziesmu svētki Hanoverā (1.aug.-4. aug.):

·         vokālais jaundarbu koncerts,

·         instrumentālais jaundarbu koncerts,

·         M. Zīverta lugas Rīga dimd izrāde,

·         Ņujorkas kokļu un dziedātāju ansambļa koncerts,

·         rakstnieku rīts,

·         tautas deju parāde un

·         mākslas izstāde.

AUSTRĀLIJĀ −

18.Austrālijas latviešu kultūras dienas Sidnejā (26.dec.-31.dec.):

·         M. Zīverta lugas Rīga dimd izrāde,

·         solistu koncerts,

·         tautas deju uzvedums,

·         Brigaderes lugas Princese Gundega un karalis Brusubārda izrāde,

·         kopkoŗu koncerts un

·         mākslas izstāde.

Kā jau norāda atšķirīgie nosaukumi, dziesmu svētkos Ziemeļamerikā un Eiropā likts lielāks uzsvars uz mūziku nekā Austrālijas kultūras dienās (lai gan arī Ziemeļamerikā pausti uzskati, ka apzīmējums „dziesmu svētki” nav īsti atbilstošs sarīkojumu dažādības dēļ). Austrālijas kultūras dienās iztrūkst rakstnieku cēliens; šo iztrūkumu aizpilda gadskārtējās rakstnieku dienas. Ziemeļamerikā un Eiropā sarīkojumi laika ziņā vairāk sablīvēti nekā Austrālijā. Dziesmu svētku un kultūras dienu sabiedrisko nozīmi raksturo sekojošie aptuveni aktīvu dalībnieku skaitļi: koŗu koncertā − Klīvlendā 1500, Hanoverā 400, Sidnejā 300; tautas deju uzvedumā − Klīvlendā 850, Hanoverā 180, Sidnejā 200. Te gan jāpiezīmē, ka kultūras dienas Austrālijā ir gadskārtēja parādība, kamēr vispārēji dziesmu svētki Ziemeļamerikā un Eiropā notiek ar vairāku gadu atstarpi.

MŪZIKA

Komponisti

Latviešu izcilākie aktīvie komponisti dzīvo Ziemeļamerikā un Eiropā. Starptautisku atzinību ieguvuši G. Pone (ASV), arī T. Ķeniņš (Kanadā) un L. Apkalns (Vācijā). Dziesmu svētku mūzikas jaundarbu konkursā piedalījās 20 autori. Bez L. Apkalna un G.Pones, konkursā godalgoti A. Jēruma, V. Baštika, V. Ozoliņa, E. Šēnfelda, J. Norviļa un A.Vītoliņa darbi; atzinību guva arī A. Purvs, A. Okolo Kulaks un A. Šturms. Vairāk vai mazāk aktīvi komponē arī V. Bērzkalns, V. Ciemiņš, A. Jansons, J. Kalniņš, H. Pavasars, L. Sakss, B. Skulte, L. Slaucītājs u.c.

G. Pone ir izcilākais avangardists, latviešu presē nereti neizprasts un pat nopelts. Līdzīgu kritiku dažkārt saņem arī citi mūsu komponisti, kas ārzemnieku vērtējumā ir visai „mēreni”, pat tradicionāli.

Koŗi

Sabiedriskā un nacionālā ziņā latviešu koŗu aktivitātei ir ārkārtīgi liela nozīme; diemžēl, to nevar teikt par kvalitatīvo sniegumu.Te jāņem vērā samērā mazās dziedātāju izlases iespējas, jaunu dziedātāju trūkums, it sevišķi tenoru rindās, un laika trūkums nopietnam darbam. Tādēļ velti cerēt iejūsmināt cittautiešus ar mūsu koŗu muzikālo sniegumu. Turpretim mazākām dziedātāju vienībām ar intensīvu, regulāru darbu ir iespējams sasniegt samērā labus panākumus. Šķiet, ka apvienoto koŗu koncertā Hanoverā kvalitatīvais sniegums ir bijis augstāks nekā Klīvlendā un Sidnejā.

Starp labākajām dziedātāju vienībām Ziemeļamerikā ir vīru koŗi „Viesturs” (no Toronto un apkārtnes, diriģents J. Barušs) un „Junda” (no Montrealas, diriģents D. Vītols) un jauktais koris „Dziesmu vairogs” (no Kalamazu, diriģents A. Kalnājs). Eiropā labākais ir Londonas latviešu koris (diriģents A. Jērums).

Atzīmējot diriģentu lielos nopelnus, pieminami apvienoto koŗu koncertu diriģenti: Klīvlendā − A. Kalnājs, J. Kalniņš, J. Norvilis, B. Skulte un R. Zuika; Hanoverā − L. Apkalns, A. Jērums, A. Norītis un R. Zuika; Sidnejā − V. Bendrups, E. Ozoliņš, J. Puisēns, V. Rullis un K. Svenne.

Tev, dārgā tēvija...
Kultūras dienas Austrālijā. Kantāti „Tēvijai” dzied apvienotie koŗi ar solisti V. Skujiņu.

Ziemeļamerikā

Garīgas mūzikas koncertā Klīvlendas dziesmu svētkos piedalījās V. Melliņa (meccosoprāns), J. Kļaviņš (baritons), ērģelnieki V. Ciemiņš un A. Grigale-Rundāne un vijolnieks P. Briedis, kā arī koris „Dziesmu vairogs”. Diemžēl, muzikālais sniegums daudz cieta labas akustikas trūkuma dēļ.

Jaundarbu koncertā Klīvlendā komponistu darbus atskaņoja L. Karlsone (soprāns), pianisti V. Stelpe-Dambrāne, V. Treimanis un V. Leinvēbere, obojists A. Jansons un vijolnieks V. Ruševics, kā arī vīru koris „Viesturs” un Ņujorkas apvienotais koris.

Klīvlendas dziesmu svētku (koŗu) koncerta kā solisti piedalījās soprāni B. Kārkliņa un L. Karlsone (saslimušās G. Plostnieces vietā), A. Vaivode (kontralts) un tenori J. Barušs un P. Lielzuika.

