|
Ausma Jaunzeme
MORFIJA SAPŅI |
|
 |
|
|
I
Mākonis
|
un Tu esi neaizsniedzami tālu. Redzi: es Tevi mīlu. Bet Tu nevari manus murgus vairīt.
Zvana telefons. Cilvēki staigā. Smejas. Televizija kliedz. Trokšņu viļņi nāk un iet. Pusmiegā es jūtu Tevi man pieskaŗoties -- glaudot -- bet Tu neesi te.
Un tad Tu saki: „Mīļā, es nākšu katru dienu pie Tevis, lai Tev būtu labi.” Bet dienas velkas smagas viena pēc otras - aukstas - bez Tava siltuma, bez saulainās pļavas un kalna nogāzes, izcirtuma ar viršiem un meža zemenēm.
Skaidrais strauts ir pārvērties smagos morfija dubļos smagi brienamos, kas elpu velk ciet.
Mitrs, pelēks mākonis mani apņem, un es kliedzu bailēs pēc Tevis.
|
 |
|
|
II
„Pazemes žurkas”
|
jēlā aste velk musturus putekļos, ļaunus vārdus, stipras burvju zīmes.
Otra pelēka zvīņainu asti, sarkanām stindzinošām acīm.
Trešai, melnstrīpainai, inde mutē pil piķa melna. Viņas nebaidās mana asi trītā zobena cirtienus, nevairās uguns pagaļu burvju loka, tuvojas lēnām, bet neatlaidīgi.
Vēl tālu. Nu visām iet pakal desmit mazu tādu pašu, nu trejdesmit -- viņas aplenc mani, aplis jau ciet, asie, kārie zobi arvienu tuvāk -- jūtu to asiņaino dvašu nepacietīgi elsājot pretim. Astes dusmīgi vēdina -- gatavas uzbrukt.
Kliedzu -- -- aplipušas man apkārt, kož gabalus, zīž asinis -- melnajā naktī redz tikai to sarkanās acis un rīkles.
Bet naktī taču žurkas guļot?
Zvani – dunoši noskan aizsit ausis – stipri zvani arvienu vairāk dažādos toņos aug, un zeme dreb.
Attaisu acis: viņās spīd saule.
|
|
III
Sadzīs |
gaŗas smilgas man šūpojas apkārt. Gaidu: Tu nāksi pāri pār kalnu.
Es staigāju oļainā krastā basām kājām, meklēju Tevi starp viļņiem zaļiem un pelēkiem - baltzilām putām: Tu piebrauksi ozola laivā.
Es gaidu, kad Tu parādīsies pie apvāršņa. Tu smaidīsi un māsi, Tu sauksi mani vārdā. Es pakritīšu, steigdamās pretim, nobrāzīšu celi, Tu mani pacelsi rokās kā bērnu, teiksi: „Meitenīt”... un nesāpēs.
No savas baltās, sterilās slimnīcas gultas es gaidu, Tu nāksi istabai pāri. Tu teiksi: „Tev vairs nesāp”, un man būs labi.
Bet durvīs paliek vientulības tukšums.
|
 |
|
|
IV
„Vārdi vējā”
|
pacel mani savās rokās un šūpo – šūpo viegli seklā miegā.
Es esmu izsalkusi- nāc -- es neatstāšu nevienu sprīdi no Tevis neskūpstītu - dzeršu Tavu elpu lieliem, kāriem malkiem -- pretim es došu Tev savu krūti dzert smagu, pārpilnu: manu sirdi.
Šinīs naktīs Tu apsedz manu seju ar sevi glabāt no svešādiem rēgiem baidošām domām -- Tu atļauj izspiesties cauri tikai Dionizija mūžīgam likumam.
Es esmu pilna no Tevis un vientulībai vairs manī nav vietas: Tu esi manī atradis mājas.
