KAD JĀKĀPJ PĀRI KĀDAM SLIEKSNIM
Halldis Moren Vesaas, Tidigt om vĺren. Övers.: Gustav Sandgren. Stockholm: LTs Förlag, 1968.
Šis norvēģu dzejnieces Haldises Morēnas Vēsoses jaunatnes vai meiteņu romāns varbūt nebūtu pieskaitāms tām "izcilajām" cittautu grāmatām (kaut arī tam piešķirta pirmā godalga norvēģu skolu bibliotēku jaunatnes grāmatu sacensībā), kuŗu atzīmēšana Jaunajā Gaitā gluži vienkārši ietilpst mūsu orientācijā - nedzīvot istabā ar aizslēģotiem logiem, ja grāmatas Agri pavasarī izlasīšana neizraisītu domu par kādu mūsu "kultūrpolītisku" jautājumu. Kāpēc mēs esam tik negātīvi noskaņoti pret tulkojumiem? Kāpēc mums šķiet, ka "latviešu valodas saglabāšanā" nozīmīgi var būt tikai oriģināldarbi, bet nekad tulkojumi - ja tajos latviešu valoda ir bez kļūdām?
Mums trūkstot literātūras bērniem un jaunatnei. Trūkst arī, un nav autoru, kas to raksta. Autorus nevar "uztaisīt", bet to trūkumu var aizstāt ar tulkojumiem, kas aizpildītu jaunatnes literātūras "robu". Pauki un Šmauki, Robinsoni un citi tagadējās vidējās paaudzes agrīnie literārie rotaļbiedri Latvijā bija tulkojumi. Nešķiet, ka tie būtu sagandējuši šīs paaudzes "patriotismu"!
Ar to negribu teikt, ka Vēsoses romāns katrā ziņā jātulko. Varbūt ir citas, piemērotākas grāmatas. Ievadrefleksijas ir tikai principiālas dabas, zinot, ka atkal kaut kur kāds ieminēsies - mums trūkst piemērotas literātūras latviešu valodā, ko dot lasīt bērniem un jauniešiem.
Vēsoses romāns ir par Ingeri, kas dzīvo kaut kur Norvēģijā, iet pamatskolas pēdējā klasē, gatavojas uz iesvētībām - īsumā, Ingere ir meitene uz tā sliekšņa, kas katrai jāpārkāpj un kas palaikam ir pilns dažādu mutuļojošu pārdzīvojumu zem ārējās virskārtas. Ingerei šie pārdzīvojumi saistās ar faktu, ka viņas tēvs šad un tad pamatīgi iedzeŗ un vienā tādā reizē viņš netieši kļūst par iemeslu Ingeres brāļa savainošanai, krītot no kraujas. Ingeres perspektīvā tēvā iemieso "nepārvarams ļaunums", māte ir par daudz "piedevīga" un Ingeres vienīgā cerība kļūst pilsētnieku pāris, ar ko viņa iepazīstas, brīdinādama Lossa kungu neslēpēt pāri upei vietā, kur ledu no apakšas izgrauzusi straume. Viņa, Ingere, grib projām no mājām; bet Lossu it kā dotais solījums ņemt viņa pie sevis beigās izrādās tikai pārpratums, un šī pārpratuma rezultātā Ingere atrod ceļu atpakaļ pie tēva, kas nebūt nav tāds briesmonis, kā viņai šķitis.
Haldise Morēna Vēsose izstāsta šo jaunieša, iekšējo pārdzīvojumu vienkāršiem, tiešiem situāciju aprakstiem, reģistrējot arī Ingeres pretrunu metus un audus; tā ir grāmata, kuŗas galvenais pavediens ir jaunā individa izveidošanās, kam pretstatā vairums mūsu populārāko jaunatnes grāmatu šķiet ir par daudz "sociālreālistiskas" Vēsoses individuālreālisma vietā. Salīdzinājumā liekas, ka mūsu jaunatnes autorus nereti vadījusi indoktrinēšanas tieksme un ka tādēļ - varbūt - šī literātūra īsti nedod to, ko jaunietis meklē kā literātūru, kuŗā viņš atrastu arī kaut ko sev kā individam tā īstenā tapšanas posmā.
Romāns Agri pavasarī aiztaupa mums arī salkano happy end pārdzīvojumu, tā vietā sniedzot izlīdzinājumu, kas īstenībai daudz tuvāks: tie ir divi pieauguši cilvēki - meita un tēvs - kas atrod viens otru pērkona negaisā pēc tam, kad labu laiku bijuši šķirti, izšķīrušies katrs būdams savā sliekšņa pusē, tā sliekšņa, kas šķiŗ bērnu no pieaugušā.
Gunars Irbe