Diena
pagāja man tik īpatā nemierā. To pasvītroja jo vairāk varbūt pretstats, kas
dziļi guļ visu lietu būtībā. Nevienam nenācās man atgādināt, ka šāds
pretstats pastāv starp krēslaino pustumsu tā tipa slimnīcā, ko manā dzimtajā
pilsētā mēdza saukt par Sarkankalnu, un krāsu bagātību gleznās ap mani
izsoles priekšskatē. Varbūt tādēļ es šīs krāsas uztvēru vēl asāk. Nevienu
mirkli es nebiju aizmirsis, ka rītdien šai visā pasaulē slavenajā izsoles
namā tās tiks pārdotas vairāksolīšanā. Diena bija pagājusi steigā un
skriešanā. Dienas etapi bija - īss apciemojums pie psīchiatra, kas manu
draugu apzīmēja par bezcerīgu kāzusu un tomēr viņš uzņēmās to ārstēt;
iedziļināšanās man tik labi pazīstamā franču baroka līniju kompozīcijā
vienīgā gleznā šinī priekšskatē, kuŗa spēja mani pavedināt piedalīties
izsolē rītdien; bez tam vairākas vizītes vietējās universitātes mākslas
nodaļas bibliotēkā pūlēs savākt pēc iespējas daudz datu par attiecīgās
gleznas autentiskumu. Gūt skaidrību par pēdējo bija šīs dienas vadmotīvs, un
tas kaut kā apēnoja līdzjūtību, kas pavedināja mani atbraukt šinī pilsētā.
Skuba un iedziļināšanās diezin vai kādreiz saderas kopā.
Problēma, vai tas bija īsts Žans Marks Natjē, satracināja mani kaut kā
vairāk; es labi apzinos, nav man viegli atzīties, ka mana nevarība kaut ko
grozīt mana drauga liktenī izpaudās šinī aizrautībā. Zemapziņā visu dienu
mani nomocīja iegansti, kas manu draugu bija noveduši tādā nevarībā, tādā
nespējā pašam iejaukties lietu un apstākļu risinājumā, ar tādu mocošu
svārstīšanos. Šie slimības iegansti rēgaini spokojās manā galvā. Kas ies man
teikt, ka tur nav pretstata ar baroka krāsu pārbagātību un rafinēto līniju
simfoniju?
Skaistā Adelaide ar krampjaino savdabību roku tvērienā nebija atzīmēta,
mākslas vēsturniekiem iztirzājot pazīstamos četrus variantus. Vai šis bija
līdz šim neiztirzātais piektais gleznas variants, vai smalks Natjē stila
viltojums? Šī problēma bija man nenoliedzami patīkama izklaidēšanās no tā
bezcerīgā stāvokļa, kas man glūnēja pretim mana drauga likteņa novērtējumos.
Šis krampis kaut kā neiederējās baroka stilā. Vai kāds bez paša Žana Marka
būtu bijis spējīgs tādā mērā atkāpties no barokam parasti piemītošās
elegances, paturot to visās pārējās gleznas daļās. Šī pretruna starp galma
glaimotāja eleganci un vieglumu, un šim gleznotājam lielāko tiesu piedēvēto
paviršību no vienas puses, un šī krampjainā tvēriena iekšķīgumu tomēr bija
meistardarbs, pie tam pilnīgi negaidīts. Apzinīgs viltotājs nebūtu
iedrošinājies attēlot šo atkāpšanos no parastā standarta. No otras puses,
pieņemot, ka tas ir īsts Natjē, pie tam līdz šim neatklāts, cik bezgalīgi
daudz jaunu pētījumu iespēju tas atklāja man pašam. Natjē, kas reiz bija
uzrādījis pietiekami drosmes, lai attēlotu šinī krampjainā roku tvērienā
karaļmeitas cīņu, kuras dzīvei nebija lemts daudz atšķirties no mūķenes
mūža, bija jau augstāka kalibra Natjē. Viņa mira, kā zināms, Triestā
gadsimteņa mijā, diendienā sērodama par savu mocekļa nāvē mirušo karalisko
krustdēlu, īstenībā viņas nāvi izraisīja doma, ka neviens vairs negrib atzīt
viņas krustdēla martiriju, un šinī ziņā viņas nāve nāca laikus un bija
žēlīga, jo viņai jau tā bija grūti un sāpīgi pieņemt trimdinieces maizes
riku no ķeizara Franča. Bet ko viņa būtu teikusi, ja būtu piedzīvojusi
korsikāni kā Francijas imperatoru, viņa uzvaru pie Austerlicas un romiešu
ķeizarvalsts bojā eju šīs uzvaras rezultātā, un, tas ļaunākais, ka ķeizaram
Francim nāksies dot savu meitu šim uzurpātoram par sievu. Tikai dienas
beigās man ienāca prātā, ka pastāv zināma līdzība starp Adelaides un mana
drauga likteni vietējā psīchiatra rokās.