Kvalitatīvi augstvērtīgajā latviešu mūzikas koncertā februārī Ņujorkā A. Kalniņa, T. Ķēniņa, J. Mediņa, G. Pones un J. Vītola darbus atskaņoja pianists A. Ozoliņš, baritons J. Kļaviņš, pianists R. Mampers un V. Krolla stīgu kvartets.

Daudzos garīgas un laicīgas mūzikas koncertos Ziemeļamerikā, Austrālijā un Eiropā dziedāja A. Vaivode (kontralts). Izcilajai māksliniecei plašs diapazons un skaidra dikcija, ko atzinīgi novērtējuši arī cittautiešu kritiķi.

Vienā vai vairākos koncertos dziedāja M. Čakare un I. Kurme (soprāni), V. Melliņa (mecosoprāns), baritoni P. Geistauts un V. Gudrais un „austrālietis” tenors E. Māršaus.

Izcilais pianists A. Ozoliņš guva lieliskas sekmes daudzos koncertos Ziemeļamerikā, kā arī pirmās godalgas Kanadas izpildītāju mākslinieku konkursā un valsts radiofona talantu festivāla klaviernieku grupā. Atzīmējami arī pianistu R.Rekšānes un I.Strālas-Didrichsones koncerti.

Vienā vai vairākos koncertos piedalījās vijolnieki V.Ruševics, L.Baumanis, kā arī „austrālieši” E.Kļaviņš, Gunārs un Mairita Larseni. A.Lagzdiņš ieguva pirmo godalgu Amerikas ērģeļu ģildes sacensībās un ar sekmēm uzstājās koncertos.

Lielu publikas atsaucību ieguvušais A.Jansona vadītais Ņujorkas kokļu un dziedātāju ansamblis koncertēja Ziemeļamerikā un Eiropā. Diemžēl, Klīvlendas dziesmu svētku tautas deju sarīkojumā ansamblim bija jāuzstājas nepiemērotos apstākļos. A. Jansona u.c. ierosmē koklēšana kļuvusi visai populāra starp Ziemeļamerikas latviešiem un pēdējos gados aktīvi darbojas vairāki ansambļi. 3.kokļu dienās Čikāgā (5. un 6.okt.) apvienotajā ansamblī piedalījās ap 30 koklētāju. Izcēlās M. Aldiņa solo priekšnesums.

Eiropā

Vokālo jaundarbu koncertā Hanoveras dziesmu svētkos piedalījās L. Sepe-Eše (soprāns), K. Bidiņa (mecosoprāns), basbaritons K. Bauers-Zemgalis, flautiste M. Lielause un vijolnieks Dž. Mekdugals, kā arī Ņujorkas solistu grupa un koŗi ar solistiem.

Instrumentālo jaundarbu koncertā Hanoverā piedalījās jau minētie M. Lielause un Dž. Mekdugals, pianisti „austrāliete” M. Biezaite un R. Valters, čellisti A. Teichmanis un E. Vigfusons un obojists „amerikānis” A. Jansons.

Hanoveras apvienoto koŗu koncertā bija šādi solisti: R. Gūtmane (soprāns), D. Kurmiņa (teicēja) un P. Lielzuika (tenors).

Dziesmu svētku izskaņas koncertā dziedāja iecienītie mākslinieki P. Brivkalne (soprans) un B. Piekalnītis (bass).

No minētajiem māksliniekiem krietns skaits ar sekmēm darbojas cittautiešu mūzikas dzīvē; par viņu atsevišķiem koncertiem un panākumiem latviešu presē maz rakstīts. Vairākos koncertos Eiropā dziedāja „amerikāniete” A. Vaivode.

Austrālijā

Solistu koncertā Sidnejas kultūras dienās piedalījās pianistes M. Biezaite un Z. Volkova-Rītere, vijolniece M. Svilāne un baritons Dz. Veide. Kopkoŗu koncertā soprāna solo dziedāja V. Skujiņa.

Pianiste M. Biezaite koncertos Sidnejā un Adelaidē spilgti parādīja, ka Eiropā pavadītie pāris studiju gadi ir sekmējuši strauju viņas mākslinieciskās gatavības attīstību.

Vijolnieki dvīņi Gunārs un Mairita Larseni ir galvenie balsti A. Larsenas vadītajam jauniešu stīgu ansamblim „Sidraba stīga” Adelaidē. G. Larsens ieguva pirmo vietu Austrālijas valsts raidītāju rīkotajās sacensībās Dienvidaustrālijas pavalstī.

Labus panākumus koncertos guvuši čellisti J. Muižnieks (Sidnejas simfoniskajā orķestrī) un J. Laurs Adelaidē.

Vokālajā mūzikā kvalitatīvi izcilākie bija „amerikānietes” A. Vaivodes koncerti. Vienā vai vairākos koncertos dziedājuši arī soprāni L. Herlinga, V. Skujiņa, V. Liepina, M. Veide un B. Saiva, baritoni Dz. Veide, H. Rutups un H. Bergers un tenors E. Māršaus. Melburniešu kontā jāieraksta E. Kalmana operetes Silva iestudējums (L. Kalniņas režijā). Slavējama ansambļa uzņēmība un enerģija; mākslinieciskais sniegums gan zemāk vērtējams (par šo jautājumu risinājās dzīvas debates laikrakstā Austrālijas Latvietis).

Mārtiņš Zīverts. 1968. g. Tautas balvas laureāts.
Foto: V. Motmillers

SKATUVES MĀKSLA

Latviešu teāttinieki emigrācijā gandrīz bez izņēmumiem darbojas kā amatieri. Protams, teorētiski tas nav šķērslis izrādēm mākslinieciskā ziņā līdzināties vai tuvoties profesionāļu sniegumam; praksē gan tas izdodas reti (ar gandarījumu jāatzīmē, ka dažkārt tomēr izdodas). Vainojami lielā mērā tie paši apstākļi, kas ietekmē mūsu koŗu darbību − bieži nav iespējama pietiekami stingra izlase, bez tam ikdienas rūpes liedz intensīvu darbu uz skatuves. Režisori bieži vien jūtas spiesti izvēlēties lugas ar mazu lomu skaitu.