Tava seja ir tuvu -- es jūtu Tavu vaigu uz manām lūpām -- Tavas rētas ir skaidras; raugos dziļi Tavos acu zilajos laukumos, kuŗi izplūst hipnozē tālāk arvienu tālāk-- Un tad Tava balss ir tālu gaisā, vārdi svešādi, skaņas tuvas šūpojas vējā caur atvērto logu - -- lēnām izzūd melnajā naktī.
|
 |
|
|
V
Mirāža |
Ja uz tās aug palmas kā tuksneša oāzē Un cik naktis es esmu meklējusi šinī slāpstošā tuksnesī ūdeni, ūdeni tādu, kāds tecēja tanī dzidrajā strautā, atceries?
Arī akā, pie diviem bērziem Lielā un Mazā bij skaidrs ūdens no zemes karstajam dienvidum.
No smiltīm paceļas tikai fata morgana, vizuļo horizontā, vilina arvienu tālāk nezinībā, iznīcībā meklējot, kur varavīksna pieiet pie zemes.
|
|
|
|
|
VI
„Es esmu dzīve”
|
un lielais papardes zieds meža dziļumā uzliesmo un nodziest. Es lēkāju no ciņa uz cini pār purvu, tu mani mēģini noķert, satver, es pasmejos, izlokos un atkal esmu tālu no tevis.
Es esmu dzīve (tu nezini): mana dvēsele ir kaila uz manas krūts un nekaunas. Tu esi mani meklējis jūŗas tālākos dziļumos, bet tu nezināji, ka tu mani meklē.
Seko, seko tām maldugunīm, fosfora liesmiņām, kuŗas sola. Arī es solu: redzi, es plaukstā turu tev sirdi,
Tu steidzies?
Tikai es redzu papardi ziedot- - Tikai man ir tūkstoš acis un trejdeviņas balsis.
|
|
VII
„Vēnus kalnā”
|
spīganas dejo gar sienām, vilinot Tevi projām no manas gultas, kailām, skaistākām, pilnākām krūtīm, gaŗākiem, košākiem matiem, vijīgas, baltām, mīkstām mīlētāju rokam tas Tevi apkampj nekautrīgi un glauda pāri -- Tu mīli vienu no tām, Tu nezini manis Tavas rokas staigā pār viņu, man trīcot, Tu viņu gribi un ņem, un viņa ir skaista. Viņas piere ir gluda un balta, mati biezi un melni, kastaņu acis, spītīgi veidotas lūpas, it kā man sakot: „Redzi: es māku Tev viņu atņemt -- Tavas acis un mati ir bāli.”
Bet Ovidijs rādīja skaistāko sievieti krūtīm ne lielākām kā apņemt ar roku vai muti -- Izolde stāvēja, gaidot sārtu, visaugstāk dzimusī, zemes pielūgtā, paraugs statujām gotiskās katedrālēs -- slaika, tievās rokas sietas, iešūta brūnsamta tērpā, cieši gulošā, sānos zelta diegiem -- gaŗajām bizēm sidraba sprādzēs, tikko manāmām krūtīm
Tā, kuŗu Tu apkampi no Holivudas lielfilmas: drebošas, sagrūztas kopā –- viņai raganas, ne karalienes asinis.
Spīganas aizdejo. Tu ej viņām līdz smejoties, ķeŗot - Tu gandrīz uzskrej man, ieraugi, mazliet apjūc, nosarksti -- izskrej --
Atvērtās durvis blenž manī kā akla melna acs. Logā: atkal lec saule.
|
|
DZEJNIEKI
|
Alfons Maldonis dzimis 1929.g. Dzūkija (Dienvidlietuvā). Beidzis Viļņas universitātes filoloģijas fakultāti. Jau ilgus gadus strādā izdevniecībā „Vaga” par galveno redaktoru.
Viņa dzejoļu krājumi - Vasaras vidus (1958), Vēji gaiņā debešus (1960), Saules lietus (1962), Aug koki (1965) un Šie gadi (1966).
Viņa dzeja tulkota krievu, poļu, vācu, ukraiņu, moldāvu u.c. valodās.
Alfons Maldonis ir liels latviešu dzejas draugs, pats atdzejo mūsu dzejnieku darbus un rūpējas par latviešu dzejas popularizēšanu Lietuvā.
Izdevniecība „Liesma” Rīgā publicējusi Aljona Maldoņa dzejas izlasi Aug koki.