Man bija vēl jāizšķiras, cik solīt par šo gleznu un kā to darīt, vai
pašam personiski vai, kā es parasti mēdzu darīt, ar viena no tādās vietās
apkārtlūrējoša diendera aģenta vai portera palīdzību. Es jau vairākkārt biju
gleznu ir apskatījis, ir aptaustījis, arī tās mugurpusi, un arvien nomodā
par to, lai mana gleznai veltītā uzmanība nekristu pārāk acīs citiem, labi
apzinādamies to, ka tas tikai varētu veicināt cenas pieaugumu, kas savukārt
diezin vai būtu bijis manās interesēs. Vienā no šīm situācijām Adelaides
mugurpusi, īstenībā audeklu inspicēdams, kas atradās starp manu skatu un
Adelaides attēlu, es pēkšņi sāku apzināties, ka divas daiļas acis mani
novēro. Gleznu ļoti uzmanīgi un piesardzīgi izstādes āķim atpakaļ uzticot,
arvien izjūtot, ka tas varbūt ir galīgais atvadīšanās pieskāriens, man
atlika diezgan vaļas apskatīt mazo sievišķi. „Va velns,” es nodomāju, „es
taču viņu pazīstu, bet no kurienes? Kur es esmu viņu sastapis?”
Mirkli vēlāk es zināju, un man likās, ka arī viņa bija mani pazinusi, bet
vēl bija mazā neziņā par to, kur mani ievirknēt. Izlietojot viņas nākamo acu
pārskrējienu, es riskēju spert to mazo pussoli, kas mūs vēl atdalīja, un
pusbalsī izrunāju viņas vārdu, ar to šādam gadījumam piemēroto mazo
jautājumu balss blakus tonī: „Monika?”
„Jā, es domāju, es pazīstu arī jūs,” un tam sekoja mazs klusums, „Jūs
taču esat Anselms, jūs bijāt toreiz kāzās kā līgavas tēva onkulis, un mani
ar jums iepazīstināja kā līgavaiņa krustmāti...”
„0nkulis,” es ar klukstienu savos smieklos viegli pateicu, „tā viņš mani
parasti mēdza dēvēt,” un es gandrīz jau biju pusceļā, lai apvaicātos par to,
vai viņa visu zina par mana drauga likteni, bet tad es savaldījos.
Laimīgā kārtā viņa mani pārtrauca: „...un mēs jūs parasti saucām par
Feuerbachu,” un ar šo mazo pieminējumu viņa liegi deva saprast, ka gadījums
attiecīgās kāzās nebija mūsu pirmā satikšanās. Un ka mans draugs bija lepns
toreiz iepazīstināt slavenā ģenerālpulkveža sievu ar jaunības draugu, kas
tik necilā kārtā saistīts ar jauno bruņoto spēku organizāciju. Mēs abi,
toreiz nerunādami ne vārdu par to, bijām ļoti centušies atstāt viņu šinī
pārliecībā. Nedz tā bija mūsu beidzamā tikšanās.
