JAUNEKLĪGAIS VEIDENBAUMS
Eduards Veidenbaums, Kā gulbji balti padebeši... Rīgā: Liesma, 1967. 171 lp.
Sakarā ar Veidenbauma simtgadi lasīti ne sevišķi jaunu autoru raksti par šo dzejnieku. Veidenbaums raksturots kā liels dzejnieks; stāstīts par Glāzniekiem, Kalaču klētiņu, līdzekļu trūkumu, Horātija dzejas tulkojumiem, studijām Tērbatā utt. Var manīt, ka Veidenbaums šo piemiņas rakstu autoriem ir izcils spīdeklis - kā "neizgudrinātam" cilvēkam mēness, salīdzinājumā ar zvaigžņu miriadu. Taču mēness patiesībā ir pavisam niecīgs spīdeklītis, daudz sīkāks par tālām saulēm un planētām. Vai arī Veidenbaums nevarētu būt šāds šķietami liels gaismas atstarotājs? Gados jaunāki latvieši, kas guvuši diezgan plašas zināšanas par sveštautu literātūru, bet līdz šim lasījuši tikai nedaudzus Veidenbauma dzejoļus, pēc iepazīšanās ar aplūkojamo grāmatu varbūt dotu neatkarīgākus vērtējumus nekā tie, kas laikam zināmā mērā "kondicionēti" uz Veidenbauma apbrīnošanu. Šo recenziju raksta viens no šādiem jaunākiem lasītājiem, tādēļ dažs atzinums varbūt liksies neparasts, pat šokējošs...
Iespaids, kas rodas, šo grāmatiņu mazliet pavirši pāršķirstot, nav nekāds labais! Te jārunā par diezgan nepatīkamu pārsteigumu resp. vilšanos. "Vecmodīga" valoda, banālas gleznas, it kā drusku primitīva vienkāršība, iezīmīga atkārtošanās. Kā gan šādu viduvējību var uzskatīt par izcilu dzejnieku?! - Ja iedziļinās, lasa lēnāk un pagudro, iespaids kļūst labāks. Valodas ziņā jāievēro laika perspektīva - tāpat kā, teiksim, attieksmē pret elīzabetiešiem angļu literātūrā; tas, kas šodien liekas pavisam briesmīgs, Veidenbauma dzīves laikā šķita pavisam normāls. Banālās gleznas toreiz bija svaigākas, daudz mazāk apputējušas un necilas kā tagad. Bez tam jāatceras, ka Veidenbaums mira ļoti jauns, ka šai grāmatiņā sakopoti - skaidri un gaiši sakot "puspuikas" dzejoļi. Pietiekami jūtīgs lasītājs sāk manīt, ka šai dzejai ir Veidenbauma jaunā, kalsnā, pa daļai mazliet robustā seja, kuŗas vaibstos it kā apvienots Donkichots un Sančo Pansa, pie tam pirmais ievērojamā pārsvarā; te ir dažā ziņā agrs briedums, bet arī svaidīgs, meklējošs jauneklīgums ar slieksmi uz pārspīlējumiem un pretrunām; te netrūkst ne pesimisma, ne optimisma, ne sentimentālitātes, ne brutālitātes; te paužas veselais saprāts, distancēts vērojums, bet arī vienpusīgs un nesavaldīgs emocionālisms. Tā ir drusku puiciska dzeja, bet aiz šī puiciskuma var just lielu intelliģenci un neparasti spēcīgu gribu; liekas, ka svaidīgais studentiņš it kā jau grasās pārvērsties nosvērtākā, daudz iespaidīgākā personībā... Šāds īpašību kopojums, kā saka, daudz sola, bet nav tāds, kas liecinātu par vispārēju briedumu; tādēļ lasītājs varbūt nedrīkstētu būt pārāk prasīgs.
Šķiet, ka Veidenbaums savu potenciālu ne tuvu nav īstenojis un ka viņš tiešām varētu būt kļuvis par vienu no mūsu dzejas visaugstākajām virsotnēm. Protams, nav iespējams pierādīt, ka Veidenbauma īsti pieaugusī versija saistītos ar izcilāku dzeju galu galā ir tā, ka šādi pa daļai agri nobrieduši ("frühreif"), pa daļai drusku zēnīgi vārsmotāji reizēm daudz vis neattīstās kā dzejnieks, bet kļūst, teiksim, par labiem skolotājiem, advokātiem, profesoriem, sakrāj mantu, nodarbojas ar polītiku, uzskata savus jauneklīgā pārgalvībā sacerētos darbus par nedarbiem... Rembo savu tiešām izcilo dzeju uzrakstīja vēlajos padsmitu gados, tad atmeta literātūrai ar roku un paša sacerēto neatzina vairs nemaz. Arī Hugo fon Hofmanštālam lirikas ziņā laikam gadījies kaut kas līdzīgs Rembo apsīkumam (Hofmanštāls gan neatteicās no rakstīšanas vispār). Veidenbaums jau nu nebija talantīgāks par Rembo vai Hofmanštālu, tādēļ liekas, ka arī viņa potenciāls nebija immūns pret apsīkumu. Te iespējamas tikai spekulācijas, drošs nav nekas.
Manuprāt, Veidenbauma dzejoļiem visumā ir slieksme uz talantīgu etīdi, uz mēģināšanos dažādos skatījuma un izteiksmes virzienos; tādēļ netrūkst jau pieminēto pretrunu (piem., Veidenbaums reizēm galīgi izsmej dievticīgos, reizēm it kā lūko iejusties viņu mentālitātē; dažreiz ilgojas pēc nāves, dažreiz par to šausminās). Viņa dzejai kaitē domas pārvērtēšana resp. diezgan vienpusīga koncentrēšanās uz "aizraujošām idejām", līdz ar to vietām ļoti ierobežota konnotācija (ne gluži bez pamata angļu dzejnieks Hausmans apgalvoja: Meaning is of the intellect; poetry is not.). Tomēr ir vārsmas, kas lasītāju pārņem savā varā ar dzeju, nevis tikai ar ideju; tajās ir kaut kas no lielo romiešu vēriena, mākslas un vieduma (ne velti grāmatā uzņemtajos atdzejojumos tik daudz Horātija darbu - tie, acīm redzot, bijuši labi paraugi, radniecīgi Veidenbauma psīchei). Piemēram:
Kad niknas vētras dzīvei postu draud,
Kad skumjās dvēsle baiļojas un raud,
Kad laimes gaišie brīži zūd un irst,
Kad cerības kā rudens lapas birst,
Tad, cilvēks, iedomā, cik īsais bridis
Ir laiku mūžībā tavs dzīves sprīdis,
Kā zemes plašums zvaigžņu lielos baros
Ir mazais puteklītis saules staros, -
Un, augstāk celts pār iznīcības niekiem,
Tavs gars būs brīvs no dzīves bēdām, priekiem. (101)
Vēl viens piemērs:
Daudz varam runāt un spriest, kāds uzdevums cilvēka dzīvei,
Tomēr pie gala nekad netiksim, tici man, draugs.
Skaidrību mirstīgam prātam ir slēpusi augstāka vara;
Cerēt un minēt var daudz, saprast un zināt neko. (17
Gundars Pļavkalns