PATIESĪBA JĀATPLĪVURO
Tālivaldis Ķiķauka, Leonards. Fantastisks romāns. Tilts: Minneapolē, 1967. 271 lp.
Guntis Zariņš, Trimdas augstā dziesma. Stāsts. Tilts: Minneapolē, 1967. 208 lp.
Abu rakstnieku iepriekšējie darbi mudina lasītāju jaunās grāmatas gaidīt ar nepacietību, bet šoreiz viņš būs savās cerībās vīlies: ne viens, ne otrs nav norūdzis un aistētiski gatavs darbs. Leonardā Tālivaldis Ķiķauka iet pa jau iepriekšējā grāmatā aizsākto sirreālistisko taku, kas ved vēl tālāk sterilā tuksnesī, nevērojot autora tropiski audzeklīgo fantaziju. Fantazija šeit tik tālu atkāpusies no reālitātes, ka tā pārvērtusies tīrā spēlē, kuŗas manifestācijas ir daudzas un dažādas - parodija, karikatūra, rotaļāšanās ar vārdiem, idejām, sintaksi - un kuŗas kulminācija ir 10 lp. gaŗā tirāde, kur iespējamā un neiespējamā pasaule atomizējusies vienā simultānā, kosmiskā norisē. Beidzot šī groteskā pārpilnība vienīgi nogurdina, nevis stimulē, jo aiz tās nevar vairs sajust īstenību. Tieši īstenības piejaukums groteskā rada Gogoļa, Adamsona un arī Lorensa Stērna (Sterne) pievilcību; Stērna tēla Tristrema Šendija (Shandy) likteni Ķiķauka aplam piedēvē Hamfrijam Klinkeram (91). Īstenība Leonardā ir aiz trejdeviņiem kalniem arī tur, kur autors nepārprotami uz to tēmē, t.i. satīriskajās vietās, kur viņš ar karikatūras pātagu šausta "nevēlamas" īstenības sastāvdaļas - automatizāciju, psīchoanalizi, kībernētiku, masu populāro kultūru, presi, utt.
Dzīve ir vai nu nopietna lieta, par ko dažreiz var pasmieties, vai arī joks, par ko dažreiz jāraud. Ja pirmais, tad.ir nepieciešams izprast dzīves apstākļus, vēstures cēloņsakarības; ja otrs, tad pietiek ar joka smaili. Diemžēl, šī smaile vairs neduŗ, ja izjoko tikai jau pastāvošus stereotipus. Tā mēs nonākam pie gluži absurdā; bet apstāšanās pie absurdā nozīmē kapitulāciju dzīves priekšā. Gandrīz visas Ķiķaukas karikatūras izvēršas absurdā, piem., Dr.Treijs, kuŗa personā tiek iznīcināta psīchoanalize (viņš bija "kā atrofējies atkritums, kā dēle, kas bija piezīdusies pamestībai nolemto dīkdieņu sulai un bija to transformējis mācībā, kas mēģināja sacensties ar lielajām reliģijām un filozofijām") vai Reds Skeltons (kāpēc šeit īsta persona?), kas pārstāv popular culture ("gumijas lelle, kas šlupstēdams un līgojoties divreiz nogāzās dubļos, uzlēca kājās, dejoja čarlestonu, ālējās, ākstījās, rāpoja četrrāpus, apsēdās peļķē ... izbēra no ausīm smiltis, pārvilka platmali pāri acīm un nelabi sāka smieties"). Visu šo karikatūru kopiespaids ir jēgas iztukšošana, absurdas pasaules radīšana, par kuŗu autors šķietami smej, bet aiz šiem smiekliem vai izsmiekla var sajust personisku naidu un riebumu pret modernās dzīves parādībām, kaut vai plastmasu, -"kas ir kā sacietējis šķidrums pāri mūsu galvām, ko izlējuši mūsdienu alķīmiķi". Satiriskais ievirziens Leonardā kļūst turpat vai par mizantropiska cilvēka reaģēšanu pret stereotipiskiem priekšstatiem, kas turēti par pašu īstenību. Tikai ar šāda milzīga vispārinājuma procesu var izskaidrot jautājumu par Diznejzemes epizodu, kur pēkšņi nojaušam, ka autora iztēlē Diznejzeme pārstāv visu Ameriku: "Vai šī te bija demokratijas atbilde komūnismam?" Otra iespēja būtu, ka Leonards šeit pārvērties "Jānī Bērziņā", kam komūnisms kļuvis nepieciešams pretstats paša uzskatu izveidošanā.
Kaliopijas tuksnesis tiešā un pārnestā nozīmē varētu simbolizēt Ķiķaukas uzskatus par Rietumu pasaules plūrālistisko civilizāciju, kuŗu nožņaudz tās pašas radījumi - kibernētika un automatizācija, psīchoanalize un popular culture, literārās kliķes pēc Kokto (Cocteau) vai Džeimsa Fleminga parauga - vairāk vai mazāk drausmīgi cirki, un katrs no tiem izvēršas par dzīves veidu. Šajā antiūtopijā autors mēģinājis ar vārdiem iznīcināt šos nezvērus, bet ar ieročiem, kuŗus viņš izvēlējies, tiem diemžēl netiek klāt.