Un tad mēs tērzējām rāmi un audzināti. Vai tad būtu bijis iespējams
citādi tērzēt Adelaides klātienē? Manas domas tomēr steidzās laikā atpakaļ.
Mazais ģenerālpulkvedis, domājams arvien vēl bumbas apaļumā un omulībā, bija
viens no kaŗa beigu posma un pēcspēles slavenībām. Vesels rekordu un
superlātīvu katalogs bija saistīts ar viņa vārdu: pēdējais ģenerālpulkvedis
no Hitlera žēlastības, nekad nav ticis denacificēts, nekad nav ticis no
uzvarētājiem sabiedrotiem iztaujāts vai jebkādi kavēts, viens no nedaudziem,
kas ar sekmēm bija noslēdzis separātu pamieru, un pats pēdējais no
bruņinieka krusta nesējiem, kam tāda atzinības zīme tikusi piešķirta aprīļa
beigām tuvojoties, vai, kā asprātīgi laika zagļi mēdza jau toreiz muldēt,
aiz pārskatīšanās piešķirta, jo viņam šī goda zīme jau bijusi gadiem ilgi.
Bija pats par sevi lietas dabā, ka es savai mazai maigai pavadonei
izstāstīju visas ar gleznu saistītās problēmas, par savdabībām līniju
zīmējumā, par manām bažām attiecībā uz gleznas identitāti, par pašas
Adelaides neparasto likteni, un tad es pārlēcu uz jautājumu par nerakstīto
naida likumu, kas parasti vieno un reizē attālina svaines savā starpā, un
kas bija īpats Versaļas galmam. Mani iekšķīgie vaibsti mazliet savilkās mazā
smīnā, jo es tai mirklī atcerējos, ko mans draugs kādreiz man bija stāstījis
par līdzīgu parādību Monikas ģimenē, bet kas ies sevi pazīt citu reportāžā,
pie tam tik rāmi un konvencionāli pasniegtā? Un tad es pārlēcu uz pretstatu,
kas pastāvēja starp karaļmeitas ēnaino nīkšanu pirms revolūcijas no vienas
puses un viņas trimdas gaitām no otras puses, kas pastāvēja mūžīgā mukšanā
no šo notikumu sekām. Un tad par to, kā viņa reaģēja, saņemot ziņu par sava
karaliskā krustdēla nāvi, un pretstatā tam - par pašu par sevi saprotamu
lietu, ar ko viņa uzņēma ziņu par Marijas Antuanetas giļjotinēšanu sekojošā
oktobrī, un pēc tam par strauji iestājošos lielo reakciju, jo kā citādi var
apzīmēt to gandrīz uz vietas ekstātiski virsmu ieguvušo pašpārmetumu lēkmi,
kas izdzēsa visu līdz tam pastāvējušo naidu pret karalieni. Es visu to
stāstīju viņai visos sīkumos, ne tik daudz paša ziņojuma dēļ, kaut gan man
patika būt ar stāstnieku tik daiļai graciozai būtnei, lai pakāpeniski
novērstu viņas interesi no gleznas un lai netieši pārbaudītu, vai viņa ir to
pašu naida kompleksu apsēsta kā senāk. Tomēr abos virzienos mans pasākums
nebija veiksmīgs. Viņa bija pārāk labi skolota, lai savu „es” tik viegli
izpaustu. Viņas gribas spēks un viņas apsēstība un kāre būt par kaut ko
vairāk bija joprojām ļoti izteikta, un tā vadīja visas viņas iegribas un
vēlējumos. „Un jūs atbraucāt visu šo garo ceļu no Reinzemes tikai šīs
gleznas dēļ?” viņa man jautāja ar mazu viltīgu un ņirdzīgu smīnu acu
plakstienos, paņēmienu, kuŗā viņa bija nepārspējams meistars, un kas man
labi bija prātā no tām neaizmirstamām dienām aprīļa beigām tuvojoties: „bet
mans nolūks diezin vai ir priekšmetīgs, bet tikai šis skats,” un viņa viegla
kā cielaviņa apgriezās apkārt.