Daina Avotiņa, izlases sakārtotāja un atdzejotāja, priekšvārdos saka:
...Nokļuvu nelielā meža ciematiņā. Alfona Maldoņa dzimtenē. Dziļš, diendusas snaudā aizsapņojies mežs atšķir šos cilvēku mājokļus no pulsējošās šosejas, no visas pasaules. Liekas, pat laiks tur apstājies jau pirms kādiem simt gadiem, nospriedis, ka nav vērts steigties, un mierīgi atgūlies zaļajā vīstoša siena vālā palejā. Bet pakalnos, dzerdamas sauli, briest vārpas, visur bezgalīgs miers - mežā, pļavās, druvās un pagalmos. Pa šo mieru skraida basas bērnu kājas. Daudzas. Priecīgas. No mežmalas, vējam uzpūšot, atvilnī stipra aveņu, sēņu un trūdošu lapu smarža. Visur miers, miers, miers.
Bet kāda veca māmuļa man stāstīja, ka pēc kaŗa te no sešpadsmit mājām palikušas tikai astoņas, ka šie rāmie pakalni bijuši vienas vienīgas dziļas, sūrstošas brūces un pat koki mežā klusi vaidējuši...
|
|
|
|
| IKDIENIŠĶAS DOMAS |
Par to sev un citiem taujā, Par to tagad jādomā katram. Acīm kā rūpnīcas logiem degt ļaujam - Kur galveno atrast?
Domā rītos pilnā autobusā, Kur nav vietas, elpot grūti, Sešpadsmitgadīgie raksta klusi Sveicienus pirmai mīlai uz rūtīm.
Domā, kamēr celtnis paceļ siju, Kamēr nosver maizes klaipu labu. Ar ko saistīti esam un bijām? Vai ar to, kā vēl trūkst? Vai ar to, kas dabūts?
Kuŗa mūsu visīstākā puse? Kas to kaitina, kas prieku dara? Gluži kā dažādu maršrutu autobusi Pagātne un nākotne mums simtreiz pabrauc gaŗām.
Par to ikviens klusi domā tagad, Jautā sev un citiem, pūlas saprast. Meklē atbildi, lai cik tā smaga. Tā var galveno atrast.
|
| VIŅPUS KALNAM |
Tālais, lietavu mērcētais ciemat, Tu par pamestu bērnu man sācis jau kļūt: Vai gan nākot pie tevis ciemā, Vienmēr bailes būs jāsajūt?
Kalnā uzkāpis, nedroši raugos, Vai vēl klajuma vidū man gaisma te spīd. Vienreiz, pārnākot atkal šais laukos, Tie kā svešnieku sāks mani projām dzīt.
Melna nojausma dvēselē duras, Kad nāk pretī man pļavmalas zaļās un birzs. Ko te atstāt, lai ilgi turas Dzimtais siltums un mani šeit neaizmirst?
Un lai vecāku piemiņu sargātu svētu Savā mūžīgā vietā te pelēkais jumts? Lai pār čaganām kupenām noturētos Takas kā tilti uz mājām mums?
Ko lai daru, ka liktenis aizveda tālu Prom no paaudzes, kuŗa vēl vagu aŗ. Tēva atstātās pēdas uz valganā māla Kalnā tikko vairs samanīt var...
|
|
*
|
Tīrumi tie paši, vagas tādas pašas Cita citai blakus tālu skrien. Augstā debess velvē jaunu zvaigžņu trases Nomet cepuri un augsti galvu slien.
Sirmi, visu sapratuši, stāvat – Cilvēkam jau pieder debess, zemes lauks Desmit gadus trunē rati dīķa rāvā, Nekur nav, kur ar tiem braukt...
Aizved kravu traktors, aiztrauc autobusi, Straujā, vieglā gaitā pieved visur klāt. Aizejot no „mana”, nonākot pie „mūsu”, Kājāmgājējs nevar zemi izstaigāt.
Šodien padomājiet, kur jūs liekat Savu roku, savu domu siltumu, Kamēr pēdējoreiz jāsatiekas Nav ar vasaru vai ziemu jums.
