...Savā plašajā argumentācija par tā saukto „dokumentācijas centru” P. Lejiņš priekšpēdējā paragrafā („Nākamais uzdevums”, Laiks, 21.12.68. Red.) raksta: „ Centram jābūt tādas nacionālas un kultūras polītikas paudējam, kāda ir pieņemama plašām latviešu aprindām, bet tajā pašā laikā to nedrīkst traucēt darbībā atsevišķo grupu un organizāciju intereses, lokālas prasības un dažkārtējas nesaskaņas.” – Teiktais pirmajā brīdī tikai izraisa ierastu, vieglu smaidu: vai to patiešām rakstījis Amerikas zinātnieks, kas šai demokrātijas citadelē jau pavadījis savus 30 (trīsdesmit) gadus? Jo – kāda gan varētu būt tā „nacionālā un kultūras polītika”, ko šis centrs paudīs un „dokumentēs”, ja mēs zinām, ka demokrātiska sadzīvē ir nepārtraukta „atsevišķu grupu un organizāciju interešu, lokālu prasību un dažkārtēju nesaskaņu” izpaudumu absorbēšana?
Taču ar vieglu smaidu šoreiz nepietiks, jo ar „dokumentācijas centru”, arī pēc „Laika” domām, iezīmējas „sākums lielākajam ASV latviešu pasākumam”. Bet šis pasākums, dziļāki analizēts, savukārt iezīmē sākumu tādam procesam, kas, par spīti P. Lejiņa vispārinājumiem par „dokumentācijas centru”, kā „neapšaubāmi svarīgu faktoru latvju tautas atbrīvošanas centienos”, tā sasaistīs ASV latviešu garīgos un materiālos spēkus, ka „tautas atbrīvošanas centieniem” pāri nepaliks nekas: ne naudas, ne laika.
Ar vieglu smaidu šoreiz patiešām nepietiks! Atzīsim, ka demokrātiskās Amerikas zinātnieks prof. P. Lejiņš tomēr zina, ko dara, apsolīdams paust „plašu aprindu” polītiku. Lai panāktu savu, jārunā pa prātam „plašām aprindām”: nost ar lokālām interesēm, nesaskaņām, lai dzīvo vienota, vienība! P. Lejiņš ir respektējams runātājs! Tikai šīs „plašās aprindas” mums nevajadzētu pārprast skaita ziņā, tad šī izteika par „plašām aprindām” var radīt ārkārtīgi maldīgu priekšstatu par mūsu materiālo varēšanu: mūs, latviešu, Savienotajās Valstīs ir skaitliski par maz, lai mēs uzceltu, iekārtotu un uzturētu tādu „dokumentācijas centru”, kādu iedomājies P. Lejiņš, un tai pašā laikā jūtami vai pat katastrofāli neietekmētu tos uzdevumus, kādus latviešu trimda sev piedēvējusi savā 24 gadus ilgajā pastāvēšanā.
„Laikā” nopublicētajā P. Lejiņa rakstā, kā jau minēts, diemžēl, nav minēti nekādi konkrēti fakti un aplēses, tāpēc viņa argumentācijas analizē, lai cik grūti iespējama, prasa vispirms izlobīt atsevišķus autora priekšstatus. Bet kā nākamais šādā procesā tūdaļ rodas arī daudzi jautājumi un konstatējumi, no kuŗiem daži tiks atzīmēti šī raksta nobeigumā.
Kas tad ir „dokumentācijas centra” ideja? P. Lejiņa atbilde šāda – „noslēdzot Latvijas neatkarības 50 gadu atceres gadu, Amerikas latvieši ieiet savas misijas jaunā posmā un dokumentācijas centrs ir loģisks nākamais pasākums, ap kuŗu visi ASV latvieši var vienoties kopīgam nacionālam darbam.” Skaisti un vienkārši: Amerikas latvieši te tiek nostatīti visai kuriozu būtņu lomā, kuŗām vienmēr jāsagādā kāds pasākums, ap kuŗu darboties, lai tik, nedod Dievs, tie nesāktu domāt un veidot kaut ko paši uz savu roku. Kādas vadonīgi tēvišķīgas rūpes! Un cik patīkami vienkārša pēc P. Lejiņa domām ir šī ASV latviešu misija: jāizveido „informācijas, kultūras, mākslas un zinātnes centrs”! To paši varēs savām acīm apskatīt, savām rokām aptaustīt! Vai vēl labāk var „izvērtēt reālās iespējamības” par to, kā darījis P. Lejiņš?
