KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

 

DEJAS SOLĪ AR IETEKMĒM

Kultūras sakaru uzturēšanai ar Padomju Savienību Anglijā darbojas trīs organizācijas. Divas no tām ir mazāk svarīgas (t.s. maoistu un britu kompartijas filiāles), bet trešā, Angļu un krievu draudzības biedrība, kas dibināta 50-os gados konservatīvo premjera Makmilana ierosmē un ar atvaļināto ģenerāli Čerčilu par tās priekšnieku, ir vislielākā un nozīmīgākā. Tā saņem arī valdības atbalstu. Ar daļēju šīs organizācijas starpniecību maija mēneša otrā pusē Bristolē, Līdsā un Glasgovā viesojās Rīgas Politechniskā Institūta tautas deju ansamblis „Vektors”.

Savā otrā turnejā Rietumos, (pirmā Austrijā 1967. gadā) tas ieradās 20 cilvēku sastāvā kopā ar RPI rektoru profesoru Aleksandru Velsu, ansambļa māksliniecisko vadītāju Uldi Šteinu, mūziķiem Silviju Heini, Arvīdu Platperi, Zigurdu Rezevski, kā arī dziedoņiem Annu Ķēniņu un Uldi Bambi.

Vektoriešu deju repertuāra kodols ir etnografiskās dejas principi, tajos ieaužot baleta un raksturdeju elementus. Izpildījumā uzsvērts straujums un skatuviskā pievilcība resp. estrādes prasības padomju apstākļos.

Mūsdienās mūsu etnografiskās dejas ir sevī sastingušas kultūras vērtības, tāpēc ir attaisnojams mākslīgi turpināt to varbūtējo tālāko attīstību. Arī teorētiski pret to nevarētu nekā iebilst, ar nosacījumu, ka mēģinājuma rezultāti paliek neapstrīdama latviskuma robežās.

Nebrīnīsimies tomēr, ka lielai daļai jauno choreografu veidoto deju vērojam mums organiski svešus elementus, piemēram, pārspīlētu straujumu. Vai te nav jūtama Igora Moisejeva ietekme? Moisejevs, lietojot vecos deju pamatus, rada jaunas dejas, lai pilnīgāki „izteiktu padomju laikmetu”. Tādējādi izskausta krievu etnografiskā deja, bet nav iznīdēts tās raksturs. – Pārņemot šādu „krievisku elementu” arī latviešu deju choreografijā, tiek ārdīts viss latviskais. Protams, no svešiem iespaidiem ne var, ne ir vajadzīgs pilnīgi izvairīties, taču ir nepieciešams tos sagremot, pārkausēt, pārveidot. Varbūt izdevusies vektoriešu uzvedumā bija „Zvejnieku deja” ar A. Rūjas un „Meita puišus dancināja” ar H. Sūnas choreografiju.

Ja jau tautas deju dejošanā pastāv „neglābjama” tendence novērsties no pareizi etnografiskā, tad arī tautas tērpu pareiza lietošana kļūst jo problemātiska. Visumā „Vektora” tērpi pielaikoti skatuves prasībām un straujajam dejošanas veidam (īsie brunči), bet vai tādēļ jaucami novadu atribūti? Toties simpātiska izliekas kopas puišu nekautrēšanās lietot arī cepures un zābakus.

Kaut gan vektorieši sevi dēvē par pašdarbiniekiem, t.i. amatieŗiem, tomēr viņu techniskais izpildījums, saliedējums un skatuves stāja jau sasniegusi profesionālu līmeni. Neapšaubāmi tas ir mākslinieciskā vadītāja Ulža Šteina un baletmeistares Zigrīdas Grases nopelns.

Būtu vēlams ne tikai „Vektoram”, bet arī emigrācijas deju kopām, tautiskāks instrumentāls pavadījums – klavieres vai akordeoni te lāgā neiederas. Apsveicama ir vokālistu piedalīšanās, bet arī šajā jautājumā grēko abās pusēs. Kāpēc relātīvi vienkāršas tautasdziesmu vai deju melodijas dzied tik pretenciozi, it kā tās būtu operu ārijas?

Laimonis Mieriņš

 

 

 

PACIFISTISKA PATRIOPORNOGRAFIJA

– Ja pareizi atceros, jūs arī rakstāt, major, –  teica ģenerālis Besta.

– Jā, ģenerāl! – atbildēja Antonio Peduto un piedienīgi nosarka. – Bet man nebūtu nekas pretī, ja tas paliktu starp mums.

– Kā vēlaties. Vai tā ir proza vai dzeja?

– Tāds kā romāns, – majors kautrīgi atbildēja.

– Un kas par tematu, ja drīkst vaicāt?

– Cilvēks un tā liktenis. Cilvēks un sakāve.

– Kādēļ ne – mēs un sakāve?

– Cilvēks un sakāve vispār, – atbildēja majors un sāka nervozēt. – Cilvēks bez iespējām izvēlēties.

– Tas nozīmē, ka jūs atkal esat nonācis pie brīvības jautājuma? – jautāja ģenerālis turpat vai naivi.

– Ar brīvību viss ir cauri, – iesaucās majors. – Brīvības vairs nebūs.

– Un ko tad jūs domājat, kas mums vēl atlicis?

– Kaŗš un pornografija, –  bārdainais majors atteica balsī, kam bija skumja pieskaņa, – īstenībā tas ir viens un tas pats. Man žēl, ka tai pašai lietai ir divi vārdi.

– Jums ir krāšņa bārda, – pavisam negaidīti sacīja ģenerālis. – Tiešām krāšņa.

– Jā. Tā arī ir pornografiska, – vaļsirdīgi paskaidroja Antonio Paduto...