Pilsētas par bērniem ātrāk izaugt steidzas, Dūmeņus par balstiem debesīm tās dod. „Dzīvoju un novecoju” - mūsu tēvi teica. Šodien neērti to būtu atkārtot,
Ātri viss kļūst citāds, ātri ātri mainās Pasaulē un arī dzimtā novadā. Citas dziesmas rodas, citas ceļa ainas... Atmiņai par smagu nasta tā.
Un kā pērkons dobji aizgrand notikumi, Un ar jaunu bangu citi atvilnīs. Pagājību šāva, dega sārtu dūmi, Nākotni bez tiesas katram piespriedīs.
Vairāk brīnumu pats redzēt veļos, Citādi tik nemierīgs kļūst prāts, It kā būtu es no dzīru galda cēlies, Aizgājis, kad svētki jau ir klāt.
Lauki kailām galvām iet uz vecumpusi, Katrā debess kaktā zvaigžņu miljons mirdz: Zeme griežas saulei apkārt klusi klusi. Atjaunojies vēl, atjaunojies, sirds!
|
| AUG KOKI |
Man tik labi, ka šeit koki zaļo, Lejā upe tīrus viļņus trauc. Namu sienas te no vēju vaļas Manu mazo meitu saudz.
Man tik labi, radio ja raida Dziesmu, kuŗai klusa, silta balss. Manas vasaras ar gaismu skaidru Garo vēl, kaut upe sāk jau salt.
Jāpalasa grāmata pirms miega, Tomēr sapņi nenāk ciemos sen, Katru nakti sasnieg sniegi, sniegi... Atkal dziļu ziemu šurpu dzen.
Vēji kupenas nes pāri jumtiem. Klusas domas izklīdušas skrien. Laiks, tāds gaŗš un nemainīgi skumīgs Tā kā svētdiena šurp atkal smagi brien.
Esam likteņus mēs salauzuši, Un pēc daudz kā esam tiekušies. Mūsu bērni drīz būs izauguši, Un mums gaŗām viņi ies...
|
|
|
|
| Enns Vetemā |
Enns Vetēmā (Vetemaa) dzimis 1936.gadā. Beidzis Tallinas politechnisko institūtu un konservatoriju. Labi pazīst arī glezniecības mākslu. Literātūrā jaunais autors pieteicās kā dzejnieks. 1962.gadā iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums Balss lūzums. 1966.gadā tam sekoja nākamais krājums.
Līdz ar Mati Untu (Unt) un Arvo Valtonu (Valton) Enns Vetemā pieder pie igauņu jaunākās prozas apdāvinātākiem autoriem. 1969.g. iznākusi viņa Mazā romānu grāmata, kuŗā sakopoti īsromāni Monuments 1965), Spēlmanis (1967) un vēl nepublicētais Mazs rekviēms mutes ermoņikām. Abi pirmie īsromāni plaši pārspriesti igauņu presē un pārtulkoti vairākās svešvalodās. To galvenais temats ir labā un ļaunā, vainas un nevainīgas attieksmju analize pēckaŗa Igaunijā. Tiem piemīt dramatisks spriegums, un stāstījums risinās mozaīkas veidā.
|
|
TRAKTĀTS PAR MIERA CILDENUMU
|
Ja zemie nedomā par zemām lietām viņi mūžam netiek uz augšu. (B. Brehts. „Vacu kaŗa ABC”)
Gribēja rakstīt šis vīrs skaistu traktātu par miera cildenumu Bet kā gan vari sekmīgi cildināt mieru ja neesi sakrājis pietiekami daudz naida pret kaŗu Bet kā gan tu vari sakrāt pietiekami daudz naida pret kaŗu ja tev vēderā ir cepts tītars ja tev pīpē ir Dobbelman-tabaka ja tev gultā tava dārgā Charlotte
Vīrs devās uz Portoboniju kur ložu lietus lija
Velns rāvis Nevaru koncentrēties kārtīgai nīšanai viņš rakstīja sievai pirmajā nedēļā Man visas savas dārgās dusmas jāizdusmo uz zeķu caurumiem Visi šuvēji skroderi kļuvuši kareivji Darbs man neveicas...