Kaut cik regulāri darbojas teātra ansambļi Ziemeļamerikā un Austrālijā. Visvairāk atzinības par mērķtiecīgu darbu, jaunu aktieŗu un publikas audzināšanu ar pārdomātu lugu izvēli pelnījis Sidnejas latviešu teātris Austrālijā. Pēdējos gados Amerikā intensīvu darbību attīstījis Mazais teātris Sanfrancisko.

1968. gadā visvairāk izrādīti M. Zīverta dramatiskie darbi.

Ziemeļamerika

Nozīmīgākais sarīkojums − 2. teātŗa dienas Čikāgā (30. maijs - 1. jūnijs). Izcilākie uzvedumi − R. Blaumaņa lugas Ugunī izrāde Klīvlendas dziesmu svētkos un M. Zīverta lugas Tvans izrāde teātŗa dienās.

R. Blaumaņa drāmu Ugunī uzveda Amerikas latviešu teātŗa Vašingtonas un Ņujorkas ansambļi, sadarbojoties režisora O. Uršteina vadībā. Izdevies bija režisora izrādes pārkārtojums 3 cēlienos, vietām tekstu saīsinot un vietām papildinot no noveles „Purva bridējs”. Krāšņajā inscenējumā izcēlās E. Dajevska dekoratīvais ietērps. Grūtajā Kristīnes lomā pārliecināja A. Uršteina, tāpat V. Baumanis kā Edgars. Teicamus tēlus veidoja H. Prince (Kristīnes māte) un H. Gobzine (Horsta madāma); labi izstrādāti bija arī O. Uršteina (kučieris Sutka) un K. Ģermāņa (sulainis Vīskrelis) tēlojumi.

Sanfrancisko Mazā teātŗa M. Zīverta lugas Tvans izrādi 2. teātra dienās atzina par mākslinieciski gatavāko, piešķirot ceļojošo Alunāna piemiņas balvu. Lielākie nopelni režisoram un meistara Valdemāra lomas tēlotājam L. Siliņam, kas bija panācis arī pārējo tēlotāju (B. Siliņa, I. Pampe, I. Lindbergs un D. Turaids) savstarpēju saliedējumu. Toronto DV teātris uzveda lietuviešu autora A. Landsberģa Pieci stabi tirgus laukumā un saņēma balvu par techniski labāko inscenējumu. Režiju vadīja Dz. Pūpēdis; labākais tēlotājs R. Purvs partizāna Jāņa lomā. Teātra dienu ietvaros bija arī Čikāgas latviešu biedrības teātra (S. Moma Svētā liesma, režisors V. Streips) un Minesotas DV teātra (M. Zīverta Nauda, režisors A. Valdmanis) izrādes, kā arī A. Straumaņa un R. Miesnieka referāti ar pārrunām.

Atzīmējamas A. Voitkus lugas Jūdass izrāde Milvokos, L. Auzānes-Vītoliņas komēdijas SOS pirmizrāde Ņujorkā, Ņudžersijā uzvestā M. Zīverta Ka zaglis naktī, Mineapole-Allunāna Kas tie tādi, kas dziedāja un S. Klauverta Etīde Mazā teātŗa uzvedumā Sanfrancisko. Toronto uzsākta teātŗa studija A. Straumaņa vadībā.

Amerikāņu teātros ar labiem panākumiem darbojās L. Siliņš, L. Lejiņa un M. Ludeka.

Ārpus konvencionālā teātŗa izrādēm, lielu ievērību guva A. Tipāna un dejotājas V. Vētras Latvijas 50 gadu atcerei veltītais oriģinālais sniegums „Dzejas un dejas”, apvienojot Andreja Eglīša dzeju skandējumu ar dejas kustībām. Ar šo programmu mākslinieki viesojās ap 30 latviešu centros Ziemeļamerikā. Tāpat jāatzīmē L. Gleškes vadītais tautaiskais uzvedums „Atvadības” Klīvlendas dziesmu svētkos. Senās paražas, līgavai atstājot tēva mājas, attēloja mūzikas, tautasdziesmu un deju pavadījumā.

Eiropā

Hanoveras dziesmu svētkos pirmizrādi piedzīvoja M. Zīverta makabrā spēle Rīga dimd autora režijā. No tēlotājiem izcēlās E. Ziediņa saimnieces Mares lomā.

Atzīmējamas Aspazijas lugas Boass un Rute izrāde Stokholmā un M. Zīverta lugas Kā zaglis naktī izrāde Londonā.

Ar labām sekmēm vācu teātros darbojās aktiere D. Kurmiņa.

M. Zīverta luga Rīga dimd Pertas ansambļa iestudējumā 18. kultūras dienās Austrālijā. Mare − A. Lauska, Katre − I. Ertnere.

Austrālijā

Nozīmīgākais sarīkojums − 8. teātŗa festivāls Melburnā (7.-10. jūn.). Izcilākie uzvedumi − A. Brigaderes lugas Princese Gundega un karalis Brusubārda izrāde Sidnejas kultūras dienās, R. Blaumaņa lugas Skroderdienas Silmačos un M. Zīverta lugas Meli meklē meli izrādes teātŗa festivālā.