Pilskalns ar savu slaveno pulksteņa torni bija mūsu acu priekšā. Vakara
saules pēdējie stari atsitās pret pulksteņa rādītājiem. Šī skaistuma pēkšņā
iestāšanās un izgaišana bija pilsētā labi zināma, un viss atkarājās no
mākoņiem pāri Gleinas kalnam un gada laika, bet nekad šis skaistums
neievilkās ilgāk par dažām minūtēm. Vecais pilstorņa sargs rūpīgi spodrināja
pulksteņa vara rādītājus rudenī un pavasarī, proti tad, kad pēdējie stari
nāca no pareizā leņķa pāri kalniem.
Mazliet vīlušies par šī skaistuma īslaicīgumu un ūdens izgarojumiem pāri
upei, kas pēc vietējo iedzīvotāju pārliecības ievērojami ietekmējot staru
iedirbi uz rādītāju metallu, mēs gājām klusēdami pāri upei un beidzot
nokļuvām mazā kafejnīcā Jakomiņu laukuma tuvumā. Man bija krietni
jāsavaldās, lai neizlēktu ar savu tieksmi tēlot labo tūristu gidu, jo es
taču beidzot atrados viņas apgaitā. Cik viegli man būtu bijis vienu mirkli
klusēšanu pārtraukt un teikt: ‘Un lūk šeit miris jūsu Leopolds Piektais,
kādā Silvestra dienā, un viņš bija no Babenbergu cilts’.
Vai man derētu minēt Cividāli, kur toreiz atradās ģenerālpulkveža štābs?
Es nolēmu, ka labāk ne! Bet kamēr viņa klusēja, un viņa to darīja
meistariski, manām domām bija ļauts skriet atpakaļ uz tām dienām aprīļa
trešā nedēļā, kad vakari bija pilni neziņas, slepenu misiju un slepenu
apspriežu. Toreiz noslēgtais separātais pamiers bija tiešām izdevies, no
jebkuŗa viedokļa. Ģenerālpulkvedim līdz ar Moniku un dažiem viņa tuvākiem
virsniekiem bija ļauts diskrēti un godīgi pazust pāri robežai Šveicē.
Gadījuma pēc ģenerālpulkvedis bija dzimis san Gailēnā, tādēļ viņš varēja tur
patverties labu gadu un pēc tam neskarts uzpeldēt atkal. Pārējie virsnieki
baudīja Šveices viesmīlību īsāku laiku, līdz kamēr saveda drēbes un
dokumentus ‘kārtībā’. Manā gadījumā atgadījās kļūme, un man arvien likās, ka
tur vainojams kāds sutīgs vakars aprīlī, un ne vienu reizi vien mani pārņēma
sajūta, ka labā šarmantā Monika tai putrā arī savu pirkstiņu iemērcējusi.
Bet kas ietu viņu par to vainot, vismazāk tiesības būtu man. Kaut gan es
vairākkārt darbojos kā diplomātiskais kurjers ģenerālpulkveža uzdevumā, es
no gūsta gaitām netiku pasargāts, un tas, ka es kalnos angļiem un nevis
amerikāņiem ieskrēju nagos, kreņķēja mani vēl vienu otru labu gadu.
Toreiz pie kāzu galda atkal sastopoties, viņa man jautāja, ko tad es pa
visiem šiem gadiem biju Londonā darījis. Es uz to atbildēju, un man, kā es
to teicu, likās tobrīd kā stilistisks veikums: „Es izkopu savu franču
baroku, mīlēju skaistas gleznas un retumis arī tīkamas sievietes un viltoju
par labu naudu citu ļaužu senčus!”
