Gundars Pļavkalns
GAITENIS
X. vēl joprojām nezināja, kā tas bija gadījies, bet viņam bija jāvirzās uz priekšu pa šķietami nebeidzamu gaiteni. Varēja arī apgriezties un soļot pretējā virzienā, neviens to nebija aizliedzis. Gaiteņa gals šā vai tā nebija saskatāms. Varbūt X. bija dziļā un ilgā nesamaņā pēc kāda vairāk vai mazāk parasta nelaimes gadījuma. Varbūt viņa normālo uztveri bija iznīcinājušas agrāk nepieredzēta bioloģiskā kaŗa sekas. X. pats par šo dīvaino situāciju prātoja gandrīz visu laiku, bet neatrada neviena kaut cik apmierinoša izskaidrojuma. Viņš miglaini zināja, ka šī lieta bija sākusies ar kaut ko briesmīgu un neikdienišķu. Vienīgā īstenība tagad bija šis ar prāvām atstarpēm mākslīgi apgaismotais gaitenis bez logiem, zaļpelēkās sienas, baltie griesti, tumšsarkano, aizslēgto durvju virkne, putekļainā, visādām drazām piemētātā akmens grīda. To nebija iespējams nopietni apšaubīt.
X. nebija viens. Un varbūt tomēr? Vai tās nebija tikai nebeidzamas murgu izrādes personas, kas allaž kustējās, sarunājās, nāca un gāja, kuŗām X. nekad nepiekļuva tuvāk par kādiem pāris metriem? Viņš nezināja, kas būtu nejaukāks: gandrīz nebeidzami ilgs gājiens pilnīgā vienatnē vai šo svešinieku pastāvīgā klātiene, no kuŗas izbēgt varēja vienīgi tualetes telpās (tās nebija aizslēgtas). Pārgulēt viņš mēdza uz gaiteņa netīrās akmens grīdas. Šad tad X. pamanīja pret sienu atslietus sainīšus, kuros bija sviestmaizes un limonādei līdzīga dzēriena pudeles vai tīra veļa. Grāmatas un pārnēsājamo radio viņš izmeklējās veltīgi. Vienmēr sviestmaizes, limonāde, veļa. Mazgāties varēja tualetes telpās pie krāniem; dušas X. tur nekad neatrada. Svešinieki viņu mēdza nopētīt apmēram kā zooloģiskā dārza iemītnieku - īpaši tad, kad viņš mazgājās. X. tomēr nelikās daudz traucēties; reizēm ar izsmieklu paskatījās uz svešo sejām. Tajās bija kaut kas pazīstams un arī kaut kas pavisam svešāds.
X. jutās reizē vientuļš un citu klātienes mocīts. Ar svešajiem runāties viņš nemēģināja, lai gan viņu valodas dīvainās skaņas pamazām kļuva pazīstamas un saprotamas. Toties viņš tos šad tad novēroja ar nepieklājīgu atklātību - viņi taču arī nebija pieklājīgi... Reizēm X. novērsās, blenza sienā vai aizsedza acis ar delnu; šādos brīžos viņš lūkoja atcerēties savu agrāko, tik ļoti atšķirīgo dzīvi. Tā šķita it kā sīkās druskās satriekta; daži fragmenti bija spilgti un pazīstami; citi likās svešādi, it kā izbalējuši vai apbružāti; vēl citi bija pazuduši - to vietā bija tukšums, bezsakarība, neatminamas mīklas. Iznira ielas vasaras saulē, ēnaini priekšpilsētas dārzi, drūzma pilsētas centrā, īsbrunčotas meitenes vējainā rītā, busi, satiksmes ugunis, gaismas reklāmas naktī, paša dzīvoklis, puikas gados daudzkārt skatītās skolas telpas... Tad atkal tukšums. Atkal gaitenis.
Parasti X. mēdza iet bez īpašas steigas tik ilgi, kamēr bija galīgi noguris. Tad viņš nometās uz akmens grīdas, nolika galvu uz veļas sainīša un tūdaļ aizmiga. Miegs visumā nebija nekāds patīkamais, uzmācās daždažādas pretīgas ainas; uz tām viņš palaikam reaģēja tikai ar dažām savas psīches daļām; pārējās bija it kā izdzēstas vai dziļā letarģijā.
Pamodies viņš nožāvājās, izstaipījās, gausi piecēlās un soļoja tālāk. Agrāk X. pāris reizes bija kritis panikā un sācis skriet, lūkodams sasniegt gaiteņa galu vai neaizslēgtas durvis, kādu pieejamu istabu ar logiem, pa kuŗiem varētu redzēt ārpasauli, bet panākumu nebija nekādu. Tualetes telpas vienmēr bija bez logiem. Svešā ārpasaule palika neskatīta. X. bija zaudējis gandrīz visas cerības to redzēt vai sasniegt gaiteņa galu, bet kaut ko vajadzēja darīt, tādēļ viņš pamazām gāja tālāk. Tālāk. Tālāk. Vienmēr tā pati aina. Vienreiz X. sadauzīja limonādes pudeli un grasījās pārgriezt artērijas, bet sadauzītā pudele pēkšņi izgaisa kā nebijusi; roka palika tukša. X. gāja tālāk. Tālāk. Tālāk. Tālāk. Vienmēr tā pati aina. Zaļpelēkas sienas. Tumšsarkanu durvju virkne. Balti griesti. Mākslīgs apgaismojums. Tālumā tumsa.