A. Brigaderes pasaku lugu Princese Gundega un karalis Brusubārda uzveda Sidnejas latviešu teātris K. Gulberga režijā. V. Līce pārliecināja ar atturīgo, viengabalaino Gundegas tēlojumu; iepriecināja pretstatā ļoti dzīvais, vietām varbūt pārāk dzīvais M. Eichmanes Sniedzes tēls. Lieliski izstrādāti bija vairāki mazāko lomu veidojumi (piemēram, princeses māsas un to vīri, arī ļaunais burvis). Iespaidīgi krāšņas, monumentālas dekorācijas un tērpus „psīchedeliskās” krāsās bija veidojusi V. Spoģe-Erdmane,

8. teātra festivālā Austrālijas latviešu teātra (Melburnā) uzvestā R. Blaumaņa komēdija Skroderdienas Silmačos (G.Klausa režijā) izcēlās ar vairākiem ļoti labiem tēlojumiem. Te, pirmkārt, jāmin V. Pone kā Pindacīša, otrkārt, G. Grauds kā žīds Ābrams un G. Kūlniece nepateicīgajā Elīnas lomā. Visi trīs tēlotāji saņēma festivāla balvas. M. Zīverta lugas Meli meklē meli izrāde guva balvas Sidnejas latviešu teātrim (kā labākajam ansamblim) un K. Gulbergam (kā režisoram). Tēlotāji − I. Nīcis (kā Murķelis arī individuāli apbalvots), M. Ansule (Kāja), L. Zemgale (Anna) un K. Gulbergs (Pliksals). Festivālā piedalījās ari Adelaides latviešu teātris ar Anšlava eglīša komēdiju Jolanta Durbe (režisors V. Dulpiņš) un vistālākie viesi no Brisbenas ar J. Viesiena lugu Viņa pēdējā griba (režisors A. Ozols).

No Sidnejas latviešu teātŗa izrādēm vēl atzīmējamas A. Siksnas Rīgas maize, dāņu rakstnieka L. Holberga latviešu teātrim vēsturiski nozīmīgā joku luga Žūpu Bērtulis, Raiņa Daugava un gadskārtējais, laikmetīgas satiras uzvedums Kaleidoskops. Adelaides latviešu teātŗa nopelnu kontā ir divas pirmizrādes − M. Bumbiera Klaidonis un S. Klauverta Augstiene 273. Melburnas latviešu teātris izrādīja Anšlava Eglīša komēdiju Par purna tiesu, kamēr Pertas teātrinieki viesojās austrumu krasta centros ar M. Zīverta lugu Rīga dimd.

TAUTAS DEJAS

Tāpat kā koŗiem, tā arī tautas deju ansambļiem ir liela sabiedriska un nacionāla nozīme, it sevišķi jauniešu iesaistīšanā latviešu sabiedrībā. Diemžēl, tautas deju uzvedumu mākslinieciskā kvalitāte visumā ir zema. Pārāk lielam dejotāju skaitam pat polkas solis dažkārt nepadodas pietiekami ritmisks un atsperīgs. Tas manāmi izpaužas lielākos sarīkojumos, jo vājāko ansambļu sniegums jūtami ietekmē kopiespaidu. Daži ansambļi, protams, krietni pārāki par caurmēra līmeni. Austrālijā, piemēram, tāds ir Kanberas „Sprigulītis”; šķiet, ka Ziemeļamerikā starp labākajām ir Čikagas un Toronto tautas deju grupas un Eiropā Bredfordas „Sakta”.

Nereti pārāk lielas cerības liktas uz mūsu tautas deju ansambļiem kā reprezentantiem cittautiešu sabiedrībā. Dažkārt panākumi tīri labi; nedrīkstētu gan aizmirst, ka mūsu tautas dejas ir visai vienkāršas un, atskaitot jaunavu tērpu krāšņumu, nav tik „spilgtas” kā daudzām citām tautām. Latviešu tautas deju skaistums īsti atklājas tikai precīzā izpildījumā.

Plašākie tautas deju demonstrējumi notika dziesmu svētku vai kultūras dienu ietvaros. Apmēros visdižāko no šiem sarīkojumiem Klīvlendā, diemžēl, nelabvēlīgi ietekmēja nepārdomāta programmas paplašināšana.

Latviešu tautas deja. 1968.g. arvien no jauna atskanēja jaunatnes prasība pēc choreografētām dejām − jauninājumiem deju radīšanas un uzvešanas mākslā.

LITERĀRI SARĪKOJUMI

Rakstnieku un dzejnieku cēlieni vai parādes, atsevišķiem autoriem veltīti vakari un referātu sarīkojumi notikuši kuplā skaitā visos trīs kontinentos. Rakstnieku cēlienu māksliniecisko kvalitāti nereti grauj nekritiska lasīto darbu izvēle un vājš priekšnesums. Neraugoties uz to, šādiem sarīkojumiem ir liela nozīme literātu savstarpējas domas izmaiņas veicināšanā.

Rakstnieku cēliens Klīvlendas dziesmu svētkos bija saistījis milzīga klausītāju pulka (1200) interesi. Piedalījās ap ducis autoru, par kuŗu izvēli gan pēc tam risinājās it skaudras debates latviešu presē. Starp daudzajiem citiem literāriem sarīkojumiem jāatzīmē arī rakstnieku cēlieni Toronto, Milvokos un Gaŗezerā.

Hanoveras dziesmu svētku rakstnieku cēlienā (arī ar lielu klausītāju skaitu) piedalījās ap ducis Eiropā un Amerikā dzīvojošu autoru. Interesanti izkārtota bija dzejas un muzikālu priekšnesumu mija. Atzīmējama arī jauno autoru priekšpusdiena Oldenburgā un Jaunās Gaitas līdzstrādnieku literārais sarīkojums Stokholmā.

9. Austrālijas latviešu rakstnieku dienu Adelaidē (31. aug. - 1. sept,) programmā ietilpa Aspazijas atcerei veltīts sarīkojums, teātŗa izrāde, prozas rīts un lirikas vakars. Piedalījās ap desmit autoru.

TĒLOTĀJA MĀKSLA

Visplašākās un daudzpusīgākās tēlotājas mākslas izstādes gan mākslinieku, gan izstādīto darbu skaita ziņā visos trīs kontinentos ir bijušas apvienotas ar dziesmu svētkiem vai kultūras dienām. Izstādes interesantas lielās dažādības un reprezentatīvā rakstura dēļ; diemžēl,vispārējais mākslinieciskās kvalitātes līmenis līdz ar to visumā mērens. Katru mākslinieku raksturo tikai daži darbi, ne vienmēr labākie un īpatnējākie. Dažkārt jūtams viena otra izcila mākslinieka darbu trūkums,

Ziemeļamerikā

Klīvlendas dziesmu svētku tēlotājas mākslas izstādē godalgoto darbu autori − H. Baumanis un prof. A. Annus (eļļā), J. Balks (akvarelī), A. Ogule (grafikā) un M. Geistauts (skulptūrā). Izcēlās arī J. Kalmītes dinamiska ekspresionisma piesātinātās gleznas, J. Soikana asējumi, J. Annus, G. Cennes un tēlnieka A. Kopmaņa darbi.

