KRĀSAINA UN INTERESANTA DZEJA
Voldemārs Avens, Caurumi, dzejoļi. Kopenhagenā: Imanta, 1968. 32 lp.
Šīs recenzijas rakstītāju kāds kritiķis apzīmējis par "dzejnieku ar gleznotāja acīm". Par Voldemāru Avenu, šķiet, varētu teikt, ka viņš ir gleznotājs ar dzejnieka izjūtām vai tml. Viņš nav diletants literātūrā - īpaši jau ne šī apzīmējuma nelāgākajā nozīmē! - bet viņa dzejoļos vēl joprojām ir kaut kas mazliet "amatierisks". Iespaids tāds, ka Avena pašizpausme līdz šim īstenojusies galvenokārt glezniecībā - par to zināmā mērā liecina dzejoļos manāmā glezniecības pazīšana - un ka dzejojis viņš drīzāk "starp citu", varbūt tikai pēdējā laikā pamatīgāk pievērsdamies lirikai. Tas it kā izskaidrotu parādību, ka Avena vārsmās bieži pamirdz īsta, "dzimuša" liriķa talants, bet daudzreiz arī pietrūkst individuālitātes vai mērķtiecības, un ka ļoti svaiga, gaumīga izteiksme var būt kaimiņos pretenciozai banālitātei. Avens, cik spriežams, vēl joprojām vingrinās, taustās daždažādos virzienos. Viņa pirmais krājums laikam būtu uzskatāms par daudzsološu etīžu sakopojumu, nevis par literāri nobriedušu liriku. Jāpiezīmē gan, ka šai grāmatā izpaužas nobriedusi personība: niecīga "zaļuma" piekrāsa Avenam ir tikai tīri literārā ziņā...
Patīkami, ka Avenam netrūkst motīvu daudzveidības un ka viņš nepaliek pie šauri subjektīvām izjūtām vai motīviem, kas saistās ar bērnības atmiņām. Avenam piemīt īsta dzejnieka spēja "apgūt pasauli" (uz ko norādījis Gēte un par ko netiešākā veidā izteikušies arī T.S. Eliots un I.A. Ričārdss): viņš prot izmantot visvisādas - gan sen ierastas, gan eksotiskas parādības savu ieskatījumu un jūtu "drāmatizēšanai" un "pārraidīšanai"; viņš prot arī attīrīt pārdzīvojumus, kas nav mākslinieciski lietojami, no tiem, kas ir šai ziņā derīgāki un pieļauj virzīšanos uz tipisko, vairāk reprezentātīvo - atšķirībā no "tikai personīgā". Gribētos piebilst, ka šāda "pasaules apgūšana" vēl nenozīmē anacionālu, īsti kosmopolītisku dzeju: literātūrā nacionālās iezīmes kaut cik saglabātos pat tad, ja īpaši lūkotu no tām atbrīvoties (protams, ja vien neatmestu dzimto valodu).
Avens ir modernists ar slieksmi mūsdienu parādības nolikt blakus senlaicīgām vai arī izvēlēties pavisam modernu vielu; skatījums vietām diezgan sirreālistisks (un laikam ne gluži bez Tauna un Saliņa ietekmes). Šis modernisms liekas drīzāk neviltots, spontāns nekā "taisīts", izņemot varbūt dzejoli 29. lappusē: tas pārāk tiešā veidā atgādina Apollinēra tipografiskos eksperimentus resp. t.s. kalligrammas.
Īsi sakot - liriķis Avens vēl nav meistars, bet viņa talantu ieteicams izkopt tālāk.
Gundars Pļavkalns