– – –

Vai drīkst rakstīt pornografisku romānu par okupācijas laiku un brīvības cīņām? Dienvidslāvs – vai pareizāk: melnkalnietis – Miodrags Bulatovičs acīm redzot juties motivēts to darīt, rakstīdams romānu Heroj na magarcu ili Vreme srama. „Patriotisku un pieklājības iemeslu” dēļ tas Dienvidslāvijā aizliegts, bet tulkots un izdots ārzemēs (Zviedrijā: Miodrag Bulatović, Hjälten på åsnan (Varonis uz ēzeļa), Bonniers, 1968).

Tiesa, Bulatoviča satīriskais romāns – zviedru izdevumā turpat vai 400 lappuses – nav, mīksti izsakoties, sevišķi pieklājīgs. Bet kā lai apraksta laiku un notikumus, kuŗā būtībā nekā pieklājīga nav? Itāliešu kaŗaspēks, sekodams sava dučes pavēlei, okupējis Melnkalni, bet prāts tiem nenesas uz varonību, vairāk uz ģitaras spēli, iedzeršanu un melnkalniešu meitām. Vismaz liela daļa to arī nav nekādas vakarējās. Ārpus kaŗu apnikušā garnizona tiešās ietekmes joslas – kalnos un mežos dienvidslāvu partizāni, nedrošība, viena sakāve seko otrai. Apkārtējie zemnieki ir vidinieki starp partizāniem un okupantiem, no kuŗiem tie par degvīnu un kautām vistām iepērk ieročus (nāk prātā mobilizētie latvieši bij. poļu koridorā, kur tie ar „vērmachta” segām apgādāja poļu partizānus). Ielenktajiem itāliešiem, kuŗu vienīgie draugi ir pavieglās meitas, krodzinieki un kāds nostājā drusku neskaidrs pops, cits neatliek kā sarīkot otrreizēju Romas pagrimumu.

Bulatovičs ir ne tikai izcils dienvidslāvu rakstnieks, bet arī Melnkalnes patriots. Viņa proza, veidota it kā tā būtu darināta ar autoram vien zināmu kalumu kaltiem, ir savdabīga, bet atsedz arī autora īstenībā pacifistisko credo: lai nu būtu kā būdams ar okupantiem un patriotiem – kaŗš ir visa ļaunums. Viņš nenoliedz, ka šī atziņa nebūtu sveša arī okupācijas varas kaŗavīriem, tāpēc viņš par tiem neironizē vairāk kā par melnkalniešiem pašiem, pirmā plāksnē izvirzīdams savas ironijas izgaismoto, bet būtībā ļoti cilvēcisko ainu, t.i. cilvēkus pašus – it kā zem divu ideoloģiju, divu varu artilērijas dueļa briesmīgi karstā, sutīgā Melnkalnes pilsētelē.

Par romāna centrālo varoni izvirzās krodzinieks Grubans Maličs, kuŗa iedzertuvi iecienījuši kaŗavīri un kur sienas noraibinātas ar franču tipa pornografiskām bildēm. Uz kāda itāliešu virsnieka ierosinājumu tām vēlāk pievienojas dučes, karaļa un fašistu vadoņu fotoattēli – kas lieliski papildina kopainu. Maličs ir mazs augumā, sīks, neievērots. Un vienā brīdī viņa krūtīs iedegas patriotisma liesma, viņš jūt aicinājumu kļūt par komūnistu un varoni. Un Maličs ar visu krūti metas cīņā pret okupantiem: izlamā kollaborantus, aģitē par komūnismu, uzrunādams dažādu dienesta pakāpju žūpojošos itāliešus, kaisa skrejlapas un visbeidzot uzkrāso sarkanu zvaigzni uz krogus durvīm un uzrakstu: „Es nedomāju turpināt strādāt priekš ‘okupantiem’! Slēdzu veikalu aiz ‘patriotiska’ iemesla! Esmu ‘visur’!” Viņš traucē arī parādi, ko pieņem ģen. Besta, bet – Maliču neviens neņem par pilnu. Ģen. Besta, kaislīga fotografa lielākā vēlēšanās ir nofotografēties kopā ar šo komūnistu pie „apgleznotajām” krogus durvīm... Maliču visi mīl – atskaitot popu un visiem zināmo „meistarspiegu” – un tādējādi viņš var, iedams gaŗām ložmetējiem un patšautenēm, netraucēts, ar rokasgranātu maisiņu uz muguras, aizsoļot pāri rūpīgi apsargātam tiltam pie partizāniem, lai meklētu 501. melkalniešu armiju – kādas nemaz nav. Tikko tiltu pārgājušam, Maličam – burtiski – izgadās tiltu uzspridzināt, bet tas nelīdz: kad Maličs nonāk pie rivalizējošām partizānu grupām, neviens viņam netic, un viņa vienīgais glābiņš ir divas pēc vīrieša izslāpušas kaŗa atraitnes, no kuŗu „aprūpes”, itāliešiem kapitulējot, viņu atbrīvo varu pārņēmušie melnkalnieši un kā aizdomīgu nogādā atpakaļ pilsētā uz ēzeļa.

Bulatoviča romāns ir līdz malām pilns ar „antivaroņiem”. Tas uzrakstīts Tito Dienvidslāvijā. Tā autors ir viens no ievērojamākiem Eiropas modernās prozas rakstniekiem. Tas klasificējams kā pacifistiska patriopornografija. Un, kā visiem būtu jāzina, austrumu Eiropas tautu rakstnieki neraksta kontroversālus romānus aiz gara laika. Viņi grib pateikt un pasaka kaut ko būtisku – metaforās.

G. I.