Blakus telpās bija redzama ceļojošā Latvijas 50 gadu atcerei veltītā skate ar ap 30 pazīstamu autoru darbiem; kopiespaids vairāk izlīdzināts, bet mazkrāsaināks, bez tik lielas dažādības.

Daudz atzinības amerikāņu mākslas aprindās guvis S. Lūkins, Ņujorkas skolas avangardists (Time, 28.6.68.); viņa darba „Squeeze” attēls norāda uz trīsdimensionālu konstrukciju, uzsveŗot perspektīvu. Lūkina vārds parādījies modernās mākslas starptautiski nozīmīgās grāmatās.

Lieliskus panākumus Toronto (izpārdota izstāde) guva „austrālietis” R. Zusters; krāsu harmoniju veiksmīga plaiksnīšanās, nereti uz milzīgu apmēru audekliem, piešķir viņa darbiem spožumu.

Toronto darbus izstādījuši arī E. Vingris, E. Dambergs, O. Grebže, A. Mazītis (no Anglijas), G. Brūveris (no Argentīnas) un G. Saliņš (no. Austrālijas). E. Vingris savos darbos tuvojas maģiskajam reālismam un parāda vecmeistaru darbos redzamu stingrumu; viņam raksturīgi austrumnieciski motīvi un veiksme portretu glezniecībā. E. Damberga (pazīstams arī kā karikatūrists Dadzis) stiprā puse ir akvarelis. A. Mazītis ir nopietns V. Tones tradiciju tālāk veidotājs, kas neglezno priekšmetus, bet to atstaroto gaismu. G. Brūvera darbi liecina par spējīgu zīmētāju ar veiklu līniju rakstu.

Hamiltonā ar gleznu izstādi viesojās A. Dārziņa, rādīdama drošu rokrakstu vienkāršās kompozīcijās. Prof. J. Kugas 90 gadu atceres izstādē Bostonā bija vērojami iecienītā vecmeistara un dekoratora darbi. Ņujorkā izstādes bijušas S.Vīdzirkstem, prof. J. Siliņam, M. Krauzei un S. Kocēnai (no Argentīnas). S. Vīdzirkstem raksturīgi „kibernētiski” audekli ar punktveidīgu izciļņu grupējumiem un ciļņu reljefiem.

Klīvlendā izstādēs rādīti S. Vidberga, H. Baumaņa un G. Cennes darbi. S. Vidberga darbos parādījās pazīstamā virtuozitāte melnbalto laukumu kompozīcijā un līniju elegancē. H. Baumanim raksturīgas ainavas, iemīļota sarkano, oranžo un melno krāsu gamma. G. Cennes gleznās vērojams skopu līniju un nesadalītu laukumu mijiedirbē radīts simbolisms.

Milvokos izstādes bijušas trīs Annusiem (prof. A. Annusam, dēlam Jānim un meitai A. M. Hagenai) kopā ar T. Hagenu, un V. Avenam. Vecmeistaru A. Annusu dažkārt pieskaita latviešu teiksmu gleznotājiem. J. Annusam raksturīga mistiska aizredze, archaioloģiski un vēsturiski traktēta vīzija, ar Itālijas iespaidiem tematikā.

O. Skušķa gleznās izstādē Filadelfijā dominēja ekspresīvais ar tendenci stilizēt dabas formas. Ar gleznu izstādi Katskiļu kalnu Rotas veterānu mītnē viesojās V. Mērniece.

Losandželesā darbus izstādīja V. Janelsiņa un kopīgā „melnbaltā” izstādē mākslas fotografe H. Hofmane un V. Dārznieks. V. Janelsiņas darbos vērojama stingra kompozicija, izvirzot centrā krāsu kāpinājumu. H. Hofmane darina īpatnējus „gleznojumus ar kameru, kopējamo papīru un ķimikālijām”, V. Dārznieks rādīja rotaļīgus tušas mazgājumus.

Atzīmējama lietuvieša B. Bubeļa baltiešu mākslas studijas atklāšana Pensilvēnijas tūristu centrā Ņuhopā (New Hope). Kā mākslinieciskais direktors šeit darbojās F. Milts; savus darbus izstādījuši A. Annus, V. Avens, B. Bubelis, D. Igale, R. Kaņeps, F. Milts, S. Vīdzirkste u.c.

Panākumus guvis šaržists un ātrzīmētājs E. Keišs; viņa politiskās karikatūras parādījušās starptautiskajā presē, it sevišķi vācu laikrakstos Eiropā. Par izgudrotāju-mākslinieku J. Zvilnu plaši rakstījis vienīgais Kanadas mākslas žurnāls; J. Zvilna atradis oriģinālu metodi kā pagatavot milzīgus abstraktus paneļus. Izstādē Sietlā rādīta V. Zariņa skulptūra plastikā.

Sekmīgi darbojušies arī citi gleznotāji, par kuŗu panākumiem latviešu presē maz rakstīts, piemēram, V. Reinholds, D. Miezājs un A. Vasilis.

Eiropā

Tēlotājas mākslas skatē Hanoveras dziesmum svētkos izcēlās V. Baluša skulptūras bronzā, J. Indusa ainavas, klusās dabas un puķu gleznojumi un A. Legzdiņa brīvi veidotās, ar ūdenskrāsām notonētās skices uz papīra.

J. Soikana grafiku izstādē Minsterē bija vērojami meistariski darbi, liektu, rotējošu un šķetinātu līniju kompozīcijas. Atzīmējama arī J. Lāča īpatnējo koka mozaīku izstāde Vācijā.