Bet kāds tad izskatīsies šāds „dokumentācijas centrs”? Nāk sāpīga atzīšanās – tas, diemžēl, būs tikai vēl viens jauns „latviešu nams”, taču tas, uzsveŗ P. Lejiņš, nemazinās lokālo „latviešu namu” nozīmi, bet cieši sadarbosies ar tiem gan mākslas, zinātnes, kultūras un „informācijas biroju” jautājumos. Kā saka – sadarbības, saskaņošanas un koordinācijas darbs vairākiem gadu desmitiem uz priekšu! Šis „centrālais latviešu nams”, tātad, būtu jau sava veida „virsnams”. Un kā tāds, tas arī būtu, pēc P. Lejiņa izdomātā, īpaši celts „ar architektoniski latviskām iezīmēm” „rūpīgi izvēlētā rajonā”. Un nu nāk tas, ko P. Lejiņš redz novietotu šai „dokumentācijas centrā”, šai „virsnamā” – vispirms jau, nams būs ALA-s mājoklis. Tad tajā būs archīvs, bibliotēka divi daļās, archīvam un bibliotēkai vēstures un etnogrāfiskās nodaļas, tad mākslas, glezniecības, skulptūras, lietišķās mākslas un mūzikas muzeji, tad studiju telpas, tad zāle reprezentācijai, konferencēm, kongresiem ar vietām līdz 150 dalībniekiem (kongresu balles joprojām būs jārīko „traktieros”!) visbeidzot: pārvaldnieka dzīvoklis. – Ne te vairs ko pielikt, ne atņemt: cilvēka fantāzija atkal apliecinājusi savu lidošanas mākslu!
Nākamais jautājums, kas varētu interesēt visvairāk, šāds: kā nopirks zemes gabalu rūpīgi izvēlētā rajonā kādā no lielajām ASV pilsētām, kā uzcels, iekārtos un financēs šī „virsnama” uzturēšanu? Atbilde, protams, P. Lejiņam ļoti vienkārša – ar ziedojumiem: ar „īpašu ziedojumu vākšanu”, ar „periodisku ziedojumu vākšanu” un ar „individuāliem ziedojumiem”.
Kur atrastos šis „centrālais latviešu nams”? Kaut P. Lejiņš gan saka, ka šādam namam jāatrodas kādā lielākā ASV pilsētā, minot Ņujorku, Čikāgu, Vašingtonu un Klīvlendu, šis jautājums tomēr ir visneskaidrākais. Proti, Ņujorkas, Klīvlendas, Čikāgas pilsētas kā vietas latviešu „virsnama” izvēlei pilnīgi atkrīt, jo „virsnamā” būs ALA-s mājoklis un P. Lejiņš rakstā ir arī norādījis, ka „Vašingtona ir ALA-s mājoklis”. Tas ir vienādojums, kuŗā nav neviena nezināmā!... Bet Vašingtona par vietu „virsnamam” var atkrist tāpēc, ka P. Lejiņš nevēlas ar nama uzturēšanai nepieciešamiem līdzekļiem rēķināties no „ienākumiem no telpu izīrēšanas cittautu organizācijām un pasākumiem”, bet „latviešu kolonija Vašingtonā, lai gan ļoti aktīva, ir samērā maza”. – Te varētu papildināt „dokumentācijas centra” celšanas saukļus ar vēl vienu jaunu motivāciju: tautieši, palīdzēsim uzcelt latviešu namu „galvas pilsētas latviešu aprindām”!
(Fragments no s.s. raksta „Konsekvents solis trimdas pašnāvības virzienā”, Studiju Grupas Biļetens, 30, 1969.)