Velns rāvis Nevaru koncentrēties kārtīgai nīšanai viņš rakstīja sievai otrajā nedēļā Man visas savas dārgās dusmas jāizdusmo uz siera caurumiem jo cita nekā man vairs ēdama nav Siera caurumi nav necik barojoši Darbs man neveicas... Nelabais rāvis Nevaru koncentrēties kārtīgai nīšanai viņš rakstīja sievai trešajā nedēļā Man visas savas dārgās dusmas
jāizdusmo uz nešķīsto aukstumu No manas mājas atlicis tikai caurums no manām zeķēm atlikuši vienīgi caurumi no mana siera atlikuši tikai caurumi Darbs man neveicas...
Ceturtajā nedēļā vīrs vairs nerakstīja nekā Viņam uz galvas bija uzkritis fugass Palika pāri zeķu caurumi un siera caurumi un trīs piezīmju grāmatiņas ar lāstiem par izdusmotajām dusmām un iznīsto naidu Bet viņa Charlotte nodeva drukāt šos trīs bloknotus ar virsrakstu „Traktāts par miera cildenumu” Runā, ka traktātam neesot nekādas vainas
|
|
*
|
- Tas būs vēl ļaunāk nekā ar vējdzirnavām, - teica Sančo. (Servantess, „Dons Kihots”)
Zemeslode tu apaļā milzu mamma kas glāsti sevi ar vējiem un kasi ar cilvēkiem daudzi mani jaunie draugi ir rakstījuši par tevi ļoti skaisti Pielikt ausi pie tavas krūts (tikpat labi man šķiet varētu sacīt pie vēdera) un klausīties klausīties klausīties ir teikts šajos dzejoļos Sakausēt dvēseli savu ar tavu (kuras tev nav Un es nezinu ko varētu sacīt tikpat labi) un sajust sajust sajust ir teikts šajos dzejoļos.
Vai tu esi maz padomājusi tu apaļā milzu mamma par ko tevi tā slavēt mēdz
Jūs tak esat uzauguši pie manas krūts... es dzirdu tavu retorisko nopūtu
Esam Bet mūsu uzaugšana pie tavas krūts bija ne mazāk grūta kā blakts uzaugšana uz mūsu krūts... Ja mums piedzimst bērni viņiem nav ko meklēt tavu krūti Tavu krūti meklēdami koki nobrāž savas saknes līdz asinīm un dzīvnieki nobrāž savus nagus līdz asinīm un cilvēks nobrāž savas smadzenes līdz asinīm
Kāpēc tad tevi tā slavē tu apaļā milzu mamma Vai esi padomājusi
Tāpēc ka esam dažkārt kā mucas līdz malām pilnas ar mīlestību un tāpēc ka mums šī mīlestība kaut kur ir jāizlej un tāpēc ka tu esi vislielākais priekšmets mīlēšanai kas mums ir patlaban pa rokai
Ņem to zināšanai tu apaļā milzu mamma tu kam tēva vietā ir bijis Gadījums tu kas mūžīgi griezies pati ar sevi un griezies tu ...dārgā!
|
|
*
|
Sev par draugu es ņemšu Sauli uz viņu varu būt vienmēr drošs Nav gadījies ka viņa būtu snaudusi vēl pēc saules lēkta vai aizgājusi gulēt pirms saulrieta No rīta līdz vakaram viņa gatavo zāli telēniem un zemenes mazajiem meitēniem
Mēs neapnīkstam tai lai arī griežamies viņai apkārt
Un Saulei jātur mūs ciet aiz nabas saites (Jo citādi Zemeslode var kaut kur aizbrāzt un pazust)
Nekļūst viņa lepna ja klanāmies tai un saucam viņu par Ra
Vienmēr un allaž viņa veic savu darbu kārtīgi Un ir gatava izdāļāt brūnumu biedru vēderiem
Neaizmirst pastumt uz priekšu mazo kaunīgo saules pulksteņu ēnas Bez tam Saule neslēpj arī savus plankumus un cenšas tos pieveikt pati ar saviem spēkiem --- Kad mēs guļam tad Saule smaida nēģerēniem Kongo --- Es sev noteikti ņemšu par draugu Sauli
|
