KAŖŠ, REVOLŪCIJA UN LATVIJAS TAPŠANA
Edgars Andersons, Latvijas vēsture 1914.-1920. Stokholmā: Daugava, 1967. 754 lp.
Latvijas vēsturnieku vecā paaudze, diemžēl, neatkarības gados gandrīz nemaz nepētīja mūsu vēstures vissvarīgāko posmu - pirmo pasaules kaŗu, 1917.gada revolūciju un Latvijas tapšanu 1918.-20.g. Ulmaņa režīms gan dižojās ar savu vēstures institūtu, bet arī tas neveica šo darbu. Tikai tagad trimdā vairāki mūsu jaunās paaudzes vēsturnieki (Andersons, Ģērmanis, Ezergailis) ir publicējuši dažus zinātniskām prasībām atbilstošus pētījumus šinī laukā. Taču tagad šo darbu veikt ir grūtāk, jo mums vairs nav pieejami neatkarīgās Latvijas archīvi, pa daļai arī tās prese, un intervijas ar lielā laikmeta aktīvajiem cīnītājiem ir iespējamas tikai ierobežotā apmērā. Ir tāpēc visai slavējami, ka profesors Edgars Andersons ir mēģinājis veikt šo darbu ar savu plašo grāmatu par Latvijas vēsturi 1914. - 20. gadam. Tas nu ir pirmais šāda veida darbs, kas sniedz pārskatu par sešiem Latvijas vēstures sarežģītākajiem un izšķirīgākajiem gadiem. Grāmata iedalīta trīs nodaļās: 1) Latvija Pirmajā pasaules kaŗā, 2) revolūcijas mutulī un imperiālisma žņaugos un 3) cīņa par neatkarību. Pielikumā ir dati par krievu un latviešu bruņotajiem spēkiem, plašs avotu un literātūras pārskats un divi ļoti noderīgi personu un vietu rādītāji. Grāmatā ievietoti 36 attēli un beigās sīks satura rādītājs angļu valodā. Andersona grāmatas saturs aptveŗ galvenokārt starptautiskās un militārās problēmas, tomēr tā sniedz arī plašu Latvijas iekšpolītikas apskatu.
Autora darbs ir ievērojams ieguldījums Latvijas jaunlaiku vēsturē, kas rakstīts objektīvi un dībināts uz plašiem materiāliem un literātūru. Viens no grāmatas galvenajiem nopelniem ir vairāku leģendu un mītu atsegšana, kas mūsu sabiedrībā bija ieviesušies par atsevišķiem notikumiem un vēsturiskām personām. Tas sakāms, piem., par ģenerāļa J. Baloža lomas kritisku novērtējumu. Autors arī noraida Spriča Paegles ar vieglu roku jau 1923.g. palaisto vēsturisko nepatiesību par nekad nenotikušo Rīgas demokratiskā bloka un Latviešu pagaidu nacionālās padomes apvienošanos 1918.g. 17.novembrī, ko vēlāk nekritiski atkārtojuši vairāki latviešu publicisti. Autora vēsturiski patiesā stāja izraisījusi vairākus nedibinātus personiskus uzbrukumus trimdas presē. Piem., bijušais Latvijas iekšlietu ministrs E.Laimiņš noliedza, ka viņš būtu dienējis Padomju Latvijas armijā, kaut gan šis fakts apstiprināts vairākos attēlos, dokumentos un liecībās.
Protams, arī pats autors, kas 1914.-20. gada laikmetu nav dzīvojis līdz un tāpēc bijis spiests paļauties uz mūsu un cittautu loti nepilnīgo un bieži kļūdaino vēstures un atmiņu literātūru, ir pielaidis dažas kļūmes. Kā piemērus varētu minēt apgalvojumu (399.lp.), it kā Fricis Menders būtu 1919.g. 8.janvārī atstājis Latviju. Patiesībā viņš palika Liepājā. Nevar teikt, ka 1919.g. janvāŗa un februāŗa liktenīgajos mēnešos "Latvija faktiski bija Ulmanis" (390.lp.), jo viņš visu šo laiku atradās ārzemēs un Pagaidu valdību vadīja Miķelis Valters. Rīgas arodbiedrību centrālais birojs nebija 1919.gada 15.augustā nodībināts "komunistu darbības segšanai" (550. lp.). To 1919.g. nodībināja sociāldemokrati, un tā priekšsēdis visu 1919.gadu bija šīs recenzijas autors. Andrejs Veckalns (vēlākais Latvijas arodbiedrību centrālā biroja priekšsēdis) bija komūnistu sīvākais pretinieks arodkustībā, un viņu par kaujas nopelniem 1919.g. cīņās pret Bermontu apbalvoja ar Lāčplēša kaŗa ordeni. Viņš 1919.g. beigās neorganizēja dzelzceļnieku streiku, lai "apgrūtinātu kaŗaspēka pārsūtīšanu uz Latgali", bet šim streikam bija tīri saimniecisks raksturs.
Varētu arī vēlēties dažus papildinājumus. Piem., darbā derēja izcelt Rīgas demokratiskā laikraksta Jaunais Vārds polītisko nozīmi 1915.-17.g. Runājot par strēlnieku stāju 1918.g., nepieciešams pieminēt pulkveža J. Vācieša slepenās sarunas ar vācu sūtniecību 1918.g. vasarā Maskavā, kuŗas 1966.g. atklāja jaunais vācu vēsturnieks V.Baumgarts savā disertācijā Deutsche Ostpolitik 1918 (Vīnē 1966.g.). Pie Latvijas proklamēšanas akta bija vietā minēt tos 38 latviešu polītiķu vārdus, kas mūsu valsti nodībināja. To šie Latvijas vēstures dižākā akta dalībnieki ir pelnījuši. Toties varēja mazliet saīsināt daudzos sīkos un bieži mazsvarīgos datus militāro notikumu aprakstē.
Iebildumi būtu jāceļ pret autora metodi attiecē pret norādēm. Tagad gandrīz katra no tām aptveŗ lielāku skaitu autoru, un lasītājam tāpēc nav iespējams noteikt, uz kuŗu no daudzajiem darbiem Andersons dibinās savos spriedumos.
Jācer, ka Daugavas apgāds drīz varēs izdot Edgara Andersona vērtīgo un plašo darbu otrā pārlabotā un papildinātā izdevumā.
Brūno Kalniņš