Bez satiriskās ievirzes grāmatā ļoti prominenta ir vēl eksperimentēšana ar pašu valodu. Ja mēs pieņemam, ka šādu eksperimentu mērķis ir ikdienas valodu atdzīvināt, nogriezt tai pieraduma garozu, tad Ķiķaukam tas nav izdevies, jo izteiksme.ir vietām tik ļoti samocīta, it kā tā būtu verdzisks tulkojums no svešvalodas. Bet varbūt Ķiķaukas mērķi neatbilst šim pieņēmumam, varbūt ka viņš ar valodas palīdzību sniedzas pēc kaut kā, kas valodā nav izsakāms. Diezgan bieži rodas sajūta, ka "te bija norobežošanās ar to, kas seko pēc tam, kad valodai vajadzētu beigties, bet tā to nespēj" (159). Īstā pasaule tātad būtu aiz vārdiem, aiz parādībām, bet valoda dzīvo, kamēr tā sakņojas tās lietotāju pagātnē, atsaucas uz pārdzīvojumiem, asociējas ar lietu pasauli. Ja rakstnieks grib no visa šī principā izvairīties, viņš atsakās no iespējas iedarboties uz jūtām un izveido pats savu algebru - spēli ar paša izgudrotiem likumiem. Tendence atraisīties no lietu pasaules noteic arī grāmatas uzbūvi, kur "katra jauna, pārjusta aina ... izravē visu iepriekšējo, tā atdalot salīdzinājuma iespējas"(155), jo Leonardu veido apžilbinoši mainīga notikumu virkne, kuŗai nav nekādas sakarības, izņemot galveno varoni, un tas pats nav nekāda personība, bet bālas krāsas diegs, uz kuŗa uzvērti notikumi. Ka visa grāmata varētu būt domāta kā viens vienīgs kolosāls joks, kas apsmej visu, ieskaitot sevi pašu un lasītāju, kas uz to būtu raudzījies nopietni, norāda kāda 007 tipa ironiski vārdi Leonardam grāmatas beigās: "Tā jau nebija jūsu vaina. Kas varēja pareģot tādas beigas, tādu iznākumu? Jūsu lietas rezultāts ir kā dažs labs mazliet nesakarīgs romāns: sākas labi, bet viena nelaime seko otrai un beigās visa lieta kļūst par nesakarīgu putru" (253).
Ja Ķiķauka īstenībai pagriež muguru, Guntis Zariņš, kā vienmēr, tai mēģina piekļūt jo tuvāk. Trimdas augstā dziesma ir topoša mākslinieka stāsts, kuŗā laba tiesa autobiografiskas vielas. (Skat. Tālivalža Ķiķaukas ievadu). Pēc uzbūves epizodisks, pat saraustīts, ar paviršu tēlu raksturojumu, skičveidīgs, šis stāsts tomēr nespēj sacensties ar Zariņa iepriekšējiem darbiem. Taisni personiskais elements, tas, ka šis Vācijas nometņu laika dēku apraksts varētu atbilst Zariņa paša pieredzei un iezīmēt viņa attīstību, padara grāmatu interesantu; turpretī viņam nav izdevies savu māksliniecisko tapšanu literārizēt tiktāl, lai tā, līdzīgi Džoisa A Portrait of the Artist as a Young Man, varētu pastāvēt neatkarīgi no lasītāja ziņkāres par autoru pašu. Diemžēl pašreizējā stāvoklī tikai tiem, kas Zariņu pazina personiski, būs iespējams atsijāt fiktīvo no faktiskā.
Zariņš, tāpat kā lielākā tiesa mūsu rakstnieku, lasītāju saimei gandrīz neeksistē kā cilvēks. Datu ir maz, un tie paši sausi kā žagari; tenku toties daudz. Pirms avoti aizsērē un cilvēki izklīst, būtu laiks kādam pievērsties nopietnam biografiskam darbam, kas varētu likt pamatu šī īpatā un svarīgā latviešu literātūras posma vēsturei. Biografiskā informācija nepieeiešama īpāši par tādiem rakstniekiem kā Gunti Zariņu, kas smeļ no sevis un savu dzīvi pārvērš literātūrā. Tikai izklīdinot neziņu un tenkas, mums būs iespējams aptuveni saprast sakarību starp viņu personisko traģēdiju un radošo darbu.
Zariņš (un Herberts Sils, un Jānis Klāvsons, un Linards Tauns) "pārdzīvoja" garīgu "augstspriegumu un īssavienojumu" (tā Ķiķauka). Mēs varam to uztvert kā neizdībināmu parādību, šos cilvēkus no mums distancēt, līdz viņi kļūst par mītiem. Mēs varam arī teikt, ka viņi bija cilvēki, un tāpēc nepieciešams izsekot viņu fiziskai un garīgai pagātnei, tādā kārtā atņemot "īssavienojumam" noslēpumainos un vilinoši mistiskos elementus. Patiesība jāatplivuro. Varbūt tad mēs sapratīsim, kāpēc šiem mūsu gaišākajiem brāļiem pietrūka "ticības sev pašiem". Viņu traģēdijas cēloņi varēja būt mūsos: varbūt mums pietrūka ticības viņiem. Lai kā, viņu traģēdija skaŗ mūs visus.
Ojārs Krātiņš
[Skat. Benita's Veisbergas komentāru par šo recenziju JG 75.]