L. Strunkes Stokholmā izstādītajās gleznās pētītas diagonāļu kompozīcijas interesantas iespējas. Atzinību par Karlstādē redzamām gleznām guvis I. Simka.

L. Mieriņa Bredfordā izstādītajos darbos risinātas ģeometriskas krāsu kombinācijas. R. Kronberga izstādē Londonā (skat. JG 70, 59. lp.) bija vērojams īpatnējs minerālu un akmeņu „portretu” klāsts.

L. Dombrovskas-Larsenas darbiem izstādēs Dānijā raksturīga sensibilitāte un muzikalitāte. A. Zariņa izstādēs Francijā guvusi kritiķu atzinību, it sevišķi par dinamiski gleznotiem plikņiem.

Lidija Dombrovska-Larsena, Polichroma reljefs (No viņas darbu izstādes Dānijā)

A. Kopmanis, Nē
(Pieteikta medaļa FIDEM izstādei Prāgā)

Austrālijā

Tēlotājas mākslas izstādē Sidnejas kultūras dienās atzīmējamas U. Aboliņa ainavas, G. Jurjāna stilizētie gleznojumi, T. Krūmkalna reljefie krāsu veidojumi, V. Spoģes-Erdmanes krāsu mozaīkas, J. Kasapceva, V. Medņa, M. Stīpnieces, K. Trumpja un L. Svīķera darbi.

Patstāvīgās izstādēs Sidnejā bija vērojami U. Aboliņa tīru krāsu simfonijas izstarojošie akvareļi un R. Baloža gleznas. Melburnā izstādes bijušas O. Biseniekam un K. Mednim. Atzinīgas kritiķu atsauksmes par savu darbu izstādēm guva M. Stīpniece Adelaidē un G. Pārupe Pērtā.

Ēvalds Dajevskis, Kristīnes istaba. Dekorāciju mets R. Blaumaņa lugai Ugunī Amerikas latviešu teātra uzvedumā 1968. g. − Ziemeļamerikas latviešu kultūras fonds piešķīra E. Dajevskim godalgu tēlotājā mākslā par šīs lugas dekorācijām.

ATZIŅAS

Latviešu kultūras dzīves centrs emigrācijā ir Ziemeļamerikā, kur vērojama dzīva darbība visos trīs apskatītajos kultūras dzīves apjomos − mūzikā, skatuves mākslā un tēlotājā mākslā. Salīdzinājumā ar Eiropu un Austrāliju, it sevišķi izceļas gleznotāju aktivitāte un panākumi. Jāatzīmē, ka Klīvlendas dziesmu svētki pulcināja 17.000-20.000 latviešu, kas ir „rekords” emigrācijā, vismaz pēdējo 20 gadu laikā.

Eiropā (galvenokārt Vācijā, Anglijā un Zviedrijā) visdzīvākā aktivitāte vērojama mūzikas apjomā. Liekas, ka Hanoveras dziesmu svētki guvuši krietni lielāku ievērību vietējā presē nekā līdzīgi svētki Ziemeļamerikā un Austrālijā. Šeit nozīmīga vāciešu labvēlīgāka nostāja pret latviešu centieniem (kā liecina arī Minsteres latviešu ģimnāzijas piemērs).

Austrālijas latviešu kultūras dzīvē nozīmīgākie ir teātrinieku panākumi, lai gan arī mūzikas un tēlotājas mākslas apjomos atzīmējami mākslinieki, kas, viesojoties Ziemeļamerikā vai Eiropā, guvuši lielu atzinību.

No latviešu māksliniekiem emigrācijā vislielāko starptautisko ievērību ir guvuši, šķiet, komponists G. Pone un gleznotājs S. Lūkins, arī R. Zusters, R. Staprāns. No mūsu dziedonēm pagājušajā gadā izcēlās A. Vaivode, koncertējot trīs kontinentos. Par mūsu izcilākajiem instrumentālās mūzikas māksliniekiem savās nozarēs ir atzīti pianisti A. Ozoliņš un M. Biezaite, čellists prof. A. Teichmanis un obojists A. Jansons. Salīdzinošiem vērtējumiem citās nozarēs pietrūkst kaut cik objektīvu pamatu.

Kultūras dzīves pārskatu sagatavojis Kārlis Ābele (Austrālijā). Tēlotājmākslas nozarē darbojies līdz Tālivaldis Ķiķauka (Kanadā), mūzikas nozarē − Imants Sakss.

Technisku iemeslu dēļ pārskatu par izcilākiem kultūras dzīves notikumiem Padomju Latvijā varēsim publicēt tikai nākamajā JG numurā.

JUBILEJAS GADS − 1968

Absurds būtu pieņēmums, ka latviešu tautas vairākums, kas dzīvo savā dzimtenē, laika posmā no 1944. līdz 1969. gadam nebūtu darbos parādījis, ka ir pārņēmis senču mantojumu un savukārt gatavs to nodot nākošajai paaudzei. Noklusējot šos latviešu cilvēku sasniegumus vispār, mēs netieši atzīstam, ka tie ir padomju
iekārtas nopelns. Apšaubot šos latviešu sasniegumus, mēs netieši atzīstam, ka savu
augstāko pilnību − savu valsti piedzīvojusī tauta − nav pēdējo 25 gadu laikā devusi nevienu izcilu sasniegumu dzīvē, zinātnē un mākslā. Diemžēl, technisku iemeslu dēļ JG redakcijai nav iespējams dot šai numurā pārskatu par dzīvi Latvijā 1968. gadā. Sekojošā illustrātīvā jubilejas gada notikumu pārskatā par notikumiem trimdā un
un Padomju Latvijā nolūks ir ierosināt domāt par Dr. M. Straumaņa bažām (Technikas Apskats, 52. num.), ka latviešu tauta, neraugoties uz latviešu kultūras veicināšanu kā Latvijā, tā ārpus tās iet pretim iznīcībai. (Skat 1. lappusi).