Šlepke bija toreiz, kad mēs mitām Cividālē, mūsu galma vēsturnieks. Lai
tiktu pāri nepanesamiem spriegumiem, viņš noturēja mums priekšlasījumus,
lielāko tiesu pēc vakariņām. Tie bija tik nevāciski savā atturīgā neuzbāzīgā
tonī, kā mazs filigrāna darbs tie noritēja ar mazu nenozīmīgu blakus piezīmi
nobeigumā, un tomēr tie arvien saistīja. Kad kāds no mums tādu rakstura
īpašību viņam smalkjūtīgi pieminēja, šis godīgais puisis necili teica:
‘...tāpat kā ūdens, kas ieskrien lagūnā pie Akvilejas’. Vienreiz viņš mums
stāstīja par attieksmēm, kas pastāvēja starp Akvilejas patriarchu un
Austrijas un Stīrijas hercogiem. Mēs mitām patriarcha vasaras rezidencē, un
manas mākslas vēsturnieciskās vakara pastaigas ar Moniku pilsētas tuvākā
apkaimē paliks laikam uz visu mūžu par skaistākām atmiņām, neskatoties uz
cēloniski sekojošo gūstu un Angliju.
Bet par ko tad visu laiku domāja Monika, vai par to, kā toreiz pie kāzu
mielasta viņa man jautāja: ‘Anselm, vai jūs varbūt neuzņemtos iespēlēt man
rokās priekšnoteikumus un pierādījumus, lai es varētu iestāties vietējā
babenberģiešu biedrībā, man trūkst tikai divu paaudžu?’ Vai, varbūt, viņa
domāja par mūsu pastaigām, varbūt par Santa Maria in Valle un reljefa
sieviešu figūrām tur virs durvīm, un manām pūlēm viņu pārliecināt, ka ir
taču pārsteidzoša līdzība starp viņu pašu un vienu no sieviešu tēliem tur.
Es, protams, toreiz diplomātiski noklusēju, ka mani vairāk pārsteidza
fakts, ka šiem sieviešu tēliem ap pleciem bija saktu saspraustas latviskas
villaines un četrām no tām galvā vainagi ar mūsu skuju zīmējumiem.
Toreiz pie kāzu galda viņa noteikti par to nedomāja, jo vairāk kā jebkad
bija apsēsta ar vēlēšanos vairāk izlikties nekā būt, līdz ārprātam apsēsta
no tā. Pretoties viduvējības liktenim, piederēt pie kārtas, kas no dzimšanas
viņai bija liegta, bija viņas ikdienas vadmotīvs. Labais ģenerālpulkvedis,
kas pats piederēja pie senas muižniecības cilts, stāvēja savrup no šī savas
sievas ārprāta. Viņam tāda uzvešanās bija sveša, cik daudzi no viņa senčiem
bija gadsimteni pēc gadsimteņa pastrupi teikuši ‘nē’ uz jebkādu mēģinājumu
uzbāzt vienu vai otru papildu godu viņa senai bet necili nospēlētai
cilmei.
Toreiz Cividālē viņa bija cilvēks, vismaz es tā iedomājos. Bet apstākļi
ap mums bija tiešām tik vienreizēji un īpati, ka katra nedrošība mūs spieda
atpakaļ cilvēcības žņaugos, katra rīta nedrošība par dienas risināšanos
virzienā uz mūžību.