Pret šo fonu rēgojās svešo sejas un augumi, kas vienmēr automātiski pārvietojās uz priekšu pat tad, ja svešie bija atslējušies pret sienām un sarunājās savā starpā, šad tad paskatīdamies uz X. Viņu tie visumā gaŗlaikoja. Ar zināmu interesi X. vēroja tikai sievietes, īpaši vienu no tām. Viņas vaibsti bija visumā pareizi, bet ar dažām sīkām nerēgulāritātēm; grieķu skulptūra tā nebija. Taču it kā izkaltajās vai rūpīgi izzīmētajās līnijās un gandrīz bezvielas elegancē bija kaut kas saistošs. Deguns bija gandrīz taisns, ne mazākā mērā uzrauts, atgādināja profilus ēģiptiešu gleznojumos un skulptūrās - un mazliet arī putna knābi... Kājas bija slaikiem kauliem, bet diezgan muskuļotas un apaļīgām ciskām. Šāda kombinācija - mazliet „putnveidīgs” profils un paslaikas, bet ne jau bezmiesīgas kājas - viņā allaž bija radījušas diezgan stipru, pa daļai neizskaidrojamu iespaidu; to X. atcerējās no savas agrākās dzīves. Viņas acis bija platiem atvērumiem un daļēji zaļganas, daļēji gaišbrūnas; daži tādas apzīmētu par duļķainām, bet X., kam zilas acis likās banālas, jauktā krāsa šķita daudz interesantāka. Lūpas bija mazas, izliektas, noteiktām līnijām. Tā bija paša X. mute sievišķīgā izdevumā. Ja uzmanīgi vēroja, nācās atzīt, ka svešā sieviete vispār bija gandrīz X. sievišķīgā izdevumā. Gandrīz. Ne gluži. Tā tas bija kaut vai ar matu krāsu, X. patiesībā jūsmoja par melnmatēm, bet kaut kā bija saistoši vērot sievietes, kuŗu matu krāsa atgādināja paša X. gaišbrūno cekulu. Svešiniece reizēm koķeti pasita brunčus mazliet uz augšu, rosinot pusnopietnu kārdinājumu noglāstīt lieliski veidoto cisku, bet X. zināja, ka tuvāk par diviem metriem nekad netiks un ka šā vai tā droši vien nesekotu pēkšņam impulsam. Iztēles ainas nozīmēja patīkamu, kaut drusku mocošu izklaidēšanos. Kādas domas slēpās aiz elegantās pieres, kuŗā gandrīz nemaz neiezīmējās uzaču kauli? Sieviete viņam reizēm laipni uzsmaidīja, dažreiz pablenza it nikni. Reiz viņš pamodās un tūdaļ ieraudzīja raibās acis vērojam viņa seju pētoši un, kā likās, ne bez zināma nicīguma. X. nosprieda, ka svešiniece viņam nedraudzīga. Smaidi droši vien bija tikai liekulība, mēģinājums tīt ap pirkstu vai vērot sava šarma ietekmi. Varbūt viņai pat gribētos, lai X. tēlo Malvolio lomu. Dažā ziņā viņa bija gandrīz viņš pats, tikai ar pretējā dzimuma svešādību; un tomēr šis skatiens. Turpmāk X. domāja tikai par viņas skaistumu un magnētismu, nelikdamies ne zinis par naidīgajām domām. Svešiniece nozīmēja izklaidēšanos un bezcerību.
Laika sajūta bija izzudusi. X. vairs neapjēdza, vai aizslīd dienas, nedēļas vai gadi. Allaž nebeidzamais gaitenis ar tumsu tālumā. Vienmēr mākslīgais apgaismojums. Aizslēgtas un neuzlaužamas durvis. Neviena loga. Netīra akmens grīda.
Tad kādu dienu - vai varbūt nakti, jo X. sen vairs neatšķīra dienu no nakts - kaut kas likās maināmies, lai gan sākumā nevarēja pateikt, kas īsti. Svešinieki sāka attālināties un beidzot izgaisa. X. nu tiešām bija viens. Tumsa gaiteņa tālumā it kā sāka pārvērsties krēslā. Pēkšņi X. ieraudzīja pēdējo spuldzi, kāpnes, kas veda lejup, ārdurvis. Apstājies pie durvīm, X. ilgi neuzdrošinājās mēģināt tās atvērt: ja tās izrādītos aizslēgtas, viņš varbūt sāktu trakot. Beidzot viņš nospieda rokturi, cerēdams, ka durvis vērsies un ka ārā būs saule, - ēnas, zāle, gaiši mākoņi... Ārā bija gandrīz pilnīga tumsa, bet X. dzirdēja koku šalkšanu, juta vēsu vēju un kaut kur tālumā saskatīja it kā apgaismotu logu. Uzmanīgi, taustīdamies, pieņemdams, ka varētu sākt skanēt šāvieni un svilpot lodes, X. pamazām virzījās uz tālo, sīko gaismas plankumu.