1968. g. vasarā trimdas luterāņu archibīskaps Arnolds Lūsis atgriezās manāmi sarūgtināts no pasaules baznīcu konferences Zviedrijā, bet pāvests Pauls VI apsveica bīskapu Juliānu Vaivodu 50 priesterības gadu jubilejā Latvijā, cita starpā sakot: Uzslavēdami Jūsu prātīgumu, Mēs nešaubāmies, ka Jūs ar labiem un pārbaudījumos nostiprinātiem nodomiem savus priestera, dvēseļu vadītāja un gana pienākumus pildīsit ar vēl lielāku uzupurēšanos un izturību un tā saviem jau gūtajiem nopelniem pievienosit jaunus kuplākus nopelnus, ko mūžīgais Tiesnesis atlīdzinās ar algu, šai dzīvei beidzoties. Mēs Jums novēlam vēl gaŗu, svētīgā, raženā darbā pavadītu un bagātām Dieva žēlastībām apveltītu mūžu. Mēs pazīstam Baznīcas apstākļus un tās stāvokli Latvijā, bet Mēs ceram, ka situācija uzlabosies. Mēs paļaujamies uz civilās varas labo gribu (in bona voluntate rei publicae moderatorum), uz izcilo izturību, ko ir parādījuši un parāda ticīgie tik lielās grūtībās...”

Jau pirms desmit gadiem trimdas reliģiskās dzīves vadītājus satrauca Vatikāna jaunā orientācija − diplomātisko provilēģiju atņemšana trimdas pārstāvjiem. Vatikāna oficiozs L'Osservatore Romano (5.1.59) rakstīja:

„Tagad nu izrādās, ka sakarā ar kādu situāciju, kas ir pārāk labi pazīstama, lai būtu vajadzība to skaidrot, Polijas un Lietuvas pārstāvjiem nav iespējams sagādāt tādus dokumentus, kuŗiem varētu tikt piedēvēts attiecīgais raksturs un diplomātiska vērtība starptautisko tiesību nozīmē.

Šī ir smaga situācija, kuŗu nožēlo kā pirmais Svētais Krēsls pats, bet šī situācija tomēr ir negrozāms fakts. No tās loģiski izriet, ka Sv. Krēsls stāv neiespējamības priekšā atzīt ļoti cienījamiem misiju vadītājiem to titulu, ar kuŗu viņi līdz šim ir tikuši greznoti.”

Tāda ir realitāte Anno Domini MCMLXIX.

1968. g. 22.jūnijā baltiešu studentu grupa demonstrē Apvienoto Nāciju priekšā, nosodot koloniālismu kā universālu postu.

Aglonas baznīcas labā nava; latviešu māmuļas lūdz Dievu.

Saule aizgrimst aiz Rīgas, namiem. Vecrīgas ieliņas jau ietin krēsla. Visilgāk saulē paliek Doma gailis. Visus jaunumus gaŗos gadu simtos tev pastāstījis ausmas putns, mošķu gainītājs. Ko tu domā krēslas stundā, Doms?

Varbūt par to, kur radušās ielas ar tādiem neparastiem nosaukumiem: Ļeņina iela, Sudmaļa iela? Kāpēc vairs nedzen govis uz Ganību dambi? Kāpēc vairs laukumā nečalo jautrie stabā kāpēji? Kur palikuši svari, uz kuŗiem svēra visas pilsētas preces, tikai nesvēra cilvēku ciešanu un sirdsapziņas smagumu?

Kaut kur griestu velvēs vēl raud aizgājušo gadsimtu ļaužu nopūtas un lūgšanas...

Fragments no Rūtas Ventas miniatūras „Doms”, Karogs 4, 1969.

Pārpildītā Doma koncertzāle Rīgā.

Latvijas valsts neatkarības piecdesmitā gadskārta ir aizvadīta. Kas bija vērtīgais un paliekošais? Plaši izreklamētā Amerikas latviešu apvienības vadības 100.000 dolāru programma, šķiet, piedzīvojusi neveiksmi. Plānotie mazattīstīto zemju apciemojumi izputējuši, brošūra ar Latvijas dabas skatiem un sausu tekstu nav saistījusi sveštautiešu interesi, Latvijas 50 gadu atceres ceļojošās izstādes gleznu klāsta kopiespaids bija pabāls. Un par ALA-s ceļojošo skati ļauts katram pašam spriest no pievienotā uzņēmuma.

Par 50 gadu atceres, ceļojošās skates kvalitāti lai spriež katrs pats no šī uzņēmuma.

Un tā angļu un vācu laikraksti vēstīja par Pasaules jaunatnes kongresu Berlīnē...

Neveiksmju ailē jāieskaita arī Lielbritānijas rīcība ar Baltijas valstu zeltu, tāpat latviešu jaunatnes kongresa aizliegšana Berlīnē.

Pozitīvāks sasniegums bez dziesmu svētkiem, kultūras dienām, 2x2 semināra un atsevišķu mākslinieku panākumiem liekas ir ievadītā Baltijas tautu zinātnieku kopdarbība. Pirmā Baltijas studiju konference notika Merilendas universitātē no pag. gada 27. novembŗa līdz 1. decembrim. Konferences dalībnieki nodevās zinātniskai Baltijas problēmu pētīšanai, izvairoties no politiskām frazēm un neaizveŗot acis pret attīstību pasaulē. Līdz šim politiskai aģitācijai dotie mesli bija izslēguši mūs no zinātniskās pasaules kopības.

1968. gadā piepildījās arī Reiņa Birzgaļa pareģojums, ka Lielbritānija saglābs savu saimniecību ar ārzemju kapitāla palīdzību. Latvija Amerikā, 10.2.68.

Samērā maz latviešu 50 gadu jubileja atbalsojās patvēruma zemju sabiedrībā, presē un raidījumos. Visvairāk 18. novembri pieminēja vācieši − līdzvainīgie 1939. g. nolīgumā, kuŗa rezultātā Baltijas valstis zaudēja savu patstāvību.

vācu armijas saspridzinātie Rīgas tilti 1944. g. oktobrī.