Šī jautājuma dēļ kāzu mielasta laikā es viņu sastapu vēlreiz. Bet toreiz
viņa bija dāma, īsta Babenbergas cilts pārstāve, kas mūsu laikmetā pazemojās
tik tālu, ka nospēlēja mazas pilskundzes lomu. Ģenerālpulkvedis bija visu
laiku klāt, mūsu sarunu temats bija kāzas, kas mūs atkal bija vienojušas, un
mēs ar īstu baroka grāciju strīdējāmies par to, vai esam svainībā pašlaik,
vai arī tikai kopīgiem radiem rodoties, mēs varēsim atsaukties uz to. Kad
viņa uz mirkli atstāja mūs vienus, viņš īsi un strupi kā savas komandas
postenī izdvesa: 'Un tagad veikalnieciskais?’ Es viņam pasniedzu konvolūtu
ar visiem dokumentiem un fotostatiem. Viņš man pasniedza čeku. Neviens
nepaskatījās uz to, ko apmainīja. Babenberģietes mājās to nemēdz darīt. Es
nodomāju: ‘Tāds snobs’, un nedomāju, ka tas bija tēmēts uz mīļo
ģenerālpulkvedi. Viņš tikai pagrieza konvolūtu uz muti, tai mirklī Monika
atkal atgriezās, īsi pēc tam es piecēlos un atvadījos, nekad necerēdams, ka
kādreiz paudums paudīsies vēl tālāk, ka tam kādreiz būs savs turpinājums.
Kafejnīcā mēs sākām valodas par to pašu kāzu lietu. Tas bija nevainīgs
tilts, kas mums ļāva kopīgi soļot atkal atpakaļ laikā. Jā, tas bija Šlepke,
kas man toreiz iedeva Feuerbacha palamu, bet tagad Monika mani sauca
vienkārši priekšvārdā, kā ir pieņemts, attiecīgu sarunu vielu atvasinot no
kopīgas radniecības. Vai tā bija spēle vai nolūks, es toreiz kafejnīcā neko
nemanīju no pašradītas babenberģietes viņā, bet šī doma mani nodarbināja
tikai īsu mirkli. Es tomēr nevarēju palaist gaŗām izdevību, lai
neapvaicātos, ko viņa zina par mana drauga gara slimību. Laimīgā kārtā viņa
bija pirmā, kas skāra šo tematu.
Veids, kā viņa tam pieskārās, bija mīļš un ģimenisks. Es labi zināju, ka
kopš kāzām viņa nebija sastapusi viņu, bet viņai nebija jāzina, ka mani
informācijas avoti bija tik precīzi. Tādēļ viņa varēja ar nepārspīlētu
līdzjūtības dozējumu ziņot par mana drauga saslimšanu:
„Sākumā viss likās ne vairāk kā savdabīgi, bet kas tagadējos gados nav
savdabīgs, ņemot vērā visu, ko mēs esam piedzīvojuši un pārdzīvojuši. Viņš
arvien bija labs monarchists, tāda bija arī visa viņa ģimene paaudžu
paaudzēm, un viņš nepalaida gaŗām izdevību un arvien pasūtināja dvēseļu mesi
par ķeizaru Kārli, un vai tur kas ļauns? Pat neņēmām ļaunā, ka viņš katru
garīdznieku, kas atteicās to darīt, apvainoja afiliācijās un pilnīgi
nepieņemamas polītiskas afēras izmežģījumos. Bet tomēr tad sākām būt
piesardzīgi, un šos viņa dusmu izvirdumus sākām skaitīt, un zināmu likumību
saskatīt tam, kad tas mēdza atkārtoties. Mēs sākām par viņu bažīties. Un tad
viņš mēdza zīmēt uz mērces vai sviesta apziesta naža ar dakšiņu skaisti
veidotu burtu |C|, ar diviem, šķēpiem, vai dažreiz ar diviem krustiem
+C+. Un pāri šim burtam viņš rūpīgi ar dakšiņu ievilka dažas
žuburainas līnijas, kas bija domāts kroņa raksts vai attēls. Viņa maltītes
arvien kļuva klusākas, un barība bieži palika neskarta un auksta viņa drūmās
omas dēļ. Te nu kāds no viņa ģimenes sev reiz atļāvās joku un nolika blakus
viņa šķīvim nazi ar tur jau iezīmētiem iniciāļiem ‘KU’ un Svētā Stefana
kroni pāri tiem keizarkroņa vietā. Nu viņš uzsprāga gaisā un blāva, ka viņš
taču neesot nekāds ungārs, un ka tas U-burts uz naža nozīmējot 'ultimus-' -
'pēdējais', un ka mums nevienam vairs neesot goda prāta asinīs, ka mēs visi
pielaikojoties pūlim un proletariātam, un kopš tās dienas viņš vairs
nepanesa neviena tuvinieka sabiedrību. Vai jūs, Anselm, viņu apciemojāt?
Piedosit, ka man toreiz izstādes telpā tas neienāca prātā, un mēs runājām
tikai par to Adelaides portreju. Piedosit?”
Bija jau pilnīgi tumšs, kad mēs atstājām kafejnīcu. Es viņu pavadīju uz
staciju, un kad mēs šķīrāmies, viņa man teica, ja tas saejoties ar manām
māņticībām, viņa labprāt nākamā dienā atkal iebrauktu pilsētā, lai būtu klāt
izsolē. „Es apsolos nesolīt pret jums un nedzīt cenu augstāk tā sporta dēļ
vien,” viņa noteica ar mazu zobgalību balsī, un tad gluži nopietni un lielas
īstas draudzības dzīta: „Es tiešām no visas sirds jums novēlu, lai jums
laimētos un jūs to gleznu iegūtu sev; un lai tas tad būtu mūsu draudzības
simbols; es taču esmu jums tik daudz pateicības parādā, bet ne jau tādēļ...”
Bet kad vilciens iekustējās un kādus soļus gāju viņas logam līdz, mēs abi
klusējām.
Ceļā uz savu viesnīciņu es domās atcerējos vēlreiz savdabīgās kāzas. Vai
man rītdien viņai pavaicāt, vai viņa bija pamanījusi, ka kāzās bija klāt kā
viesis mums zināmais Panteotti, ko toreiz Cividālē, tanī slavenā aprīlī, mēs
vairākkārt bijām cienājuši, nekad nesaprazdami, kuŗu valdību viņš pārstāv,
karalisko vai republikāniskā dučes? Viņš arvien pārnāca pāri no Šveices un
turp arī pazuda. Kā vidinieks viņš mums bija ļoti svarīgs, un tad bija lieki
vaicāt par pārējo. Viņa sakari ar amerikāņiem bija fakts, ar kuŗu mums
patikās rēķināties. Bet kas gadus vēlāk viņu bija aicinājis uz šīm kāzām,
palika arvien neatrisināta mīkla. Es toreiz dažas minūtes iepriecināju viņa
kundzi, ticiansarkanu venēcieti ar reti smalku ādu un zilām pasvītroti
piesmiņķētām mandeļveidīgām acīm, kas Venēcijā tik parastas augstākā
sabiedrībā. Cividālē viņa nekad nebija bijusi. Bet kāzās bija ari resnais
žīds Helbronts. Viņa īstais vārds laikam bija pilnīgi citāds. Toreiz drīz
pēc mūsu pamiera jau mēdza runāt, pirms es vēl kritu liktenīgā angļu gūstā,
ka viņa nedarbs esot bijis, ka mūsu ģenerālpulkveža slepenais separātais
pamiers tik ātri kļuvis zināms krieviem, ar to padarot citus tamlīdzīgus
pamierus neiespējamus. Ja ne viņš, visa kontinenta vēsture būtu varbūt
risinājusies citādi, es arī droši vien nesēdētu šeit, bet būtu savā dzimtajā
pusē. Nedz es būtu uz kāzām toreiz aicināts, nedz vēlreiz Moniku sastapis,
bet... Katrā ziņā ģenerālpulkvedis pie tā nebija vainojams. Nedz toreiz,
nedz vēlāk nebija ne mazāko šaubu par to. Kam būtu tagad līdzēts, ja mēs
visas šīs gaitas varētu patiesi izsekot. Varbūt tikai Klio, vēstures
dieviete, nopriecātos par iznākumu.
Iemiegot es nodomāju: ‘vai es rītdien viņu dēvēšu par savu?’