Baltvācu izdevuma Baltische Briefe titullapa 1968. g. novembrī.

Pirmie latviešu censoņi, dzimtļaužu dēli, devās uz augstajām skolām Tērbatā, Pēterburgā, Maskavā, Drezdenē un citur, kur tie mācījās svešās valodās. Jaunieši, kas mūsdienās grib konstruēt kibernētiskās mašīnas, kā arī iedziļināties dzīvās šūnas noslēpumos vai pētīt atomu sadursmju teorijas problēmas, bieži vien ir spiesti mācīties svešā valodā paši savā zemē. Tāda ir cena par rūpniecības izaugsmi.

Sintētiskās šķiedras pavedieni tinas Daugavpilī... Vāciešiem neizdevās mūs pārvācot, krieviem − pārkrievot. Vai modernā technoloģija palīdzēs iznīcināt latviešu tautu?

Padomju Savienības iedzīvotāju skaits 1968. gadā palielinājies par 2,3 miljoniem. Pilsētu iedzīvotāju skaits pieaudzis par 3 miljoniem. Valsts iedzīvotāju skaits sasniedzis 239 miljonus. Statistiķi ziņo, ka Latvijas iedzīvotāju skaits pērn palielinājies par 15.000, sasniedzot 2.315.000. Cik no tiem latviešu?

Rīgas jūrmala. Skats uz pludmali.

Dr. Jānis Peniķis diskutē ar 2x2 semināra dalībniekiem − latviešu tautas atslēga nav Āfrikas nēģeru rokās. „Mūsu politiskajā domāšanā joprojām dominē − gan drusku mazāk nekā agrāk − tas, ko varētu saukt par „zviedru kompleksu”: gan jau zviedri (vai angļi, vai amerikāņi) nāks mūs izglābt un atbrīvot, ja tikai mēs viņiem pierādīsim, ka esam veca kultūras tauta un piederam patiesībā pie Rietumiem, nevis Austrumiem.”

Dāliņ, velc! sauca un jūsmoja latvieši trīsdesmitajos gados. Pašlaik atskatoties, trīsdesmito gadu rekordi liekas niecīgi. Jāņa Dimzas rekords lodes grūšanā bija − 15,19 m, mūsdienās Juris Pūce grūž lodi veselus četrus metrus tālāk. Un Meksikas olimpiadas uzvarētājs Jānis Lūsis meta šķēpu vairāk nekā 20 metrus tālāk par neatkarības laika rekordu − 90,10 m!

Augšā: Juris Pūce, Kanadas vienības karognesis Panamerikas spēlēs. Cik līdzīgas un reizē nevienādas šīs gleznas...

Uzņēmumā pa kreisi: Jānis Dimza 1932. g. olimpiadā Losandželesā.

Tendence sekot tautas dzīvei Latvijā 1968. gadā kļuvusi noteicoša. Arvien lielāks kļūst to kultūras darbinieku, izcilu sasniegumu vai jubileju skaits, ko atzīst un atzīmē abas puses. Piemēram, pirmās latviešu teātŗa izrādes 100 gadu atceri 1968. gadā piemēroti atzīmēja kā dzimtenē, tā trimdā. Akadēmiskais Jāņa Raiņa Dailes teātris Rīgā bija sagatavojis uzvedumu Lai top!, bet Sidnejas latviešu teātris Austrālijā simtajai dzimšanas dienai par godu deva Žūpu Bērtuļa jauniestudējumu.

Visbeidzot, jubilejas gads bija arī jauno dzejnieku gads. Liekas, ka dzimtenes un trimdas dzejnieki savā radīšanā izjūt kopējas problēmas, vēlēšanos pacelties augstāk pāri varām. Problēmu risinājumi, kopējas nākotnes vīzijas it kā veido tiltu, pa kuŗu uz sastapšanos iet tie, kas lasa Imantu Ziedoni un Ainu Zemdegu, Ivaru Lindbergu un Vitautu Ļūdēnu, Astrīdi Ivasku un Jāni Pēteru un visus pārējos no dažāda veida autoritātēm atraisījušos dzejniekus. Kopsavilkumā liekas, ka latviešu lirikas staru tilts ir jubilejas gada visiepriecinošākais aktīvs.

Jaungaitnieki padomju Rīgā...

„Daugavas” (VEF) zēnu komanda. No kreisās: komandas treneris Jānis Pasītis, futbolisti Jānis Zeltiņš (dzimis 1956. gadā), Aleksandrs Pavlovs (1956), Jurijs Maluhijs (1956), Sergejs Muratovs (1957), Aleksandrs Nikolajevs (1956), Jurijs Cvetkovs (1956), Aleksandrs Tagajs (1956), Valerijs Barabanščikovs (1956) un Jevgeņijs Čebatarjovs (1955).

(Foto: A. Pūpols, Liesma 4, 1969).

Jaungaitnieces draudzības dienās Niagarā...

Lai tas būtu cik bēdīgi būdams, daudziem vecākiem trimdā neizdodas iemācīt saviem bērniem mīlēt to nākotni, par kuŗu tik daudz latviešu asinu izliets gan Rīgā, Liepājā, Valmierā, Litenē, Biķernieku mežā, Salaspilī, Kurzemes cietoksnī, gan neskaitāmās citās vietās plašajā pasaulē.

(Foto: J. Ligers)

JUBILEJAS GADS ED. KEIŠA KARIKATŪRĀS



Par ko Rīga smejas: pēc dziesmu svētkiem.	Visi riņķo un kustas, bet uz priekšu netiek.

Par ko paši smejamies: varbūt kāpas varētu pārdot lielajam Jānim, un viņš mums te uzceltu Rīgu.	Nogriezt ir vieglāk, nekā salāpīt...

Toronto akvārijs	Jāprot spert vai skriet

Mazais Modris pieveicis lielo Vili	Treji vārti − pa kuŗiem spert?

Māksla ir nogriezt griežamo, nesamaitājot lasāmo vai laikraksts, kas daudz ko groza.